"Diena", 05.11.2005 Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

Šogad vasaras beigās kādas vācu atbalsta grupas sastāvā man bija iespēja ierasties Latvijā, atbildot uz sabiedrisko organizāciju Cerību spāni un Aicinājums Tev ielūgumu piedalīties Siguldā organizētajā seminārā.

Viesošanās dzimtenē un piederība tai mani pamudināja rakstīt šo rakstu, tādējādi uzņemoties atbildību uzrunāt plašus sabiedrības slāņus un varbūt rodot iespēju pārskatīt esošo likumdošanu, definējot šķēršļus, kas neļauj cilvēkiem ar nopietniem veselības vai attīstības traucējumiem atrasties mums līdzās uz ielas, veikalos, skolās, bērnudārzos, teātros, sporta klubos, darba vietās u.c. Vai tā ir tikai vides pieejamības problēma? Vai mēs tomēr visi neesam atbildīgi par tiem, kuri paši par sevi nespēj parūpēties?

Mūsdienu civilizētajā pasaulē par valsti spriež pēc tā, kā tur izturas pret saviem visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem.

Manuprāt, tieši integrācijas process ir tas ceļš, kas palīdzēs izlīdzināt esošos šķēršļus sabiedrībā. Un ļaus ikvienam indivīdam justies kā pilnvērtīgam tās loceklim, neskatoties uz dažādajām atšķirībām un veselības problēmām.

Iepazīstoties ar Labklājības ministrijas (LM) interneta mājaslapā sniegtajām Invaliditātes un tās izraisīto seku mazināšanas politikas pamatnostādnēm 2005.—2015.gadam, nācās konstatēt, ka ārkārtīgi maza loma tajās veltīta tieši ģimenei un piederīgajiem. Bet integrācija sākas tieši ģimenē. Tās stiprināšanai un atbalsta sniegšanai piederīgajiem ir milzīga nozīme. Ikdiena pierāda, ka ar invaliditāti saistītās grūtības, kuras tiek uzveltas ģimenes pleciem, nereti ir pārāk smags pārbaudījums, un tā rezultātā mātes bieži paliek vienas ar bērnu.

Gan jāatzīst, ka beidzot ir uzklausītas tās balsis, kuras aizstāv neaizsargāto intereses. Vēlos uzsvērt to lobija darbu, ko veic nevalstiskās organizācijas, un te jāpiemin nesen Ministru kabinetā izskatītie grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā un grozījumi Likumā par valsts sociālo apdrošināšanu. Tie paredz, sākot ar nākamo gadu noteikt jaunu valsts sociālo pabalstu — bērna invalīda kopšanas pabalstu 50 latu. Tāpat noteikumu projekts nosaka, ka vecākiem bērna invalīda kopšanas laiks tiks ņemts vērā, aprēķinot vecuma pensiju.

Izstrādātie grozījumi ir ļoti nozīmīgs finansiāls atbalsts ģimenēm, kurās aug bērns ar smagiem veselības traucējumiem, un jācer, ka šie grozījumi Saeimā nekavējoties iegūs likuma spēku. Bet vienlaikus rodas jautājums: kas notiek ar tiem jauniešiem, kuri sasnieguši pilngadību, bet vēl joprojām ir atkarīgi no vecāku atbalsta? Vai tiešām nebūtu laiks visām ar integrācijas procesu saistītajām ministrijām izstrādāt integrācijas plānu, nosakot konkrētus mērķus pa posmiem? Manuprāt, LM pamatnostādnēm ir jāiedveš dzīvības elpa, pretējā gadījumā tās varētu palikt tikai uz papīra. Tas nozīmē: ko? kurš? kad? ar kādiem līdzekļiem apņemas veikt?

Cilvēkiem jāatgūst ticība saviem spēkiem, ka katrs ar savu personīgo gribu un iniciatīvu var ko paveikt, un vēl jo vairāk — visi kopā.

Integrācijas procesā svarīga ir pakalpojumu pieejamība. Tādēļ liela nozīme ir pasākumiem, kas veicinātu ambulatorās ārstnieciskās terapijas, dziednieciskās pedagoģijas, ortopēdijas un citu nozīmīgu pakalpojumu veidu attīstīšanu. Paralēli izstrādājot katalogus, kuros uzrādīti nepieciešamie pakalpojumi, piemēram, ģimenes agrīnajai atbalstīšanai mājas apstākļos vai arī vēlāk rodot iespēju apmeklēt bērnudārzus, kuru metodika balstās uz dziednieciskās pedagoģijas pamatiem.

Visbeidzot būtu svarīgi radīt likumdošanas bāzi, mehānismus, kas ieinteresētu vietējo pašvaldību bērnudārzos izveidot specializētās ārstnieciskās pedagoģijas integratīvās grupas. Lai nevis bērnus pielāgotu bērnudārzu apstākļiem, bet gan otrādi — bērnudārzus pielāgotu bērnu vajadzībām.

Izmaksas specializētajās ārstniecības iestādēs valstij šodien ir 320 latu mēnesī uz bērnu, bet, ja vecāki vēlas, lai bērns tiktu integrēts savā dzimtajā vidē un uzaugtu kopā ar saviem vienaudžiem, šī vieta bērnudārzā ir jāfinansē vietējām pašvaldībām.

Integrācija nozīmē bērnus audzināt ierastā vidē. Ir jārada iespēja vecākiem pašiem izlemt, vai viņi vēlas bērnu ar smagiem traucējumiem audzināt ģimenē vai arī izmantot kādu alternatīvu.

Nedrīkstētu pieļaut, ka vienīga izeja bieži vien ir šo bērnu ieslēgšana speciālajās iestādēs vai otra galējība — šo ģimeņu un bērna pilnīga izolācija.

To, ka bērnu integrācija pirmsskolas bērnu iestādēs ir iespējama neatkarīgi no traucējumu smaguma pakāpes, pierāda atsevišķi progresīvi Latvijas bērnudārzi, piemēram, Jelgavas pilsētas bērnudārzs Rotaļa, kura vadītāja Ilze Putniece kopā ar savām kolēģēm, nebaidoties no formalitātēm vai atrunām par naudas trūkumu, reāli veic dziednieciskās integrācijas darbu. Tiem bērniņiem, kuri dzīvo šo bērnudārzu tuvumā, ir patiesi palaimējies.

Pēc Labklājības ministrijas rīcībā esošās informācijas, to bērnu invalīdu skaits, kuriem ir nepieciešama īpaša kopšana, sasniedz vidēji 15% no bērnu invalīdu kopskaita — 2004.gadā tie vidēji bija 9643 bērni, 2005.gadā prognozēti 9953 bērni, bet 2006.gadā — 10 172 bērni.

Te gribu pieminēt, ka statistikā sniegtie skaitļi ļoti bieži neatbilst patiesībai. Latvijā nācās sastapties arī ar vecākiem, kuri nevēlas izņemt bērna invalīda apliecību, dažkārt pat gadījumos ar smagiem veselības traucējumiem, baidoties, ka tādējādi bērnam tiks uzspiests invalīda zīmogs.

Semināra laikā uzturoties Latvijā, nācās konstatēt, ka bieži vien apstākļi, kādos pašreiz atrodas medicīniskās aprūpes sfēra un ar to saistītās palīgjomas, ir ļoti ierobežoti, te nedomājot tehnisko aprīkojumu, bet gan personālo ieinteresētību. Mūsu grupas speciālisti centās konsultāciju laikā dot ievirzes, kas palīdzētu vecākiem ikdienā. Atsevišķos, īpaši smagos gadījumos rodot iespēju konsultācijai Vācijā, bet tas jau nebūt nebija un nav mūsu mērķis. Mūsu visu kopīgais mērķis ir Latvijā izveidot sistēmu, kurā cilvēku ar veselības traucējumiem integrācija būtu ikdiena un nevis svešvārds. Sabiedrībai ir jāmācās pieņemt šādus cilvēkus.

Liela nozīme ir mediķu attieksmei, piemēram, pēc diagnosticēšanas nekavējoties vispusīgi informējot piederīgos un nesodot viņus ar atstāšanu neziņā. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka diagnoze nav prognoze un nekādā gadījumā tiesas spriedums. Nākamais un vissvarīgākais uzdevums atkarībā no traucējumu veida ir uzreiz noteikt atbalstīšanas un kopšanas ceļus. Katra pazaudēta diena vēlāk pagarina ceļu esošo iemaņu attīstīšanā un jaunu iegūšanā.

Veselības nodrošināšanai Latvijā ir jāmainās un jāpielāgojas šodienas apstākļiem. Arī tad, ja tas dažkārt nozīmē pieņemt it kā nepopulārus lēmumus. Situāciju varētu kardināli mainīt, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu kopā ar obligāto apkopes apdrošināšanu. Neviens no mums nevar būt pasargāts no likteņa sitieniem. Mēs varam tikai izveidot tīklu, kas cilvēkus ar veselības traucējumiem satver un neļauj tiem izkrist cauri. Ir steidzami jāatrod veidi, kā ieinteresēt medicīniskās jomas speciālistus uzlabot savu kvalifikāciju, lai viņi tādējādi sniegtu augstvērtīgus pakalpojumus uz vietas Latvijā, netērējot līdzekļus aiz valsts robežām.

Integrācija ir ne tikai humāna, bet arī ekonomiska lieta.

Mūsu līdzpilsoņi ar smagiem veselības traucējumiem, šodien dzīvojot Latvijā un Eiropas Savienībā, vēlas justies kā līdzvērtīgi pilsoņi.

Un visbeidzot es gribu runāt par ikvienu no mums. Integrācijas process ir iespējams tikai tad, ja sabiedrība tiek plaši informēta un ieinteresēta aktīvi iesaistīties notiekošajā. Mums būtu jāmaina nostāja šajā jomā, tādējādi domājot par nākotnes sabiedrību. Tur, kur mēs taupām šodien, mūsu bērniem nāksies dārgi maksāt rīt.

Nozīmīga loma ir sabiedrības izglītošanai. Diemžēl semināra laikā nācās uzklausīt jautājumus un viedokļus, kuri liecina par neizglītotību. Jāpiemin, ka lielu darbu sabiedrības izglītošanā jau veic tādas sabiedriskas organizācijas kā Apeirons, Sustento un citas.

Varbūt vēl viens no veidiem varētu būt šāds — šīs organizācijas ar interesantiem uzskates līdzekļiem apmeklētu izglītojošās iestādes un projektu veidā piedāvātu programmas, kas jauniešos veidotu sapratni un vienam otram, iespējams, arī interesi, piemēram, par asistenta darbu.

Varbūt Latvijā varētu ieinteresēt uzņēmumus, kas nodarbojas ar loteriju organizēšanu, un izveidot laimestu akciju, piemēram, ar nosaukumu Līdzcilvēks. Ar iegūtajiem līdzekļiem varētu mērķtiecīgi sponsorēt integrācijas darbu. Bet ar reklāmu, kas izplatītu šo loterijas veidu, veicinātu sabiedrībā sapratni par līdzcilvēku, kurš vienkārši ir savādāks.

Varbūt arī televīzijas kanālu seriālu un filmu repertuārs šajā jomā varētu paplašināties. Ir diezgan plašs mākslas un televīzijas filmu klāsts, kurās vienā vai pat vairākās nozīmīgās lomās iejutušies aktieri ar attīstības traucējumiem. Vācijā lielu popularitāti ir ieguvis Bobijs Bredelovs, kāds jauns cilvēks ar Dauna sindromu. Viņš ļoti pārliecinoši ir nospēlējis lomas vairākās filmās un ir ļoti pieprasīts aktieris. Daudziem, noskatoties šīs filmas, savu nostāju pret cilvēkiem ar veselības traucējumiem nācās kardināli mainīt.

Mums visiem ir jāmainās — gan tiem, kas integrācijas procesā darbojas kā likumu izstrādātāji, gan tiem, kas tieši nodarbojas ar to ieviešanu dzīvē. No mums visiem tiek gaidīta maksimāli neformāla pieeja. Ieinteresētībai par notiekošo un katra personīgajai iniciatīvai jākļūst par mūsu vadmotīviem.

Ikviens no mums ir daļiņa no šīs valsts, kas parāda savu attieksmi pret neaizsargātajiem.