Foto: nashworld
Latvijā ļoti pietrūkst analītiska kultūras procesu, sporta aizkulišu, sociālu parādību un šovbiznesa norišu izvērtējuma.
Vai mūsdienās vajadzīga žurnālistika? Uz šo jautājumu pēdējo piecu gadu laikā meklēta un atrasta atbilde. Kopīgais secinājums — jā, bez žurnālistikas nevar iztikt, ja vien tā ir analītiska.
Piekrītu uzskatam, ka jebkura žurnālistika prasa analītisku pieeju — arī īsa ziņa var tapt notikumu analīzes un pārdomāšanas rezultātā. Parasti gan analītisko
žurnālistiku saista ar liela apjoma tekstu, kura uztveršanai vajadzīgas dziļas zināšanas un piepūle. Tiesa, lai analizētu procesus un ieraudzītu tajos kopsakarības, nepieciešams plašs informācijas apjoms, konteksta redzējums un arī analītiskas spējas. Bet ne jau vienmēr gudri materiāli ir garlaicīgi — analītiskā žurnālistika var būt spoža, atraktīva, neaizmirstama.
Turpinot neatkarīgas un kvalitatīvas žurnālistikas labo piemēru uzrādīšanu Latvijas mediju saturā, esmu izvēlējusies dažus analītiskās žurnālistikas paraugus[1]. Latvijā gan ir pamaz analītiskās žurnālistikas formātu, tāpēc analītisku pieeju visbiežāk parāda atsevišķi autori.
Personības kā zīmoli
Daļa no analītiskās žurnālistikas rodama komentāros, bet to krāšņākie paraugi joprojām rodami preses izdevumos. Viens no ražīgākajiem Latvijas sociāli ekonomisko notikumu, procesu un dokumentu analizētājiem ir Māris Zanders (Radio SWH, Diena, diena.lv). Viņa stiprā puse ir urķīguma un veselā saprāta apvienojums, tāpēc Māris savos analītiskajos komentāros reti ir ļoti kategorisks, reti nostājas vienā pusē, māk analītisko materiālu pasniegt atraktīvi un saprotami, bet analīzes pamatu nereti veido izsmalcināta un citiem neatrodama informācija.
Ja jums ir skumja diena, zudis dzīves prieks un ticība politiskajai elitei, tad iesaku lasīt Egila Līcīša komentārus (Latvijas Avīze, la.lv). Viņš patiesībā ir vienīgais ražīgais feļetonists Latvijā, pats oriģinālākais starp komentētājiem un jautrākais starp analītiķiem. Lai arī viņa feļetoni nereti ir līdz asarām smieklīgi, katra teikuma pamatā ir liels informācijas apjoms un skaidri notikumu vērtēšanas kritēriji. Ja jums gribas reāli paskatīties uz ietekmīgiem ļaudīm, saglabāt skaidru galvu un pārvērtēt jau līdz nelabumam zināmo, tad jālasa Egila Līcīša komentāri. Egils ir ļoti asprātīgs, viņš savā tekstā sasaista atšķirīgus procesus, veidojot tādas saiknes, ko retais spēj ieraudzīt. Vēl viena laba īpašība — viņš spēj likt smieties ne tikai par sava sarkasma izraisītājiem, bet arī par lasītāju pašu, par mūsu maldiem, stereotipiem un citiem trūkumiem.
Spožs komentētājs ir Aivars Ozoliņš (Ir), viņš izceļas ar formu un spēju ieraudzīt politikas notikumu īstās dzīles, tā izģērbjot pārējo mediju bijātos vietējās politikas dūžus.
Ja ekonomisko notikumu izvērtējumā iestājusies rutīna un, šķiet, visi eksperti runā vienu un to pašu tekstu, tad oriģinālu viedokli un plašāku skatu var lasīt Paula Raudsepa makroekonomikas komentāros (Ir). Viņš ir vienīgais, kas ērti jūtas, kad Latvijas notikumi jāierauga konkrētu pasaules procesu kontekstā.
Analītiskas diskusijas
Veselīgs notikumu un procesu izvērtējums nav iespējams bez domu apmaiņas. Latvijas medijos nav pārāk daudz diskusiju un vēl mazāka daļa no tām ir analītiskas. Pieminēšu tikai divus formātus. Jāņa Dombura vadītās debates Kas notiek Latvijā? balstās uz lielu analītisku darbu pirms ētera. Bet labākie šo debašu paraugi rāda arī intensīvu diskusijas dalībnieku atbilžu un uzvedības analīzi studijā. Ilgstošu priekšdarbu, kompetences un domāšanas ātrums nodrošina šī raidījuma labākās īpašības.
Spožs diskusiju vadītājs un vēl spožāks analītisku jautājumu virzītājs ir Aidis Tomsons (Latvijas Radio Krustpunktā). Kopumā šis formāts piedāvā ļoti laba līmeņa analītisku skatījumu uz aktuālajiem procesiem, kam pārējie mediji viegli pārbrauc pāri, neuzdodot nevienu jautājumu. Šajos raidījumos analītiskā pieeja gluži vai virmo gaisā! Aida Tomsona interviju satura kvalitātei un domu spraigumam lielākoties netur līdzi daudzās intervijas preses izdevumos, jo tajās parasti vēlreiz pārrunā jau zināmo — procesus, domas, notikumus.
Sava vai ekspertu analīze?
Nereti žurnālistiem nav laika un spēka pašiem visu analizēt, bet viņi atrod un uzdod analītiskus jautājumus. Tādā gadījumā top aprakstoši materiāli, kuros analītisko darbu veikuši eksperti. Tā nav īsti analītiskā žurnālistika, bet to tematu veidošana prasījusi analītisku pieeju redakcijās — vēlmi skaidrot dziļāk, ieraudzīt neatbildētus jautājumus, radīt oriģinālas idejas. Tāds ir, piemēram, Dienas žurnālistes Vitas Dreijeres raksts par politisko retoriku „Latvijas politiķu stils — „peldēt”, sist pretī vai jokot”[2]. Tas ir tipisks ikdienas analītikas paraugs, kas nereti sastopams arī Dienas biznesā un citur, kad analīzi veic kādā jomā kompetenti cilvēki, bet to neturpina žurnālisti, analizējot ekspertu
Savukārt atraktīvs analītiskas pieejas paraugs ir nule Dienā publicētais Anitas Āboliņas un Ilzes Zālītes pētījums Kā Latvija gaida investorus?”[3]. Lai krietni izkustinātu birokrātiskajai videi izdevīgos mītus par investīciju piesaistes barjerām, bija nepieciešams skaidrs skats, izdomājot šo materiālu. Savukārt secinājumu izdarīšanai nepietika tikai ar eksperimenta aprakstu — lai saprastu iegūto informāciju, bija vajadzīga arī analītiska pieeja.
Dažāda dziļuma analītiski materiāli katru dienu sastopami Latvijas medijos. Šādu paraugu varētu būt vairāk, jo analītiskā žurnālistika neattiecas tikai uz politiku un ekonomiku. Latvijā ļoti pietrūkst analītiska kultūras procesu, sporta aizkulišu, sociālu parādību, šovbiznesa norišu un citu jomu izvērtējuma.
_________________________
[1] Zemāk minētie analītiskās žurnālistikas paraugi ir tikai atsevišķi autores izvēlēti piemēri. Kopumā šis teksts nesatur pilnu Latvijas mediju vidē sastopamās analītiskās žurnālistikas paraugu sarakstu.
[2] Diena, 23.04.2011: http://www.diena.lv/lv/laikraksts/776805-latvijas-politiku-runas-stils-peldet-sist-preti-vai-jokot
[3] Diena, 26.04.2011: http://www.diena.lv/lv/laikraksts/777009-novadu-domes-cuku-fermu-sagaida-labveligi