Atslēgvārdi:

Paralīze vārdā Baltkrievija (intervija ar Žannu Ļitvinu)

Vēl viena Baltkrievijas īpatnība, kāpēc nespējam attīstīties – valstī nav oligarhu, kuri varētu uzturēt avīzes, radio un TV kanālus, ne arī spēcīgu partiju un arodbiedrību. Atliek nevalstiskā prese, kas ir pati brīvākā pasaulē.

Iesaki citiem:
Zlitvina 255x203
Foto:Didzis

Vai Baltkrievijā var runāt par medijiem kā ceturto varu, kura uzmana, kas notiek pārējos trijos varas pīlāros – likumdošanas, izpildu un tiesu varā?

Mēs laikam esam tā īpašā valsts, kurai līdz šim nav izdevies noformulēt masu informācijas līdzekļu lomu sabiedrībā. Mūsu varas priekšstats par to, kādai ir jābūt mediju lomai un uzdevumiem, šobrīd ir reducēts uz to, ka prese ir daļa no valsts pārvaldes mehānisma, galvenais propagandas līdzeklis. Mani ļoti mulsina tas, ka reizēm pat mūsu demokrātiski noskaņoto struktūru līderi domā, ka masu medijiem pirmām kārtām jābūt politiskās cīņas instrumentam.

Šobrīd Baltkrievijā nav vārda brīvības tradīcijas, tāpēc nav īsta priekšstata par to, kas ir žurnālistika un masu mediji. Taču to, ka prese var būt bīstama, valdošās aprindas apzinās ļoti labi. Tāpēc viens no varas struktūru uzdevumiem ir, kā es to saprotu, pirmkārt, uzraudzīt un pakļaut savai kontrolei medijus, un otrkārt, “slēpt” informāciju par dažādu varas orgānu darbību. Piemēram, mums ir tāds “Dekrēts Nr.300”, kuru pagājušā gada jūlijā parakstīja prezidents Aleksandrs Lukašenko. Saskaņā ar šo dokumentu, 56 valsts iestādēm, komitejām un ministrijām ir tiesības informāciju par savu darbību uzskatīt par valsts noslēpumu. Sarakstā iekļauta Iekšlietu ministrija, Valsts Drošības komiteja, Drošības padome. Taču turpat ierakstīta arī Kultūras ministrija, Veselības aizsardzības ministrija, Černobiļas Komiteja, Minskas pilsētas administrācija.


Kā tad baltkrievu žurnālisti strādā, ja nevar saņemt informāciju pat no kultūras un veselības aizsardzības ministrijas?

Pat pašos grūtākajos Padomju Savienības gados bija žurnālisti, un tādu profesionālu cilvēku Baltkrievijā šobrīd ir krietni vairāk, kuri ir iemācījušies sadabūt informāciju. Viena no neatkarīgās, nevalstiskās preses priekšrocībām ir tā, ka aizliegto tēmu šai presei nav. Lai gan man jāatzīst, ka nevalstiskā prese Baltkrievijā ir ļoti mazskaitlīga.

Valdības presei ir savas aizliegtās tēmas. Piemēram, neviens valsts izdevums neuzrakstīja par tiesas prāvām pret opozīcijas preses žurnālistiem – pret avīzes “Pagonja” redaktoru Nikolaju Markeviču un avīzes “Rabočij” redaktoru Viktoru Ivaškeviču, kuri tika apsūdzēti neslavas celšanā prezidentam Aleksandram Lukašenko. Valsts presē aizliegts pilnīgi viss, kas saistās ar valdības un valsts galvas negatīvu novērtējumu. Es uzskatu, ka nevalstiskā prese pēc sava gara ir pilnīgi cita un tā pieturas pie vispārpieņemtajiem principiem, kuri pastāv civilizētajās kaimiņvalstīs.


Cik pieejama tautai ir opozīcijas prese?

Par nožēlu, mūsu ietekme valstī ir maza. Tas ir ļoti stingras ekonomiskās diskriminācijas rezultāts – ir noteikti augstāki tarifi gan iespiešanai, gan izplatīšanai. Baltkrievijā nav neatkarīgas, alternatīvas sistēmas preses izdevumu izplatīšanai, esam spiesti izmantot valsts monopoluzņēmumu pakalpojumus. Šie neskaitāmie ierobežojumi noveduši pie tā, ka nevalstiskās preses tirāža nepalielinās. Mēs neesam spējīgi šodien stāties pretī spēcīgajai, labi finansētajai propagandas mašinērijai – valsts presei, radio un televīzijai. Lūk, kādi skaitļi izskanēja parlamentā: valsts mediji pagājušajā gadā no budžeta saņēma atbalstu 30 miljonu eiro apmērā, un tas ir laikā, kad Baltkrievijai jārisina daudzas ekonomiskas problēmas. Varas iestādes labi apzinās, ka ir jāuztur oficiālā prese.

Vēl viena Baltkrievijas īpatnība, kāpēc mēs neesam spējīgi attīstīties, ir tā, ka valstī nav oligarhu, kuri varētu uzturēt avīzes, radio un TV kanālus. Ukrainā un Krievijā žurnālistiem ir cita bēda – tur magnāti, kas ieguldījuši kapitālu medijos, diktē savu interešu redakcionālo politiku. Turklāt Baltkrievijā nav spēcīgu politisko partiju un arodbiedrību, kuras varētu izdot un uzturēt savus preses izdevumus. Tā nu atliek vienīgi nevalstiskā prese, kura, kā es ironiski smejos, ir pati brīvākā pasaulē – brīva no oligarhiem, brīva no varas, kura cenšas likt visādus šķēršļus, brīva no ārēja atbalsta.

Neatkarīgo mediju stāvoklis ir bēdīgs – žurnālisti saņem niecīgas algas un viņiem katru dienu ir jāsaskaras ar dažādām grūtībām. Viens no visskaļākajiem gadījumiem notika nupat 11.janvārī, kad ļoti talantīgajai baltkrievu žurnālistei Irinai Makaveckai nācās piedzīvot teroru pa telefonu. Naktī veselas stundas garumā viņai zvanīja un draudēja nogalināt, ieteica aiziet no darba “Belorusskaja Delovaja Gazeta”, un pamest valsti. Tas vēlreiz apliecina, ka neatkarīgie žurnālisti šobrīd ir ļoti neērti pie varas esošajiem. Zvanītājs teica, ka viņam nepatīkot pēdējā Irinas publikācija, kas bija veltīta jaunā premjera Sergeja Sidorska biogrāfijai.


Kāda ir pēdējo gadu tendence - vai represijas pret žurnālistiem pieaug?

Situācija pasliktinās. Pirms diviem gadiem mums bija 40 sabiedriski politiskas avīzes, kurām bija savs viedoklis un kuras bija ļoti grūti pakļaut cenzūrai. Šobrīd no šiem neatkarīgajiem izdevumiem ir palikusi tikai puse.

Tas, ko pēdējā laikā pārdzīvo prese – šī totālā informācijas telpas kontrole, ir politiskās izdzīvošanas variants šodienas Baltkrievijas varai. Cita varianta nav, lai noturētu vai attaisnotu varas koncentrēšanos vienās rokās. Ja paskatāmies uz nesenajiem notikumiem Gruzijā, redzam, ka opozīcijas līdera Saakašvili uzvaru kaldināja televīzija ”Rustaveli”. Mūsu prezidents ļoti labi saprot, ka kaut ko tādu savā valstī viņš nedrīkst pieļauj, ja grib saglabāt varu. Baltkrievijā katastrofāli trūkst informācijas par to, kas notiek valsts iekšienē, kas tieši skar gandrīz katru no 10 miljoniem iedzīvotāju. Tieši šāda informācija tiek cenzēta, lai ietekmētu sabiedrisko domu, uzspiestu ideoloģiju. Lai cilvēkam, kas iet uz vēlēšanu iecirkni, nerastos vēlme kaut ko mainīt un nobalsot pretēji varas gribai.


Kā šāda totāla kontrole mediju jomā atbalsojas uz sabiedrību, kura dzīvo, iespējams, visnoslēgtākajā valstī Eiropā?

Esmu pārliecināta, ka vairums laukos dzīvojošo nevar iedomāties, ko nozīmē zemnieka saimniecība, nespēj iedomāties lauksaimniecību bez kolhoziem un sovhoziem. Tas arī ir viens no informācijas blokādes rezultātiem. Cilvēki neredz izeju, ir pārsātināti ar stereotipiem. Piemēram, “rietumos mūs neviens negaida” – to pats prezidents vairākkārt skandējis. Ļaudis ir samierinājušies, ka mūsu uzņēmumu produkcija nav konkurētspējīga rietumu tirgū. Ja tev vēl no augšas iedveš, ka tu neesi nevienam vajadzīgs, tevi tur neviens negaida un nav ko tur tiekties, tad cilvēki kļūst tādi kā paralizēti, pārstāj meklēt izeju. Cilvēkiem Baltkrievijā nav iespējas diskutēt un izteikt savu viedokli par to, kas notiks rītdien un kur mums tālāk virzīties.


Cik augstu baltkrievu sabiedrībā tiek vērtētas tādas demokrātiskās vērtības kā izpausmes brīvība? Vai arī tautai šobrīd jādomā par citām, svarīgākām prioritātēm?

Baltkrievu sabiedrībā atgriezies tāds jēdziens kā bailes. Es nekad nedomāju, ka tās ir tik dzīvotspējīgas sajūtas, un ka tās tik viegli var atgriezties. Kādreiz mēs dzīvojām Padomju Savienībā, kur baidījāmies atklāti runāt par vienu vai otru problēmu. Šodien baltkrieviem sāk šķist, ka viņus no visām malām noklausās. Laikam jau cilvēkiem ir iemesls baidīties atklāti izteikties. Baltkrievijā ir 8 dienesti, kuri var veikt operatīvās izmeklēšanas darbības. Ik pa brīdim parādās propagandas materiāli, kuros redzamas telefonsarunu stenogrammas. Tas viss padara cilvēkus piesardzīgus, viņi noslēdzas sevī. Par valsti un vadītājiem atkal klusi runā mājās un virtuvē. Atklāti to darīt uzdrošinās opozīcijas līderi savās sapulcēs. Bet viss vēl nav zaudēts.


Bet kādas problēmas nodarbina iedzīvotāju prātus? Vai tie ir sociālie jautājumi?

Cilvēki runā par to, kā izdzīvot. Pateicoties propagandai, neviens neliek īpašas cerības uz opozīciju, ka tā varētu kaut ko mainīt. Jo viss, ko daudzu gadu garumā darīja Baltkrievijas televīzija un valsts avīzes, bija vērsts, lai nomelnotu tos cilvēkus, kuri šodien darbojas opozīcijā. No otras puses, es uzskatu, ka iedzīvotāji ir zaudējuši ticību spēcīgai varai, kura varētu viņiem nodrošināt labklājību, un cilvēki vairs nepaļaujas arī uz valdību. Katrs, aiznesot mājās algu, domā, kā lai izdzīvo, kā lai apmaksā komunālos pakalpojumus, kā lai sūta bērnus uz skolu. Priekšplānā izvirzās izdzīvošanas instinkts. Bieži jautā, kāpēc jūsu cilvēki neiziet ielās, kāpēc nav plašas protesta akcijas? Manuprāt, viens no iemesliem ir tieši tas, ka ir tik grūti – cilvēki, jūtot bezizeju, “iedarbina” izdzīvošanas instinktu.


Kā baltkrievu žurnālistiem var palīdzēt apaļā galda diskusijas par situāciju Baltkrievijā, kuras Rīgā rīko Latvijas Transatlantiskā organizācija? Ko no dzirdētā varat pielietot savā ikdienas darbā?

Mums pats galvenais ir, lai nenotiek valsts izolācija. Šie kontakti ir būtiski, tāpat arī Eiropas un kaimiņvalstu institūtu un fondu klātbūtne Baltkrievijā. Pašizolējas Baltkrievijas varas struktūras, bet ne kādā gadījumā tie 10 miljoni cilvēku, kuri sevi uzskata par baltkrieviem. Eiropas vērtību pienesums mums ir vajadzīgs, lai iedzīvotāji saprastu, ka ne viss ap mums ir tik naidīgs, ka cilvēki dzīvo pēc citiem likumiem, kuri nav sveši arī mums, ka mums jāpārņem labākais no kaimiņiem. Tam ir vajadzīgi kontakti. Bet ar savām iekšējām problēmām mums jātiek galā tikai un vienīgi pašiem. Mums ir jāgrib kļūt citādiem.


Vai pēc šādiem semināriem ārzemēs pret Jums neseko represijas? Vai Jums vai kādam kolēģim nesaka: “Ko tu tur atkal sarunāji?!”

Ne tikai tā saka. Seko atmaksa. Tas, kas pagājušajā vasarā notika ar mūsu nevalstiskajām organizācijām, manuprāt, bija starptautisko kontaktu sekas – varas iestādes vienkārši slēdza centru “Vesna 96”, “Pilsoniskās iniciatīvas” Grodņā un Gomeļā un citas nevalstiskās organizācijas. Tika slēgtas spēcīgas organizācijas, kurām bija spilgti līderi. Ko nozīmē – vai nebaidāties? Tā ir pilsoniskā nostāja un pārliecība, ar kuru mēs dzīvojam.


Kādu ainu Jūs zīmētu nākotnei? Kā sabiedriski politiskā situācija Baltkrievijā varētu attīstīties šogad? Jums rudenī gaidāmas parlamenta vēlēšanas..

Jaunās parlamenta vēlēšanas Baltkrievijai būs kārtējā iespēja spert kaut vai nelielu soli pārmaiņu virzienā. Šī iespēja pirmām kārtām ir jāizmanto politiskajai opozīcijai, tagad partijām galvenais ir apvienoties. Ja šo iespēju kārtējo reizi palaidīsim garām, tad vēl vairāk attālināsimies no punkta, kad var cerēt uz pārmaiņām valstī. Šobrīd visam ir jābūt vērstam uz to, lai vēlēšanās politiskās partijas un demokrātiskie līderi par sevi runātu pilnā balsī. Ir skaidri jānovērtē situācija un godīgi jāpasaka, ka uzvara parlamenta vēlēšanās nav iespējama. Jo varai ir ļoti liela pieredze, vara neļaus uzvarēt un kaut ko mainīt valstī. Visu rādīs laiks. Es nedomāju, ka situācija ir tik bezcerīga, lai zaudētu jelkādu ticību. Protams, parlamentā ir jāiekļūst mūsu līderiem, cilvēkiem, kuri saredz rītdienas Baltkrieviju citādāku.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!