Atslēgvārdi:

Par varu, reprezentāciju un dzimti. Problēmas pierādījums

Recenzija pētījumam “Mediju loma varas pārdalē"

Iesaki citiem:

“Reprezentācijai un varai ir līdzīga daba. Ko mēs sakām, kad sakām ‘vara’? Vara ir, vispirms, spēja darīt kaut ko ar kaut ko - nevis darīšana, bet potenciāls darīt, spēks, lai kaut ko izdarītu… Reprezentācija caur savām zīmēm pārstāv spēku."[1] Šie franču pētnieka, semiotiķa Luija Marena (Louis Marin) vārdi ir labs pamatojums, kāpēc būtu jāpievērš lielāka uzmanība politiķu reprezentācijai medijos. Tie, kam reprezentācijā nav atvēlēts daudz vietas, zaudē varu.

Latvijas Universitātes Dzimtes studiju centra pētījums Mediju loma varas pārdalē analizē tieši procesu, kas piešķir varu Latvijas politiķiem - Latvijas mediju un tajos izvietotās politiskās reklāmas saturu un ietekmi. Autoru mērķis ir noskaidrot, kāda ir mediju loma dzimtes (sociālā priekšstata par dzimumu) konstruēšanā. Pētījums tapis uz akadēmiskās un “lietišķās” pētniecības robežas, tomēr var cerēt, ka autoru mēģinājums padarīt dzimtes un varas attiecību problemātiku saprotamu plašākai auditorijai vismaz daļēji sasniegs savu mērķi.

Pētījuma autoru izvirzītie jautājumi – vai sieviešu klātbūtne politikā maina “sievišķības” un “varas” jēdzienu saturu sabiedrībā, vai dzimtes atšķirības tiek skatītas un ņemtas vērā, apspriežot politiku priekšvēlēšanu kampaņas laikā, un kāda loma šajā procesā ir medijiem – nav vienkārši, un izvēlētās metodes prasa pamatīgu akadēmisku sagatavotību. Pats varas attiecību koncepts nav viegli uztverams sabiedrībā, kur kreisās sociālās teorijas ietekme ir ļoti ierobežota, un bieži izraisa aizdomīgu reakciju. Tomēr grūti iedomāties mūsdienīgu mediju pētniecību bez tādām nosacīti ‘kreisām’ metodēm kā kritiskā diskursa analīze. Pētījuma autores šo metodi izmanto – analizējot gan dzimtes, gan etniskuma aspektu varas attiecību veidošanā caur medijiem.

Acīmredzama ir autoru vēlme pēc iespējas plašāk aptvert politiķu reprezentācijas fenomenu, tomēr dažu samērā sarežģītu jēdzienu izmantošana bez pamatīgas skaidrošanas, manuprāt, nav īpaši efektīvs veids, kā padarīt analīzes būtību skaidrāku politikas veidotājiem. Pētījuma uztveri mērķauditorijā var daļēji apgrūtināt speciālās terminoloģijas blīvums – viena no akadēmiskiem tekstiem raksturīgām iezīmēm. Nav skaidrs, vai vidusmēra lasītājs, politiķis vai ierēdnis, sapratīs Konela hegemoniskās maskulinitātes definīciju, vai diskursa jēdziena skaidrošanu kā “sakārtotu diskursīvu prakšu kopu”. Tomēr secinājumu valoda ir skaidrāka un vieglāk uztverama.

Diemžēl, vietām autorēm nav izdevies izvairīties no tēlainu metaforu izmantošanas pētījuma analītiskā daļā. Neskatoties uz risku saņemt pārmetumus par šķietami neitrālas un racionālas valodas uzspiešanu (kārtējo hegemoniskās maskulinitātes izpausmi), atļaušos apgalvot, ka analizējot metaforas, ar kuru palīdzību mediji konstruē varas attiecības politikā, pētniekiem būtu jāizvairās no līdzīgiem retorikas paņēmieniem – piemēram, “…Latvijā turpinās uztiepta sieviešu kā politisku figūriņu uztvere, kuras var pārbīdīt uz politikas šaha dēļa, un tas ir atļauts gan valstij, gan vīriešiem, kas pieņem politiskus lēmumus.” (10).

Analizējamo materiālu apjoms pētījumā ir liels, tāpēc analīzes kvalitāte visās sadaļās nav vienāda. Dažos gadījumos secinājumi netiek pārliecinoši pamatoti: var šaubīties, cik lielā mērā “Dienas” virsraksts “Repše veidos valdību bez Šķēles” liecina par politikas kā vīriešu darbības lauka konstruēšanu (kāpēc ne par personību lomas pārspīlēšanu?). Vairāki retorikas paņēmieni tiek analizēti atkārtoti, ar sīki niansētām atšķirībām, kas neatvieglo materiāla uztveri. Tomēr būtu žēl, ja dažu pārspīlējumu, liela apjoma un neskaidras valodas dēļ pētījuma autoru paceltais mediju valodas un varas pārdales jautājums tiks ignorēts vai uztverts kā nenopietns. Valodas, it īpaši mediju un politiķu valodas kā varas instrumenta analīze tiek plaši atzīta ne tikai dzimtes studijās, bet arī citās sociālo zinātņu disciplīnās, līdz ar to autoru izvēlētā pieeja problēmai ir pamatota. Kopumā pētījums dod diezgan pilnīgu priekšstatu par situāciju Latvijas medijos priekšvēlēšanu kampaņas laikā.

Ir apsveicama pētījuma autoru doma pievērsties divu faktoru – dzimtes un etniskuma – kombinācijai kā vēl vienai kategorijai varas attiecību konstruēšanā. Tomēr, ņemot vērā, ka šī ir atsevišķa un ļoti plaša tēma, analītiski ieguvumi no šī komponenta izrādījušies diezgan pieticīgi.

Pētījuma secinājumi nav pārsteidzoši – varas pārdale Latvijas medijos nenotiek “par labu” sievietēm. Tomēr ļoti svarīga ir būtiskā atšķirība starp dažreiz medijos sastopamajiem emocionāliem apgalvojumiem, ka “jābalso par sievietēm” un LU Dzimtes studiju centra pētījuma secinājumiem: pētījums ar atzītām sociālo zinātņu metodēm pierāda problēmas esamību, un tās mērogu Latvijas kontekstā.

Ir grūti prognozēt, cik reāla ir rekomendācijās ievērtā ideja uzrunāt (un pārliecināt?) mediju veidotājus un kontrolētājus par “dzimtes jautājumiem un to intensīvāku atspoguļošanu kā mediju politikas daļu”, tomēr nevar noliegt, ka pētījums efektīvi pierāda, ka tāda nepieciešamība pastāv.
__________________

[1] Louis Marin, Portrait of the King, Basingstoke 1988, 6. lpp.


Šī publikācija ir tapusi projekta "Masu mediju loma varas pārdalē" ietvaros, kas finansēts no "Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam" līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi