Par sultāniem un pērtiķiem 8

Neesmu mūsdienu pasaulē redzējis nevienu apgaismotu despotu, kurš kādā mirklī būtu atzinis savu tautu par gana nobriedušu pašpārvaldei. Gluži otrādi — vairums vadoņu cenšas savu tautu kretinizēt, lai tai nekad neienāktu prātā pieprasīt atpakaļ savas tiesības.

Iesaki citiem:

ASV prezidentam Barakam Obamam viņa oponenti pārmet, ka viņš līdz ar jauno budžetu nepamatoti solot amerikāņiem, ka viņi nākotnē varēs dabūt visu kāroto, ne no kā neatsakoties. Lai nu ko, Latvijas politiķiem gan šādu populismu pārmest nevar. Viņi pēdējā laikā stāsta tieši pretējo — lai kā jūs arī netaupītu un neierobežotu savus izdevumus, beigas vien jums visiem būs! Tas vieš zināmas šaubas par politiķu ekonomiskās kompetences līmeni mūsu valstī. Neesmu ekonomists, taču šķiet, mūsdienu ekonomika tomēr runā ne tikai par kopproduktiem un tekošā konta deficītiem. Tā runā arī par gaidām, gaidu gaidām un dažādu pareģojumu ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem. Tādēļ, reproducēdami apokaliptiskas vīzijas, mēs patiešām riskējam novest Latviju pie pārtikas kartiņām, masu bezdarba un elektrības trīs stundas diennaktī. Labi, no politiskās skatuves jau ir nogājis viens premjers, kura uzstāšanās mērķtiecīgi pazemoja normāla cilvēka inteliģenci. Taču nav arī īstas pārliecības, ka nākamā valdība spēs piedāvāt pilsoņiem kādu daudz maz ticamu un iedvesmojošu attīstības perspektīvu tehnokrātisku briesmu stāstu un dramatisku grimašu vietā.

Protams, šī brīža situācija ir pārbaudījums to Latvijas cilvēku profesionālismam, kuri līdz šim uzskatīja sevi par politiķiem. Viena no šāda profesionālisma pazīmēm tomēr ir spēja saprotami runāt ar sabiedrību par smagiem, pat ļoti smagiem tematiem. Tās pie mums šodien katastrofāli trūkst, un šis deficīts tiek kompensēts divējādi. Dažs labs savu PR konsultantu vadībā ir apguvis spēju nopietnas problēmas apiet un līdz pat pēdējam mirklim blefot, ka viss ir kārtībā. Citi savukārt iedomājas, ka politiķim ir jāsaka sabiedrībai “taisnība” tajā nozīmē, ka ar nedarbos pieķerta skolnieka seju jāatstāsta vissliktākie nākotnes scenāriji, sējot paniku ar savu publisko bezpalīdzību.

Nedz viena, nedz otra attieksme neliecina par politiķa atbildīgumu. Tieši tad, kad situācija kļūst patiesi nopietna, reālistisks situācijas novērtējums nedrīkstētu traucēt sniegt kādu daudz maz iedvesmojošu nākotnes vīziju. Ir kāds nostāsts par Vinstonu Čērčilu, kurš, 1940. gadā stādamies premjera amatā, teica savu slaveno “We shall fight on the beaches” runu par Lielbritānijas apņemšanos cīnīties pret Hitleru līdz pēdējam. Pēc apņēmības pilnajām frāzēm par cīnīšanos Čērčils esot pačukstējis savam asistentam joku: “Jā, jā, mēs metīsim ienaidniekam ar zeltera pudelēm, jo, ar ko šaut, mums nav.” Citiem vārdiem — labā politiķī situācijas skaudruma apziņa nav nesavienojama ar iedvesmošanu uz kopīgiem risinājumiem. Ļoti lielu nepatikšanu gadījumā publiski dzīt cilvēkus emocionālā strupceļā varbūt drīkst birokrāts vai zinātnieks, bet nekādā gadījumā ne politiķis, kurš apzinās sava amata atbildību. Jo vairāk tādēļ, ka, (es uzdrošinos cerēt) pašreizējās nepatikšanas Latvijā tomēr nav salīdzināmas ar Lielbritānijas situāciju Otrā Pasaules kara sākumā.

Šai tēmai, proti, politiskajai līderībai, arī būs veltīts šis raksts. Pēdējā laikā mūsu publiskajā telpā no jauna ir aktualizējies jautājums par “stingro roku”, kura šodien valsts izvešanā no krīzes varētu būt noderīgāka par pašreizējiem partiju strīdiem. Dažs reakcionārs advokāts nenogurstoši aģitē par “prezidentālu” iekārtu — lai ko tas arī nozīmētu. Par spīti demokrātu svētam sašutumam, Latvijas faktu februāra aptauja savukārt rāda, ka 20,9% valsts iedzīvotāji tomēr vēlētos Kārļa Ulmaņa diktatūras scenārija atkārtošanos. Arī “vecajā” Eiropā līdz ar saimnieciskās krīzes padziļināšanos aizvien biežāk ir dzirdamas bažas par demokrātijas nākotni Austrumeiropā, kur tās tradīcijas jau tā ir salīdzinoši seklas un nestabilas. Nedomāju, ka daudz laba demokrātijai mūsu valstī dara tie, kuri pret sabiedrības autoritārajām ilgām vēršas ar svētu sašutumu un gandrīz vai teoloģisku nicinājumu pret jebkurām alternatīvām. Ja demokrātija tiek uztverta kā ticības lieta, tad tās izredzes ilgstoši pastāvēt ir visai sliktas. Tā vietā būtu nepieciešama diskusija un kritiska demokrātijas stipro un vājo pušu izvērtēšana Latvijas kontekstā.

Šis raksts veiks pienesumu minētajai diskusijai. Atteikdamies no nomācošajiem monologiem, šoreiz ir izvēlēts līdz šim nepamatoti aizmirstais dialoga žanrs. Sarunā par demokrātijas spēcīgajām un vājajām pusēm šeit būs iesaistījušās divas fiktīvas figūras — Kārlītis un Miķelītis. Iespējams, ka viņiem ir kāds sakars ar Kārli Ulmani un Miķeli Valteru, taču šīs vēsturiskās personas noteikti nav kalpojušas par tiešiem prototipiem un šodien droši vien būtu teikušas ko citu. Pirmais no viņiem ir saprātīgs bonapartists, apgaismotas diktatūras un harizmātiskas varas piekritējs, bet otrais — līdzdalības demokrāts, liberālis un plurālists. Viņi šeit varētu parunāties par trim tēmām: par partiju valdību veidošanu, par ekonomiku un pilsonisko līdzdalību.


Partijas un parlaments

Kārlītis: Nu redz, daudzo partiju demokrātija tā arī nespēj Latvijai nodrošināt mieru un pārticību. Cilvēki šodien domā, ka valsts vispār netiek pārvaldīta. Saimnieciskā dzīve neaug, valsts mīņājas uz vietas. Neviens nespēj domāt ilgtermiņā, neviens nezina, kāda valdība būs pēc gada. Vai tad tas kāds brīnums, ka cilvēki ilgojas pēc saimnieka? Cik ilgi varam vadīt laiku kašķīgās diskusijās un noskatīties, kā mūsu valsts brūk un irst pa visām vīlēm? Vai nav pienācis laiks atkal no jauna nodot valsti vienās stiprās rokās, kuras būtu spējīgas šo atbildību nest?

Miķelītis: Es īsti nesaprotu, par ko tu runā. Neaizmirsti, ka šīs daudzās kašķīgās partijas ir ievēlējuši mūsu pašu cilvēki — brīvi un godīgi. Vai tad patiešām netici, ka mūsu pilsoņi spēj ievēlēt sev labus vadītājus? Tad jau viss, uz ko šī valsts ir tiekusies, ir metams atkritumos — atgriezīsimies pie cara tētiņa vai vienas valdošās partijas, kura pilsoņu vietā visu izlemj. Tev taisnība, partijas ir kašķīgas. Taču šie ļaudis vēl nav iemācījušies dzīvot demokrātiski — ir bijis par maz laika. Ir jāpaiet zināmam laikam, lai cilvēki sāktu saskatīt aiz savām interesēm kopīgo labumu. Demokrātiju, draugs, nav iespējams iedibināt vienā dienā — atšķirībā no tev tik mīļās diktatūras.

K.: Zini, dārgais, nekas pašlaik neliecina, ka kāds te kaut ko būtu mācījies vai mācītos. Stīvēšanās par amatiem un vēlētāju mirkļa labvēlību šodien nebūt nav mazāka, nekā pirms piecpadsmit gadiem. Cik ilgi tad vēl piedāvāsi gaidīt? Un skatīties, kā viss iet postā? Ir vajadzīgs kāds, kurš spēj uzņemties atbildību!

M.: Pirmkārt, nekas neliecina arī par to, ka vienpersoniska vara pati par sevi būtu atbildīgāka, nekā daudzveidīgs parlaments. Neliec man sev atgādināt vecos laikus. Labāk paskaties, kas notiek dažā labā mūsu kaimiņvalstī. Nu nevajag mums šādu atbildību! Tas tiesa, parlaments tiešām atstāj nelabu iespaidu — strīdi, ķīviņi, rebes un īstermiņa intereses. Taču tas vismaz kaut kā spēj reaģēt uz tautas interesēm.

K.: Partiju parlaments nereaģē uz tautas interesēm. Tas reaģē uz šauru kliķu interesēm.

M.: Labi, bet tās vismaz ir vairākas kliķes. Taču tu tās piedāvā aizstāt ar vienu vienīgu kliķi, kura saimniekotu bez ierobežojumiem.

K.: Gluži pretēji. Labs vadonis spētu pulcēt ap sevi izglītotus cilvēkus, kuri spētu strādāt valsts labā. Viņiem nebūtu jāatskaitās visādiem ārzemju un pašmāju rebiniekiem, partiju baroniem un citiem. Viņi varētu vienoti un apzinīgi sekmēt valsts augšupeju. Tagadējie ministri bez saviem partiju aizgādņiem nespēj paspert ne soli — par kādām labām pārmaiņām te vispār var runāt!

M.: Tur tev taisnība, ar stabilām un atbildīgām valdībām mums nepavisam nav veicies. Taču tas vēl nav arguments par labu vienpersoniskai varai. Citviet taču parlamenti veido veiksmīgas atbildīgas valdības. Tādēļ nevajadzētu Latvijas demokrātijas nejaušos defektus piedēvēt demokrātijai kā tādai. Ja tu saki, ka demokrātija pati par sevi nevar novest valsti pie stabilas, rīcībspējīgas un atbildīgas valdības, tu esi vienkārši netaisns.

K.: Šīs stabilās, rīcībspējīgās un atbildīgās valdības strādā veiksmīgi vienīgi tiktāl, cik tajās ir kāds, kurš ir neatkarīgs no parlamenta un var tam uzspiest savu gribu. Turpretī tad, ja daudzgalvainais diletantu pūlis apspiež valdošo personību, nekas labs tur nevar sanākt.

M.: Nav tiesa. Šādas valdības ir veiksmīgas tur, kur parlamenti spēj kontrolēt un ierobežot izpildvaras galvu. Tieši tur jau slēpjas demokrātijas lielais nopelns, ka spēcīgā vara tiek demokrātiski kontrolēta, tādēļ arī nedrīkst darīt visu, kas ienāk prātā.

K.: Tu drusciņ uzmanīgāk paklausies manī! Neviens taču nesaka, ka vadonis var darīt visu, kas tam ienāk prātā. Gluži pretēji — viņam ir jāieklausās tautā, varbūt pat vajag ieviest kaut kādu tautas pārstāvniecību konsultācijām. Taču iedomāties, ka šīs simt viduvējības kopā spēs pārvaldīt valsti... Ne velti Vācijas Vilhelms savu Reihstāgu sauca par impērisko pērtiķu krātiņu...

M.: ... ar to starpību, ka šie pērtiķi ir tautas ievēlēti. Tad jau saki labāk atklāti, ka esi par monarhisku valsts iekārtu, kurā tauta tikai pa svētkiem drīkst sumināt savu karali, nevis sevi pārvaldīt saskaņā ar Satversmi.

K.: Kā tu labi zini, Satversme ir ideāls, bet ir arī realitāte. Ideāls kā ideāls ir labs un augstvērtīgs. Taču realitāte rāda, ka mūsu tauta pati sevi pārvaldīt nespēj. Tā iekrīt uz krāsainām bildītēm un skaistām frizūrām, tā nespēj saskatīt valsts labumu kopumā un savu vietu tajā. Piedod, bet arī Satversme ir cilvēku radīts dokuments. Tādēļ to nevajadzētu padarīt par vienīgo atskaites punktu mūsu politiskajai dzīvei. Galu galā reālais veids, kā Satversme strādā, var nonākt pretrunā ar to ideju par stabilu, pārticīgu un nacionālu valsti, kuru bija iecerējuši tās autori. Tādēļ tā ir vai nu pamatīgi jāgroza, vai jāaptur līdz mierīgākiem laikiem.

M.: Piekrītu, Satversme būtu jāgroza. Taču tu jau par to nerunā. Uz visu tev ir tikai viena atbilde — stingrā roka. Bet ko tad tu īsti gribētu Satversmē ierakstīt?

K.: Vispirms cilvēkiem ir jādod iespēja balsot par personību. Mans dārgais demokrāt, kas gan būtu vēl demokrātiskāk, kā ļaut cilvēkiem pašiem izvēlēt savu vadoni? Tagad viņi to nespēj — partiju saraksti ir pārlieku abstrakti un tu nekad nezini, kurš tieši tavā vārdā nonāks pie varas. Taču tad, kad balso par konkrētu cilvēku, tu vari viņam uzticēties un no viņa prasīt atbildību. Tieši tas jau arī rada šo zemās kvalitātes politiķu birumu mūsu Saeimā un lielo distanci starp varu un sabiedrību. Reti kurš no šodienas Latvijas politiķiem varētu uzvarēt vēlēšanās kā personība, bez partijas saraksta aizmugures. Partijas nedrīkst traucēt cilvēkiem izvēlēt savu vadoni un veltīt viņam savu uzticību.

M.: Ha, tu taču pietiekoši labi pazīsti Latviju, lai saprastu, cik bīstams mums būtu šāds viens ievēlēts vadonis! Vienai daļai viņš ļoti patiktu, taču pārējie redzētu, ka viņš saimnieko tikai savā labā un nespēj vienot tautu.

K.: Kāpēc gan? Kas tev teica, ka viens atbildīgs un talantīgs cilvēks nespēj vienot sabiedrību kopīgam darbam?

M.: Kaut kur varbūt var, taču ne jau pie mums. Latvieši ir diezgan nenovīdīgi pret savējiem. Tāpēc jau arī tās valdības pie mums tik bieži mainās, ka cilvēki nevar ilgstoši izturēt, ka kāds viens cilvēks ministru prezidenta amatā bauda varu, kādas citiem nav. Ja mēs tieši vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām, tas beigās novestu pie auksta vai karsta pilsoņu kara, nevis pie tautas vienotības.

K.: Nu jau tu pats sāc runāt sev pretim! Pirms tam tu tā jūsmoji par daudzpartiju demokrātiju un tās daudzveidību, bet tagad atkal saki, ka mūsu ļaudis patiesībā ir nenovīdīgi un tādēļ nespēj uzticēties savam vadonim. Tad jau saki labāk atklāti, ka tevis mīļotā interešu daudzveidība patiesībā ir attaisnojums nesaticībai. Lieta tā, ka ļaudis vienkārši ir atradinājušies dzīvot valstī ar normālu stingru līderi. Viņiem beidzot ir jādod tāda iespēja — ir jāaptur viss šis demokrātiskais cirks un vara jānodod viena atbildīga cilvēka rokās. Tici man, ar laiku tas palīdzēs. Iesākumā būs grūtāk, taču vēlāk ļaudis pieradīs, ka valsts nav nekāds tirgus laukums, kurā skaļākais bļāvējs dabū vairāk par pārējiem. Tā viņi arī pieradīs uzticēties valsts vadībai un dzīvot saskanīgi.

M.: Cik tu tomēr esi naivs! Protams, ka ļaudīm ir jāuzticas savām vēlētajām amatpersonām. Taču tu, kā vienmēr, gribi viņiem šo uzticību iedzīt ar pipku. Tas nevar izdoties — cilvēkiem pašiem gan uzticēties valdītājiem, gan izvēlēt tādus, kuri būtu šādas uzticības vērti. Tu gribi izraut varu cilvēkiem no rokām un iedot viņiem kārtējo tautas labdari, kurš nu viņus vienošot.


Tautsaimniecība

K.: Var jau būt, ka dažādas demokrātiskas spēlītes ir pieļaujamas mierīgos laikos. Taču tagad ir nepieciešama izlēmīga rīcība, un visa vēlēšanu kampaņošana un strīdi tam tikai traucēs. Dialogs un viedokļu dažādība ir labi tad, kad tautsaimniecība strādā un aug. Kad cilvēki tiek atlaisti no darba un valsts kase ir tukša, mēs nevaram atļauties vēl dziļāk ieslīgt strīdos. Domāju, ka to tu nenoliegsi — daudz labāk mums šodien būtu klājies, ja pēdējos gados valdība tā vietā, lai izsaimniekotu naudu un pielabinātos vēlētājiem ar algu celšanu, būtu spējusi redzēt tālāk par savu degungalu un nākamajām vēlēšanām.

M.: Tas ir tiesa, kritiska ekonomiskā situācija prasa drošu un stabilu valdību. Taču es īsti nesaprotu, kāpēc tu domā, ka demokrātija tādu radīt nespēj? Protams, ja valdība visu laiku baidās pati no savas ēnas, nespēj pieņemt nevienu smagu lēmumu, un valdības locekļi tā vietā, lai kopīgi risinātu problēmas, skatās viens otram uz pirkstiem greizsirdībā par vēlētāju balsīm, tad krīze var tikai padziļināties. Taču tā nav demokrātijas vaina. Tas tikai parāda, ka ne jau visas demokrātijas vienlīdz labi tiek galā ar problēmām.

K.: Zini, es varbūt labprāt kādreiz padzīvotu tavā ideālajā demokrātijā, bet šodienas Latvijas reālajā demokrātijā — nē, paldies! Ja tas tev, Miķeli, sniedz kādu atvieglojumu, tad es esmu gatavs atzīt, ka ideālā demokrātija ir labāka par ideālo vadonismu. Taču reālā demokrātija diemžēl izrādās sliktāka par reālo vadonismu. Īpaši tādās valstīs, kurās tautsaimniecība vēl tikai sāk attīstīties, daudz labāka ir autoritāra iekārta. Tā uzliek saimniekošanai zināmus rāmjus, un neļauj dažu peļņas kārei sagraut sabiedrības saskaņu. Neaizmirsti, ka kapitālisms it visur ir aizsācies un nostiprinājies tieši autoritārās, nevis demokrātiskās valstīs. Arī šodien tās zemes, kuras strauji saimnieciski attīstās, piemēram, kā Ķīna vai Krievija, nav pilnībā demokrātiskas. Kapitālisms varbūt var radīt augsni demokrātijai — kā nesen Spānijā vai Čīlē. Taču demokrātija nav laba augsne kapitālismam. Tur politiķus rausta uz visām pusēm, neļauj īstenot saprātīgu monetāro un fiskālo politiku, uzbāžas ar saimnieciski nepamatotām prasībām, arodbiedrības viņus šantažē, uzņēmēji mēģina pielabināt, cilvēki izvirza aizvien jaunas un jaunas prasības. Rezultāts nu ir redzams — valsts grimst parādos, sabiedriskais sektors ir uzblīdis, tā īsti strādāt neviens negrib, un visi tikai brēc pēc valsts atbalsta. Arī Latvijai, ja tā nākotnē grib saimnieciski uzplaukt, ir jāatsakās no...

M.: Paga, paga, šie visi ir pārāk smagi apvainojumi, lai es tos tāpat vien noklausītos! Vispirms, lielākā daļa pasaules pārtikušo valstu tomēr ir demokrātiskas. Otrkārt, par šo autoritāri īstenoto saimniecisko politiku tu runā tā, it kā tirgus ekonomika darbotos atrauti no sabiedrības vajadzībām un interesēm. Pēc tavas loģikas sanāk, ka visveiksmīgākā ekonomiskā attīstība norisinās tur, kur sabiedrība vispār nekā nevar ietekmēt saimniecisko politiku. Tas man šķiet ļoti apšaubāmi. Varētu padomāt, ka strauja ekonomiskā izaugsme ir kaut kāds elku dievs, uz kura altāra ir jāupurē jebkuras citas cilvēku intereses un vērtības. Piedod par drastisku piemēru, bet Latvijas tirgus ekonomikai noteikti nāktu par labu, ja valstij nebūtu jāmaksā pensijas. Ko tad tu ieteiktu savam vadonim? Likvidēt visus pensionārus? Arī tās pašas arodbiedrības, kuras, tavuprāt, “traucē” saimnieciskai attīstībai. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka cilvēkiem pavisam leģitīmi vairāk rūp nevis kaut kāds abstrakts IKP pieaugums, bet gan daudz maz cilvēciski dzīves apstākļi viņiem pašiem, kaut arī tas bremzētu kopīgo izaugsmi?

K.: Tā ir demagoģija! Tu visu laiku runā tā, it kā autoritārais vadonis nepieciešami būtu kaut kāds ļaunprātīgs idiots, kurš nesaprot elementāras lietas. Tas nav godīgi. Protams, ka ir nepieciešams zināms sociālais atbalsts tiem, kas nespēj strādāt. Vēl vairāk — saprātīgs autoritārais līderis spētu efektīvi sabalansēt sociālās politikas, veselības, izglītības un kultūras vajadzības vienā harmoniskā veselumā, kurš nebūtu pretrunā ar tautsaimniecības attīstību. Tagad turpretī katrs kaut ko rauj uz savu pusi, rezultātā naudas nepietiek nekam, bet attīstība tiek bloķēta.

M.: Bet tu vienalga pieņem, ka kādam vienam cilvēkam ir jābūt tiesībām pārējo vietā izlemt, kas viņiem ir vajadzīgs. Piemēram, izvēloties starp papildus rūpniecības pieaugumu un lētāku medicīnas aprūpi, vai starp 10% inflācijas un 10% bezdarba. Vienpersoniska lemšana te ne tikai nav taisnīga. Tā ir arī gauži nesaprātīga! Tu pavisam aplami iedomājies, ka ekonomikā ir darīšana ar tīri tehnoloģiskām problēmām, kuras var atrisināt kāds viens eksperts. Taču tas tā nav — ekonomiskā dzīve ir ļoti sarežģīta, un par tās galvenajām problēmām ir jālemj cilvēkiem pašiem. Protams, visas nianses cilvēki nekad nesapratīs, taču galveno jautājumu izskaidrošana ir demokrātisku politiķu darbs.

K.: Tas mani nepārliecina. Tā varētu runāt tad, ja no debesīm kristu manna un tā būtu kaut kā jāsadala, ņemot vērā visu intereses. Taču, dārgais draugs, nekāda manna nekrīt! Kādam ir kaut kas jāražo, lai sabiedrība varētu apmierināt pašas elementārākās vajadzības. Valdībai ir jāuzņemas stingra gādība pār tautsaimniecības attīstību. Taču to nevarēs panākt, ja valdība mētāsies partiju pavadā un domās, kā izdabāt visai pasaulei.


Līdzdalība

M.: Man tomēr šķiet, ka mēs viens otru īsti nesaprotam. Es nespēju noticēt, ka tu patiešām ilgojies pēc tādas vienvaldības, kurā viens vadonis izlemtu par visu, un cilvēkiem būtu atvēlēta tikai pakļaušanās. Ja tu patiesi to gribi, tad man ir grūti saprast, kāpēc tev liekas vajadzīga pati Latvijas valsts. Tikpat labi jau tu varētu kalpot kādam citzemju sultānam.

K.: Nu redz’, beidzot tev kaut kas sāk pielekt. Es neesmu pret tautas līdzdalību un pilsoņu iesaisti politikā. Es esmu tikai pret svarīgāko valsts jautājumu nodošanu vēlētu diletantu un alkatīgu partiju rokās, kas tautu nevis pārstāv, bet gan ar to nesaudzīgi manipulē. Šajā ziņā es gandrīz vai esmu demokrāts, tikai domāju, ka tautu labāk pārstāvēs nevis badīgu kraukļu bars, bet gan viena personība, kuru tauta ciena un mīl.

M.: Un tādēļ, lai neļautu manipulēt ar tautu, tu piedāvā tai atņemt visas efektīvas līdzdalības iespējas. Tu droši vien ļautu tautai “līdzdarboties” — tiesa, tikai masu mītiņos un manifestācijās, slavinot vadoni un apdziedot viņu dziesmās.

K.: Nē, es domāju, ka kaut kad tālākā nākotnē tautai arī varētu patiesi atvēlēt iespēju lemt par sevi arī būtiskos jautājumos, taču tam vēl nav pienācis laiks. Redzi, demokrātija ir laba tiem, kas paši ir demokrātiski. Turpretī tiem, kuri nav raduši ikdienā domāt par kopējo labumu un respektēt citu viedokli, demokrātija ir gatavais posts. Saprātīgs diktators var audzināt ļaudis, lai tie nākotnē spētu pārvaldīt paši sevi. Galu galā arī maziem bērniem mēs nedodam pilnu vaļu, bet gan uzmanām un ierobežojam tos, kamēr tie iegūst spēju paši spriest par labo un ļauno. Tāpat jārīkojas arī ar tautām — tās jātur cieši grožos un jāaudzina, kamēr neapgūst spēju par sevi atbildīgi lemt.

M.: Tu pārāk daudz spēju uztici šim savam “audzinātājam”. Viņš, tavuprāt, zinās ne tikai to, ko tad pilsoņiem būs jāmācās, bet arī mirkli, kurā viņi būs gana nobrieduši efektīvai demokrātijai. Nemaldini sevi, Kārli! Es kaut kā neesmu mūsdienu pasaulē redzējis nevienu apgaismotu despotu, kurš kādā mirklī būtu atzinis savu tautu par gana nobriedušu pašpārvaldei. Gluži otrādi — vairums vadoņu cenšas savu tautu kretinizēt tiktāl, lai tai nekad neienāktu prātā pieprasīt atpakaļ savas tiesības. Tas reizēm notiek vēl daudz trakāk par partiju centieniem demokrātijās kretinizēt savus vēlētājus ar vēlēšanu aģitācijas palīdzību. Tu droši vien teiksi, ka tas nav obligāti visiem autoritāriem režīmiem. Kāds no tiem varbūt patiesi spēj padarīt savus pilsoņus atbildīgākus un gudrākus. Taču kopumā, vai tas tev patīk vai nē, atbildīgumu nevar iemācīties, ja tāda iespēja nemaz netiek dota.






Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

īstais fzss - ikvienam 16.03.2009 16:37
vnk politikā nelaist partijas kurām nav konkrētu pretendentu ministru uc amatiem....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kinza>autoram 06.03.2009 17:32
BRAVO, vienkārši aptrūkstas vārdu par tik ... interesantu, neparastu, trāpīgu ... latvieša vidējā nenotikušās sarunas atspoguļojumu.

Alvim Hermanim šis raksts varētu būt viela pārdomām par nākošo izrādi (to es saku svaigā "Vectēva" iespaidā).

PALDIES politikai.lv par šī raksta publicēšanu. Es jau jums noziedoju, ceru, ka to darīs arī daudzi citi :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris Timofejevs - Autors 05.03.2009 18:04
"Es kaut kā neesmu mūsdienu pasaulē redzējis nevienu apgaismotu despotu, kurš kādā mirklī būtu atzinis savu tautu par gana nobriedušu pašpārvaldei. Gluži otrādi — vairums vadoņu cenšas savu tautu kretinizēt tiktāl, lai tai nekad neienāktu prātā pieprasīt atpakaļ savas tiesības. Tas reizēm notiek vēl daudz trakāk par partiju centieniem demokrātijās kretinizēt savus vēlētājus ar vēlēšanu aģitācijas palīdzību."

Man ir tikai viena piezīme, ka es laikam tomēr zinu vienu vēsturisku "apgaismota despota" gadījumu – Butānas karalis 2006. gadā nodeva savu absolūto varu savam dēlam un nolēma pamazām izbeigt monarhijas darbību. Tieši pirms gada notika pirmās vēlēšanas, par ko rakstīja arī New York Times. Protams, ka varam strīdēties, vai šis solis bija patiešām apgaismotības izpausme, vai arī veikls gājiens, lai apslāpētu iespējamas anti-monarhistu kustības iespējami sekas, kuras destruktīvās izpausmes varēja novērot Butānas kaimiņvalstī Nepālā. Tomēr nevaram izslēgt arī interpretāciju, ka monarhs labprātīgi nolēma uzsākt demokratizāciju. Interesants izņēmums, vai ne?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

oho 05.03.2009 17:00
Nezinu, bet man piem. Zviedrijas monarhijas modelis liekas gaužām saprātīgs.

Latvijas 2.republiku zem demokrātijas karoga nozaga acu priekšā un vēl karā uz Irāku ievika un Afganistānu jau otreiz aizsūtīja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Jaņdžs 05.03.2009 10:03
Miķēlītis vienmēr iemanās nostādīt Kārlīti pazeminātā lomā (re: Zini, dārgais... Cik tu tomēr esi naivs!... Paga, paga... utt.) un beidz monologu ar sevi ar vārdiem: "Tu pārāk daudz spēju uztici šim savam ''audzinātājam'". Bet kāda starpība starp audzinātāju un skolotāju Miķelīti?

Vienmēr uz visās sabiedrībās sabiedrības vadošais elements ir nācis no "vecajiem", kuri iecēla vadoni tikai krīzes momentos. Tāpēc vadonis bieži vien aizgāja bojā savu sabiedrību, vecājos, un savas sabiedrības Dievu (lielo Otro) aizstāvot, tā tad, upurējot savu dzīvību savas kopienas labā. Manā vēstures izpratnē, pirmie "audzinātāji" bija tie, kas sāka sabiedrībai stāstīt, ka nāvei pār dzīvī nav nekāda teikšana.

Tur jau arī tā K. Ulmaņa nelaime. Jaunām mācībām noticot, viņš krīzes momentā glāba pats savu dzīvību un pieļāva, ka tautu uz pekli rauj Jods. Ja būtu darījis pēc senatnes parauga, mums šodien būtu demokrātija un prezidentam būtu dota pagaidu un izņēmuma vara pielāgot četrstūrīgai demokrātijai riteņus, kas rit.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolītis - Autoram 04.03.2009 20:30
Cepuri nost Ivar! Sulīgi labs un dziļš domraksts!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fridrihs - autoram 04.03.2009 18:56
Ivar, daudz kas no Jūsu runāšanas TV un citos medijos man liekas stipri atrauti no zemes - tā it kā Jūs pats būtu ierauts tajā politiskajā virpulī, kurš nu jau tik stipri iegriezies, ka neļauj daudziem politiķiem redzēt pilnīgi neko ārpus sava tirgus. Šajā tirgū viņi, gluži kā apmāti un līknēs apmaldījušies brokeri, savā starpā tirgo kaut ko virtuālu, ko paši sen nav redzējuši un kas funkcionē, mainās un šobrīd lielā mērā arī pakāpeniski brūk kopā viņiem nemaz nemanot. Tajā pašā laikā, neredzot to īsto realitāti, viņiem sāk rādīties arī daudz neesošu lietu, kas patoloģiskākos gadījumos izpaustos kā politisko konkurentu interešu saskatīšana aiz meteoroloģiskajiem apstākļiem. Novēlu Jums un citiem ekspertiem stāvēt ārpus virpuļa, redzēt visu kas jāredz un neredzēt "spalvainās rokas" un citas baltās pelītes tur, kur viņu nemaz nav!

Bet šis patiešām bija ļoti labs. Paldies par šādu oriģinālu skatījumu uz šiem laikiem aktuālu jautājumu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

CDG 04.03.2009 18:16
man rodas iespaids ka rakstaa tiek sajaukta iekaarta kuraa lielaaka vai mazaaka vara piemiit arii prezidentam un vienkaarshu autoriattaru iekaartu.
Jeb nevar arii piekrist tam kaa tiek attaisnota patreizeejaa nestabilitaate, proti, pashi vinjus ieveeleejaam. probleema nav tur, jo visaa pasaulee parlamentus ieveel, vienlaikus ir labi un slikti paarvaldiitas valstis.
driizaak ir jaadomaa ka sho muusu sisteemu racionalizeet, proti, ir jaapaardomaa varas daliishana un taatad neizbeegami viena no iespeejaam ir palielinaat prezidenta varu. Tautas ieveelets prezidents, kurs var atlaist Saeimu bez referenduma, buutu risinaajums ja...
ja buutu mums taada personiiba, kas pati izciiniitu shaadas paarmainjas. Kameer nebuus iisti neatkariigas personiibas, kas veeleesies kljuut par speeciigu prezidentu iespeejams arii varas paardaliishanas buus bezjeedziigas

Saistītie raksti
Labrit latvija

Labrīt, Latvija! 10 Autors:Līga Stafecka

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs