Pēdējā mēneša notikumi valsts pārvaldē ir bijuši tik spraigi, ka nabaga ļautiņi nav varējuši atraut savas nogurušās acis no šī punkta. Pie tam daudzi notikumi ir bijuši tik greizi, ka nācies šo punktu samērā ilglaicīgi vērot ar sānis pagrieztu galvu un notirpušu kaklu. Pieņemtie lēmumi ir bijuši tik neizskaidrojami salti, ka tirpas no kakla sāk pārņemt arī kājas, jo sevišķi domājot par to, kas būs atlicis no valsts un cilvēkiem pēc vērienīgās „šo pašu” glābšanas operācijas.

Kādā Āfrikas zemē ir laba teika, par mednieku, kurš nejauši iekāpis termītu pūznī. Termīti līduši pa ķermeni uz augšu un, gribēdams tos apturēt, viņš sācis kukaiņus durt nost ar šķēpu, sadurstot visu savu ķermeni un nomirstot lielās mokās. Pēc tam termīti ar baudu notiesāja mirušā nekustīgās miesas. Kāda ir morāle? Ļoti vienkārša — problēmas risinājumiem ir jābūt adekvātiem problēmas būtībai. Vai tikai mūsu valdošie ļaudis nav mednieki ar šķēpu, kuri dursta savu valsti un cilvēkus, it kā cieš ar tiem kopā sāpes, berzējot ik rītu dziļdomīgo pieri, bet īstenībā nogalina to, par ko saka rūpējamies!

Tieši tā — nogalina. Paskatīsimies, kas tad notiek apkārt! Cilvēki Latvijā ir daudz jau pārcietuši un, tagad šķiet, varētu pārciest jebko. Tikai nepieciešama viena lieta — ticība. Bet ticību mums nedod! Neviens šobrīd nevar pateikt, kur atrodas tā vieta, kurp mūs ved — vai tā ir iedomāta saulainā tāle, vai nožēlojams gals termītu pūznī. Ticība rodas no uzticēšanās, bet uzticēšanās nav, jo ir pretrunīgi solījumi no visaugstākajām valsts amatpersonām, pie tam viedokļu maiņas periods kļūst arvien īsāks — nu jau tas mainās pa stundām. Lai būtu uzticēšanās, nepieciešama iespēja paļauties uz kādu, būt drošam par sevi un saviem tuviniekiem. Mēs nevaram šobrīd ne uz vienu paļauties un būt droši, ka tiks pieņemti lēmumi, kas mūs glābs.

Jau pagājušā gada vasarā parādījās pirmie ekspertu signāli, ka lielu ekonomisko un sociālo svārstību rezultātā būs paaugstināts pieprasījums pēc papildu drošības. Diemžēl tie, kam bija jābūt ar dzirdīgām ausīm, bija bez tām. Tika kalti plāni par lielo vajadzību ekonomēt, samazināt un vēlāk arī parādījās tagad tik populārais vārds „likvidēt”. Īstenībā cilvēki ar šādām runām tika pieradināti pie situācijas, ko vadošie prāti tiem gatavoja, un šādas retorikas normalitātes. Kad nepieciešamais retorikas periods pēc Gēbelsa teorijas bija izsmelts, augsne sagatavota, sākās darbības periods. Samazināts policistu skaits, policistu algas, tiesnešu algas, Valsts probācijas dienesta finansējums un speciālistu skaits, kā arī tika kalti plāni par cietumu likvidēšanu un darbinieku atlaišanu. Tajā pašā laikā citā „frontes” malā notika pretējais process pēc principa „tukša vieta nepastāv”. Jo mazāk policistu, resursu cietumiem, probācijas darbinieku, jo vairāk žuļiku sarodas. Šis likums strādā vienmēr pilnīgi neatkarīgi, vai valdība to atzīst vai nē. Šim likumam ir vienalga, kurš domā, ka rullē valsti. Tagad, kad „atbruņotie” likumsargi cīnās ar noziedzību visiem atlikušajiem resursiem, kā spēj, tiek ieslēgts nākamais periods — manipulēšana ar novājinātiem elementiem. Bet, protams, likumu pārkāpšanas tīkotājiem ir dota vēl viena iespēja likumsargu mazspējas dēļ, kad likumsargi ne vairs novērš noziedzību, bet vienkārši mēģina no tās kaut kā atkauties. Nu sanāk, ka valstī visi ir ļoti nodarbināti un nevienam nav īpaši laika skatīties „uz augšu”, bet tur pa šo laiku notiek pavisam citas batālijas, kas nav domātas margarīna ēdējiem.

Manipulācijas stadija izpaužas valdības reorganizācijas formā. Pie tam runa nav tikai par pašu valdību (Dievs ar to!), bet tiek paklusām skartas arī ministriju padotības iestādes, kas reāli ikdienā strādā, nodrošinot tiesiskumu. Tiek skartas iestādes, kuras radušās demokrātisko pārmaiņu rezultātā, un lai atceramies, ka tieši šīs pārmaiņas radīja iespēju mūsu valstij virzīties uz Eiropas Savienību. Reorganizācijas veicēji saprot, ka šī varbūt ir visunikālākā iespēja lietas sakārtot tā, kā vajadzīgs viņiem, jo ir dota iespēja to izdarīt legāli — kā burvju mākslinieks skatītāju acu priekšā veic savus trikus — čiks! — un kabatlakatiņa vairs nav! Kur palika, piemēram, Valsts probācijas dienests vai Juridiskās palīdzības administrācija? Pēc laika tas var būt ļoti retorisks jautājums. Pat nevajag neko likvidēt, jo visu var pievienot jebkam, tādējādi patiesībā tiekot no tā vaļā. Jo pēc visām plāna stadijām (a) apvārdošanas b) novājināšanas c) manipulācijas) šīs iestādes nekad vairs nebūs tik spēcīgas un ar tādu saturu, kādas bija sākumā. Protams, ja vispār vairs būs, jo pēdējā — d stadija — ir pastāvēšanas beigas. Kāpēc?

Pēdējā mēneša laikā ierēdņi ir nodarbināti papildus — tiklīdz mainās vadošo prātu noskaņojumi, aktivitātē „kam ko labāk pievienot?” ierēdņiem jāraksta paskaidrojumi, kāpēc nedrīkst pievienot, piemēram, Valsts probācijas dienestu Valsts policijai. Savukārt citā nedēļā jāraksta skaidrojumi, kāpēc to pašu nedrīkst pievienot pašvaldībām, vai atkal — policiju pievienot Tieslietu ministrijai vai Juridiskās palīdzības administrāciju pievienot tiesām. Es neaicinu žēlot ierēdņus, bet padomāsim no citas puses. Sākumā vieniem cilvēkiem samazina algas, viņu acu priekšā no darba atlaiž bariem kolēģus un „izdzīvojušos” grasās ielikt tādā darba vidē, kuros cilvēki saprot — savu darbu izdarīt viņi nevarēs, jo jaunajai sistēmai būs pavisam citas prioritātes. Tad, visdrīzāk, pateiks, ka viņu darbs ir neefektīvs, lieka valsts naudas tērēšana un — likvidēs. Vadība pateiks, ka atradusi veidu, kā ieekonomēt naudiņu visas sabiedrības interesēs. Visi teiks — re, par mums grumbainās pieres rūpējas! Vienīgi daži tikai zinās, uz kā rēķina tas patiesībā noticis, — uz cilvēku drošības un galveno mūsu valsts pastāvēšanas pamatvērtību rēķina. Tieši drošība ir viena no tiesiskuma un demokrātijas lielākajām vērtībām. Un tieši šīs ir tās vērtības, kuras mēs aizstāvējām 1991.gadā. Taču tagad mēs, dragājot drošību un tiesiskumu, sadragāsim šīs valsts pamatu — demokrātiju. Atdosim to pa saujiņai vien, kamēr galvas būs tukšas, sirds piespļaudīta un piesvīdušajā saujā apdriskāts revolveris — pašaizstāvībai — kā vienīgais uzskatāmais darbības rezultāts un arguments nākotnei.

Ja kāds grib pierādījumus, tie mums ir visapkārt! Domas materializējas, kad valsts pārvaldes iestādes vadītājs, kam kabatā jurista diploms, ar saviem publiskajiem izteikumiem pierāda pilnīgu tiesisko nihilismu[1], dienesta suņus nosaucot par inventāru, ko „likvidē” nošaujot. Un nav brīnums — viņa leksikā vārds „likvidēt” ir jau iedzīvojies ilgu laiku, solot masveidā likvidēt cietumus, kaut ieslodzīto skaits var pieaugt kuru katru brīdi. Sabiedrība nošausminās, bet nekas tā arī nenotiek. Domas materializējas, kad sola reorganizēt iestādes, kas gādā par sabiedrības drošību, jo šī reorganizācija pēc būtības nozīmē to pašu likvidāciju, vai kad amatpersonas ir tik iztapīgas, ka cilvēku un starptautiskā cieņa vairs nav nekāda vērtība[2]. Domas materializējas, kad ļoti kompetenti varas vīri galvenajam korupcijas apkarotāja amatam par labu esam atzīst cilvēku, kurš savā domājamā darbības jomā kā vienīgās var demonstrēt zināšanas, ka „ir izlasījis visas pretkorupcijas konvencijas un ir gatavs apgūt vēl”[3], un atzīst, ka par savu iespējamo pienesumu saredz civiltiesisko pieeju ieviešanu KNAB, jo līdz šim KNAB priekšnieka vietnieki uzsvaru esot likuši uz krimināltiesisko aspektu. Jautājums, vai šis būtu piedāvājums dekriminalizēt ar korupciju saistītos noziedzīgos nodarījumus, tā arī paliek neatbildēts.

Protams, es te nerunāju par suņiem, bet par cilvēkiem, jo tieši cilvēku vērtības ir tās, kas izpaužas vārdos. Ne par plāniem, ne amatiem, ne krekliem, bet — par sirdsapziņām.

_______________________________

[1] Tieslietu ministrs sola izmeklēt Puķītes izteikumus, ka nošautie suņi ir inventārs; LNT; 16. februāris (2009); 22:32

[2] Pēc šodienas vienošanās valdībai turpināt darbu tautas uzticību zaudējis ne tikai Ministru prezidents Ivars Godmanis (LPP/LC), bet arī Valsts prezidents Valdis Zatlers; LETA; 16. februāris (2009); 23:09

[3] Tumšais zirdziņš Vilnītis; Diena; 17.februāris (2009)

Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.