Labrīt, lasītāji!Jā, varētu šorīt kreņķēties. Varētu kreņķēties par to, ka "Saskaņas," Šlesera biznesa projekta un Šķēles biznesa projekta pārstāvji ir nolēmuši neatbalstīt ilgi un grūti izstrādāto Elektronisko mediju likumu, cita starpā tāpēc, kā to ir skaidrojis Šlesers, "Lembergs arī neatbalsta, viņš man atsūtīja īsziņu." Kāds cits no klātesošajiem (Šķēle, Jānis Urbanovičs, Andrejs Klementjevs, Māris Kučinskis, Andris Bērziņš) piebilda, ka Lembergs "ir pret pederastiem." Interesanti, kurš -- Šķēle, Urbanovičs, Klementjevs, Kučinskis vai Bērziņš ir atļāvies izmantot šo netīkamo vārdu. Kauns par viņu un kauns arī par to, ka Saeimā ir tik milzīgi auni, ka savu (un Lemberga) personīgo un idiotisko aizspriedumu dēļ viņi ir gatavi izgāzt visu Elektronisko mediju likumu. Jefiņi tādi. Ļoti maigi teikts.
Bet kreņķēties negribas, jo šajās dienās ir noticis arī kaut kas brīnumjauks, proti — Latvijas Nacionālais mākslas muzejs beidzot ir atvēris suvenīru veikaliņu. Tā ir lieta, par kuru šajā blogā un citur esmu rakstījis vairākkārt, un es, protams, neņemšos apgalvot, ka tieši tāpēc tas ir noticis, bet ļoti labi, ka tas ir noticis. Veikaliņā ir visādas labas lietas — monogrāfijas par māksliniekiem, fantastisko mākslinieku Sigismunda Vidberga un Aleksandras Beļcovas apgleznotā porcelāna reprodukcijas, gleznu reprodukcijas, no kurām veidota saliekamā bilde jeb puzlis. Un, jā — jā, jā, jā, ir arī atradies mākslinieks, kurš spēj ļoti izcilā kvalitātē uztaisīt hrestomātiskās Zaļkalna cūkas kopijas miniatūrā. Muzejs man vienu tādu uzdāvināja, paldies, paldies par to. Cūka stāv dzīvojamā istabā uz palodzes un visu novēro. Veikaliņa dāmas stāstīja, ka par 90 procentiem ir arī gatavi plakāti ar muzeja pazīstamāko gleznu reprodukcijām. Teicu viņām, ja uz kāda plakāta būs Ludolfa Liberta elpu aizraujošais Taimsskvēra skats, es būšu klāt ar naudas maku. Vien tad būs jāizdomā, kur dzīvoklī kārt plakātu blakus “īstām” gleznām. Tā nav liela problēma. Prieks, liels prieks par muzeju.
Cūka veikaliņā maksā 24 latus.
Jauku visiem dienu!