Labdien, lasītāji!Šodien laikrakstā Diena ir plaša intervija ar kādreizējo premjerministru un topošo finanšu ministru Einaru Repši, kura vienlaikus rada gan prieku, gan arī bēdas. Prieks par to, ka cilvēks acīmredzot ir sapratis, kas viņa ministrēšanas laikā tik ļoti sagāja greizi: "Savas valdības laikā es biju izvēlējies patiešām tādu krusta karu absolūti pret visiem, kur bija negodīguma ēna pāri, un tādu pilnas šķīstības politiku. Tas toreiz nenesa prasītos augļus." Tā tas ir. Krusta karotāji īpaši nešķiro, kas viņiem stāv ceļā, vai ticīgais vai ķeceris, un Repšes gadījuma "karš" cita starpā noveda pie lielas tiesāšanās, kura valstij nebūt ne vienmēr nāca par labu.

Taču bēdas par to, ka Repše acīmredzot ir gatavs atteikties ne vien no ne īpaši pozitīvām metodēm, bet arī no principa. Jautāts par cilvēkiem, kuri strādā valsts pārvaldes sistēmā par spīti tam, ka pret viņiem izvērstas kriminālapsūdzības, Repše pasaka lūk, ko: “Es teikšu pavisam vienkārši — mana prioritāte ir veicamie darbi. Es domāju, ka stāvoklis valstī saka, ka mums ir nepieciešams absolūti visiem cilvēkiem, vienalga, kur viņš atrastos, dot iespēju strādāt, sevi parādīt darbā un darīt kaut ko labu.” Tas nu ir varen plašs jēdziens, jo tas attiecas arī uz tiem ļautiņiem no kategorijas “absolūti visiem cilvēkiem,” kuriem patiesībā no valsts pārvaldes sistēmas būtu jābūt pēc iespējas tālāk. Piemēram, Dienas jautājums bija konkrēti par Valsts ieņēmumu dienestu, kur joprojām strādā Vladimirs Vaškevičs arī pēc tam, kad valsts viņam atņēma pielaidi valsts noslēpumam, savukārt VID vienkārši pārdefinēja viņa amatu tā, lai pielaide vairs nebūtu vajadzīga. Var saprast, ka to vienkārši ignorēja ņirgu objekts Slakteris, jo, pirmkārt, viņa pārstāvētā “Tautas” partija jau sen ir bijusi tikai un vienīgi “savējo” kliķe, kurai patiesībā par tautu ir pilnīgi vienalga, un otrkārt, Slakteris acīmredzot bija pārāk aizņemts ar svešvalodu mācībām, lai pievērstu uzmanību tam, kas darās viņa ministrijai pakļautās iestādēs.

Ja Repše izvēlēsies to pašu ceļu un uz nenoliedzami smagā darba altāra upurēs godīguma principu, tad varu pateikt, ka bez mazākajām šaubām “Jaunais laiks” nākamajās vēlēšanās var rēķināties ar atbalstītāju skaita krasu samazināšanos. Šeptēšanās bija “stabilitātes garanta” un viņa pēcteča darba stils. Nākamā valdība absolūti nedrīkst rīkoties tāpat. Tāpat, kā 2002. gadā, arī tagad negodīgiem valsts darboņiem būtu jātrīc ceļiem. Toreiz JL atnāca ar visai haotisku krusta karu. Nu tas ir atpakal, un karam jāturpinās, lai arī ar citām metodēm un citu pieeju. Ja JL valsti atstās tādā pašā situācijā, kādā to atrada, tad kāda no tā ir jēga?

Jauku visiem atlikušo dienu!