Par politiķa godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. Augstākās tiesas Senāta spriedums. Lieta Nr. SKC — 604 0

Rīgā 2002. gada 14. novembrī



Pret politiķi ir pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika. Nav pieļaujama visatļautība izteikumos arī pret politiķi

Iesaki citiem:

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts paplašinātā sastāvā: priekšsēdētājs senators M.Dudelis, senatori O.Druks–Jaunzemis, Z.Gencs, R.Krauze, R.Saulīte, I.Šepteris, R.Zaķe, piedaloties zvērinātiem advokātiem E.Radziņam un D.Zālītei, 2002. gada 14. novembrī izskatīja atklātā tiesas sēdē akciju sabiedrības “Diena” un Aivara Ozoliņa kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002. gada 3. jūnija spriedumu Laimoņa Strujeviča prasības lietā pret akciju sabiedrību “Diena” un Aivaru Ozoliņu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu.

Noklausījies senatora Z. Genca ziņojumu, akciju sabiedrības “Diena” pilnvarotā pārstāvja E. Radziņa un A. Ozoliņa paskaidrojumus, kuri lūdz kasācijas sūdzību apmierināt, un L. Strujeviča pārstāves D. Zālītes iebildumus pret kasācijas sūdzību, Senāts



konstatēja:

Laimonis Strujevičs 1998. gada jūlijā un augustā bijis Latvijas Republikas ekonomikas ministrs, valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieks un Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs.

Laikrakstā “Diena” 1998. gada 13. jūlijā, 1998. gada 17. jūlijā, 1998. gada 22. jūlijā, 1998. gada 30. jūlijā, 1998. gada 6. augustā, 1998. gada 12. augustā un 1998. gada 29. augustā publicēta Aivara Ozoliņa rakstu sērija par Laimoni Strujeviču saistībā ar valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” padomē skatāmiem jautājumiem par valsts īpašuma objektu privatizācijas noteikumiem, pirkumu līgumiem un maksāšanas līdzekļu mainīšanu valsts kapitāla daļām.

Laimonis Strujevičs 1999. gada 22. aprīlī, atsaucoties uz Civillikuma 2352a. pantu un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7., 21. un 28. pantu, cēlis prasību pret akciju sabiedrību “Diena” un Aivaru Ozoliņu, norādīdams, ka komentāros tikušas publicētas šādas nepatiesas, viņa godu un cieņu aizskarošas ziņas:

1. “Valsts kases apzagšana, ko ministrs un valsts pilnvarnieks Strujevičs dikti steidzami bija izplānojis nokārtot jau Privatizācijas aģentūras valdes sēdē 21. jūnijā, tiek dēvēta par “Privatizēto uzņēmumu maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmas sakārtošanu”, ... turklāt bijušais “Ventamonjaka” finansu direktors Strujevičs, kam latvju naftas lauku arājiņu maciņš acīmredzami paliek svarīgāks par valsts kasi... Diezin vai viņš to pratīs paskaidrot arī pirmdienas sēdē, jo “sakārtošanas” vienīgais īstais mērķis ir prasts un ikvienam acīmredzams — ļaut cīņu biedriem naftiniekiem iedzīvoties, pat ja tas nozīmē pārkāpt vai apiet likumu.” (Dienas komentārs “Kā nozagt miljonus” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 13. jūlijs, 2. lpp.).

2. “Iecerēto budžeta naudas kaisīšanu vējā ekonomikas ministrs Strujevičs mēģina aizbildināt ar runām par “sistēmas sakārtošanu”. No tā vienīgie ieguvēji būtu naftas tranzīta biznesmeņi, kuru maciņos dāsni iebirtu 8 miljoni latu. Strujeviču acīmredzot vada un dzen vienīgi uzdevums pagūt līdz vēlēšanām izplēst no valsts, kuras labā ministram un valsts pilnvarniekam it kā būtu jāstrādā, cik vien iespējams treknu kumosu par labu saviem biedriem naftas druvas saimniekiem.” (Dienas komentārs “Nāk Laimonis nokopt Latviju” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 17. jūlijs, 2. lpp.).

3. “... to nedarīs arī naftas zemnieku partijas priekšsēdis, lielā valsts kases aptīrīšanas drudža ierosinātājs un motors Strujevičs.” (Dienas komentārs “Mugurkaula mokas” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 22. jūlijs, 2. lpp.).

4. “Vēl vairāk — pat likums nav bijis šķērslis ministra centieniem panākt vienam Ventspils uzņēmumu grupējumam iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu... Strujevičs jau ir iegājis atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē ar līdz šim tik nepieredzēti klaju un cinisku viena konkrēta saimnieciska grupējuma interešu lobēšanu, ka tas izskatās pēc vienīgā iemesla, kura dēļ viņš “Ventamonjaka”, viena Ventspils tranzītuzņēmuma bijušais komercdirektors, tika iebīdīts ministra amatā ... Strujeviča palikšanu amatā šīs valsts iedzīvotāji varētu tulkot kā draudīgu pavērsienu uz saimnieciski politiskas mafijas kontroli pār valsti un sabiedrību, kad stāšanās pretī šai mafijai un likuma ievērošana kļūst dzīvībai bīstama.” (Dienas komentārs “Strujevičam jāaiziet” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 30. jūlijs, 2. lpp.).

5. “Cits ministrs, Strujevičs, labprāt gribētu, lai Latvijā visi ir muļķi, kas lētticīgi ņem par pilnu viņa melus un muļķības... Miljoni netika nozagti, taču joprojām izpaliek valdības vērtējums ministra mērķtiecīgai rīcībai nolūkā nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu. Risinājums nav panākts, kamēr skandalozais ministrs nav patriekts no amata un turpina diskreditēt šo valdību, valsts varu un Latvijas valsti.” (Dienas komentārs “Strujeviča cīņa” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 6. augusts, 2. lpp.).

6. “Viena valdības ministra Strujeviča mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus par privatizējamo “Ventspils naftu” ir tikai niecīgs simptoms milzu zelta drudzim, kas varētu sākties, ja valsts monstrus, par kuriem, kā teic tas pats Strujevičs, paredzēts iekasēt valsts budžetā 330 miljonus, nodotu privatizācijai šī valdība un tās premjers Krasts.” (Dienas komentārs “Stabili irdenais Krasta gads” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 12. augusts, 2. lpp.).

7. “Uz šā fona Strujevičs, kas ar pelēki divkosīgo runāšanu un merkantīlo rosīšanos savējo klana interešu labā īsti piestāvētu varbūt vienīgi kādam padomjlaiku nomenklatūras otršķirīgam partijas un saimnieciskam amatam, sekmīgi turas neatkarīgās, demokrātiskās valsts vadībā un tās parlamentā pat spīd. ... Kādu mēnesi lasījis “Dienā” par Strujeviča skandalozi bezkaunīgajiem pūliņiem izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu par privatizējamo “Ventspils naftu”, ... Strujeviča smieklīgie pūliņi tagad, kad mēģinājums apšmaukt valsti izgāzies, uzmesties par sirsnīgu valsts interešu aizstāvi nevar pārliecināt pat muļķi.” (Dienas komentārs “Kā nu runās, kad vēl jāēd” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 29. augusts, 2. lpp.).

Laimonis Strujevičs norāda, ka visi minētie apgalvojumi par viņa vēlmi un mēģinājumu izkrāpt no valsts budžeta 8 miljonus latu ir nepatiesi, bet to saturs un izplatīšanas veids liecina par vēlēšanos apšaubīt viņa morālo stāju, profesionālās un politiskās darbības atbilstību likumiem un labiem tikumiem. Lūdz uzlikt par pienākumu akciju sabiedrībai “Diena” vienas nedēļas laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas laikraksta “Diena” otrajā lappusē atsaukt norādītās viņa godu un cieņu aizskarošās ziņas, uzlikt par pienākumu akciju sabiedrībai “Diena” un Aivaram Ozoliņam vienas nedēļas laikā no tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas laikraksta “Diena” pirmajā lappusē rakstveidā atvainoties par nepatiesu godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu, piedzīt no akciju sabiedrības “Diena” atlīdzību Ls 10 000 apmērā.

Ar Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesas 1999. gada 26. oktobra spriedumu Laimoņa Strujeviča prasība daļā par godu un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu apmierināta, piedzenot no akciju sabiedrības “Diena” par labu Laimonim Strujevičam materiālo kompensāciju Ls 7000 apmērā.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar Laimoņa Strujeviča, akciju sabiedrības “Diena” un Aivara Ozoliņa apelācijas sūdzībām, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2001. gada 17. oktobra spriedumu prasību apmierinājusi daļēji, uzlikusi par pienākumu akciju sabiedrībai “Diena” viena mēneša laikā no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā laikrakstā “Diena” otrajā lappusē atsaukt 1998. gada 13. jūlijā un 12. augustā publicētās Laimoņa Strujeviča norādītās viņa godu un cieņu aizskarošās ziņas.

No akciju sabiedrības “Diena” Laimoņa Strujeviča labā piedzīta mantiska kompensācija Ls 4000 apmērā.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts, izskatot akciju sabiedrības “Diena”, Aivara Ozoliņa un Laimoņa Strujeviča kasācijas sūdzības, 2002. gada 13. februārī Rīgas apgabaltiesas spriedumu atcēlis un lietu nosūtījis jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā.



1. Senāts norādījis, ka apgabaltiesas spriedums ir pretrunīgs.

Apgabaltiesa, atzīstot, ka Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizskarošas ziņas ir 1998. gada 13. jūlija un 1998. gada 12. augusta laikrakstā “Diena” publicētajās rubrikās “Komentāri un viedokļi”, norādījusi, ka atbildētāji nav pierādījuši paustās informācijas patiesumu un Laimonim Strujevičam piedēvētās darbības robežojas ar kriminālsodāmu nodarījumu. Pārējie 1998. gada 17. jūlija, 1998. gada 23. jūlija, 1998. gada 30. jūlija, 1998. gada 6. augusta un 1998. gada 29. augusta laikrakstā “Diena” esošie izteikumi nav uztverami kā Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizskaroši, kaut arī satur asu viņa darbības kritiku pirms politiķa karjeras uzsākšanas.

Taču minētajās septiņās publikācijās laikrakstā “Diena” esošais saturs ir vienots: Laimoņa Strujeviča, ekonomikas ministra un valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieka, darbība saistībā ar valsts īpašuma privatizācijas noteikumu grozījumu projektiem.



2. Apmierinot prasību daļēji un atzīstot, ka viedoklis tiek balstīts uz konkrētām ziņām, līdz ar to arī viedoklim jābūt patiesam, tiesa prasības apmierināšanu pamatojusi ar atsauci uz Civillikuma 2352a. pantu, norādot, ka tas nav pretrunā ar starptautisko tiesību normām.

Taču tiesa nav ņēmusi vērā, ka Latvijas Republikas 1997. gada 4. jūnijā pieņemtā likuma “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7.un 11. protokolu” 4. punkts nosaka, ka Latvijas Republika atzīst par obligātu ipso facto bez īpašas vienošanās par to Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikciju visos jautājumos, kas attiecas uz šīs konvencijas un tās protokolu interpretāciju un lietojumu, un nav piemērojusi šos standartus atbilstoši Konvencijas 10. panta principiem.

Akciju sabiedrība “Diena” un Aivars Ozoliņš, izspriežot Laimoņa Strujeviča prasību, lūdza apsvērt arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada 8. jūlija spriedumā Austrijas žurnālista Lingēna lietā un 1994. gada 22. augustā spriedumā lietā Jersilds pret Dāniju esošo Konvencijas 10. panta interpretāciju. Taču tiesa šo Konvencijas 10. panta interpretāciju nav ņēmusi vērā.



3. Apgabaltiesa paplašināti tulkojusi jēdzienu “ziņas” un pēc būtības to uzskatījusi kā sinonīmu jēdzienam “viedoklis” (un otrādi).

Senāts norādījis, ka pastāv būtiska atšķirība starp jēdzieniem “ziņas” un “viedokļi”, un tāpēc, izskatot lietu atkārtoti, jāvērtē, vai viedokļu publicēšana presē par sabiedrību interesējošiem jautājumiem varēja aizskart Laimoņa Strujeviča kā LR ekonomikas ministra un valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieka godu un cieņu, pārkāpjot pieļaujamās robežas, un vai goda un cieņas aizskaršana notikusi, ievērojot Konvencijas 10. pantā noteiktos standartus un šī panta Eiropas Cilvēktiesību tiesas interpretāciju.



4. Civillikuma 2352a. pantā paredzēto atlīdzību (mantisko kompensāciju) nosaka tiesa, tādēļ katrā konkrētā gadījumā tiesai jāvērtē faktiskie apstākļi kopsakarībā un jānosaka šīs mantiskās kompensācijas apmērs. Iespējamie kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šī aizskāruma smagums pret personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c.

Izskatot lietu no jauna, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 432. – 434. pantu, Civillikuma 2352a. pantu, likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7., 21. pantu, Latvijas Republikas Satversmes 95., 100., 116. pantu, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. pantu, ar 2002. gada 3. jūnija spriedumu Laimoņa Strujeviča prasību apmierinājusi daļēji.

Apgabaltiesa nosprieda uzlikt par pienākumu akciju sabiedrībai “Diena” trīs mēnešu laikā no sprieduma stāšanās likumīgā spēkā laikraksta “Diena” otrajā lappusē atsaukt Laimoņa Strujeviča goda un cieņu aizskarošās ziņas:



1. “Valsts kases apzagšana, ko ministrs un valsts pilnvarnieks Strujevičs dikti steidzami bija izplānojis nokārtot jau Privatizācijas aģentūras valdes sēdē 21. jūnijā, tiek dēvēta par “Privatizēto uzņēmumu maksāšanas līdzekļu maiņas sistēmas sakārtošanu”, ... turklāt bijušais “Ventamonjaka” finansu direktors Strujevičs, kam latvju naftas lauku arājiņu maciņš acīmredzami paliek svarīgāks par valsts kasi... Diezin vai viņš to pratīs paskaidrot arī pirmdienas sēdē, jo “sakārtošanas” vienīgais īstais mērķis ir prasts un ikvienam acīmredzams — ļaut cīņu biedriem naftiniekiem iedzīvoties, pat ja tas nozīmē pārkāpt vai apiet likumu.” (Dienas komentārs “Kā nozagt miljonus” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 13. jūlijs, 2. lpp.).



2. “Viena valdības ministra Strujeviča mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus par privatizējamo “Ventspils naftu” ir tikai niecīgs simptoms milzu zelta drudzim, kas varētu sākties, ja valsts monstrus, par kuriem, kā teic tas pats Strujevičs, paredzēts iekasēt valsts budžetā 330 miljonus, nodotu privatizācijai šī valdība un tās premjers Krasts.” (Dienas komentārs “Stabili irdenais Krasta gads” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 12. augusts, 2. lpp.).



3. “Cits ministrs, Strujevičs, labprāt gribētu, lai Latvijā visi ir muļķi, kas lētticīgi ņem par pilnu viņa melus un muļķības... Miljoni netika nozagti, taču joprojām izpaliek valdības vērtējums ministra mērķtiecīgai rīcībai nolūkā nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu. Risinājums nav panākts, kamēr skandalozais ministrs nav patriekts no amata un turpina diskreditēt šo valdību, valsts varu un Latvijas valsti.” (Dienas komentārs “Strujeviča cīņa” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 6. augusts, 2.lpp.).



4. “Uz šā fona Strujevičs, kas ar pelēki divkosīgo runāšanu un merkantīlo rosīšanos savējo klana interešu labā īsti piestāvētu varbūt vienīgi kādam padomjlaiku nomenklatūras otršķirīgam partijas un saimnieciskam amatam, sekmīgi turas neatkarīgās, demokrātiskās valsts vadībā un tās parlamentā pat spīd. ... Kādu mēnesi lasījis “Dienā” par Strujeviča skandalozi bezkaunīgajiem pūliņiem izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu par privatizējamo “Ventspils naftu”, ... Strujeviča smieklīgie pūliņi tagad, kad mēģinājums apšmaukt valsti izgāzies, uzmesties par sirsnīgu valsts interešu aizstāvi nevar pārliecināt pat muļķi.” (Dienas komentārs “Kā nu runās, kad vēl jāēd” laikrakstā “Diena”, 1998. gada 29. augusts 2. lpp.).

Piedzīta no akciju sabiedrības “Diena” par labu Laimonim Strujevičam mantiska kompensācija Ls 6000, valsts nodeva Ls 216 un par juridisko palīdzību Ls 200, kopā 6416.

Pārējā daļā prasība noraidīta.

Apgabaltiesa atzinusi, ka minētajās publikācijās sniegtās informācijas (ziņas) atbilstība patiesībai nav pierādīta. Atbildētāji nav pierādījuši prasītāja rīcības nelikumību privatizācijas noteikumu izstrādāšanā, pieņemšanā un īstenošanā un vēlēšanos kāda grupējuma interesēs izkrāpt 8 miljonus latu. Lietas materiāli nesatur ziņas par prasītāja iespējamo saistību ar privatizējamo “Ventspils naftu” vai citiem ar naftas biznesu saistītiem uzņēmumiem. Bez tam šī informācija tiek sniegta apgalvojuma formā, bez komentāru autora norādes uz iespējamo viedokli.

Pamatoti pirmās instances tiesa spriedumā norādījusi, ka Noteikumu par kārtību, kādā likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 52. panta otrā daļas noteiktajos gadījumos izdarāmi grozījumi valsts īpašuma objektu privatizācijas noteikumos un pirkuma līgumos, izstrādāšanas, pieņemšanas un apstiprināšanas gaitā prasītājs rīkojies atbilstoši bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” statūtiem un pastāvošajai kārtībai.

Dokumenti apstiprina faktu, ka nepieciešamība sakārtot jautājumu par minētā likuma 52. panta otrās daļas piemērošanas kārtību radās pirms prasītāja stāšanās ministra amatā, ka Laimonis Strujevičs nebija iniciators minēto Noteikumu izstrādāšanai un pieņemšanai, ka Noteikumiem ir vispārējs raksturs un tie neattiecās uz kādu konkrētu uzņēmumu. Taču, neņemot vērā minētos faktus, ne pretēji likuma prasībai pierādīt izplatīto ziņu atbilstību patiesībai un aizliegumu publicēt informāciju, kura aizskar personu godu, cieņu un ceļ tām neslavu, šajās publikācijās tieši norādīts uz Laimoņa Strujeviča nelikumīgu un mērķtiecīgu rīcību, kuras rezultātā valstij tiktu nodarīts 8 miljonu liels kaitējums.

Civillietu tiesas kolēģija atzinusi, ka šo patiesībai neatbilstošo publikāciju mērķis un izteiksmes forma ir pretrunā ar Latvijas Civillikuma 2352a. panta un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. panta prasībām, tāpēc šīs publikācijas ir uzskatāmas par prasītāja cieņu un godu aizskarošām.

Izvērtējot prasībā norādītās publikācijas kopsakarā, Civillietu tiesas kolēģija nākusi pie pārliecības, ka, lai arī Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kurai Latvija pievienojusies 1997. gada 4. jūnijā, 10. panta pirmajā daļā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus, šīs lietas izskatīšanā ir jāpiemēro Latvijas Republikas Satversmes 95. panta, 116. panta, Konvencijas 10. panta otrās daļas nosacījumi par ikviena cilvēka goda un cieņas aizsardzību un ierobežojumiem, kas paredzēti, lai aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, ņemot vērā, ka ierobežojumus vārda brīvībai paredz arī Latvijas Civillikuma 2352a. pants un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. pants.

Latvijas Civillikuma 2352a. panta un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. panta nosacījumi nav pretrunā ar starptautisko tiesību normām, jo Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otrajā daļā noteikts, ka vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības. Bez tam likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21. pantā noteikts, ka personas ir tiesīgas pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās ziņas, ja šīs ziņas neatbilst patiesībai.

Saskaņā ar Latvijas Republikas 1997. gada 4. jūnijā pieņemtā likuma “Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju” un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu” 4. pantu Latvijas Republika atzīst par obligātu ipso facto bez īpašas vienošanās par to Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikciju jautājumos par šīs Konvencijas un tās protokolu interpretāciju un pielietojumu.

Izvērtējot goda un cieņas aizskārumu, apgabaltiesa atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 1. jūlija spriedumu lietā Oberšliks pret Austriju, 1994. gada 22. augusta spriedumu lietā Jersilds pret Dāniju un 1986. gada 8. jūlija spriedumu Austrijas žurnālista Lingena lietā un secinājusi, ka politiķa darbības novērtējumam pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika, kā arī svarīgi ir tas, lai patiesi būtu fakti, uz kuriem attiecīgais novērtējums (viedoklis) balstīts.

Konkrētajā gadījumā, izvērtējot šīs pieņemamās kritikas robežas, tiesa ņēmusi vērā, ka publicētie fakti par Laimoņa Strujeviča rīcību – “valsts kases apzagšana”, “mērķtiecīga rīcība nolūkā nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu”, mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus, “skandalozi bezkaunīgie pūliņi izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu”, “mēģinājums apšmaukt valsti” ir nepatiesi, publicēti vairākkārt, ilgstošā laika periodā un šo rakstu autors nav centies pārliecināties par šo faktu atbilstību patiesībai. To ievērojot, Civillietu tiesas kolēģija secinājusi, ka laikraksta “Diena” 1998. gada 13. jūlija, 1998. gada 6. augusta, 1998. gada 12. augusta un 1998. gada 29. augusta publikāciju mērķis, saturs un forma atzīstama par tādu, kas pārkāpj pieņemamās kritikas robežas attiecībā uz prasītāju Laimoni Strujeviču kā politiķi. Kritika bijusi neobjektīva. Nevis analizētā informācija ir aizskaroša, bet gan lietotā izteiksmes forma vērtējama kā personas godu un cieņu aizskaroša.

Apgabaltiesa noraidījusi apelācijas sūdzībā un paskaidrojumos izteikto argumentu, ka visi prasībā norādītie rakstu fragmenti ir viedoklis, kura patiesums nav jāpārbauda. Apgabaltiesa atsaukusies uz to, ka publikācijas ievietotas laikraksta rubrikā “Komentāri un viedokļi” un katrā publikācijā zem virsraksta norādīts “Dienas komentārs”. Norādi “Dienas komentārs” nevar atzīt par identu jēdzienam “Dienas viedoklis”. Izmantojot dažādu latviešu literārās valodas vārdnīcu un svešvārdu vārdnīcu skaidrojumus, apgabaltiesa secinājusi, ka vārds “ziņas” semantiski atbilst vārdam “komentārs”, jo abos vārdos ietverta prasība uz objektivitāti un atbilstību patiesībai. Ar aizskarošām ziņām jāsaprot ziņas, kas mazina personas godu un cieņu atsevišķu pilsoņu un sabiedrības acīs.

Vērtējot par Laimoni Strujeviču izplatīto informāciju (ziņas) laikrakstā “Diena” “Dienas komentāros” 1998. gada 13. jūlijā, 1998. gada 6. augustā, 1998. gada 12. augustā un 1998. gada 29. augustā kopsakarā ar konkrētiem lietas apstākļiem un vispāratzītām ētikas, morāles un psiholoģijas normām, Civillietu tiesas kolēģija secinājusi, ka tā būtiski mazina prasītāja godu un cieņu atsevišķu pilsoņu un visas sabiedrības acīs.

Spriedumā norādīts, ka pirmās instances tiesa pamatoti noraidījusi prasītāja lūgumu uzlikt par pienākumu akciju sabiedrībai “Diena” un Aivaram Ozoliņam rakstveidā atvainoties par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu, jo šāds atlīdzinājuma veids goda un cieņas aizskāruma gadījumā Latvijas tiesību aktos nav paredzēts, tāpēc šajā daļā prasītāja apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Apgabaltiesa atzinusi, ka prasība daļā par mantiskās kompensācijas piedziņu apmierināma Ls 6000 apmērā un šī kompensācija piedzenama no akciju sabiedrības “Diena”, jo Latvijas Civillikuma 2352a. panta trešā daļā paredzēta iespēja gūt pienācīgu atlīdzību goda un cieņas aizskāruma gadījumā. Prasītāja godu un cieņu aizskarošās ziņas ir izplatītas ļoti plašai sabiedrības daļai, jo tās publicētas lielākajā Latvijas laikrakstā, publicētas vairākkārt un ilgstošā laika periodā, tās ir lasāmas internetā un šo publikāciju rezultātā ir mainījusies cilvēku attieksme pret prasītāju, līdz ar to ir būtiski mazinājies prasītāja gods un cieņa atsevišķu pilsoņu un sabiedrības acīs.

Apgabaltiesa norādījusi, ka laikraksta “Diena” 1998. gada 17. jūlija publikācijā “Nāk Laimonis nokopt Latviju” un 1998. gada 30. jūlija publikācijā “Strujevičam jāaiziet” paustā informācija neatbilst patiesībai un ir prasītāja godu un cieņu aizskaroša, taču šo publikāciju izteiksmes forma ir mazāk asa nekā iepriekš minētajās publikācijās, šo publikāciju mērķis ir vērsts uz to, lai panāktu Laimoņa Strujeviča kā ministra aiziešanu no amata. Publikāciju autora paustā nepatiesā informācija kalpo par līdzekli šī mērķa sasniegšanai. Šo apsvērumu dēļ prasība šajā daļā ir noraidāma.

Laikraksta “Diena” 1998. gada 22. jūlija publikācijā “Mugurkaula mokas” norādīto izteikumu “... to nedarīs arī naftas zemnieku partijas priekšsēdis, lielā valsts kases aptīrīšanas drudža ierosinātājs un motors Strujevičs” Civillietu tiesas kolēģija vērtējusi kopsakarā ar visas publikācijas tekstu kā autora vēršanos pret Privatizācijas aģentūras padomē pārstāvētajām politiskajām partijām un to lomu minēto noteikumu pieņemšanā un īstenošanā, norādot arī uz Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāju Laimoni Strujeviču, tāpēc prasītāja Laimoņa Strujeviča prasība arī šajā daļā ir noraidāma.

Kasācijas sūdzībā akciju sabiedrība “Diena” un Aivars Ozoliņš lūdz Rīgas apgabaltiesas 2002. gada 3. jūnija spriedumu atcelt un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā šādu iemeslu dēļ.

Civilprocesa likuma 476. panta pirmajā daļā noteikts, ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna.

Par šādu likuma tulkojumu nepārprotami ir uzskatāma norāde 2002. gada 13. februāra Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumā, ka, atkārtoti izskatot lietu, tiesai ir jāņem vērā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta principi un to interpretācija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos, tostarp Lingēna lietā, ka nepieciešams rūpīgi nošķirt faktus no novērtējuma. Faktu esamību var pierādīt, kamēr novērtējuma patiesīgums nav pierādāms. Attiecībā uz novērtējumiem šo prasību (pierādīt savu apgalvojumu patiesīgumu) nav iespējams izpildīt un tas aizskar viedokļa brīvību pašu par sevi, kas ir konvencijas (1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija) 10. panta nodrošināto tiesību pamatdaļa.

Kaut arī Rīgas apgabaltiesa savā spriedumā burtiski piemin augstāk minēto Konvencijas 10. panta interpretāciju, tā, izvērtējot lietas apstākļus, netika piemērota. Tas noveda pie situācijas, ka spriedumā izdarītie secinājumi neatbilst tiesas konstatējumam un tiesību normas tulkojumam.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2002. gada 13. februāra spriedumā ir norādīts, ka visās laikraksta “Diena” strīdīgajās septiņās publikācijās esošais saturs ir vienots, ka šādā aspektā tiesa publikācijas nav izskatījusi to kopumā un līdz ar to tiesas spriedums ir acīmredzami pretrunīgs.

Izskatot lietu atkārtoti, 2002. gada 3. jūnijā Rīgas apgabaltiesa nonākusi pie gandrīz analoga secinājuma, t.i., ka prasības pieteikumā minētajās septiņās publikācijās esošais saturs ir vienots, taču pretēji Senāta norādījumam, ka šādā gadījumā publikācijas ir izskatāmas kopumā, tiesa ir vērtējusi tās atsevišķi un detalizēti, konstatējot, ka minētās kritikas teksts atsevišķos gadījumos satur ziņas, kuru atbilstība patiesībai nav pierādīta. Šādā veidā tiesa atkārtoti ir taisījusi pretrunīgu spriedumu, t.i., ir konstatējusi, ka publicētais ir kritika, taču ir veikusi šo tekstu kā faktus saturošas informācijas patiesīguma pierādīšanu un analīzi, kas ir pretrunā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā ietverto principu interpretāciju.

Tiesas veiktais it kā publicēto faktu uzskaitījums – “valsts kases apzagšana”, “mērķtiecīga rīcība nolūkā nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu”, “skandalozi bezkaunīgie pūliņi izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu”, “mēģinājums apšmaukt valsti” nav vērtējams kā ziņas, kuru patiesums būtu jāpierāda, jo tās ir no publikāciju konteksta izrautas frāzes. Turklāt šo atsevišķo frāžu atsaukšana vispār nav prasības priekšmets.

Tas, ko Laimonis Strujevičs lūdz savā prasībā, ir tieši “Dienas” publikācijās ietvertās kritikas — vērtējuma atsaukšana. Taču šāds prasījums nav apmierināms ne saskaņā ar Civillikuma 2352a. pantu, ne arī saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 10. pantu, jo vērtējuma — kritikas — viedokļa patiesīgums nav pierādāms. Visi tiesas uzskaitītie fakti ir Aivara Ozoliņa vērtējums Laimoņa Strujeviča kā ekonomikas ministra un valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieka darbībai saistībā ar “Noteikumu, kādā kārtībā likuma “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 52. panta otrajā daļā noteiktajos un citos gadījumos izdarāmi grozījumi valsts īpašuma objektu privatizācijas noteikumos un pirkuma līgumos”, izstrādāšanu, apstiprināšanu un īstenošanu. Savukārt ziņas, ka Laimonis Strujevičs patiešām ir veicis gan šo noteikumu sagatavošanu, gan apstiprināšanu, gan vēlāku atcelšanu, ir patiesas un nav apstrīdētas. Toties Aivara Ozoliņa paustais šo Laimoņa Strujeviča darbību vērtējums nav pakļaujams patiesīguma pārbaudei.

Tiesas secinājums, ka Aivara Ozoliņa vērtējumā “pielietotā izteiksmes forma vērtējama kā personas godu un cieņu aizskaroša” vēl nenozīmē, ka no tā vien izriet arī tiesības atsaukt šo publikāciju saturu, pamatojoties uz Civillikuma 2352a. pantu.

Kā kasācijas instances izteikta likuma tulkojuma ignorēšana ir vērtējama arī tiesas atziņa, ka ir būtiski, “lai patiesi būtu fakti, uz kuriem attiecīgais novērtējums (viedoklis) balstīts”. Šāds secinājums ir tiešā pretrunā ar Senāta spriedumā ietverto norādi, ka “personas ... vērtējums var veidoties kā no patiesiem faktiem, tā arī no kļūdainām ziņām, nepatiesas informācijas, vai abējādi”.

Minēto kasācijas instances izteikto likuma tulkojumu ignorēšana ir novedusi pie materiālo tiesību normu nepareizas piemērošanas un nepamatota sprieduma taisīšanas.

Taisot spriedumu daļā par mantiskās kompensācijas piedziņu, tiesa secinājusi, ka publikāciju rezultātā ir mainījusies cilvēku attieksme pret prasītāju, kas neapstiprinās ne ar vienu lietas izskatīšanas laikā pārbaudītu pierādījumu. Turklāt norāde uz prasītāja cieņas mazināšanos pilsoņu un sabiedrības acīs ir pretrunā ar cieņas kā personas pašnovērtējuma jēdzienu. Kasācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka tiesa, nosakot mantisko kompensāciju, nav vērtējusi faktiskos apstākļus kopsakarībā Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1993. gada 25. oktobra plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu” 7. punkta izpratnē.

Pārbaudījis Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002. gada 3. jūnija sprieduma likumību un pamatotību, Senāts atzīst, ka akciju sabiedrības “Diena” un Aivara Ozoliņa kasācijas sūdzībā norādītos argumentus nevar uzskatīt par pareiziem un tie nevar būt par pamatu apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai.

Kasācijas sūdzības pamatmotīvs ir tas, ka kasācijas instances izteiktā likuma tulkojumu ignorēšana ir novedusi pie materiālo tiesību normu nepareizas piemērošanas un nepamatota sprieduma taisīšanas. Taču šāds motīvs nav pamatots, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 476. pantu tiesai, kas izskata lietu no jauna, ir obligāts likuma tulkojums, kas ir izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā. Senāts, atceļot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2001. gada 17. oktobra spriedumu un nosūtot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas kārtībā, nav tulkojis likumu, bet norādījis uz pieļautajiem trūkumiem un nepilnībām, kas jānovērš, izskatot lietu no jauna.

Apelācijas instances tiesa pieļautos trūkumus un nepilnības ir novērsusi, tāpēc Senāts uzskata par nepamatotu kasācijas sūdzībā izteikto apgalvojumu, ka apgabaltiesa nav ņēmusi vērā Senāta norādījumus.

1. Senāts vērsis uzmanību uz pretrunām apgabaltiesas spriedumā, jo apgabaltiesa atzinusi, ka Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizskarošas ziņas bijušas tikai Aivara Ozoliņa 1998. gada 13. jūlija un 1998. gada 12. augusta publikācijas laikrakstā “Diena”, bet izteikumi pārējos piecos komentāros nav uztverami kā godu un cieņu aizskaroši, kaut arī satur asu viņa darbības kritiku. Taču visu septiņu publikāciju saturs ir vienots: Laimoņa Strujeviča kā ekonomikas ministra un valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra” valsts pilnvarnieka darbība saistībā ar valsts īpašuma privatizācijas noteikumu grozījumu projektiem.

Apgabaltiesa, izskatot lietu no jauna, izvērtējusi norādītās publikācijas kopsakarā, atzinusi, ka visās norādītajās Aivara Ozoliņa publikācijās, izņemot 1998. gada 22. jūlija publikāciju “Mugurkaula mokas”, kurā autors vērsies pret Privatizācijas aģentūras padomē pārstāvētajām politiskajām partijām, norādot arī uz Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāju Laimoni Strujeviču, paustā informācija neatbilst patiesībai un ir prasītāja godu un cieņu aizskaroša, bet tikai 1998. gada 13. jūlija, 6. augusta, 12. augusta un 29. augusta publikācijas mērķis, saturs un forma atzīstama par tādu, kas pārkāpj pieņemamās kritikas robežas attiecībā uz Laimoni Strujeviču kā politiķi.

Līdz ar to Senāts uzskata par nepamatotu arī kasācijas sūdzībā izteikto pārmetumu apelācijas instances tiesai, ka tā vērtējusi katru publikāciju atsevišķi un atkārtoti taisījusi pretrunīgu spriedumu, veikusi tekstu kā faktus saturošas informācijas analīzi.

2. Apgabaltiesa ir izpildījusi Senāta norādījumu Civillikuma 2352a. panta piemērošanā un savu secinājumu pamatošanai atsaukusies uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos sniegto šīs konvencijas 10. panta interpretāciju.

Apgabaltiesa pamatoti norādījusi, ka Civillikuma 2352a. panta un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. panta noteikumi nav pretrunā Satversmes 95. pantam un 116. pantam, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kuras 10. panta otrajā daļā noteikts, ka vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse ir līdzeklis Satversmē (un arī citās Latvijas tiesību normās) nostiprināto tiesību satura un ietvaru noskaidrošanai. Apgabaltiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada 8. jūlija spriedumu Austrijas žurnālista Lingena lietā, 1994. gada 22. augusta spriedumu lietā Jersilds pret Dāniju un 1997. gada 1. jūlija spriedumu lietā Oberšliks pret Austriju, īpaši uzsvērusi, ka politiķa darbības novērtējumam pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika, kā arī svarīgi ir tas, lai patiesi būtu fakti, uz kuriem attiecīgais novērtējums dots. To ievērojot, apgabaltiesa secinājusi, ka 1998. gada 13. jūlija, 6. augusta, 12. augusta un 29. augusta publikācijas pārkāpj pieņemamās kritikas robežas pret Laimoni Strujeviču kā politiķi, bet 1998. gada 17. jūlija un 30. jūlija publikācijās paustā informācija, kaut arī neatbilst patiesībai un ir godu un cieņu aizskaroša, tomēr šo publikāciju izteiksmes forma ir mazāk asa un to mērķis ir vērsts, lai panāktu Laimoņa Strujeviča kā ministra aiziešanu no amata. Autora paustā nepatiesā informācija bijusi par līdzekli šā mērķa sasniegšanai. Tieši šo apsvērumu dēļ prasība šajā daļā ir noraidīta. Senāts nevar pārvērtēt šādu apgabaltiesas secinājumu, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 450. panta trešo daļu kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu tikai tad, ja tiesa pārkāpusi materiālo vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārkāpusi savas kompetences ietvarus.

3. Apgabaltiesa pilnīgi un vispusīgi noskaidrojusi, vai ir bijušas izplatītas ziņas, par kuru atsaukšanu prasība celta, vai tās aizskārušas Laimoņa Strujeviča kā politiķa godu un cieņu un vai šīs ziņas atbilst patiesībai.

Nevar atzīt par pareizu norādi kasācijas sūdzībā, ka Laimonis Strujevičs lūdzis atsaukt viņa darbības vērtējumu, kas nav pierādāms, bet ziņas (fakti) ir patiesas.

Senāts norādījis, ka pastāv būtiska atšķirība starp jēdzieniem “ziņas” un viedoklis. Izskatot lietu no jauna, apgabaltiesa to ir ņēmusi vērā un noraidījusi akciju sabiedrības “Diena” un Aivara Ozoliņa argumentus, ka visi prasībā norādītie rakstu fragmenti ir viedoklis, kura patiesums nav jāpierāda.

Senāts uzskata, ka arī subjektīvs vērtējums nevar būt rupjš un klaji aizskarošs, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju un apsūdzēt krimināli sodāmu darbību izdarīšanā. Konkrētajā gadījumā tiesa atzinusi, ka izteikumi publikācijās par Laimoņa Strujeviča rīcību: valsts kases apzagšana, mērķtiecīga rīcība nodarīt valstij 8 miljonu kaitējumu, mēģinājums izkrāpt par labu saviem patroniem 8 miljonus, skandalozi bezkaunīgie pūliņi izkārtot saviem bosiem Ventspilī iespēju izkrāpt no valsts budžeta astoņus miljonus latu, mēģinājums apšmaukt valsti, ir nepatiesi un ir klaji aizskaroši, pārkāpj pieņemamās kritikas robežas pret Laimoni Strujeviču ne tikai kā pret cilvēku, bet arī kā pret politiķi, pret kuru pieļaujama lielāka, bet ne neierobežota kritika.

Apgabaltiesa vadījusies no tā, ka vārds “ziņas” semantiski atbilst vārdam “komentārs”, jo abos vārdos ietverta prasība uz objektivitāti un atbilstība īstenībai, un tas nav idents jēdzienam “viedoklis”.

Apgabaltiesa atzinusi, ka publikācijās sniegtā informācijas (ziņu) atbilstība patiesībai nav pierādīta. Nav pierādīta Laimoņa Strujeviča rīcības nelikumība privatizācijas noteikumu izstrādāšanā, pieņemšanā un īstenošanā, jo nepieciešamība sakārtot valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas noteikumus radās jau pirms Laimoņa Strujeviča stāšanās ministra amatā un viņš nebija iniciators privatizācijas noteikumu grozīšanai.

Viņš ir rīkojies atbilstoši Privatizācijas aģentūras statūtiem. Nav pierādīta viņa nelikumīgā rīcība kāda grupējuma interesēs izkrāpt no valsts astoņus miljonus latu, nav pierādīta viņa saistība ar privatizējamo “Ventspils naftu” vai citiem ar naftas biznesu saistītiem uzņēmumiem. Šie tiesas secinājumi attiecināmi uz lietas faktiskajiem apstākļiem, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma 450. panta trešo daļu kasācijas kārtībā nav pārbaudāmi. Līdz ar to nepamatota ir norāde kasācijas sūdzībā, ka ziņas par Laimoņa Strujeviča nelikumīgu rīcību ir patiesas un nav apstrīdētas.

Šādu apsvērumu dēļ kasācijas kārtībā nav pārvērtējams arī apgabaltiesas secinājums, ka Aivara Ozoliņa pielietotās izteiksmes forma, ņemot vērā lietas apstākļus un vispāratzītās ētikas un morāles normas, kā arī iepriekš minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos Oberšlika, Jersilda un Lingena prasību lietās doto Konvencijas 10. panta interpretāciju, vērtējama par Laimoņa Strujeviča godu un cieņu klaji aizskarošu, kas pārkāpj pieļaujamās kritikas robežas pret viņu arī kā pret politiķi.

Nepamatots ir kasācijas sūdzībā izteiktais arguments, ka norāde apgabaltiesas spriedumā uz prasītāja cieņas mazināšanos pilsoņu un sabiedrības acīs ir pretrunā ar cieņas kā personas pašnovērtējuma jēdzienu.

Ja ar godu saprot personas sabiedrisku novērtējumu, kas rodas sakarā ar šīs personas uzvedību sabiedrībā, tad ar cieņu saprot personas sabiedriskā vērtējuma atspoguļojumu viņa paša apziņā, tātad personas pašnovērtējumu. Subjektīvās tiesības uz godu un cieņu izpaužas iespējā prasīt, lai sabiedriskais novērtējums atbilstu personas uzvedībai (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2000. gada 29. marta spriedumu Edgara Šķēles prasības lietā pret akciju sabiedrību “Rīgas Balss” un Dzintaru Zaļūksni par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un mantiskās kompensācijas piedziņu. Lieta Nr. SKC – 121,. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedumi un lēmumi, 2000. — Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2001, 250 – 255. lpp.). Apgabaltiesa pamatoti norādījusi, ka ar aizskarošām jāsaprot ziņas, kuras mazina personas godu un cieņu atsevišķu pilsoņu un sabiedrības acīs, un ņēmusi vērā konkrētos lietas apstākļus, vispāratzītās ētikas un morāles normas, nepieļaujamību visatļautībai izteikumos arī pret politiķi.

4. Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnums 1993. gada 25. oktobra lēmumā Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu” 7. punktā ir norādījis, ka Civillikuma 2352a. pantā paredzēto atlīdzību (mantisko kompensāciju) nosaka tiesa. Likumā nav norādīts, kādam jābūt kompensācijas apmēram, tādēļ katrā konkrētā gadījumā tiesai jāvērtē faktiskie apstākļi kopsakarībā un jānosaka šīs mantiskās kompensācijas apmērs. Iespējamie kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot mantiskās kompensācijas apmēru, ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šī aizskāruma smagums pret personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c. Uz to vērsis uzmanību arī Augstākās tiesas Senāts iepriekš minētajā 2002. gada 13. februāra spriedumā.

Apgabaltiesa šos kritērijus ir ņēmusi vērā, norādīdama, ka Laimoņa Strujeviča godu un cieņu aizskarošās ziņas ir izplatītas ļoti plašai sabiedrības daļai, jo tās publicētas lielākajā Latvijas laikrakstā, publicētas vairākkārt un ilgstošā laika periodā, tās ir lasāmas internetā un šo publikāciju rezultātā mainījusies cilvēku attieksme pret viņu, būtiski mazinājies viņa gods un cieņa atsevišķu pilsoņu un sabiedrības acīs.

Ņemot vērā apgabaltiesas novērtētos faktiskos apstākļus kopsakarībā ar kritērijiem, uz kuriem atsaukusies tiesa, nosakot materiālās kompensācijas apmēru, ka publikācijas satur klaji aizskarošus izteikumus, kas pārkāpj nevainīguma prezumpciju un faktiski nepamatoti apsūdz Laimoni Strujeviču kā politiķi mēģinājumā izkrāpt no valsts 8 miljonus latu un citu nelikumīgu darbību izdarīšanā, Senātam nav pamata uzskatīt, ka apgabaltiesas noteiktā civiltiesiskās atbildības sankcija būtu nesamērīga.

Pastāvot šādiem apstākļiem, Senāts uzskata, ka apgabaltiesas sprieduma atcelšanai nav likumīga pamata, tāpēc akciju sabiedrības “Diena” un Aivara Ozoliņa kasācijas sūdzība ir noraidāma.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 1. punktu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts

n o s p r i e d a:

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002. gada 3. jūnija spriedumu atstāt negrozītu, akciju sabiedrības “Diena” un Aivara Ozoliņa kasācijas sūdzību noraidīt.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators M.Dudelis

Senatori: O. Druks – Jaunzemis, R. Saulīte, Z. Gencs,

I. Šepteris, R. Krauze, R. Zaķe

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi