Atslēgvārdi:

Par patvaļīgās būvniecības objekta nojaukšanu

Lieta Nr. C-32 2182-02
C-397-03/3

Iesaki citiem:

Spriedums

Latvijas Republikas vārdā

Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese G.Ozoliņa ar sekretāri K.Zloju, piedaloties prokuroram U.Kozlovskim, 2003. gada 21. maijā izskatīja atklātā tiesas sēdē Rīgā, A.Pumpura ielā 1, civillietu Elvīras Krjukovas sūdzību par Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu, tiesa



konstatēja:

2002. gada 11. jūnijā Rīgas dome pieņēmusi lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu. Sūdzībā un sūdzības papildinājumos norāda, ka Rīgas dome, pieņemot lēmumu, nav izvērtējusi konkrētā gadījuma apstākļus un būvniecības objekta nojaukšanas lietderību, bet gan vadījusies tikai no formāliem apstākļiem par to, ka būvatļauja būvdarbu uzsākšanai nebija saņemta.

Rīgas dome lēmuma pieņemšanas procesā nav apsvērusi citas patvaļīgās būvniecības novēršanas iespējas, piemēram, būves konservāciju Vispārīgajos būvnoteikumos noteiktajā kārtībā. Būvniecības likuma 30. panta 4. daļā paredzētās pašvaldības tiesības pieņemt lēmumu par būves vai tās daļas nojaukšanu ir saistītas ar mērķi novērst apdraudējumu, ko rada patvaļīgās būvniecības objekts, vai būvniecības procesa laikā pieļauto citu personu tiesību aizskārumu. Konkrētajā gadījumā minēto apstākļu esamība nav konstatēta.

Tāpat norāda, ka Administratīvo aktu procesa noteikumu 21. punkts nosaka iestādes pienākumu, piemērojot tiesību normas, izmantot dažādas tulkošanas metodes, tai skaitā teleoloģisko, noskaidrojot tiesību normas jēgu, lai ar attiecīgo tiesību normu sasniegtu lietderīgu un taisnīgu mērķi. Savukārt 24. punkts paredz: ja, tulkojot tiesību normu atbilstīgi dažādām metodēm, iespējams sasniegt dažādus rezultātus, jāpiemēro tā tulkošanas metode, ar ko konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu. Lēmums nojaukt būvniecības objektu Rīgā, Brīvības ielā 120, nav ne lietderīgs, ne taisnīgs. Šāda lēmuma pieņemšana nav taisnīga attiecībā pret sūdzības iesniedzēju apstākļos, kad citos gadījumos, konstatējot patvaļīgu būvniecību, šāda sankcija nav piemērota. Rīgas dome, nolemjot nojaukt patvaļīgās būvniecības objektu, ir nostādījusi sūdzības iesniedzēju diskriminējošā stāvoklī attiecībā pret citiem patvaļīgās būvniecības objektu īpašniekiem Rīgas pilsētā.

Kā redzams no Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Rīgas pilsētas būvinspekcijas izsniegtā patvaļīgās būvniecības gadījumu saraksta, 2002. gadā Rīgas pilsētā ir atklāti 154 patvaļīgās būvniecības gadījumi, no kuriem 50 ir jaunbūves. Nevienā no šiem gadījumiem, pat attiecībā uz jaunbūvēm, kur objekta iespējamā bīstamība un apdraudējums ir lielāks, nav pieņemts lēmums par patvaļīgās būvniecības objekta nojaukšanu.

Starptautisko cilvēktiesību dokumentos, kā arī Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā noteiktais vienlīdzības princips ir tulkojams paplašināti. Tas saprotams ne tikai kā aizliegums diskriminēt personu tādu apstākļu dēļ, kuriem ir absolūts raksturs, tas ir, rases, ādas krāsas, dzimuma, politiskās, reliģiskās vai citas pārliecības, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa dēļ. Vienlīdzīgu tiesību princips ietver aizliegumu izturēties atšķirīgi pret personām gadījumos, kad faktiskie un tiesiskie apstākļi ir līdzīgi.

Norāda, ka sūdzības iesniedzējas rīcībā ir ziņas par patvaļīgās būvniecības objektiem Rīgas pilsētā un atbildīgo institūciju pieņemtajiem mēriem un to praksi patvaļīgās būvniecības novēršanā, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka, pieņemot iepriekšminēto lēmumu, Rīgas dome pretēji Administratīvo aktu procesa noteikumos paredzētajai kārtībai nav vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietas apstākļus ar mērķi sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu, bet gan pieļāvusi E.Krjukovas tiesību aizskārumu un nostādījusi viņu diskriminējošā stāvoklī.

Būvniecības objekta nojaukšana nav arī sabiedrības interesēm atbilstoša, un tās rezultātā ieguvēju nebūtu, jo plānotā tirdzniecības centra izveide Rīgā, Brīvības ielā 120, dos labumu, pirmkārt, Rīgas pilsētas, īpaši tuvākajā apkārtnē esošo namu, iedzīvotājiem.

Tādējādi Rīgas dome, pieņemot lēmumu nojaukt patvaļīgās būvniecības objektu, nav vadījusies pēc samērīguma principa, jo šī lēmuma izpildes rezultātā sabiedrība labumu negūtu, savukārt ievērojamus zaudējumus ciestu kā sūdzības iesniedzēja, tā arī būvniecības procesa dalībnieki.

Būvobjektā Rīgā, Brīvības ielā 120, ieguldīto līdzekļu, darbu un būvmateriālu vērtība ir Ls 27783,00. Nekustamā īpašuma apsaimniekotājs saskaņā ar noslēgto līgumu — SIA “Namsaimnieks R” — ir cietis zaudējumus Ls 1000,00 apmērā. Šī summa atbilstoši uzņēmuma līguma noteikumiem samaksāta kā līgumsods pēc būvdarbu apturēšanas. Būvobjekta nojaukšanas gadījumā ievērojamu līdzekļu izlietojumu prasītu uzbūvēto būvkonstrukciju demontāža, tāpat arī atkārtota objekta būvniecība pēc būvatļaujas saņemšanas. Rīgas dome, pieņemot lēmumu, nav vadījusies no lietderības apsvērumiem, jo sūdzības iesniedzējas pieļautais pārkāpums — objekta būvniecība bez būvatļaujas saņemšanas — nav samērojams ar sekām, kādas iestātos, ja būvobjekts tiktu nojaukts. Bez tam ar šādu Rīgas domes lēmumu ir aizskartas arī sūdzības iesniedzējas kā nekustamā īpašuma Rīgā, Brīvības ielā 120, īpašnieces tiesības un intereses. E.Krjukova minēto nekustamo īpašumu ieguvusi saskaņā ar 2001. gada 9. oktobrī noslēgto pirkuma līgumu. Līdz ar to Rīgas dome faktiski, vēršoties pret viņai piederošo nekustamo īpašumu, ir rupji aizskārusi Civillikuma 927. pantā garantētās īpašnieka tiesības. Fakts, ka E.Krjukovas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Rīgā, Brīvības ielā 120, reģistrētas Rīgas pilsētas zemesgrāmatā (nodalījums Nr. 6012, kadastra Nr. 0100 028 0009) 2002. gada 26. jūnijā, tas ir, pēc lēmuma par patvaļīgās būvniecības objekta nojaukšanu pieņemšanas, nevar būt par pamatu, lai šādu Rīgas domes rīcību atzītu par tiesisku.

Rīgas dome nav ievērojusi arī Administratīvo aktu procesa noteikumos paredzēto lēmumu pieņemšanas procedūru administratīvā procesa ietvaros, kā arī tās pieņemtais lēmums pēc formas neatbilst administratīvo aktu prasībām, bet pieņēmusi lēmumu, no kura izriet, ka nenoskaidrotām trešajām personām uzlikti izpildīt neiespējami pienākumi. Ar strīdus lēmuma 2., 3., 4. un 5. punktu Rīgas dome faktiski izlēmusi nojaukšanas jautājumu un izrādījusi savu ieinteresētību lietā, jo nav iespējams tik īsā laikā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nojaukt būvniecības objektu līdz 2002. gada 1. jūlijam, ja lēmums pieņemts 2002. gada 11. jūnijā.

Sūdzības iesniedzējai laikus nav nosūtīts protokola izraksts, pārkāpti likuma “Par pašvaldībām” 47. panta noteikumi.

Administratīvo aktu procesa noteikumu 50. punkts paredz, ka, konstatējot un vācot lēmuma pieņemšanai nepieciešamos faktus, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, arī iegūt tos no procesa dalībniekiem, lieciniekiem, ekspertiem, kā arī ar dokumentu, aktu, apskates un cita veida pierādījumu palīdzību atbilstīgi likumam.

Rīgas dome iepriekš norādītās tiesības nav izmantojusi. Nekādi paskaidrojumi ne no sūdzības iesniedzējas, ne citiem būvniecības dalībniekiem nav pieprasīti. No lēmuma, kā arī no Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija sēdes protokola nav redzams, ka lēmuma pieņemšanas procesā būtu uzklausīts un izvērtēts būvekspertu viedoklis, lai gan būvniecības joma prasa specifiskas zināšanas un bez vispusīga, pamatota eksperta atzinuma objektīvu lēmumu pieņemt nav iespējams.

Bez tam norāda, ka Rīgas domes lēmumā par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu pretēji Administratīvo aktu procesa noteikumu 63.4. punktā paredzētajam nav pamatota administratīvā akta lietderība (nepieciešamība, atbilstība un samērīgums), lai gan tieši šie apstākļi konkrētajā gadījumā ir būtiski lēmuma par būvniecības objekta nojaukšanu pamatošanai.

Tāpat nav ievērotas arī Administratīvo aktu procesa noteikumu 63.3. punkta prasības, jo lēmums nesatur norādes uz konkrētām piemēroto tiesību normām.

Pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 1. pantu, 91. pantu, Latvijas Republikas Civillikuma 927. pantu, Būvniecības likuma 30. panta 4. daļu, Vispārīgo būvnoteikumu 170. punktu, Administratīvo aktu procesa noteikumu 15. punktu, 21. punktu, 24. punktu, 50. punktu, 63.3. punktu, 63.4. punktu, Civilprocesa likuma 74. panta 3. daļas 3. punktu, 105. pantu, Civilprocesa likuma Pārejas noteikumu 1. punktu, Latvijas Civilprocesa kodeksa 239.1 pantu, lūdz tiesu atcelt Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu.

Tiesas sēdē sūdzības iesniedzējas pilnvarotais pārstāvis zv. adv. J.Močuļskis sūdzību ar tās papildinājumiem uzturēja pilnībā, paskaidroja, ka neapstrīd patvaļīgās būvniecības faktu, bet gan Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmuma Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu samērīgumu un lietderību. Rīgas dome pieņēmusi lēmumu par iepriekš minētā būvobjekta nojaukšanu, nedodot iespēju sūdzības iesniedzējai sakārtot nepieciešamo dokumentāciju un apturēt iesākto būves celtniecību līdz visu nepieciešamo būvatļauju saņemšanai. Būvniecība tikusi uzsākta, cerot drīzumā saņemt būvatļauju. Sūdzības iesniedzēja gatavojusi visus nepieciešamos dokumentus būvatļaujas saņemšanai, bet nav varējusi saņemt visas nepieciešamās atļaujas attaisnojošu iemeslu dēļ.

Paskaidroja, ka Rīgas pilsētā atrodas daudz nelikumīgi uzceltu ēku, bet ne par vienu no tām Rīgas dome nav pieņēmusi lēmumu tās nojaukt. 2002. gada 11. jūnija Rīgas domes lēmums pieņemts uz privātpersonas, kas dzīvo Rīgā, Brīvības ielā 118, sūdzības pamata, nedodot iespēju E.Krjukovai sniegt paskaidrojumus un izskaidrot rīcības motivāciju. Sūdzības iesniedzējai ticis uzlikts arī administratīvais sods, kuru īpašniece nomaksājusi, bet tad ticis pieņemts Rīgas domes lēmums par būves nojaukšanu, tātad uzlikti divi sodi par vienu pārkāpumu. Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu sūdzības iesniedzēja saņēmusi tikai 2002. gada 26. jūnijā, bet termiņš, kādā būvei jābūt nojauktai, norādīts 2002. gada 1. jūlijs. No tā secināms, ka lēmums reāli nav izpildāms pat tādā gadījumā, ja tas tiktu saņemts 2002. gada 11. jūnijā, jo tik īsā laika posmā uzcelto ēku nav iespējams nojaukt.

Lūdza tiesu atcelt Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu.

Rīgas domes pilnvarotais pārstāvis zv. adv. A.Bitāns tiesas sēdē sūdzību un tās papildinājumus neatzina. Paskaidroja, ka laikā, kad Rīgas dome pieņēmusi lēmumu par būves Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu, sūdzības iesniedzēja E.Krjukova nav bijusi ne šīs zemes, ne būves īpašniece, viņa par tādu kļuvusi tikai pēc minētā lēmuma pieņemšanas, un sūdzības iesniedzēja pati nav zinājusi, ka pasūtījusi šo būvniecību. Arī pēc lēmuma pieņemšanas E.Krjukova nav vērsusies Rīgas domē.

Tāpat paskaidroja, ka nevar uzskatīt, ka par šo pārkāpumu sūdzības iesniedzējai uzlikts dubults sods, jo administratīvais akts tiek pieņemts pēc citām normām, nevis pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu.

Paskaidroja, ka Rīgas dome ir pieņēmusi pamatotu lēmumu, atbilstošu situācijai, kas pastāvējusi uz 2002. gada 11. jūniju, minētā lēmuma pieņemšanas brīdi, kad nav bijis zināms būvdarbu pasūtītājs, nav bijis būvprojekts, kā arī būvniecības atļaujas, būvniecība notikusi pilsētas centrā, neievērojot, ka strīdus būves teritorijā atrodas sarkanās līnijas, un celtnieki, kas strādājuši objektā, nav bijuši informēti, kam šī būve pieder un kas ir tās pasūtītājs. Norādīja, ka apstākļus, ka nav bijis zināms būvdarbu pasūtītājs, īpašnieks, apstiprina R.Šulces sūdzība, publikācijas presē un būvinspekcijas vēstules.

Sūdzības iesniedzēja E.Krjukova un SIA “Namsaimnieks-R” šajā lietā iesaistījušies tikai pēc 2002. gada 11. jūnija, pēc Rīgas domes lēmuma Nr. 1410 pieņemšanas. Rīgas domei ir bijis zināms, ka nekustamo īpašumu ir iegādājusies E.Krjukova, bet īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu nav bijušas reģistrētas zemesgrāmatā, tādēļ Rīgas dome savā 2002. gada 11. jūnija lēmumā nav norādījusi sūdzības iesniedzēju E.Krjukovu kā nekustamā īpašuma īpašnieci. Uzskata, ka Rīgas dome, pieņemot 2002. gada 11. jūnija lēmumu, ir ievērojusi vienlīdzības principu, jo nevienai no citām Rīgas pilsētā atrodošām būvēm nav pieļauti tāda veida pārkāpumi kā būvei Rīgā, Brīvības ielā 120, tādēļ Rīgas domei nav bijusi nepieciešamība attiecībā uz citām būvēm pieņemt lēmumu par to nojaukšanu.

Strīdus objekts atrodas uz sarkanajām līnijām, un, būvējot ēku, ir jāievēro šīs sarkanās līnijas, nedrīkst uzsākt būvniecību, pirms sarkanās līnijas nav novirzītas citādi. Ēkas Rīgā, Brīvības ielā 120, projekts nav saskaņots, tādēļ nav zināms, kāds projekts varētu tikt akceptēts nākotnē. Rīgas domes pilnvarotais pārstāvis uzskata, ka Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmums Nr. 1410 atbilst visām normatīvo aktu prasībām. Rīgas dome, pieņemot lēmumu, ir tiesīga uzklausīt eksperta atzinumu un veikt aptauju, bet šis pienākums nav obligāts.

Strīdus objekta nojaukšana ir pamatota, jo šis objekts apdraud sabiedrības intereses. Veicot celtniecības darbus, nav ievērota būvniecības kārtība, tikusi veikta nelikumīga celtniecība.

Tāpat paskaidroja, ka, pieņemot lēmumu, Rīgas domei obligāti nav jānorāda lēmumā normas, uz kurām lēmums pieņemts, pamatojumu var nenorādīt, ja tas izriet no likuma un sūdzības iesniedzējai ir zināms, uz kāda pamata pieņemts lēmums. Šo Rīgas domes lēmumu, tiesību aktu sūdzības iesniedzēja varējusi pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā.

Atzina, ka Rīgas domes lēmuma tekstā nav bijis norādīts, ka tas ir pārsūdzams, bet tas, ka lēmums ir pārsūdzams, izriet no likuma normām un neietekmē lēmuma spēkā stāšanos tāpēc vien, ka lēmuma tekstā nav bijusi norādīta pārsūdzēšanas kārtība, lēmumu nevar atzīt par spēkā neesošu.

Tāpat atzina, ka nav ievērots piecu dienu lēmuma nosūtīšanas termiņš, tomēr arī tas nevar būt par pamatu lēmuma atcelšanai, jo lēmuma nosūtīšana pēc piecu dienu termiņa notecēšanas nepadara to par spēkā neesošu. Lēmumā nav bijuši norādīti adresāta personas dati, uzskata, ka normatīvajos aktos nav šādas prasības.

Lēmums ticis nosūtīts sūdzības iesniedzējai E.Krjukovai, lai gan nav bijis zināms būves īpašnieks. Lēmums ticis nosūtīts personām, uz kurām tas varētu attiekties, — sūdzības iesniedzējai un personai, kas īpašumu pārdevusi. Rīgas domei bijis zināms, ka ticis noslēgts pirkuma-pārdevuma līgums par Rīgā, Brīvības ielā 120, atrodošos īpašumu, bet darījums nav bijis pabeigts, jo īpašuma tiesības nav bijušas reģistrētas zemesgrāmatā uz E.Krjukovas vārda.

Eksperts Bruno Likvišs tiesas sēdē savā atzinumā norādīja, ka ir apsekojis būvobjektu Rīgā, Brīvības ielā 120, iepazinies ar visiem lietas materiāliem. Norādīja, ka Rīgas domei bijušas tiesības pieņemt lēmumu par patvaļīgās būvniecības objekta nojaukšanu, bet konkrētajā situācijā tas nebūtu lietderīgi. Paskaidroja, ka atbilstoši pilsētas attīstības plāna zonējumam Rīgā, Brīvības ielā 120, kur notikusi patvaļīga celtniecība, varētu izvietot tirdzniecības centru, šis objekts būtu lietderīgs, atbilstošs sabiedrības interesēm.

Uzskata, ka nav lietderīgi nojaukt patvaļīgās būvniecības objektu, bet gan apturēt tā celtniecību, lai tā īpašnieki varētu nokārtot visu nepieciešamo dokumentāciju būves celtniecībai.

Prokurors savā atzinumā paskaidroja, ka sūdzība ir pamatota un apmierināma. Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmums Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu pieņemts, pārkāpjot administratīvā akta procesa noteikumus, jo lēmumā nav minētas atsauces uz normatīvajiem aktiem, uz kuriem lēmums pamatots, nav norādīts pārsūdzēšanas laiks un kārtība, lēmums sūdzības iesniedzējai nosūtīts tikai 2002. gada 26. jūnijā, neievērojot piecu dienu termiņu. Arī termiņš būves nojaukšanai noteikts nesamērīgs, tātad Rīgas dome, pieņemot šo lēmumu, ir pieļāvusi vairākus pārkāpumus.

Tiesa, noklausījusies sūdzības iesniedzēja pilnvarotā pārstāvja zv. adv. J.Močuļska, Rīgas domes pilnvarotā pārstāvja zv. adv. A.Bitāna paskaidrojumus, eksperta B.Likviša un prokurora U.Kozlovska atzinumu, izanalizējusi lietā esošos dokumentāros pierādījumus, uzskata, ka Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmums Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu nav pamatots un ir atceļams.

Tiesa atrod, ka Rīgā, Brīvības ielā 120, E.Krjukovai piederošajā nekustamajā īpašumā notikusi patvaļīga būvniecība. 2002. gada 11. jūnijā Rīgas dome pieņēmusi lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu.

Sūdzības iesniedzēja neapstrīd faktu, ka būvniecība Rīgā, Brīvības ielā 120, uzskatāma par patvaļīgu būvniecību, kura notikusi bez būvatļaujas saņemšanas, bet uzskata Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410 par kļūdainu, nelikumīgu un atceļamu, jo šis lēmums nav lietderīgs un samērīgs, Rīgas dome to pieņēmusi pretēji Administratīvo aktu procesa noteikumos paredzētajai kārtībai, nav vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietas apstākļus ar mērķi sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu, bet gan pieļāvusi E.Krjukovas tiesību aizskārumu un nostādījusi viņu diskriminējošā stāvoklī.

Būvniecības likuma 30. panta 4. daļā teikts: “Ja būvniecība notiek bez būvatļaujas vai neatbilst akceptētajam būvprojektam, būvinspektors uzdod nekavējoties pārtraukt būvdarbus, līdz attiecīgā pašvaldība pieņem lēmumu par būves vai tās daļas nojaukšanu Vispārīgajos būvnoteikumos paredzētajā kārtībā vai par iespēju turpināt būvniecību.”

Tātad likumdevējs deleģējis teritoriālajai pašvaldībai, strīdus gadījumā — Rīgas domei, tiesības izdot administratīvo aktu par patvaļīgā būvniecības objekta nojaukšanu vai iespēju turpināt būvniecību. Administratīvo aktu Rīgas dome bija tiesīga pieņemt saskaņā ar Ministru kabineta 1995. gada 9. janvāra noteikumiem Nr. 154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” un likuma “Par pašvaldībām” 47. pantu.

Atbilstoši Būvniecības likuma 30. panta 4. daļai Rīgas domes amatpersonas varēja pieņemt lēmumu (administratīvo aktu) par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu vai par iespēju turpināt būvniecību.

Administratīvā akta definīcija noteikta Administratīvo aktu procesa noteikumu 5. punktā, kurā teikts: “Administratīvais akts ir tiesību akts, ko publisko tiesību jomā izdod iestāde un kas attiecas uz individuālu juridisko vai fizisko personu, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības.”

Tiesa uzskata, ka Rīgas dome, pieņemot 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410, izdevusi personai nelabvēlīgu, prettiesisku administratīvo aktu, kurā uzlikts pienākums patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, “īpašniekam” to nojaukt.

Izanalizējot Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410, tiesa atrod, ka šim administratīvajam aktam nav obligātās administratīvā akta sastāvdaļas, kuras paredzētas Ministru kabineta Administratīvo aktu procesa noteikumu 63. punktā.

Nav norādīts adresāta nosaukums, kā to paredz 63.1. punkts, tātad nav zināms konkrēti, kādai fiziskai personai šis administratīvais akts adresēts, neievērojot 63.1. punkta prasības, lietots jēdziens “īpašnieks”. Tā kā nav ievērotas 63.1. punkta prasības, nav ievērotas arī 63.2. punkta prasības, jo nav minēts adresāts, kuram uzlikts pienākums nojaukt patvaļīgās būvniecības objektu Rīgā, Brīvības ielā 120.

Tāpat nav ievērotas 63.3. punkta un 63.4. punkta prasības, nav minētas konkrētas tiesību normas, minēts tikai Būvniecības likums, Ministru kabineta 01.04.1997. noteikumi Nr. 112 “Vispārīgie būvnoteikumi”, Rīgas domes 10.11.1998. noteikumi Nr. 20 “Būvprojektu saskaņošanas un akceptēšanas noteikumi Rīgā”, bet saskaņā ar Administratīvo aktu procesa noteikumu 27. punktu atsaucē jānorāda attiecīgās tiesību normas pants vai punkts, kurš attiecas uz konkrēto gadījumu.

Tā kā strīdus administratīvais akts uzskatāms par adresātam nelabvēlīgu administratīvo aktu, kurš uzliek pienākumu nojaukt patvaļīgās būvniecības objektu Rīgā, Brīvības ielā 120, Rīgas domes amatpersonām bija jāpamato šī administratīvā akta lietderība, nepieciešamība, atbilstība un samērīgums, jo Būvniecības likuma 30. panta 4. daļa paredz pieņemt lēmumu par patvaļīgās būvniecības objekta nojaukšanu vai iespēju turpināt būvniecību, bet Rīgas domes amatpersonas nav izpildījušas Administratīvo aktu procesa noteikumu 63.3. un 63.4. punkta prasības, jo, pieņemot 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410, nav pamatojušas tā lietderību, nepieciešamību, atbilstību un samērīgumu.

Bez tam šajā lēmumā nav norādīts, kur un kādā termiņā šo administratīvo aktu var apstrīdēt vai pārsūdzēt, tātad nav ievērotas Administratīvo aktu procesa noteikumu 63.5. punkta prasības un likuma “Par pašvaldībām” 47. panta prasības.

Tiesas sēdē nav guvis apstiprinājumu Rīgas domes pilnvarotā pārstāvja zv. adv. A.Bitāna apgalvojums, ka Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmums Nr. 1410 izdots, ievērojot Administratīvo aktu procesa noteikumu prasības, pieļautas tikai sīkas nepilnības, nav norādīta pārsūdzēšanas kārtība un ka lēmumā obligāti nav jānorāda konkrēti tiesību normu panti un punkti, uz kuriem lēmums pieņemts, jo lēmuma pamatojumam nepieciešams minēt tikai normatīvo aktu, nenorādot konkrētu pantu un punktu.

Nepamatots ir Rīgas domes pilnvarotā pārstāvja zv. adv. A.Bitāna viedoklis, ka šis gadījums bijis ārkārtējs, ka Rīgas domes amatpersonām uz Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmuma Nr. 1410 pieņemšanas brīdi nav bijis iespējams noskaidrot, kas ir patvaļīgo būvdarbu pasūtītājs vai nekustamā īpašuma Rīgā, Brīvības ielā 120, īpašnieks, jo E.Krjukova Rīgas domē griezusies tikai pēc iepriekš minētā lēmuma pieņemšanas. Objektā strādājošie celtnieki atteikušies nosaukt būvuzņēmēju un būvdarbu pasūtītāju, tādēļ Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Rīgas pilsētas būvinspekcija, veicot apsekošanu, nav varējusi konstatēt, kas ir patvaļīgās būvniecības darbu pasūtītājs.

Kā pierādījumus šim apgalvojumam Rīgas domes pilnvarotais pārstāvis minēja Regīnas Šulcas Rīgas domes institūcijām adresēto 2002. gada 24. marta sūdzību, publikācijas presē, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Rīgas pilsētas būvinspekcijas vēstules par patvaļīgās celtniecības objektu Rīgā, Brīvības ielā 120.

Turpretim lietas materiālos esošie pierādījumi apstiprina faktu, ka Rīgas domes amatpersonām 2002. gada 11. jūnijā, laikā, kad tika pieņemts lēmums Nr. 1410, bija zināma patvaļīgo būvdarbu Rīgā, Brīvības ielā 120, pasūtītāja E.Krjukova.

Būvniecības likuma 30. panta 6. daļā teikts: “Ja pašvaldība pieņēmusi lēmumu par nelikumīgi būvētas būves vai tās daļas nojaukšanu, bet pasūtītājs vai būvētājs līdz noteiktajam laikam nav to izpildījis, attiecīgā pašvaldība organizē šīs būves vai tās daļas nojaukšanu. Ar nojaukšanu saistītos izdevumus sedz pasūtītājs vai būvētājs.” Tādējādi atbilstoši Būvniecības likuma 30. panta jēgai administratīvā akta adresāts ir pasūtītājs vai būvētājs.

Jēdziena “pasūtītājs” skaidrojums dots Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumos Nr. 112 “Vispārīgie būvnoteikumi”, un tas ir šāds: “Pasūtītājs — nekustamā īpašuma īpašnieks, nomnieks, lietotājs vai to pilnvarota persona, kuras uzdevumā, pamatojoties uz līgumu, būvuzņēmējs veic būvdarbus.”

Fakts, ka zemes īpašums Rīgā, Brīvības ielā 120, 11.06.2002. nebija reģistrēts zemesgrāmatā uz E.Krjukovas vārda, bet atradās E.Krjukovas lietošanā saskaņā ar 2001. gada 8. oktobra pirkuma līgumu, nevar būt par pamatu, lai uzskatītu, ka E.Krjukova nebija nekustamā īpašuma Rīgā, Brīvības ielā 120, lietotāja.

E.Krjukova, būdama zemes gabala Rīgā, Brīvības ielā 120, lietotāja, bija arī būvdarbu pasūtītāja, un Rīgas domes amatpersonām šis fakts bija zināms. To apstiprina Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Arhitektūras pārvaldes 2002. gada 9. aprīļa vēstule, kura adresēta E.Krjukovai un kurā norādīts, ka E.Krjukovas priekšlikums par zemes gabala Rīgā, Brīvības ielā 120 (28. grupa, 9. grunts), attīstību, izbūvējot tirdzniecības centru, atbilst pilsētas attīstības plānam, tā kā zemes gabals atrodas jaunā dzīvojamā un darījumu iestāžu teritorijā (1.lpp. 5); 31.05.2002. Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas vēstule E.Krjukovai “Par tehnisko noteikumu izsniegšanu gruntsgabala Brīvības ielā 120 apbūvei”. Tātad Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumā Nr. 1410 bija jānorāda adresāts E.Krjukova.

Nav pamatots sūdzības iesniedzējas viedoklis, ka Rīgas dome, pieņemot 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu, atkārtoti piemērojusi administratīvo sodu par vienu un to pašu pārkāpumu, jo lēmums par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu nav uzskatāms par administratīvo sodu.

Tiesa atzīst, ka ir pamatots sūdzības iesniedzējas viedoklis, ka Rīgas dome nav vispusīgi un objektīvi izvērtējusi lietas apstākļus ar mērķi sasniegt lietderīgāku un taisnīgāku rezultātu, bet, izdodot 2002. gada 11. jūnija lēmumu par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu, pieļāvusi E.Krjukovas tiesību aizskārumu un nostādījusi viņu diskriminējošā stāvoklī, nav izvērtējusi konkrētā gadījuma apstākļus un būvniecības objekta nojaukšanas lietderību, bet vadījusies tikai no formāliem apstākļiem, ka notikusi patvaļīga būvniecība, tātad patvaļīgās būvniecības objekts nojaucams.

Tiesa atzīst, ka Rīgas dome, pieņemot 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410, pārkāpusi Administratīvo aktu procesa noteikumu 21., 24., 27., 62. un 63. punktu. Tātad, izdodot strīdus administratīvo aktu, nav ievēroti lietderības, samērīguma un vienlīdzības principi. Lietā esošie dokumentārie pierādījumi — sertificēta būvinženiera M.Draudiņa 2002. gada 1. jūlija slēdziens un Valsts būvinspekcijas būvekspertīzes daļas vadītāja B.Livkiša eksperta atzinums — apstiprina faktu, ka patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšana nav lietderīga.

Nav ievērots samērīguma princips, jo šī lēmuma izpildes rezultātā sabiedrība labumu negūtu, savukārt, ievērojamus zaudējumus ciestu kā sūdzības iesniedzēja, tā arī būvniecības procesa dalībnieki, jo tiesai nav pamata apšaubīt, ka būvniecības objektā ieguldīto būvmateriālu vērtība atbilst sūdzībā minētajai summai Ls 27783,00.

Būvobjekta nojaukšanas gadījumā ievērojamu līdzekļu izlietojumu prasītu uzbūvēto būvkonstrukciju demontāža, kas radītu papildus ievērojamus zaudējumus sūdzības iesniedzējai.

Rīgas dome, pieņemot lēmumu, nav vadījusies no lietderības apsvērumiem, jo sūdzības iesniedzējas pieļautais pārkāpums — objekta būvniecība bez būvatļaujas saņemšanas — nav samērojama ar sekām, kādas iestātos, ja būvobjekts tiktu nojaukts. Bez tam ar šādu Rīgas domes lēmumu ir aizskartas arī sūdzības iesniedzējas kā nekustamā īpašuma Rīgā, Brīvības ielā 120, īpašnieces tiesības un intereses, kuras garantē Latvijas Republikas Satversmes 105. pants.

Ja būvobjekts tiktu nojaukts par Rīgas domes speciālā budžeta līdzekļiem, neapšaubāmi, tiktu izlietotas pietiekami lielas naudas summas, kuras varētu izlietot citiem mērķiem Rīgas pilsētas attīstībai. Šo līdzekļu piedziņa tiesas ceļā prasītu ilgu laiku. Tātad nav pamata uzskatīt, ka sabiedrības ieguvums no patvaļīgā būvniecības objekta nojaukšanas būtu lielāks nekā sūdzības iesniedzējas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojums.

Rīgas domes pilnvarotais pārstāvis tiesas sēdē konkrēti nenorādīja, kāds būtu sabiedrības ieguvums, ja šis patvaļīgās būvniecības objekts Rīgā, Brīvības ielā 120, tiktu nojaukts. Tiesa atzīst, ka vienīgais sabiedrības ieguvums, nojaucot patvaļīgās būvniecības objektu, būtu mēģinājums preventīvi pārliecināt sabiedrību neveikt patvaļīgu būvniecību.

Šāda lēmuma pieņemšana nav taisnīga attiecībā pret sūdzības iesniedzēju apstākļos, kad citos gadījumos, konstatējot patvaļīgu būvniecību, šāda sankcija nav piemērota.

Kā redzams no Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Rīgas pilsētas būvinspekcijas izsniegtā patvaļīgās būvniecības gadījumu saraksta, 2002. gadā Rīgas pilsētā ir atklāti 154 patvaļīgās būvniecības gadījumi, no kuriem 50 ir jaunbūves. Nevienā no šiem gadījumiem nav pieņemts lēmums par patvaļīgās būvniecības objekta nojaukšanu.

Valsts būvinspekcija 2002. gada 10. decembrī Rīgas tiesu apgabala prokuratūrai sniegtajā atbildē par būvniecību Rīgā, Brīvības ielā 120, ir norādījusi, ka pilnīga realizēto būvapjomu nojaukšana tiek praktizēta retos izņēmuma gadījumos, tas ir, kad būvniecības procesā pieļauti būtiski pārkāpumi, kas var izraisīt ilgstošas un nevēlamas sekas, pārkāpti apbūves noteikumi vai aizskartas gruntsgabala kaimiņos esošo nekustamo īpašumu īpašnieku tiesības, bet atbilstoši eksperta B.Livkiša slēdzienam nav nepieciešama Rīgā, Brīvības ielā 120, uzcelto būvapjomu pilnīga nojaukšana.

Vienlīdzīgu tiesību princips ietver aizliegumu izturēties atšķirīgi pret personām gadījumos, kad faktiskie un tiesiskie apstākļi ir līdzīgi. Pie sekojošiem lietas apstākļiem tiesa atrod, ka Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmums Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu ir atceļams, jo sūdzības iesniedzējas E.Krjukovas nelikumīgā rīcība, veicot patvaļīgu būvniecību, nevar būt par pamatu, lai strīdus lēmumu atzītu par tiesiskas valsts principiem atbilstošu un pieņemamu demokrātiskā sabiedrībā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 1. pantā noteikto, jo, izdodot šo lēmumu, nav ievēroti Administratīvo aktu procesa noteikumi.

Ņemot vērā iepriekš teikto un saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 1. pantu, 91. pantu, 105. pantu, Būvniecības likuma 30. pantu, likuma “Par pašvaldībām” 47. pantu, Ministru kabineta 1995. gada 9. janvāra noteikumu Nr. 154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” 21. punktu, 24. punktu, 27. punktu, 62. punktu, 63. punktu, Civilprocesa kodeksa 239.1-239.7 pantu, tiesa



nosprieda:

Atcelt Rīgas domes 2002. gada 11. jūnija lēmumu Nr. 1410 par patvaļīgās būvniecības objekta Rīgā, Brīvības ielā 120, nojaukšanu.

Spriedumu 20 dienu laikā var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā apelācijas kārtībā, apelācijas sūdzību iesniedzot Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā.

Tiesnese: G.Ozoliņa

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi