Par ombudsmeni pasaulē un Latvijas iespējām. 3. daļa

"Latvijas Vēstnesis", 11.05.2000.Rubrika: Jurista Vārds

Turpinājums.

Sākums “Jurista vārds” 27.04.2000., Nr.17

4.05.2000., Nr.18

Līdztiesības likumam ir divas puses: tam jānodrošina reāla līdztiesība visās nozarēs, kur tas nepieciešams, un jāietekmē dzimumu loma, kā arī jāliek valdībai aktīvi strādāt līdztiesības labā tur, kur likuma vara vēl nesniedzas. Valdības projekta pamatā bija ideja par likuma lielo nozīmi, veidojot cilvēku apziņā izpratni par notiekošajām netaisnībām. Vispārējs likums arī deva iespēju izveidot izpildaparātu.

Līdztiesības likums sekmēja līdztiesības “ombūda” un līdztiesības jautājumu sūdzību komitejas radīšanu.

Eiropas ombudsmenis

Pirmais Eiropas Savienības ombudsmenis (jeb Eiropas ombudsmenis) tika ievēlēts 1995.gada jūlijā. Viņa darba termiņu saskaņoja ar Eiropas Parlamenta piecu gadu termiņu. Šī pati institūcija arī ievēlē ombudsmeni un saņem viņa gada pārskatus. Pirmais šo amatu pildīja Jakobs Zodermans ( Jacob Soderman ), kurš no 1989.līdz 1995.gadam bija veicis ombudsmeņa pienākumus Somijā.

Kāds bija ceļš uz Eiropas ombudsmeņa biroja izveidošanu: lai arī rezolūciju par to Eiroparlaments pieņēma jau 1979.gadā, nekas netika darīts vēl veselus desmit gadus. Ombudsmeņa ideju saistībā ar Eiropas pilsonības sarunām atkal atdzīvināja Spānijas premjerministrs Filips Gonzaless ( Filipe Gonzalez ), bet Dānijas delegācija 1991.gada martā iesniedza savu likuma projektu par ombudsmeni. Daudzajiem centieniem vainagojoties ar veiksmi, punkts par šo amatu un tā mandātu tika iekļauts arī 1992.gada Māstrihtas līgumā. Pēc J.Zodermana domām, “Eiropas ombudsmeņa biroja izveidošana bija viens no svarīgākiem Māstrihtas līguma panākumiem ES pilsonības sakarā”.

Eiropas ombudsmeņa darbības pamatā ir divi mērķi: izskatīt valsts pārvaldes normu pārkāpumus ES institūcijās un struktūrās, kā arī uzlabot to darba kvalitāti. Viens no J.Zodermana pirmajiem uzdevumiem bija dot sliktas vadības vai nepareizas saimniekošanas ( maladministration ) definīciju. To viņš meģināja veikt savā 1995.gada pārskatā, uzsverot, ka viņa sniegtais saraksts vēl nav pilnīgs un izsmeļošs. Neapmierinoša darbība tiek konstatēta, ja Eiropas iestāde nedarbojas saskaņā ar ES līgumiem un likumiem jeb neievēro likumu un noteikumu principus, kurus izveidojusi Justīcijas tiesa ( Court of Justice ) vai Pirmās instances tiesa (Court of First Instance). Definīcijā iekļautas arī citas lietas: administratīvas nekonsekvences, aizmāršības, varas ļaunprātīga izmantošana, paviršība vai nevērība, nelikumīgas procedūras, netaisnība, nemākulība vai nedarbošanās (malfunction), diskriminācija, nepamatota nokavēšanās, informācijas trūkums vai tās nesniegšana.52

Pirmajos pāris gados J.Zodermans atteicis 80% sūdzību, jo tās bijušas “nepieņemamas” dažādu iemeslu dēļ. Visbiežākā kļūda – cilvēki snieguši sūdzības par savām nacionālajām iestādēm, nevis par Eiropas iestādēm. Bez tam ombudsmeņa mandāts neļauj izskatīt lietas, kurām nav saistības ar sliktu administrāciju, kuras vēršas pret abām Eiropas tiesām, arī ja sūdzētājs nav saistīts ar ES. Cilvēki tomēr sāk saprast Eiropas ombudsmeņa mandāta robežas, jo ar katru gadu atteikto lietu proporcija lēnām samazinās. Pēc pēdējā ziņojuma, 1998.gadā ir izskatītas 1617 sūdzības (1372 jaunas sūdzības, 244 no iepriekšējiem gadiem). Lauvas tiesa jeb 76% nākušas no indivīdiem, 3,9% – no biedrībām, 3,7% – no uzņēmumiem, un tikai 9 sūdzības atsūtījuši Eiroparlamenta deputāti.53

Pat ja sūdzība iekļaujas mandātā, tā var būt nepieņemama dažādu citu iemeslu dēļ: ja notikums vecāks par diviem gadiem, ja nav izsmeltas visas sūdzību izskatīšanas iespējas iestādē, no kuras tā nāk, ja lieta tiek izskatīta tiesā un ja sūdzība ir anonīma vai precīzi nenorāda, kurā iestādē nesaprašanās ir notikusi.

Iznāk, ka 1998.gadā no visām izskatītām sūdzībām tikai 212 iekļāvās mandātā un reizē arī bija “pieņemamas”. Tomēr arī no šī skaita jāatrēķina prāvs sūdzību skaits, jo izrādās, ka tām nav bijis seguma (42), tās jau izskata Eiroparlamenta Petīciju komiteja (9) vai tās atbirušas citu iemeslu dēļ (33). Galarezultātā Eiropas ombudsmenis pārbaudījis 170 sūdzības, ko saņēmis no sabiedrības un vienu, ko sastādījis pats. No šīm sūdzībām 75% skāra iestādes, kas pakļautas Eiropas Komisijai, 16% – Eiroparlamentam, 4% – Eiropas padomei un 5% – citām iestādēm. No sūdzību kategorijām 1998.gadā priekšgalā bija informācijas nedošana vai “necauspīdīgums” (30% no kopsummas), pēc tam nevīžība (16%), netaisnība un varas nelietīga izmantošana (13%), procesuālas kļūdas (11%), diskriminācija (9%), nepamatota nokavēšanās (7%), uzdevumu nepildīšana (5%) un citi iemesli (9%).54

Eiropas ombudsmenis darbojas atklāti, izņemot gadījumus, kad kāds klients pieprasa anonimitāti. Viņš arī mēģina izpalīdzēt cilvēkiem, kuru sūdzības neiekļaujas mandātā, norādot, kur tie var griezties (piemēram, pie nacionālā ombudsmeņa, petīcijas veidā pie Eiroparlamenta vai Eiropas Komisijas). Starp citu, ombudsmeņa likumā nav teikts, ka sūdzībai jāskar pats iesniedzējs, toties tas tiek prasīts, ja sūdzību iesniedz Eiroparlameta Petīciju komitejai.

Kad ombudsmenis kādu sūdzību akceptē, tas ir, ja tā izturējusi pirmās pārbaudes prasības, viņš to nosūta organizācijai, pret kuru tā vērsta, lai saņemtu atbildi šai jautājumā. Saņemtos ierēdņu paskaidrojumus ombudsmeņa birojs tālāk nosūta sūdzētājam. Šajā stadijā gadās, ka apsūdzētā iestāde pati izlemj panākt kompromisu ar neapmierināto klientu vai arī šis klients savu iesniegumu atsauc. Ja lieta tomēr šajā posmā netiek izbeigta, ombudsmenis to izskata vēlreiz. Ja viņš neredz būtiskas nepilnību pazīmes, tad, ņemot vērā ierēdņu paskaidrojumus, lietu slēdz, paziņojot savu spriedumu abām pusēm.

Pat konstatējot, ka administrācijas rīcībā vai lēmumos bijušas kļūdas, ombudsmenis mēģina panākt pēc iespējas draudzīgāku izlīgumu. Ja tas neizdodas, viņš sniedz kritiskas piezīmes vainīgajai iestādei vai arī uzraksta formālu ziņojumu ar ieteikumiem. Šādi ziņojumi parasti saistāmi ar lietām, kurām ir plašāka rezonanse un sekas. Pēc ziņojuma saņemšanas iestādei trīs mēnešu laikā jāsniedz atbilde ar paskaidrojumu, kādā veidā tā mēģinājusi ieviest ombudsmeņa rekomendācijas. Ja iestāde nereaģē vai reaģē nepietiekami, ombudsmenis var nosūtīt sūdzību Eiroparlamentam.

Analizējot 171 lietu, kas tika aktīvi izsekota 1998.gadā, redzams, ka 51 gadījumā iestādes ir izlīgušas ar sūdzētāju, 96 gadījumos administrācijas pārkāpumi nav tikuši atrasti, 29 gadījumos uz iestādēm nosūtīta kritiska piezīme, un arī 4 gadījumos panākts draudzīgs izlīgums, bet vienā gadījumā nosūtīts oficiāls ziņojums ar rekomendācijām.55

Eiropas ombudsmenis gādā par sadarbību ar ES valstu nacionālajiem ombudsmeņiem: pēc J.Zodermana vārdiem tam “jāveicina Savienības likumu pārraudzība nacionālā līmenī”.56 Eiropas Padome savukārt ik pa pāris gadiem organizē Eiropas un nacionālo ombudsmeņu tikšanos īpašās apaļā galda konferencēs, pēdējā no tām bija 1998.gadā. Padome arī mēģina panākt, lai nacionālie ombudsmeņi uzņemtos pārraudzīt savas valsts parakstīto likumu ieviešanu cilvēktiesību aspektā.

Paši nacionālie ombudsmeņi ir atzinuši par vajadzīgu cieši sadarboties kā ar Eiropas ombudsmeni, tā arī ar kaimiņvalstu ombudsmeņiem, – ņemot vērā cilvēku brīvo kustību un darba meklēšanu bezrobežu situācijā, rodas administratīvas problēmas, kuras viens pats ombudsmenis nespēj līdz galam atrisināt tikai savas valsts ietvaros. Īru ombudsmenis Kevins Mērfijs ( Kevin Murphy ) bija viens no tiem, kurš 1996.gada sākumā daudz cilāja šo problēmu, nākdams pie slēdzieniem, kā vislabāk pārvarēt vari aizpildīt “starpfrontes likumu joslu”. Viņa ieteikumi lietu labākai regulēšanai:

ombudsmeņiem labāk jāpārzina ES likumi,

viņiem jāiepazīstas ar citu ES dalībvalstu likumu īstenošanas kārtību,

jāuzlabo pieeja Eiropas Komisijai, lai izlīdzinātu nesaprašanās gadījumus ES likumu interpretācijā un sūdzētos par dalībvalstu neveiksmēm Eiropas līgumu noteikumu pildīšanā.

K.Mērfijs arī uzsāk diskusiju par abu līmeņu saskarsmes metodiku. Piemēram, ja Eiropas Komisija nav neko darījusi, kad kāda ES valsts nepilda līgumu noteikumus, vai nacionālajam ombudsmenim jāsūdzas Eiropas ombudsmenim?

Pēc K.Mērfija domām, visvairāk konfliktu rodas:

lauksaimniecības politikā,

sociālajos jautājumos, nodarbinātībā un veselības aprūpes sfērā, cilvēkiem pārvācoties no vienas dalībvalsts uz otru,

darbinieku kustības neierobežošanā, profesionālo un tehnisko kvalifikāciju atzīšanā, tiem pārvācoties uz citu dalībvalsti.57

K.Mērfija kritika tika sadzirdēta. Jau 1996.gada septembrī Strasbūras seminārā Eiropas ombudsmenis vienojās ar nacionālajiem ombudsmeņiem, ka viņi varēs sūtīt jautājums par ES likumiem tieši uz viņa biroju. Viņš vai nu mēģinās atbildēt pats, vai nosūtīs jautājumus attiecīgai savienības institūcijai, lai tā sniegtu savu vērtējumu. Eiropas ombudsmenis apņēmās ziņot nacionālajiem ombudsmeņiem par visiem saviem lēmumiemn un arī būt par starpnieku informācijas apmaiņā starp nacionālajiem ombudsmeņiem par lietām, kas skar ES likumus. Katrs nacionālais ombudsmenis savukārt solīja savos gada pārskatos iekļaut īpašu nodaļu par lietām, kas skar Savienības likumus, un arī atrast vienu vai vairākus darbiniekus, kas būtu specializēti informācijas starpnieki un spētu konkrētās valsts pilsoņiem sniegt labi pamatotu informāciju, kā vislabāk traktēt sūdzības ES līmenī.58 Šie speciālisti 1997. un 1998.gadā semināros Briselē tikās ar Eiropas ombudsmeņiem, kā arī Eiroparlamenta Petīcijas komiteju, Eiropas tiesas pārstāvjiem un Eiropas Komisiju, lai izskatītu kopējās ar Eiropas likumu interpretāciju un ieviešanu saistītas problēmas.59

Pastāv neskaidrība, kādā veidā atšķiras Eiroparlamenta Petīciju komitejas un Eiropas ombudsmeņa funkcijas – abas institūcijas izskata sūdzības par Eiropas administrācijas darbību. Katrā ziņā tās ir vienojušās par darba dalīšanu un viena otrai pāradresē zināmu sūdzību skaitu, kas vairāk skar otras atbildību. Kaut arī abas iestādes formāli ir neatkarīgas, tomēr Petīcijas komitejai tiek nosūtīts Eiropas ombudsmeņa gada pārskats un arī īpašie ziņojumi. Šai komitejai gan nav dota vara ieteikt Eiropas ombudsmeņa atstādināšanu no darba. Par to ir atbildīga Justīcijas tiesa, kas, konstatējot ļoti smagus pārkāpumus, dod savus slēdzienus un ieteikumus Eiroparlamenta nobalsošanai.

Eiropas ombudsmeņa īpašajiem ziņojumiem ir liels spēks, kaut tos reti izmanto, daļēji – ierobežotu resursu dēļ. Pirmo šādu ziņojumu, par publisku pieejamību dokumentiem J.Zodermans iesniedza 1998.gada janvārī. 1999.gada martā ES Padome piekrita publiskot sarakstu par visiem tās apstiprinātajiem pasākumiem tieslietu un iekšlietu nozarēs. Paša ombudsmeņa ziņojumā internetā rakstīts: “ES Padome tā rīkojas pēc Eiropas ombudsmeņa rekomendācijas, lai uzlabotu caurredzamību.”60 Viens no galvenajiem J.Zodermana ieteikumiem 1998.gadā bijis, lai ES pieņemtu labas administrēšanas kodeksu, norādot ierēdņiem, kā pareizi rīkoties, lai izvarītos no kļūdainas darbības. Viņa sniegtajā “labas uzvedības” normu sarakstā iekļautas vairāk nekā divdesmit kategorijas.61

Pēc paša J.Zodermana 1998.gada 23.novembrī teiktā, Eiropas ombudsmeņa likumā vēl vajadzīgas dažas būtiskas izmaiņas. Kā vienu no pirmajām viņš ieteica līdz 2001.gadam sastādīt neatkarīgu budžetu viņa iestādei. Viņš arī nav apmierināts ar likumā izteikto ierobežojumu viņa izmeklēšanas tiesībām. Viņam var atteikt dot dokumentus “sakarā ar pamatotiem slepenības iemesliem”. Kad ierēdnis dod liecību par kādu lietu, tad viņam “jārunā savas organizācijas administrācijas vārdā un pēc viņu instrukcijām, un viņš joprojām ir pakļauts profesionālas slepenības vajadzībām”. Pēc J.Zodermana domām, liecinieki varētu būt spiesti pat melot, slēpjot korupcijas pierādījumus, ja to ieteicis administrācijas augstākas pakāpes pārstāvis.62

Lietuvas ombudsmeņi

Ar 1987.gada jūnija drosmīgajām demonstrācijām Latvija iesāka stafetes skrējienu, kura rezultātā Baltijas un citas valstis ieguva brīvību un PSRS sabruka. Interesanti vērot vēsturisko tandēmu šajā skrējienā. Jau gadu pēc Latvijas centieniem pārbaudīt un paplašināt “glastnostj” robežas stafeti šajā jomā pārņēma Igaunija. Lietuva sarosījās krietnu laiku vēlāk, taču, kad cēlās tās tauta, rīcība bija daudz straujāka un ar mazāk kompromisiem. Toties ombudsmeņa ieviešanā Lietuva ir bijusi galvenais celmlauzis, 1994.gada 11. janvārī pieņemot likumu par biroja izveidošanu un 1995.gada 31. martā uzsākot tā aktīvu darbību. Igaunijā ļoti ātri tika nodibināts t.s. Legālais kanclers, bet ombudsmeņa birojs šī kanclera paspārnē darbību sāka tikai 1999. gada 1. jūnijā. Latvijā vēl arvien liela daļa administratīvās un politiskās elites neredz vajadzību rīkoties līdzīgi. Jādomā, ka parauga spēks un nevēlēšanās atpalikt no saviem kaimiņiem, kā arī Pasaules bankas un ES spiediens agri vai vēlu arī Latviju novedīs pie šī jautājuma izvirzīšanas dienas kārtībā.

Interesanti, ka Somijas ombudsmeņa birojs, atzīmējot savas darbības 75 gadus, 1995. gada maijā Igaunijā (Elvā) finansēja un palīdzēja sarīkot konferenci, kurā bija uzaicināti Baltijas valstu pārstāvji. Viens no šīs konferences mērķiem bija iedzīvināt ombudsmeņa ideju arī Igaunijā un Latvijā un uzklausīt viedokļus par cilvēku un pilsonības tiesībām. Pēc referātiem tika sniegtas atbildes uz jautājumiem un visi konferences materiāli nodrukāti grāmatā, ko izdevis Igaunijas Legālais kanclers. Pēc Lietuvas ombudsmeņa referāta es, būdams šīs konferences dalībnieks, uzdevu jautājumus, uz kuriem atbildēja Lietuvas pārstāvis Valds Petrausks ( Valdas Petrauskas ).

– Jūs dzirdējāt, ka Igaunijas parlaments pašreiz droši vien nepieņemtu ombudsmeņa likumu. Latvijas valdība ir pat atteikusies apsvērt ombudsmeņa jautājumu, taču Lietuva to pieņēmusi bez problēmām. Kā skaidrojat šo anomāliju starp trim Baltijas valstīm?

V.Petrausks: – No vienas puses, bija ļoti grūti un, no otras puses, ļoti viegli [nodibināt ombudsmeņa biroju]. Mūsu konstitūcijā, kas pieņemta 1992. gada 25. oktobrī, bija iekļautas pozīcijas par Seima ombudsmeni un Satversmes tiesu. Un, kad šī konstitūcija referendumā tika pieņemta, mums bija šis darbs jārealizē.

– Bet tad rodas jautājums: kāpēc ombudsmeņa ideja tika iekļauta Lietuvas konstitūcijā? Vai kāds to aktīvi atbalstīja, un vai bija mēģinājums atspoguļot skandināvu modeli?

V.Petrausks: – Zviedru ietekme.lxiii

Lietuvas ombudsmeņa likums daļēji atspoguļo Zviedrijas modeli, it sevišķi struktūru. Arī Lietuvā Seims uz četriem gadiem ievēlē piecus ombudsmeņus. Viņiem jābūt ar jurista izglītību un vismaz piecu gadu darba pieredzi. Kandidātus nominē Seima priekšsēdētājs, iepriekš norādot, kurai ombudsmeņa kategorijai tie domāti. Katram kandidātam jāsaņem Seima vairākuma atbalsts atklātā blasojumā. Kāda ombudsmeņa nāves vai atkāpšanās gadījumā tiek ievēlēts jauns, kura darbības termiņš beidzas reizē ar pārējiem. Līdz šim tikai viens ombudsmenis ir aizgājis no amata pirms četru gadu termiņa beigām, t.i., 1997. gada janvārī, jo bija sasniedzis pensijas vecumu. Viņa atvietotājs Alberts Valis ( Albertas Valys ) vecajā komandā darbojās kopā ar četriem jauniem, nepieredzējušiem ombudsmeņiem divus gadus un bija vienīgais, kuru 1999. gada 11. februārī ievēlēja atkārtoti. Tik plaša kadru maiņa norāda uz zināmu neapmierinātību un nesaskaņu starp Seimu un ombudsmeņa biroju, jo likums ļauj ombudsmeni ievēlēt atkārtoti līdz pensijas vecumam.

Likumā pieciem ombudsmeņiem paredzēta šāda darba sadale: diviem jāizskata pārkāpumi valsts iestādēs, diviem pārējiem – problēmas pašvaldību līmenī, vienam – bruņotajos spēkos un Iekšlietu ministrijā. Lielu palīdzību Lietuvas ombudsmeņa biroja izveidē devusi Apvienoto Nāciju Attīstības programmu direkcija, kā arī Holandes, Dānijas, Zviedrijas un Somijas valdības.

Cilvēki sākuši nest savas sūdzības pat pirms oficiālās biroja atklāšanas, un jau pirmajā mēnesī saņemtas 300. Arī vēlāk ticis novērots sūdzību skaita pieaugums, kaut arī nevienmērīgā līknē. 1995. gadā (biroja darbs sākās tikai 31. martā!) saņemtas 1303 sūdzības, 1996. gadā – 1273, 1997. gadā – 1357 un 1998. gadā – 2380. 1999. gadā sūdzību skaits audzis vēl vairāk. Pēc Lietuvas ombudsmenes vērtējuma, “tas parāda uzticību Seima ombudsmeņa birojam”. Viņa min arī citus iemeslus: iedzīvotāju legālās apziņas nostiprināšanos, viņu vēlmi uzlabot izpildvaras efektivitāti un atbildību, lielāku biroja publicitāti un cilvēku gribu mainīt attiecības starp varu un sabiedrību.64

Arī nesenie grozījumi jaunajā ombudsmeņa likumā, ko Lietuvas prezidents Valds Adamkus apstiprināja 1998. gada 3. decembrī, veicina sūdzību pieaugumu. Tagad sūdzības var iesniegt ne tikai Lietuvas pilsoņi, bet arī ārzemju pilsoņi un bezpavalstnieki. Bez tam sūdzību noilguma termiņš mainīts no agrākiem trim mēnešiem līdz veselam gadam.65

Viens no galvenajiem ombudsmeņa biroja sasniegumiem bijis valsts likumu korekciju panākšana. Tā, 1995. gadā ieteiktas 14 maiņas, no tām deviņas arī ieviestas likumdošanā. Gadu pēc tam no 42 ieteikumiem īstenoti 18, 1997. gadā no 48 – 20, bet 1998. gadā no 16 – gan tikai 3.66

Visiem ombudsmeņiem ir vienādas tiesības, un tie kopā veido ombudsmeņu valdi. Valdes priekšsēdi ievēlē Seims, bet viņa prombūtnē atbildību pārņem vecākais ombudsmenis. Valde sadala atbildības sfēras diviem ombudsmeņiem, kas pārrauga valsts institūcijas, un tiem, kas pārrauga pašvaldības. Galvenie darbības virzieni, gada pārskati, ziņojumi, ikdienas darbības nolikumi, biroja struktūra, štata darbinieku izvēle, izdevumi, ceļojumi un atvaļinājumi tiek koleģiāli apspriesti biroja valdē. Birojā kopumā strādā ap pussimt cilvēku.

Tāpat kā Zviedrijā, ombudsmenis kādas lietas izmeklēšanu var sākt bez formālas sūdzības, pēc savas iniciatīvas. Bieži vien katalizators šādai izmeklēšanai ir avīžu vai televīzijas ziņas. Pirmajā darbības gadā bijušas piecas šāda veida iniciatīvas. Temati var būt visdažādākie. Tā, piemēram, pēc Lietuvas avīžu ziņām tikušas apskatītas šādas problēmas: jaundzimušo pārdošana ārzemniekiem, rupja uzvedība un likuma pārkāpumi kādā Viļņas pilsētas pašvaldības departamentā, dienesta stāvokļa izmantošana Lietuvas pasta iestāžu tarifu aplēsē, iekšlietu ministra braukšana zagtā mersedesā.67

Lietuvas ombudsmeņiem ir tiesības pieprasīt jebkuru informāciju, materiālus jeb dokumentus (pat slepenus vai konfidenciālus), ja tie vajadzīgi lietas izmeklēšanā. Ja nepieciešams, viņi savu uzdevumu izpildīšanai, dokumentu un citu liecību iegūšanai var pieprasīt policijas palīdzību. Mandāts ļauj viņiem apciemot jebkuru iestādi un bez ierobežojumiem tikties un intervēt jebkuru personu šajā iestādē. Vienīgi militārās iestādēs viņiem jābūt kopā ar kādu no šo iestāžu virsniekiem. Ombudsmenis dažādu jautājumu risināšanā var pieprasīt arī valsts speciālistu palīdzību.

Ombudsmenim jāatbild uz sūdzību ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tās iesniegšanas, bet īpašos gadījumos šo termiņu var pagarināt līdz sešiem mēnešiem, informējot par to sūdzētāju. Ja sūdzība netiek pieņemta, tās dokumentācija tiek atdota atpakaļ septiņu dienu laikā.

Lietuvas ombudsmeņu atteikumi līdzinās visu valstu ombudsmeņu atteikumiem. Tātad sūdzība netiek izskatīta, ja tai nav acīmredzama pamatojuma, ja tā skar iestādes, uz ko neattiecas ombudsmeņa mandāts, ja beidzies sūdzības termiņš, ja lieta jau skatīta vai tiks skatīta tiesā, ja tā izmeklēta vai tiks izmeklēta kriminālprocesa kārtībā. Atteikuma iemesli sūdzētājam tiek skaidri izklāstīti.

Ja ombudsmeņa darbā rodas interešu konflikts radniecības vai citu iemeslu dēļ, viņš lietu nodod ombudsmeņa biroja valdes priekšsēdim. Ja sūdzētājs atsauc savu sūdzību, lieta tiek izbeigta, taču ombudsmenis var nokopēt dokumentus un ierosināt izmeklēšanu pēc paša iniciatīvas.

Ja ombudsmenis atklāj pārkāpumus ierēdniecības darbā, viņš var pēc vajadzības tos izklāstīt kriminālizmeklēšanas iestādēm, iesūdzēt ierēdni tiesā, pieprasīt viņa atlaišanu no darba, pieprasīt tiesai lemt par kompensācijas izmaksu, ja cilvēks cietis materiālus un morālus zaudējumus, kā arī ieteikt iestādes vadībai atcelt pretlikumīgus lēmumus un gādāt, lai turpmāk šāda lieta neatkārtotos, tāpat izskaust paviršību, ētikas un citu veidu pārkāpumu veicinošus apstākļus.

Ombudsmenim ļoti palīdz iespēja savus pētījumus un slēdzienus nodot presei. Viņš gan nedrīkst izpaust valsts, profesionālos un citus noslēpumus, kurus sargā likums.

Lietuvas ombudsmeni var atstādināt no darba, ja par to nobalso vairākums Seima deputātu (ne tikai kvoruma vairākums). Iegansti šādai rīcībai var būt pensijas vecuma sasniegšana, veselības traucējumi, kas viņam nav ļāvuši strādāt vismaz četrus mēnešus pēc kārtas, slimība, kas pēc Veselības ministrijas ārstu kolēģijas sprieduma neļauj pilnībā pildīt darba uzdevumus un tiesas spriedums par nelegālām aktivitātēm. Ombudsmeni var arī atstādināt, ja tas vienkārši zaudējis Seima uzticību.68

Ombudsmeņa alga līdzinās piecām Lietuvas vidējām algām, un tā tiek saskaņota ar iepriekšējā mēneša Valsts statistikas pārvaldes datiem. Ombudsmeņu valdes priekšsēdis saņem par 10% lielāku algu. Gadījumos, kad ombudsmenis tiek atstādināts no darba veselības vai pensijas vecuma sasniegšanas dēļ, viņam pēc aiziešanas no darba tiek izmaksāta divu mēnešu alga. Ja viņa pilnvaru termiņš ir beidzies un viņš nav ticis atkārtoti ievēlēts, viņam pienākas tikai viena mēneša alga. Tiem, kas aizgājuši pēc pašu vēlēšanās, pēc tiesas sprieduma vai zaudējot Seima uzticību, nepienākas nekas.

Ņemot vērā iespējamās grūtības atrast labus cilvēkus ombudsmeņa darbam, likums paredz, ka ombudsmenim pēc mandāta izbeigšanās ir tiesības atgriezties agrākajā valsts darbā (uzņēmumā, iestādē vai organizācijā), izņemot gadījumus, kad viņš ir bijis valdības loceklis, tiesnesis vai strādājis vēlētā amatā. Ja iepriekšējā iestāde vai darbs vairs neeksistē, tad šim cilvēkam pienākas līdzvērtīgs darbs citur.

Ārpus ombudsmeņa izmeklēšanas loka atrodas valsts prezidents, Seima deputāti, premjerministrs, Ministru kabinets (kā kolektīvs), valsts kontrolieris, pašvaldību izpildorganizācijas (kā kolektīvi), kā arī visu tiesu tiesneši. Lietuvas ombudsmenis arī nedrīkst izskatīt prokurora un izmeklētāju darba procedūras jautājumus, kas skar tiesiskās darba attiecības un arī lietas, kuras izskata tiesa.

Jau 1995. gadā viens no ombudsmeņiem Juļus Jasaitis ( Julius Jasaitis ) sūdzējās, ka viņam tiekot liegta iespēja izmeklēt Iekšlietu ministrijas un Galvenā prokurora biroja darbu, jo šīs iestādes uzstāj, ka ombudsmeņa likums nepieļauj izmeklēt “prokuroru, izmeklētāju vai pratinātāju darba procedūras”. J.Jasaitis griezās pie Seima cilvēktiesību un etnisko lietu komitejas, lūdzot šo aizliegumu atcelt un paplašināt ombudsmeņa biroja mandātu.69 Jaunajā 1998. gada likumā minētais aizliegums vēl arvien parādījās, lai arī tas iepriekš nebija iekļauts 1997. gada likumprojektā.70 Acīmredzot starplaikā notikusi ietekmīga lobēšana no Iekšlietu ministrijas un Prokurora biroja.

Kaut ombudsmeņa birojam dotas tiesības sūdzēt lietas tiesā, līdz 1999. gada aprīlim šīs tiesības nebija izmantotas. Pēc Lietuvas ombudsmenes Leonardas Kuodienes teiktā, viņas birojs baidās no teorētiskiem sarežģījumiem, ko šādi gājieni varētu radīt un kas daļēji varētu kompromitēt ombudsmeņa neitralitātes tēlu: “Šeit ir zināmi draudi, uz kuriem gribu vērst jūsu uzmanību. Vispirms – sūdzība tiesā, pieprasot piešķirt kompensāciju par zaudējumiem vai lai īstenotu rekomendācijas, varētu izvērsties par nastu institūciju finansiāliem resursiem un varētu prasīt daudz laika. Otrkārt, ombudsmeņa pienākums nav aizstāvēt institūciju, ne sūdzētāju, bet gan panākt labu lietvedību administrācijā. Šīs tiesības, realizētas tiesā, dalēji pārvērstu Seima ombudsmeni par sūdzētāja aizstāvi. Tāpēc līdz šim neesam izmantojuši savas tiesības iet uz tiesu.”71

Lietuvas ombudsmeņa likumā iekļautas dažas savdabīgas definīcijas. Tā, piemēram, “varas izmantošana” ( abuse of office ) nozīmē darbību vai neizdarību, kad valsts darbinieks izmanto dienesta stāvokli nevis biroja interesēs vai pēc likuma un tiesiskiem aktiem, bet lai panāktu savtīgus mērķus (nelikumīgu īpašumu, fondu utt. pārņemšanu vai pārrakstīšanu citām personām), vai rīkojas personīgu apsvērumu dēļ (atriebība, skaudība, karjerisms, nelegālu pakalpojumu sniegšana utt.)”. Likumā minēta arī “darbinieka rīcība, kurā tiek pārkāpta autoritātes robeža jeb patvaļīga darbība.”

Īpatnēja definīcija dota arī vārdam “birokrātija”. Tā nozīmē “darbinieku aktivitātes, kurās netiek traktēta lietas būtība, bet gan sistemātiski tiek lietotas nevajadzīgas vai izdomātas formalitātes, apzināti tiek atteikts atrisināt lietas, kas pakļaujas departamenta jurisdikcijai, vai [darbinieks] kavējas ar lēmuma pieņemšanu vai oficiālo pienākumu izpildīšanu, tāpat arī cita veida neveiksmīga administrācija vai administrācijas pārkāpumi (personai tiek liegta informācija, kas attiecas uz tās tiesībām, doti maldinoši vai nepiemēroti padomi utt.). Par birokrātiju var uzskatīt arī darba stilu, kam raksturīga likumu un citu tiesisko aktu neievērošana un nelietošana”.

Lietuvas ombudsmeņa birojs 1997. gadā saņēma 1357 sūdzības (ap 110 katru mēnesi). Visbiežāk tās nāca no lielpilsētām. No Viļņas nākušas 36% no visām sūdzībām, no Kauņas – 13%, no Šauļiem – 5%, no Klaipēdas – 5%. Ombudsmenis strādā arī ārpus sava biroja, izsludinot pieņemšanas stundas citos rajonos.72 1997. gadā tika izmeklētas 824 sūdzības un apmēram puse atzīta par nepamatotām. Visvairāk cilvēku sūdzējušies par policijas departamentu, tiesām, Galvenā prokurora biroju, Labošanas darbu departamentu, Iekšlietu ministriju, Ekonomikas ministriju un Tieslietu ministriju. Tabulā sniegts sūdzību tālākais traktējums 1997. gadā. Togad ombudsmeņa birojs pēc paša iniciatīvas uzsācis 44 izmeklēšanas, no tām 25 atrasti pārkāpumi – skat 1.tabulu 73

Lietuvas ombudsmeņa birojs ir saskāries arī ar dažādām problēmām. Viena no galvenajām – telpu jautājums. Četrus gadus birojs atradās samērā ierobežotā platībā parlamenta ēku kompleksā, kur bijušas grūtības izvietot visus vajadzīgos darbiniekus un atlicināt telpas darbvedībai. Vairākus gadus notikuši meklējumi, lai iegādātos jaunas ēkas. Dažas, kas tikušas piedāvātas, nebija pieņemamas, jo būtu vajadzīgi ļoti lieli līdzekļi to remontam. Citas, nesen atbrīvotās telpas, kas likušās piemērotas ģeogrāfiski (atradušās Viļņas centrā), un arhitektoniski (piemēram, bankrotējušu lielu banku elegantas telpas), nav tikušas piešķirtas. Beidzot 1999. gada vidū birojam atvēlētas telpas Ģedimina ielā 27/2, pašā Viļņas centrā. Telpām paredzēts dārgs remonts, un tās būs jādala ar Apvienoto Nāciju Attīstības programmu biroju un Cilvēktiesību centru.74

Kā savā ziņojumā 1998.gadā min ombudsmenis Juļus Jasaitis, birojs bijis nepatīkami pārsteigts, kad pēdējā brīdī pirms jaunā ombudsmeņa likuma pieņemšanas 1998.gada 3.decembrī tajā tika ieviestas izmaiņas, atņemot ombudsmeņiem imunitātes un biroja neaizskaramības garantijas. Tāpat tika pazeminātas algas, kas agrāk līdzinājās Augstākās tiesas tiesnešu algām: “Šādi Seims izturējās pret pašas dibinātu četrus gadus vecu institūciju, kas parlamenta vārdā cīnījās ar birokrātiju, lai aizstāvētu ierindas pilsoņu tiesības. Tas notika Vispārējās Cilvēka tiesību deklarācijas 50 gadu jubilejā, ko atzīmē visā pasaulē. Seims ar šiem lēmumiem parādīja, ka attiecībās starp valsts ierēdņiem un pilsoņiem prioritāte dota valsts varas iestādēm.” J.Jasaitis izsaka šaubas, vai jaunie Seima ombudsmeņi spēs un vēlēsies ieturēt stingru stāju un palikt pie saviem principiem, zinot, kā parlaments novērtējis iepriekšējo ombudsmeņu darbu. J.Jasaitis saviem pēctečiem novēlēja mēģināt mainīt likumu. Tā kā 1999.gadā pēc prezidenta Valda Adamkus spiediena bija spiesta atkāpties valdība, jo tā neesot darbojusies Lietuvas labā, šķiet, ir izredzes, ka jaunā valdība ombudsmeņa biroju izvērtēs atzinīgāk un nostiprinās tā pamatus.

Lietuvas ombudsmeņa birojs tomēr ir daudz panācis, šī iestāde nav stāvējusi uz vietas. 1999.gada 20.aprīlī Lietuvā tika iecelts ombudsmenis, kurš gādās par vīriešu un sieviešu līdztiesību.

Ombudsmenis un Latvija

Tautas atsevešinātība no valdības dārgi maksā. Ja Latvijas iedzīvotāju vairākums nejūt, ka valdība un ierēdniecība strādātu viņu vai Latvijas valsts kopējo interešu labā, viņi pielāgo savu uzvedību šai iekārtai. Netiek reģistrēti visi ienākumi, netiek maksāti vajadzīgie nodokļi. Kur vien iespējams, tiek apieti likumi, meklēti īsākie ceļi un doti kukuļi personīgo lietu labākai izskatīšanai un izvērtēšanai valsts iestādēs. Valsts manta netiek cienīta un tiek nelikumīgi “privatizēta”, īpašuma drošībai un aizsardzībai tiek atrastas nelegālas organizācijas. Maksa par to ir cilvēku ticības zudums demokrātijai, tautas varai un ekonomiskajai brīvībai. Tauta savu vadoņu rīcībā vairs nespēj atšķirt patiesību no klajiem meliem, godīgumu no krāpšanas. Retais vairs uzticas valsts amatpersonām un politiķiem. Šāda attieksme neapšaubāmi apgrūtina valsts vadīšanu, ekonomikas un attīstības virzību. Ticības erozija kritiskos brīžos var novest pat pie valsts paralīzes. Šādas paralīzes piemēru netrūkst kaimiņzemēs, piemēram, Krievijā vai Ukrainā.

Socioloģiskās aptaujas rezultāti liecina, ka vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ir iesaistīti kukuļdošanā valsts institūcijām.76 Pasaules aptauja par korupciju 1998.gadā ierindoja Latviju 71.vietā – kopā ar Pakistānu un tikai pāris soļus priekšā Krievijai (76.vieta). Igaunija toties ieņēma 26.vietu, bet Dānija, Somija. Zviedrija un Jaunzēlande izrādījās “vistīrākās” un mazkorumpētākās.77 Lieki atgādināt, ka šajās valstīs visilgāk darbojas ombudsmeņu biroji. Cik dārgi Latvijai maksā potenciālo ieguldītāju aiziešana no Latvijas, jo viņus atbaida plaši izplatītā korumpētība, ko veido kā valdības ierēdņi, tā uzņēmējdarbības algotņi? Pēc Somijas laikraksta “Kauppalehti” ziņām 1998.gada decembrī, “Baltijas valstīs ir negodīgi apstākļi uzņēmējdarbībai, turklāt vissliktākā situācija šajā ziņā ir Latvijā”. Somu vairumtirdzniecības uzņēmējs J.Pajunens, izbeidzis savu komercdarbību Latvijā, šo rīcību izskaidro šādi: “Darbība tika pārtraukta, jo Latvijā nebija iespējams turpināt godīgi strādāt. Pagaidām saglabājas cerība, ka Igaunijā tas vēl ir iespējams.” Igaunijā viņa uzņēmumā ir nodarbināti 30 cilvēki.78 Par līdzīgu negatīvu pieredzi 1997.gadā izteicās arī Somijas Biznesa attīstības organizācijas prezidents Marks Pentikainens. Hroniskas problēmas, ko, raksturojot savu pieredzi Latvijā, min somu uzņēmēji, ir birokrātija un ierēdņu patvarīga likumu interpretācija. Šī pieredze ir pretrunā ar augstāko valsts politiķu aicinājumiem ieguldīt līdzekļus Latvijā. Diemžēl ļoti līdzīgus stāstus par korumpētību, nevīžību, divkosību, draugu būšanu un atklātu izspiešanu var dzirdēt pat no pasaules lielāko uzņēmējsabiedrību pārstāvjiem. Lietas aizvirzījušās tik tālu, ka godīga konkurence gandrīz vairs nav iespējama, un cilvēki, kas atsakās spēlēt šo korumpētības spēli, redzot, ka viņu acu priekšā valsts iepirkumi tiek citai, “gribošākai” firmai, bet baidās ko teikt, lai neradītu vēl ļaunākas sekas. Protams, tauta to redz, un uzticība valsts un pašvaldību iestādēm noslīd vēl par pāris iedaļām zemāk.

Cik nodokļu un darbavietu Latvijai aizgājis secen, jo garnadzīgi funkcionāri nav pieļāvuši uzņēmumu normālu darbību? Ierēdņu kriminālā izlaidība, bloķējot ārzemju ieguldītāju darbu, ir svarīgs iemesls, kāpēc tiek bremzēta Latvijas ekonomiskā attīstība. Cik cilvēku dzīvo izmisumā darba trūkumu dēļ, jo kāds, kam uzticēts godīgi vadīt valsts iestāžu darbību, to izmanto personīgā labuma iegūšanai un kaitē visas sabiedrības interesēm.

Gandrīz visiem Latvijas iedzīvotājiem ir milzīga ikdienas dzīves spriedze. Katrs no viņiem pārdzīvo un cenšas pielāgoties tām visaptverošajām pārmaiņām, kas notikušas triju vienlaicīgu revolūciju dēļ. Šie procesi – no impērijas un neatkarīgu valsti, no vienpartijas totalitāras varas sistēmas uz demokrātiju, no komunisma uz privāto tirgus sistēmu – visus nav skāruši vienādi. jauniem cilvēkiem tie nesuši mazāk sāpju un stresa, lielākas izredzes un vērienu. Latviešiem vismaz ticis gandarījums, ka tagad, kaut vai tikai valsts iestādēs, dominē viņu valoda. Taču kopumā stress ir ļoti liels, un katra negatīva parādība šo stresa slodzi padara vēl ciešamāku. Šādos apstākļos cilvēki bieži zaudē līdzsvaru un reaģē negatīvi gan ģimenē, gan koplietošanas un privātos transporta līdzekļos, gan darbā un savstarpējās attiecībās. Diemžēl valsts pārvaldes uzvedība bieži nevis palīdz cilvēkiem atrisināt savas problēmas, bet saasina tās. Pēc socioloģisko pētījumu datiem, lielākās problēmas ar valsts un pašvaldību ierēdņiem bijušas šādas – skat. 2.tabulu79.

Ne velti Valsts pārvaldes reformu birojs saredz būtiskus šķēršļus ceļā uz efektīvu valsts pārvaldes sistēmu, “kas darbojas saskaņā ar likumu, sabiedrības interesēs un nodrošina Latvijas Republikas spēju integrēties Eiropas Savienībā. Birojs ir izvirzījis piecus pārvaldes attīstības uzdevumus, kuri jāievieš dzīvē80:

1) racionāla funkciju sadale un racionālas struktūras,

2) līdzsvarota atbildības un atskaitīšanas sistēma,

3) profesionāls un elastīgs darbaspēks,

4) efektīva horizontālā koordinācija,

5) valsts pārvaldes darbības atklātība un atsaucība.

Pēc biroja darbinieku domām, pastāv “ievērojama savstarpēja neuzticība” starp valsts iestādēm un sabiedrību. “To pastiprina amatpersonu birokrātiskā attieksme, sabiedrisko pakalpojumu nepietiekamā pieejamība (Ieskaitot neērtus klientu pieņemšanas laikus, ilgu gaidīšanu, sarežģītas procedūras, nevajadzīgas informācijas pieprasīšanu, vienas lietas risināšanu vairākās institūcijās) un zemu pakalpojumu kvalitāti. Lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti, birojs sniedz šādus ieteikumus:

1) izstrādāt valsts vārdā sniegto pakalpojumu kvalitātes standartus un informēt par tiem pakalpojumu lietotājus,

2) praktiski nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saņemt viņiem nepieciešamo informāciju skaidrā un nepārprotamā valodā,

3) izveidot neatkarīgu ombudsmeņa institūciju, kurā varētu griezties jebkurš iedzīvotājs ar sūdzībām par valsts pārvaldes iestāžu neatbilstošu darbību un amatpersonu pārkāpumiem,

4) valsts un pašvaldības iestādēs ieviest amatpersonu ētikas kodeksu, kas sniegtu darbiniekiem vadlīnijas par amatpersonas statusam pieņemamo rīcību un informētu klientus par amatpersonu pienākumiem saskarsmē ar iedzīvotājiem,

5) speciāli apmācīt personālu darbam ar klientiem – pakalpojuma saņēmējiem.81

Tieši atskaitīšanās sistēmas izveidei ir vajadzīgs neitrāls “varas izlīdzinātājs”, kurš ar savu darbu un izmeklēšanas tiesībām dotu ierēdņiem ieganstu pildīt savu amatu apzinīgi, ar pilnu atbildību un cieņu pret klientiem, kas faktiski ir viņu darba devēji. Birojs šo attieksmi izsaka šādi: “Tiktāl, kamēr iedzīvotājs paliek atkarīga lūdzēja lomā, bet valsts vai pašvaldības amatpersona varas pozīcijās, priekšnosacījumi šī principa [cieņa pret indivīdu] ieviešanai ir visai mazi. Ir jāievieš amatpersonu vērtēšana pēc sūdzību skaita par viņu darbību. Jānodrošina katram indivīdam iespējas izteikt savu pozitīvo vai negatīvo vērtējumu par saņemto pakalpojumu.”

Arī 1998.gada Latvijas Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā ļoti skaidri pauž vajadzību izveidot ombudsmeņa biroju. Tātad, lai pilnveidotu valsts pārvaldes institucionālo sistēmu un sevišķi iestāžu un personāla “atskaitīšanos” par sasniegtajiem rezultātiem, tiek ierosināta ombudsmeņa darbības “aktivizēšana un attīstība”. Turpinājumā, kur sīki aprakstīti veicamie uzdevumi, laika grafiks, pašreizējais statuss un ieguldījumi dažādiem “prasītiem rezultātiem”, arī minēta ombudsmeņa institūcija. Tur teikts, ka līdz 1999.gada 1.janvārim darba grupai bija jāizvērtē “juridiskie, konstitucionālie un praktiskie” institūcijas izveidošanas aspekti.82 Daļēji šo funkciju veicis Valsts pārvaldes reformu birojs, 1999.gada februārī nosūtot vēstules vairākām institūcijām un aicinot tās izteikties par ombudsmeņa biroja izveidi.

Nobeigums – seko

___________
Atsauces

52 The European Ombudsman, Annual Report for 1997, (Luxembourg: 1998), 22.-23.lpp. Šeit tiek citēti 1995.gada reporta skaidrojumi.
Nepamatotu sodu uzlikšana73234

53 Annual Report for 1998, 15.lpp.

54 Turpat, 295.-299.lpp.

55 Turpat, 28.lpp.

56 The European Ombudsman Speech, “Mediation: What Future,” Paris, 5.februārī, 1998.gadā. Skat. internetā http://www.europarl.eu.int/ombudsman/SPEECHES/en/paris.htm

57 Izvilkums no Īru ombudsmeņa, Kevin Murphly, runas, Dublin, 23.novembrī 1996.gadā, kas publicēta internetā http://www.irlgov.ie/ombudsman/2232ķlee.htm

58 Turpat.

59 Annual Report for 1998, 273.lpp. Annual Report for 1997, 281.-283.lpp.

60 The European Ombudsman Press Release, no.2, 1999: “Sucess for Public Acess-Council of the EU acts to improve transparency following recommendations by the European Ombudsman”, skat. internetā http:/www.euro-ombudsman.eu.int/Release/en/bunyan4.htm

61 The European Ombudsman Press Release, no.6, 1998. “Improving the Quality of European Administration”, skat. internetā http:/www. euro-ombudsman.eu.int/Release/en/conductl.htm, arī Annual Report for 1998, 19.-20.lpp.

62 The European Ombudsman Speech, Brussels, 23.11.98., “Committee on Petitions Introductory Remarks”, skat. internetā http://www.europarl.eu.int/ombudsman/SPEECHES/en/cp231198.htm. Arī der atzīmēt, ka Eiropas Parlamenta likuma projektam bija liela pretestība no Eiropas Padomes un mazākā mērā no Eirokomisijas. Parlaments gribēja trīs gadu noilguma termiņu, bet pretinieki ieteica viena gadu termiņu. Kompromisa variantā nolēma atstāt divu gadu termiņu. Strīdus arī izraisīja dalībvalstu dokumentu statuss, kas atradās pie Eirokomisijas. Parlaments gribēja pieļaut ombudsmenim tiesības skatīt pat konfidenciālus un slepenus dokumentus. Beigās izlēma nepieļaut ombudsmeni pie slepeniem dokumentiem, kaut gan tas varēja pieprasīt konfidenciālus dokumentus. Tanel Kerikmae, “The Institution of Ombudsman in the European Union”, grām.: International Conference of Human and Civic Rights, (Tallin: Oiguskantsleri Kantselei, 1995), 73.-82.lpp.

63 International Conference on Human and Civic Rights, (Tallinn: Oiguskantsleri Kantselei, 1995), 58.-59.lpp.

64 Lietuvas ombudsmeņa Leonardas Kuodienes referāts, “Work Experience of the Seimas Ombudsman’s Office of the Republic of Lithuania”, Rīgā 1999.gada 23.aprīļa, konferencē “Ombudsmens Latvijā – demokrātijas papildinājums”.

65 Turpat.

66 Turpat.

67 The Seimas Ombudsmen’s Office of the Republic of Lithuania, Annual Report Summary 1995, (Vilnius: Seimas Omb. Office, 1995), 10.-11.lpp.

68 Šīs un turpmākās omb. tiesības un ierobežojumi ņemti no likuma, kas stājies spēkā 1998.gada 3.decembrī. “Likums par Seimas ombudsmeņiem”.

69 Annual Report 1995, 17.lpp.

70 Likumu projekts skatīts 1997.gadā, un tā noslēgumā iekļauts prezidenta Aļģirdas Brazauska vārds.

71 Kuodienes referāts Rīgā 1999.gada 23.aprīlī.

72 Annual Report 1997, 5.lpp.

73 Turpat, 7.-8.lpp.

74 Turpat, 3.lpp. Annual Report 1998, pārraidīts ar e-pastu, bez lappusēm.

75 Annual Report 1998.

76 UNDP, Latvija: Pārskats par tautas attīstību 1998, (Rīgā: 1998), 46.-47.lpp.

77 Reuters, 28.9.1998. Pētniecības rezultātus sakopoja “Transparency International”.

78 Atreferēts, 1998.gada 9.dec., Dienā.

79 Latvija: Pārskats par tautas attīstību 1998, 46.lpp.

80 Latvijas Republika/, Pārskats par valsts pārvaldes reformu 1995.-1999.gadā/ valsts pārvaldes reformas attīstības galvenās problēmas un uzdevumi/ izziņas materiāls.

81 Turpat, 5.lpp.

82 Turpat, 12.lpp.___________
Atsauces