Par ombudsmeni pasaulē un Latvijas iespējām. 1. daļa

"Latvijas Vēstnesis", 27.04.2000.
Rubrika: Jurista Vārds

Iesaki citiem:

Latvijas Atmoda mums parādīja, cik vienota var būt tauta, kura tic savai vadībai, savai valstij. Ar lielu nostalģiju atceramies tos brīžus, kad Latvijas iedzīvotāji stāvēja plecu pie pleca un sadevās rokās ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, lai rādītu savu solidaritāti un ticību neatkarībai, demokrātijai un labākai dzīvei. Tāpat atceramies 1991. gada janvāra dienas, kad cilvēki sabrauca no malu malām, gatavi pat kailām rokām aizstāvēt savu parlamentu, valdību un valsti. Kopš tiem degsmes un tuvības gadiem notikušas daudzas pārmaiņas, gan pozitīvas, gan negatīvas. Vislielākais zaudējums tomēr ir tas, ka vairums cilvēku vairs netic saviem vadītājiem, valdībai un valsts pārvaldei. Sabiedrībā, runājot par pašreizējo politisko morāli, dominē pesimisms un cinisms. Socioloģiskie pētījumi rāda, ka proporcionāli lielākai daļai latviešu ir pozitīvāka attieksme pret padomju laiku politisko sistēmu Latvijā nekā pret pašreizējo. Pesimisms tik tālu pārņēmis dažu cilvēku, pat Saeimas deputātu, domāšanu, ka viņi netic iespējai Latvijā atrast cilvēku, kurš varētu pildīt ombudsmeņa funkcijas un nebūtu uzpērkams.

Diemžēl daudz cilvēku vairs netic, ka kaut ko varētu uzlabot. Tomēr atcerēsimies, ka uzvara ceļā uz pilnīgāku, iejūtīgāku un vienotāku sabiedrību un demokratizāciju sākas mūsu prātos, mūsu vēlmē lietas mainīt uz labo pusi, celt savstarpējās uzticības līmeni. Viena no atslēgām, kas varētu atrisināt daļu no mūsu atsvešināšanās problēmām, atrodama ombudsmeņa institūcijā.

Pasaules banka pēc sīkas analīzes ir publicējusi ziņojumu par šķēršļiem, kas traucē ārzemju ieguldītāju ienākšanu Latvijā. Viens no galvenajiem ieteikumiem — ombudsmeņa institūcijas ieviešana Latvijā. Šī pati Pasaules banka jau divus gadus pēc kārtas Latvijā organizējusi pretkorupcijas konferenci.

Arī Eiropas Savienība cer, ka tās nākamajās dalībvalstīs būs izveidota ombudsmeņa institūcija. Lietuvieši šo struktūru ieviesa jau 1995. gadā, igauņi — 1998. gada rudenī (tā gan sāka darboties tikai 1999. gada 1. jūnijā). Latvijas attīstības plānā uzņemšanai Eiropas Savienībā (ES) skaidri minēts, ka jāizskata un jānovērtē šīs institūcijas piemērotība Latvijai. Diemžēl daudzas Latvijas ministrijas, kas būtu pakļautas ombudsmeņa pārraudzībai, šādu institūciju nevēlas redzēt. Atliek jautāt: vai šīs pretestības dēļ esam gatavi palikt ārpus ES loka?

Kas ir ombudsmenis, un kādā veidā šī institūcija varētu uzlabot un papildināt Latvijas demokrātijas attīstību? Lai visvieglāk un ātrāk atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāsaka: ombudsmenis ir "sūdzību komisārs" vai "taisnības sargs", kuru parlaments ieceļ, lai atklātu un atrisinātu problēmas, kas rodas starp valsts pārvaldi un iedzīvotājiem.

Ombudsmenis mēģina panākt taisnību un reizē radīt gaisotni, kas veicinātu taisnīgāku, korektāku, pieklājīgāku un pārdomātāku valsts ierēdņu rīcību attiecībās ar līdzcilvēkiem — klientiem. Ombudsmeņa birojs izskata to indivīdu rakstiskas sūdzības, kuriem šķiet, ka tie cietuši ierēdņu rīcības vai "nerīcības" rezultātā. Ombudsmenis arī pēc paša iniciatīvas var pārbaudīt valsts institūciju un to darbinieku rīcības atbilstību likumiem. Viņš arī mēģina uzlabot valsts pārvaldes tēlu — lai katrs iedzīvotājs būtu pārliecināts, ka pārkāpumu gadījumos viņš atradīs viegli sasniedzamu bezmaksas palīgu.

Ombudsmeņa darbošanās ar cilvēku sūdzībām ir konfidenciāla. Savukārt viņa birojam ir plašas tiesības pieprasīt un izskatīt ierēdniecības dokumentus un iztaujāt pašus ierēdņus. Ombudsmenis var ieteikt, kā vislabāk atrisināt jebkādus saspīlējumus, problēmas vai pārkāpumus, kā arī piedāvāt izmaiņas administrācijas procesā un valsts likumdošanā. Birojs izdod gada pārskatus un cieši sadarbojas ar presi un citiem masu medijiem, lai nodrošinātu saviem ieteikumiem plašāku ietekmi un radītu rezonansi tautā.

Savukārt ierēdņiem vienmēr ir iespēja aizstāvēt savu rīcību, un viņu liecības ir konfidenciālas. Ierēdnim var būt jāliecina arī obligātā kārtā, un viņam jābūt pasargātam pret savas iestādes sankcijām par šo liecību sniegšanu. Atsevišķos gadījumos ombudsmenis var ierosināt lietas izskatīšanu tiesā.

Ombudsmenis darbojas arī kā informācijas sniedzējs un padomdevējs, norādot, kurās iestādēs pilsonis varētu vērsties ar savu sūdzību. Viņš var arī informēt sūdzību iesniedzējus, ka tām nav pamata, sniedzot objektīvu situācijas analīzi.

Iedzīvotāji, ja vēlas, savas prasības tiesā var iesniegt paši. Tomēr ombudsmeņa biroja darbs ir ātrāks un vienkāršāks. Daudzas ierēdņu kļūdas un rīcība turklāt nepakļaujas likuma burtam, un ombudsmenis vairāk tiecas uz strīdīgo pušu samierināšanu, nevis konfrontāciju.

Ombudsmeņa institūcijas pozitīvā ietekme:


  1. Ombudsmeņa birojs radītu lielāku uzticību valsts darbam, mazinot saspīlējumus, kas neizbēgami rodas starp iedzīvotājiem un valsts pārvaldi. Latvijā, kā to apliecina socioloģiskie pētījumi, savstarpējā valsts un tautas uzticība ir smagi cietusi.

  2. Ombudsmeņa birojs spētu radīt atgriezenisko saiti lēmējvarai ar iedzīvotājiem. Tā ikdienas kontakts ar sabiedrību atklātu likumu nepilnības. Arī likumdevēji tiktu informēti par situācijām, kad likumi nedarbojas tā, kā tie sākotnēji bijuši iecerēti.

  3. Biroja darbība, iegrožojot netaisnīgu vai patvaļīgu ierēdņu rīcību, veicinātu lielāku uzticību ekonomiskās darbības sfērā. Lēmumu lielāka "caurredzamība" veicinātu Latvijas un ārzemju ieguldītāju, uzņēmēju un projektu iniciatoru aktivitāti.

  4. Ombudsmeņa biroja izveidošana būtu konkrēts solis, reaģējot uz Eiropas Savienības neseno ziņojumu par plaša mēroga pārkāpumiem Latvijas valsts pārvaldes iestādēs. Turklāt šāda biroja izveidošana ir arī viena no prasībām uzņemšanai ES.

  5. Birojs paplašinātu demokrātijas robežas, uzlabotu Latvijas tēlu un vairotu uzticību Latvijas valstij.

  6. Biroja ieteikumi un valsts pārvaldes kļūdu izpēte uzlabotu administrācijas darbības līmeni un kvalitāti.

  7. Biroja darbība mazinātu spriedzi iedzīvotāju vidū un pat varētu kļūt par faktoru, kas novērstu to pašnāvības.[vimeo][/vimeo]


Ombudsmeņa biroji jau izveidoti vairāk nekā 90 pasaules valstīs, un Eiropā ir maz valstu, kurās ombudsmeņi vēl nedarbojas. Katrā no šīm valstīm atšķiras gan ombudsmeņu ietekmes sfēras, iecelšanas un ratifikācijas process, kā arī to darbību regulējošā likumdošana. Katrai valstij ir sava specifika un savs ombudsmeņa darbības profils, tādēļ, pirms ieviest Latvijā ombudsmeņa institūciju, būtu svarīgi izpētīt pasaules praksi, kā arī atsijāt derīgo no nederīgā atsevišķu valstu ombudsmeņu biroju darbības pieredzē.

Šī pētījuma mērķis ir palīdzēt izprast ombudsmeņu darbību pasaulē un argumentēt — kāpēc arī Latvijai būtu nepieciešama šādas institūcijas izveide.


Ombudsmeņa institūcijas vēsturiskā attīstība

Zviedrija, viena no vecākajām pasaules paraugdemokrātijām, bija pirmā valsts, kas izveidoja "demokrātijas papildinājumu " — ombudsmeņa biroju. Kaut arī vēstures grāmatās parasti minēts, ka šis birojs pirmoreiz izveidots 1809.gadā, tomēr tam līdzīgu veidojumu var saskatīt jau Kārļa XII laikā.

Šis Zviedrijas karalis vadīja cīņas pret Krieviju un citām Eiropas valstīm Lielajā Ziemeļu karā. Viņam nebija sveša arī Latvija. 1701.gadā, nākot no Igaunijas, viņš izmantoja latviešu laiviniekus, lai dūmu aizsegā pārceltu savu karaspēku pāri Daugavai un gūtu uzvaru pār sakšiem vēsturiski svarīgajā Spilves kaujā. Pārziemojis Kurzemē (Virgā), viņš devās tālāk, lai pieveiktu Polijas karali. Kārļa XII uzvaras gājieni tomēr beidzās ar sakāvi Ukrainā, pie Poltavas 1709.gadā, kad pats karalis tik tikko izbēga no gūsta un patvērās Turcijā.1 Šajā zemē viņš uzzināja par Turcijas galvenā tiesneša lomu: gādāt, lai visi ierēdņi sekotu islāma likumiem.

Atgriezies savā valstī, Kārlis XII izveidoja līdzīgu amatu — lai arī viņa padotie sekotu likumiem un pildītu savus uzdevumus. 1719.gadā, pēc karaļa nāves, Zviedrijas parlaments Riksdāgs piespieda šo tiesību kanceleju sniegt pārskatus tieši parlamentam un vēlāk arī iecēla tās vadītājus. Pēc 1772.gada apvērsuma, kad tika atjaunota absolūtā monarhija, šī iestāde tika likvidēta. Pēc zviedru sakāves karā pret Krieviju 1809.gadā valstī notika demokrātiska revolūcija, un ombudsmeņa postenis tika paredzēts jaunajā Zviedrijas konstitūcijā.

Toreiz, kad ierēdniecība bija skaitliski neliela, galvenais ombudsmeņa darbalauks bija policijas un tiesu taisnīgas darbības veicināšana. Tikai vēlāk, XX gadsimtā, tas vairāk pievērsās ierēdniecības darbībai. Zviedrijas ombudsmeņa birojs vienmēr pielāgojies apstākļiem, piemēram, 1915.gadā tika ieviests militārā ombudsmeņa amats.2

Simt desmit gadus Zviedrija bija vienīgā valsts pasaulē, kurā darbojās ombudsmeņa birojs. Tikai 1919.gadā šo ideju pārņēma Somija, kam ir tradicioāli ģeogrāfiski, vēsturiski un demogrāfiski sakari ar Zviedriju. Aptuveni sešus gadsimtus līdz 1809.gadam, kad to pārņēma Krievija, Somija bija pakļauta zviedru varai.

Pārsteidzošā kārtā šīm divām valstīm ilgi nesekoja neviena cita. Iespējams, tas izskaidrojams ar valodas barjeru, kā arī ar abu valstu atrašanos Eiropas nomalē. Pārējās Skandināvijas ierēdņi ļoti spēcīgi oponēja pret šādas institūcijas ieviešanu savās valstīs. Tikai desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, 1955.gadā, Dānija nolēma sekot saviem kaimiņiem. Dānijas pirmais ombudsmenis, izcilais tieslietu profesors Stefans Hurvics ( Stephan Hurwitz ), savus pienākumus pildīja ar lielu dedzību. Vēl vairāk — gluži kā ticīgais, pār kuru nākusi atklāsme, viņš ar lielu degsmi uzstājās starptautiskos forumos, lai pārliecinātu citu valstu pārstāvjus par ombudsmeņa idejas lietderību. Viņa idejas aizrāva daudzus, it īpaši Jaunzēlandes politiķus. Šī valsts bija pirmā no angļu valodas zemēm, kas 1962.gadā ieviesa ombudsmeņa amatu. Jaunzēlandes paraugs un tās pirmā ombudsmeņa Gaja Poulza ( Guy Powles ) veiktā šīs idejas popularizācija pavēra tai ceļu uz citām britu "republikas" zemēm, ieskaitot Lielbritāniju, kur ombudsmeņa amats tika ieviests 1967.gadā. Faktiski līdz 1967.gadam gandrīz visi ombudsmeņu "kluba" jaunpienācēji bija Britu karalistes zemes. Dažās valstīs ieviesa arī īpašu militāro lietu ombudsmeni, piemēram, Norvēģijā — 1957.gadā, bet Vācijā — 1955.gadā.3

Ombudsmeņa idejas atbalstītāju pulks arvien auga. Līdztekus Hurvicam un Poulzam lielu ieguldījumu šeit deva arī Zviedrijas ombudsmenis, doktors Bekseliuss ( Bexelius ) un dažādas pasaules juristu asociācijas. Eiropā par svarīgu katalizatoru kļuva Eiropas Padomes (EP) Konsultatīvās asamblejas 1972.gada rezolūcija, kurā EP biedri tika mudināti ieviest ombudsmeņa institūciju. Līdz 1983.gadam ombudsmeņi darbojās jau 21 valstī un daudzās pavalstīs. Kanādā tobrīd jau deviņās no desmit provincēm bija iedibināta šāda institūcija.

Visstraujāk ombudsmeņa ideja izplatījās astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Šai laikā šādu institūciju izveidoja arī daudzas Dienvidamerikas un Austrumeiropas zemes. 1995.gadā jau 75 valstīs bija ombudsmeņa institūcijas, pēc četriem gadiem to skaits bija pieaudzis līdz 90. Arī bijušās komunistu zemes, piemēram, Polija, Ungārija, Horvātija, Slovēnija, Rumānija un Albānija, atsakoties no autoritārisma un veidojot demokrātiju, iekļāva ombudsmeņa birojus savās jaunajās valsts struktūrās. Ombudsmeņi tika ieviesti arī Latvijas kaimiņzemēs — Lietuvā 1995.gadā un Igaunijā 1999.gadā.

Arī divpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstīs ir nacionālie ombudsmeņa biroji: Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Holandē, Lielbritānijā, Portugālē, Spānijā, Somijā un Zviedrijā. Itālijā izveidoti arī reģionālie ombudsmeņu biroji. Šādu organizāciju nav tikai Vācijai un Luksemburgai — tur līdzīgas funkcijas pilda parlamentārās petīciju (iesniegumu) komitejas. Vācijā turklāt izveidots arī ļoti plašs administratīvo tiesu tīkls un darbojas arī militārais ombudsmenis.

Eiropas Savienības ombudsmeņa birojs tika izveidots tikai 1995.gadā, lai arī Eiroparlaments rezolūciju par tā nepieciešamību pieņēma jau 1979.gadā. Eiropas ombudsmenis var izskatīt tikai sūdzības, kas skar ES struktūras, bet ne atsevišķu dalībvalstu ierēdniecības darbību.

Ombudsmeņa institūcijas popularitāte pasaulē augusi tik strauji, ka pašlaik šādus posteņus veido ne tikai valstīs, pavalstīs un pilsētās, bet arī universitātēs, cietumos, armijā, bankās, veco ļaužu mītnēs, veselības iestādēs, apdrošināšanas uzņēmumos un citās privātās struktūrās. Ombudsmeņu biroji izveidoti arī, lai aizstāvētu bērnu tiesības un mazinātu konfliktsituācijas dabas aizsardzībā.

Arī valstiskā līmenī ombudsmeņa funkcijas ir paplašinājušās. Klasiskā izpratnē ombudsmenis novērsa ierēdniecības darba negatīvos aspektus (angļu val. — maladministration ). Pēdējos divdesmit gados ombudsmeņa atbildības lokā iekļauta arī cilvēktiesību un privātās informācijas aizsardzība, korupcijas novēršana, valsts pārvaldes darbības caurredzamības garantēšana.

Ombudsmeņa institūcijas izplatība noteikusi nepieciešamību šī amata izpildītājiem dalīties pieredzē un koordinēt savu darbību. Tādēļ 1978.gadā tapa Starptautiskais ombudsmeņa institūts (IOI), kas atrodas Edmontonā, Kanādas Albertas provincē. Šī jumta organizācija rīko starptautiskas konferences, izdod žurnālus, apkārtrakstus, grāmatas un izplata informāciju. IOI arī sniedz savu atzinumu ombudsmeņa tipa organizācijām. Tajā var apvienoties gan klasiskie ombudsmeņa biroji, gan cilvēktiesību biroji, informācijas atklātības un aizsardzības biroji un citas dažādu veidu organizācijas, kas pieņem iedzīvotāju sūdzības.

IOI reizi četros gados rīko starptautiskas konferences. Pirmā no tām 1978.gadā notika Edmontonā, Kanādā, pēc tam 1980.gadā — Jeruzālemē, Izraēlā, 1984.gadā — Stokholmā, Zviedrijā, 1988. — Kanberā, Austrālijā, 1992.gadā — Vīnē, Austrijā, un līdz šim pēdējā — 1996.gadā Buenosairesā, Argentīnā. 4

Ombudsmeņi tiekas arī reģionālās konferencēs un darba sanāksmēs. Ļoti veiksmīgi darbojas ES valstu ombudsmeņu tīkls. Visi ES ombudsmeņi 1998.gadā tikās Izraēlā.

Apvienoto Nāciju Organizācijas ietvaros tiek rīkotas reģionālas konferences. Tā, 1997.gadā, no 9. līdz 11.jūnijam Rīgā notika trešā ANO Attīstības programmas darba sanāksme ombudsmeņiem un cilvēktiesību institūcijām. To rīkoja Eiropas un NVS Attīstības programmu birojs. 5

Kādēļ ombudsmeņu biroji tik strauji izplatījušies pasaulē tieši pēdējo divdesmit gadu laikā? To var skaidrot ar valsts lomas pieaugumu un arvien plašāku ierēdniecības saskarsmi ar cilvēkiem. Turklāt pasaulē arvien vairāk tiek popularizētas cilvēktiesību idejas un uzsvērta katra indivīda vērtība. Šādos apstākļos arvien nepieņemamāks liekas pilsoņu "bezvaras" stāvoklis iepretim ierēdniecībai. Justies līdzvērtīgiem ierēdniecībai daudziem pilsoņiem ir likusi arī augusī izglītība, kas vairs neļauj bez ierunām pieņemt aplamības un tiesību pārkāpumus. Svarīgs antibirokrātiskas orientācijas katalizators bija arī "jaunkreiso" kustība pasaulē, kas savu virsotni sasniedza laikā no 1968. līdz 1972.gadam.

Ombudsmeņa idejai bijuši arī daudzi pretinieki. Piemēram, Dānijā, ierēdniecība oponēja šāda veida organizācijai, tomēr diezgan drīz sāka to atbalstīt. Izrādījās, ka ombudsmenis birokrātus pasargā arī no nepatiesiem apvainojumiem un apsūdzībām, lielu daļu sūdzību noraidot kā nepamatotu. 6

Turklāt ierēdniecības iekšienē rodas problēmas, kuras dažkārt vieglāt atrisināt ar neitrāla un objektīva cilvēka starpniecību. Piemēram, reiz Ontario provinces ombudsmenis savā gada pārskatā kritizēja ierēdņu skaita pārmērīgu samazināšanu. 7

Ierēdniecības publiskais tēls daudz iegūst arī tad, ja konfliktsituācijās atrodams uzticams starpnieks, kurš spēj iedziļināties problēmās un dot savu spriedumu. Ar saviem spriedumiem viņš bieži spēj novērst ieilgušas diskusijas plašsaziņas medijos. Taisnības meklējumi savukārt stiprina iedzīvotāju uzticību savas valsts struktūrām un līdz ar to ceļ cilvēku labsajūtu un uzticību savai valstij.

Dažādās valstīs ombudsmeņa darbība tiek dažādi variēta. Taču visos gadījumos viens no svarīgākajiem veiksmīga darba priekšnosacījumiem ir bijis paša ombudsmeņa raksturs, ticamība, prestižs un komunikācijas spēja.

Interesanti, ka gandrīz visās valstīs, kurās izveidots ombudsmeņa birojs, sūdzību sākumā vienmēr izrādījies daudz vairāk, nekā iepriekš gaidīts. Tātad pat attīstītajās rietumvalstīs pilsoņi cietuši konfliktu dēļ, nenododot tos atklātībai un nesaņemot palīdzību.

Dažkārt, raugoties no malas, ombudsmenim uzticētās problēmas var likties niecīgas, tomēr kādam tās var būt "pēdējais piliens", lai pārestību vadzis būtu pilns un cilvēks kristu izmisumā vai pat izdarītu pašnāvību. Pat ja šāda problēma netiek pilnībā atrisināta, ombudsmenis bieži darbojas kā "zibensnovedējs", uzlabojot psiholoģisko klimatu sabiedrībā.

Visbeidzot jāatgādina, ka ombudsmeņa birojs vien nevar atrisināt visas valstī radušās problēmas. Tas nevar vienatnē cīnīties pret nekārtībām valsts pārvaldē, tomēr var sadarboties ar citām struktūrām, kas veic pārraudzības un kontroles funkcijas un cenšas panākt augsta līmeņa, godīgu un efektīvu valsts pārvaldes darbību.


Ombudsmeņa darbība

Ombudsmenis nav ne tiesnesis, ne advokāts. Viņš nevar pieņemt saistošus lēmumus, kuriem ir oficiāls valsts varas segums un kuru pamatā ir pastāvošie likumi. Viņš nav arī advokāts, kurš uzņemas sava klienta aizstāvību, pat zinot, ka klientam nav taisnība un ka tas ir vainīgs vai līdzvainīgs problēmu izraisīšanā. Ombudsmenis meklē taisnību un izlīdzinājumu kā no vienas, tā otras puses, pat tur, kur formāli nav pārkāpts neviens likums. Viņa ieteikumi nav obligāti pildāmi, tāpēc ombudsmenim jācenšas izmantot citas cilvēciskās un psiholoģiskās pārliecināšanas metodes.

Kāda Ontario ombudsmene ir veiksmīgi aprakstījusi, kādām īpašībām būtu jāpiemīt šī amata pildītājam. Tam vispirms jābūt labam klausītājam, kurš sadzird ne tikai sacīto, bet arī to, kas paliek neizteikts. Viņam jābūt dedzīgam lietu izmeklētājam, kurš ļoti uzmanīgi izsver visus faktus un apstākļus, kas saistīti ar konkrēto problēmu. Viņam jāprot skaidri izklāstīt faktus un slēdzienus. Viņam jābūt meistarīgam risinājumu atradējam un labam pārliecinātājam, kura spriedumus un rekomendācijas ierēdņi labprāt uzklausa un izpilda.8

Labs ombudsmenis ir tilts starp vienkāršu iedzīvotāju un ierēdni. Gan pret vienu, gan pret otru viņš izturas ar cieņu un nopietnību, mēģinot radīt situāciju, ka oponenti spēj saredzēt problēmu abas puses un kopā izskatīt potenciālos atrisinājumus.

Ombudsmenim jāapzinās, ka viņa darbība bieži vien izraisīs ierēdņos stresu. Katrai iestādei laika tecējumā ir radusies sava attiecību hierarhija, sava iekšējā gaisotne un solidaritātes izjūta, līdzīgi kā kareivjiem, kas izgājuši neskaitāmas kopējas cīņas. Viņi saprotas un viens otru nenodod, ar aizdomām uzklausa to cilvēku spriedumus, kuri paši nav bijuši tranšejās un nav izjutuši gar ausīm spindzam lodes. Viņiem ir grūti saprasties ar cilvēkiem, kuri, pēc viņu domām, traucējuši mieru un kā ienaidnieka "snaiperi" mēģinājuši trāpīt viņu ierindniekiem. Turklāt ierēdņiem karš nekad nebeidzas un nekad netiek pasludināta uzvara. Viņus bieži apvaino noziegumos, kuros viņi nav vainīgi. Viņiem jālaipo saskaņā ar daudziem neskaidriem un pretrunīgiem likumiem, tiešo priekšnieku un publikas prasībām un politiskiem spiedieniem. Šādi dzīvojot, galvenais atbalsts ir cīņubiedru sapratne un, protams, atvaļinājums no "frontes" nedēļas nogalē, kad var aizbraukt atpūsties pie dabas, cept šašlikus, makšķerēt, kopt dārziņu un iedzert kādu glāzi fiziskai un garīgai veselībai. Par varonību un izturību birokrātijas tranšejās retais saņem ordeņus vai apbalvojumus: ir pieņemts, ka puse algas būs naudā, bet otra — graudā vai vienkārši pamatosies "dzimtenes mīlestībā".

Ja ombudsmenis sastopas ar ierēdņu naidīgumu, viņam ir pienākums šo gaisotni izkliedēt, nevis pašam pāriet konfrontācijas pozīcijās. Viņam jāmēģina ielīst ierēdņa ādā, skatīt pasauli no viņa redzespunkta un veidot pozitīvu noskaņu tālākām diskusijām.

Ontario ombudsmene savā rakstā piemin: pārņemot šo amatu, viņa redzējusi, ka pārlieku bieži vēstules un ziņojumi, ar ko apmainījušās abas puses, bijuši nedraudzīgi gan pēc toņa, gan satura. Dažos gadījumos attiecības bijušas tik saasinātas, ka katra lieta tūlīt sūtīta ministram. Kā pirmo stratēģisko soli jaunajā amatā viņa izvēlējusies mainīt šo konfrontācijas un nedraudzīgo, aizdomu pilno gaisotni: "Mēs spērām apzinīgus un praktiskus soļus, lai radītu pārmaiņas. Mēs esam noturējuši "konfliktrezolūciju" mācību stundas saviem darbiniekiem. Mēs cenšamies veidot talantīgu darbinieku kolektīvu ar iejūtīgiem, elastīgiem, radošiem un centīgiem cilvēkiem, kuri ar savām lietpratēja zināšanām māk palīdzēt (pretējām) pusēm bezkaislīgi atrisināt strīdus un kuriem ir spējas veikt objektīvu un neitrālu (problēmu) izpēti".9

Viņa secināja, ka rakstveida saziņas formālisms bieži vien izrādījies neproduktīvs, toties neformāla draudzīga pieeja, personiski tiekoties vai sarunājoties pa tālruni, devusi daudz vairāk. Viņa lietoja formālu juridisko terminoloģiju un procesu tikai tad, ja tas pēc likuma prasībām bija absolūti nepieciešams. Izrunājoties ar daudziem augstu stāvošiem ierēdņiem, viņa atklāja, ka tie labprāt būtu gribējuši risināt problēmas, bet tikuši aizvainoti par toni un tendenciozitāti, kādā pasniegti slēdzieni un rekomendācijas. Viņas biroja līdzstrādniekiem bijis jāapmeklē īpaši valodas kursi — pirmkārt, lai gramatika un vārdi nebūtu liekulīgi, neskaidri vai piebārstīti ar juridisku žargonu, un, otrkārt, lai netiktu aizskarta cilvēku cieņa, lai sarunas tonis būtu korekts un neapvainojošs.

Viņas pieredze rāda: jo ierēdņi vairāk piedalīsies problēmu risināšanā, jo efektīvāki un ilglaicīgāki būs ieviestie risinājumi un izmaiņas. Viņa arī uzņēmās sniegt priekšlasījumus augstākā ranga ierēdņiem, lai izskaidrotu ombudsmeņa darbu un traktētu to kā pakalpojumu, ko viņi var izmantot, lai uzlabotu savu darbību. Izrādījās, ka radoša pieeja ir pozitīvāka par "vainīgo" meklēšanu. Problēmu risināšana, kamēr tās vēl nav pārāk samilzušas, ir daudz efektīvāka nekā gaidīšana, līdz tas notiks. Šādi var izvairīties no negatīvām konsekvencēm iestādes darbībā un no nepatīkamas rezonanses masu saziņas līdzekļos. Pēc Ontario ombudsmenes stāstītā, valsts aģentūra, kas sākumā cīkstējusies ar viņas biroju, risinot ar formālismu piesātinātas debates, tagad pati nāk prasīt padomu, tātad no oponenta pārvērtusies par pakalpojuma popularizētāju citām iestādēm.

Neviena valsts iestāde nevar pilnīgi izvairīties no kļūdām un pārpratumiem. Tāpat arī neviens ombudsmeņa birojs nevar būt simtprocentīgi veiksmīgs un vienmēr darboties savu uzdevumu augstumos.

Viena no lielākajām problēmām, kas pēc ombudsmeņa biroja nodibināšanas paradījusies gandrīz visur, bijusi šī biroja nepietiekamā publicitāte. Daudzi cilvēki vienkārši nav zinājuši, ka viņiem ir iespēja kaut kur sūdzēties par ierēdņu darbību. Daudzi savukārt nav apjautuši ombudsmeņa biroja mandāta robežas un ir snieguši sūdzības par privātfirmām, līdzcilvēkiem, parlamentu un tiesu prāvām. Eiropas ombudsmenim pirmajā gadā bija jāatsaka 80 procenti no viņam sniegtajām sūdzībām, jo tās skāra atsevišķu valstu birokrātiju, nevis Eiropas virsnacionālas struktūras.

Pastāv arī citi iemesli, kāpēc cilvēki kautrējas lūgt ombudsmeņu palīdzību. Dažās valstīs, it sevišķi tajās, kur agrāk valdīja autoritārisms, cilvēki vēl arvien baidās, ka valdība kritiku uztvers kā pretdarbību valstij un viņi tiks kaut kādā veidā sodīti. Ir problemātiski arī savu sūdzību pirms iesniegšanas formulēt gramatiski pareizi un uzrakstīt saprotami. Vienam otram ceļš uz galvaspilsētu, lai iesniegtu sūdzību, var likties pārāk tāls un dārgs, bet ombudsmeņa birojs — tikpat nesasniedzams un atbaidošs kā jebkura valsts iestāde vai advokātu birojs. Kautrīgs, šaubu pilns cilvēks no laukiem var baidīties tur iegriezties, lai tikai neizskatītos kā nepraša un vientiesis.

Tieši tāpēc ombudsmeņa birojam ir svarīgi visām problēmām rast risinājumu. Pirmkārt, vajadzīga regulāra un nemitīga publicitāte masu saziņas līdzekļos un plaša mēroga sanāksmēs. Var izgatavot dažādus pamācošus videoierakstus, izdalīt informācijas kartītes, brošūras, afišas, lasīt lekcijas mācību iestādēs un citās organizācijās. Izrādās, ka tieši nabadzīgākais un mazāk izglītotais slānis par ombudsmeni zina vismazāk.

Daudzās valstīs ombudsmenis pieņem arī mutiskas sūdzības, ko pieraksta biroja darbinieks (bet paraksta sūdzētājs). Ombudsmeņa birojam jābūt draudzīgam un neformālam, lai radītu uzticību un mazinātu spriedzi. Attāluma problēma tiek traktēta dažādi. Ir valstis, kur ombudsmeņa biroja filiāles atrodas dažādās vietās. Visbiežāk ombudsmeņi ceļo no viena rajona uz otru, jau iepriekš izziņojot, kur un kad būs sasniedzami. Svarīgi, lai arī ombudsmeņa telefons būtu bez maksas sasniedzams no jebkura valsts nostūra un lai svētdienās vai pēc darba laika darbotos automātiskais atbildētājs, kur varētu ierakstīt cilvēka koordinātes, pēc kurām ombudsmenis viņu sameklētu. Ir valstis, kur nomaļākos rajonos izveidota ombudsmeņa "delegātu" sistēma: apmācīti darbinieki var pieņemt sūdzības un nodot tālāk ombudsmenim. Pēc zināma laika ombudsmenis var arī censties iegūt informāciju par savu darbību, sasniedzamību un vērtējumu, pasūtot profesionāli veiktu socioloģisko pētījumu. Kontaktējoties ar ombudsmeni, labi starpnieki var būt arī parlamenta deputāti, vislabāk, ka tiem ir biroji attiecīgos ģeogrāfiskos iecirkņos.10

Visām organizācijām jārēķinās ar finansēm un nepietiekamiem resursiem. Ļoti svarīgi, lai ombudsmeņa birojam būtu pietiekams finansējums, lai tas varētu pieņemt darbā vislabākos speciālistus un lai nenotiktu bieža darbinieku maiņa. Bez šaubām, vienmēr būs cilvēki, kuri šādam darbam nodosies ar lielu entuziasmu, daudz nerēķinoties ar atalgojumu. Taču ilga uzupurēšanās veicina "izdegšanu" un neapmierinātību. Ombudsmeņa algai jābūt tik lielai, lai šis amats liktos pievilcīgs cilvēkam ar prestižu un augstu kvalifikāciju. Jāņem vērā, ka ombudsmeņa darba termiņš var beigties pēc četriem līdz sešiem gadiem. Daudzās valstīs ombudsmeņa alga līdzinās augstākās tiesas tiesnešu atalgojumam. Igaunijā ombudsmenis saņem tādu pašu algu kā valsts prezidents. Ombudsmeņa birojam jābūt aprīkotam ar visjaunāko datortehniku, sazināšanās ierīcēm un bibliotēku. Tam jābūt tik plašam, lai cilvēkiem nebūtu ilgi jāgaida rindā. Ja ombudsmenim netiek piešķirts pienācīgs finansējums, viņam var būt izdevīgi savu palīdzības funkciju lieki neafišēt, lai pēc iespējas mazinātu apmeklētāju straumi. Tāda stratēģija, protams, runā pretī pašai ombudsmeņa idejai un sevišķi skar tos slāņus, kas jau tā visvairāk cieš.

Finanšu trūkums var novest arī pie citām problēmām un dilemmām. Ja ir maz darbinieku un daudz sūdzību, jāizvēlas, kurus iesniegumus izskatīt vispirms, kuriem atvēlēt dziļāku izpēti. Bez pienācīgiem resursiem faktu konstatējumi var aizkavēties tik ilgi, ka pats ombudsmeņa birojs zaudē cieņu tautas acīs. Somu ombudsmeņa birojs jebkuras sūdzības izskatīšanai nolicis sešu mēnešu laika robežu. Šāds temps ir svarīgs, lai nepaildzinātu sūdzētāju neziņu, bet tas ir iespējams tikai tad, ja netrūkst izmeklētāju.

Ombudsmenim arī jātlicina laiks sistēmisku problēmu izpētei: lai atkātu, kā vislabāk uzlabot procedūru vai pielāgotu likumu tām vietām, no kurām nāk visvairāk sūdzību. Citiem vārdiem, viņam jāizstrādā ilgtermiņa profilaktiskas metodes ierēdniecības darba uzlabošanai. Dažās valstīs ombudsmenis ir atbidīgs par negaidītām inspekcijām cietumos, policijā, psihiatriskajās slimnīcās, armijā un citās iestādēs. Lai šādus pasākumus izplānotu un iegūto informāciju pienācīgi apstrādātu, vajadzīgs laiks un pietiekami daudz prasmīgu cilvēku.

Visiem ombudsmeņu birojiem ir jāsniedz gada pārskats parlamentam, un nereti arī pārskati par atsevišķām sasāpējušām problēmām.

Ombudsmenim bieži vien netiek doti konkrēti norādījumi, kas ir un kas nav pieņemams ierēdņu darbībā, — pilnvaras ir noteiktas diezgan plašas. Tā, piemēram, Britu Kolumbijā un Kanādā ombudsmenis "gādā, lai valsts pārvalde un sabiedrisko iestāžu pakapojumi būtu taisnīgi, saprātīgi, piemēroti un vienmērīgi". Šis pats ombudsmeņa birojs sabiedrībai domātos ziņojumos sīkāk paskaidro, kādos gadījumos cilvēki var viņiem iesniegt sūdzības. Ombudsmenis izskata iesniegumu, ja ierēdniecības lēmums ir bijis nesaprātīgs vai nospiedošs, netaisnīgs vai patvaļīgs, ja tas diskriminējis personu vai grupu, ja tas balstās uz nepareiziem vai nepiemērotiem faktiem un nepareizu likumu interpretāciju. Tiek izmeklētas sūdzības par ierēdņiem, kas realizē nepiedienīgus mērķus, par paviršību, nevērību un problēmu pienācīgu neizskaidrošanu. Tiek izskatīti arī gadījumi, kur neattaisnojami ieilgusi rīcība vai lēmums.11

Ontario provinces bijusī ombudsmene ir mēģinājusi šos terminus aprakstīt vēl sīkāk. Piemēram, ar vārdu "nesaprātīgi" ( unreasonable ) apzīmēti apstākļi, kad lēmums, rekomendācija vai rīcība:

1) nesaskan ar citiem lēmumiem, ieteikumiem vai rīcību, kas attiecināta uz līdzīgiem faktiem un apstākļiem, pieņemti bez acīmredzamas saistības ar faktiem vai pierādījumiem,

2) panāk gluži pretēju efektu tam, kas bijis domāts vai atļauts,

3) izriet no atteikšanās pielietot ierēdnim atļauto rīcības brīvību tur, kur to prasītu fakti un pierādījumi,

4) nav racionāli vai godīgi izskaidrojami.

Gluži tāpat tiek analizēts arī pats lemšanas process. Nesaprātīga uzvedība tiek konstatēta, ja:

1) tiek novilcināta vajadzīgā rīcība,

2) trūkst elementāras pieklājības,

3) netiek paskaidroti iemesli,

4) valsts iestāde nav pienācīgi sazinājusies ar sūdzētāju,

5) pieņemtais lēmums ir nepienācīgi bargs vai nevajadzīgi attālināts no lietas apstākļiem,

6) kritēriju, standartu vai likumu interpretācija ir netaisnīga, neracionāla, neloģiska vai neargumentējama,

7) netiek izskaidrota šķietami nekonsekventa rīcība vai apiešanās.

8) netiek pienācīgi izskaidrotas alternatīvas procedūras un apelācijas iespējas,

9) uzmanība tiek novērsta uz blakuslietām, kurām konkrētajos apstākļos nav racionālu vai godīgu izskaidrojumu.

Ontario ombudsmene līdzīgi skaidrojusi ari terminu "nospiedoši’, atzīmēdama, ka visbiežāk šī kategorija attiecināma uz lēmuma vai darbības efektu, mazāk — uz apzinīgu nodomu. Tātad lēmums, rīcība, rekomendācija ir nospiedoša, ja:

1) tiek lietota pārmērīga vara,

2) ir nodoms kādu iebaidīt vai pakļaut netaisnīgi radītām grūtībām, izvirzot nesaprātīgus noteikumus,

3) tiek nodarīts kaitējums,

4) tiek pārslogots cilvēks, kurš meklē pabalstu vai pieeju jebkuram procesam (valsts programmai),

5) cilvēkam izvirzītas prasības nav proporcionālas gaidāmā lēmuma vai rīcības efektam,

6) panāktais efekts ir sodošs, bargs vai uzbāzīgs,

7) ierēdņu uzvedība ir rupja vai pretīga.12

Lai sniegtu ieskatu ombudsmeņa darbā, vērts analizēt sūdzības par Kanādas Kvēbekas provincē 1994./1995.gadā novērotajām problēmām. Izrādās, visvairāk ir sūdzību par pakalpojumu nepieejamību (27%), pēc tam par pārmērīgu kavēšanos (26%), par paviršību vai nevērību (11%), netaisnīgu vai nesaprātīgu rīcību (11%) un rīcību, kas nesaskan ar likumu, reglamentu un direktīvām (9%).

No minētā redzams, ka ombudsmenim paveras plašs rīcības lauks, kur viņam jāliek lietā godaprāts un pieredze, lai izlemtu, vai sūdzībai ir nopietns pamatojums. Lielos pārkāpumus konstatēt ir viegli. Grūtības sagādā komplicētāki un niansētāki gadījumi, kur lēmums par izmeklēšanas sākšanu var būt diskutējams un kur teorētiski dažādi cilvēki izlemtu dažādi. Kā jau minēts iepriekš, niansētākus gadījumus ombudsmenis drīzāk neizskatīs, ja trūks finansējuma un speciālistu. Diemžēl ne vienmēr niansētākie gadījumi sūdzētājam kaitē un sāp vismazāk.

Tālāk — ja ombudsmenis lietu ir izskatījis un sniedzis savus ieteikumus, ierēdņi tai var vai nu piekrist un attiecīgi koriģēt savu darbību, vai arī nepiekrist un atteikties ko darīt. Tādos gadījumos ombudsmenis savus ieteikumus nosūta augstākām instancēm vai pat parlamentam, kurā parasti ir speciāla ombudsmeņa lietu komiteja, kas var pieaicināt abas puses un noklausīties ierēdniecības pretargumentus. Šī komiteja gandrīz vienmēr atbalsta ombudsmeņa rekomendācijas un pieņem tās kā parlamenta direktīvas. Tāds solis ir ļoti noderīgs, lai radītu atgriezenisko saiti paša ombudsmeņa lēmumiem, un vajadzības gadījumā, ja lēmumam ir tālejošas finansiālas, starptautiskas vai politiskas sekas, attiecīga augstākās varas instance var par to spriest pēc savas mērauklas. Retu reizi gadās, ka ombudsmenis ir pārkāpis sava mandāta pilnvaras un iejaucies politikā vai faktiski uzņēmies ministrijas vai valdības lomu. Komiteja par šādu situāciju var debatēt vai to izbeigt. Jāatzīmē, ka politikas robeža ir diezgan nenoteikta un pārkāpumi var rasties pat tad, ja ir vislabākā griba tos nepieļaut. Der arī uzsvērt, ka ombudsmenim ir tiesības iesniegt parlamentam savus konstatējumus par likumu papildinājumiem vai jaunu likumu izveidi. Šis nepārprotami politiskais solis parasti ir iekļauts viņa mandātā, un politiskās instances uz to var attiecīgi reaģēt.

Ombudsmeņa darbs var prasīt ļoti daudz pūļu un stresa, tāpēc nereti gadās, ka šī amata pildītāji demisionē un pāriet strādāt citur, kur darba slodze ir mazāka, alga — lielāka, resursi — modernāki un plašāki un atliek vairāk laika ģimenei un personīgām vajadzībām. Starptautiskais ombudsmeņa institūts 1987.gada decembra apkārtrakstā atzīmēja, ka togad pirms laika ir atkāpušies četri ombudsmeņi: Zviedrijā, Austrālijā, Fidži salās un Kanādā, Albertas provincē. Izskanēja doma, ka šī institūta konferencēs varētu tikt iekļautas diskusijas par tematu, kas notiek ar katru ombudsmeni viņa birojā un kā viņiem sniegt morālu atbalstu. "Mēs pavadām daudz laika reģionālās un nacionālās sanāksmēs, diskutējot gan par filozofiskiem, gan pragmatiskiem ombudsmeņa darba aspektiem. Taču mums jādomā, cik daudz uzmanības tiek veltīts personīgām problēmām, ar kurām ombudsmeņiem jāsastopas savos birojos. Varbūt tāpat kā jebkurā citā profesijā ir pienācis laiks domāt par pašiem indivīdiem, sniegt atbalstu un izrādīt rūpes par ombudsmeņiem, kuru darbs ir no visvientulīgākajiem visu profesiju mērogā..."13

Austrālijas ombudsmeņa atkāpšanās ilustrē vairākas problēmas, kas bieži jāpārvar šī amata pildītājam. Pēc Austrālijas avīzes "Canberra Times" ziņām, 1987.gadā 30.oktobrī šis ombudsmenis Džefrijs Kolts (Geoffrey Colt) teicis, ka viņa atkāpšanās pēc pusotra gada darbības visvairāk saistīta ar nepatiku iejūgties menedžmenta darbā un ar vēlmi atgriezties jurista profesijā. Arī viņa priekšgājējs bija aizgājis pirms laika. Dž.Kolts izteicās, ka ombudsmeņa amats nav bijis tik pievilcīgs, kā viņš to iedomājies, un arvien vairāk birokratizētais darbs radījis pārslodzi. Interesanti, ka avīzē minēts, ka Kolts bijis "zema profila" ombudsmenis, jo finansiālu grūtību dēļ viņa birojs nav sevi īpaši reklamējis, nesniegdams publicitāti par saviem pakalpojumiem, tāpēc attiecīgi samazinājusies arī kopējā darba slodze. Ombudsmeņa lielākā problēma izrādījusies cīņa ar Finansu ministriju, kas nav vēlējusies piekrist viņa lēmumiem izmaksāt kompensāciju no ierēdniecības darbības cietušiem cilvēkiem. Dž.Kolts atzīmēja, ka ombudsmeņa likumā vēl ir nepilnības, kas ļauj finansu departamentam oponēt viņa ieteikumiem, kurus atbalstījušas gan konfliktos iesaistītās valsts iestādes, gan pats premjerministrs. Pēc viņa domām, premjerministra varai vajadzētu pārsniegt "anonīmu birokrātu" varu, kuri bloķē ombudsmeņa rekomendācijas.

Interesanti, ka arī Zviedrijas galvenā ombudsmeņa Pēra Ērika Nilsona (Per–Erik Nilsson) atkāpšanās tika saistīta ar politiskām problēmām un spiedienu.

Ne jau vienmēr spiediens nāk no politiskām vai ierēdņu aprindām. Filipīnu galvenajā avīzē "Philippine Daily Inquirer" 1999.gada 15.maijā, parādījās gara sleja, kurā kāds pilsonis uzbruka ombudsmenim A.Desierto, ka viņš nav nosodījis slepenu noklausīšanās ierīču lietošanu pret redzamām publiskām figūrām pretkorupcijas cīņas laikā. Desierto tāpēc esot "negods un apkaunojums savam birojam, likumam, savai profesijai un Filipīnu tautai".

Kaut arī visu pušu spiediens var dažādus ombudsmeņus smagi iedragāt, viņiem tomēr palīdz apziņa, ka tiek veikts ārkārtīgi vērtīgs darbs, kas var novērst netaisnību, palielināt ierēdniecības humanizāciju, mazināt tautas atsvešinātību no valdības, novērst ierēdņu darbības pārkāpumus, attaisnot ierēdņus netaisnīgu uzbrukumu gadījumā un ievadīt administratīvas reformas. Katrā ziņā viņu darba vērtība un nozīmība ir lielāka par "durvju kloķu spodrinātāju" devumu, un ikkatrs, kurš grib aiz sevis atstāt pozitīvas pārmaiņas, sapratīs, ka ombudsmeņa birojs dod retu iespēju reizē sevi apliecināt un arī kalpot savai tautai.


Ombudsmeņa darbības variācijas

Ombudsmeņa profils, iecelšana, funkcijas, pieeja, mandāts un pat atcelšana ne visur pasaulē veidoti līdzīgi. Tas arī saprotams. Katrai valstij ir sava vēsturiskā pieredze, savas institūcijas un savs nacionālais raksturs. Dažās valstīs pretestība pret ombudsmeņa ieviešanu bijusi tik liela, ka veikti dažādi kompromisa koriģējumi, lai panāktu jebkādu ūdens sakustēšanos un atbalstu šī amata izveidošanā. Tiesa gan, gandrīz neviena valsts vai pavalsts nav atteikusies no ombudsmeņa biroja pēc tā dibināšanas, taču gandrīz visur, lai labāk pielāgotos apstākļiem vai pasaules praksei, tā darbā ir veiktas korekcijas.

Viens no bieži diskutētiem jautājumiem ir ombudsmeņa biroja juridiskais segums. Dažās valstīs ombudsmeņa mandāts minēts konstitūcijā; citās tas radīts ar parastu likumu. Tiek uzskatīts, ka konstitūcijā iekļautas institūcijas ir stabilākas un mazāk pakļautas īslaicīgām politiskām kaislībām, taču arī konstitūcijas atšķiras. Dažas var mainīt tikai ar parlamenta balsu vairākumu. Speciālisti gan tūdaļ atgādinās: pat ja būs vajadzīgs tikai šis vairākums, balsojums tomēr būs daudz izsvērtāks un izraisīs lielākas debates nekā vienkārša likuma maiņa. Tā tas parasti mēdz būt. Tomēr visur, kur ieviests ombudsmeņa birojs, tas ir tā iesakņojies un tik populārs, ka, pat darbodamies tikai likuma ietvaros, gandrīz nevienā valstī nav mēģināts slēgt vai nopietni ierobežot tā darbību. Liekas, starp abiem variantiem nav stratēģisku vai būtisku atšķirību. Vienīgi varētu argumentēt, ka ombudsmeņa biroja ierakstīšana konstitūcijā tam dotu lielāku prestižu un arī ietekmi pretstatā parastām ministrijām, kurām šāda augsta līmeņa juridiskā seguma nav. Eiropā ombudsmeņa biroji pārsvarā gūst savu mandātu no konstitūcijas.

Francija krietni atšķiras no pārējām valstīm ombudsmeņa lietā. Valsts ombudsmeni jeb mediateur neieceļ parlaments, kā tas ir gandrīz visur pasaulē, bet gan prezidents. Ombudsmeņa budžets ir atkarīgs no valdības, nevis no parlamenta. Bez tam šis mediateur nedrīkst pieņemt sūdzības tieši no Francijas iedzīvotājiem, bet gan tikai ar parlamenta deputātu starpniecību. (Šī metode tiek izmantota arī Lielbritānjā.)

Pamatdoma, sākot jau ar Zviedrijas ombudsmeņa ieviešanu 1809. gadā, bijusi — lai šis postenis būtu neatkarīgs no lēmējvaras, jo tā galvenais uzdevums ir pārraudzīt ierēdniecību un ministrijas. Toties ne visur pasaulē lēmējvara ir krasi atdalīta no parlamenta un bieži vien parlamants ir valdības kontrolē. Tas sevišķi vērojams zemēs, kas ieviesušas britu parlamentāro modeli. Praksē toties ombudsmeņa pakļautība likumdošanas iestādei paver iespēju sniegt ziņojumus bez valdības starpniecības institūcijai, kurā parasti ir vairākas politiskās partijas. Starp citu, šos ziņojumus var pilnībā apskatīt arī plašsaziņas līdzekļi.

Arī tad, ja ombudsmeni ieceļ parlaments, iecelšanas metodika var atšķirties. Portugālē ombudsmeņa apstiprināšanai vajadzīgas divas trešdaļas balsu un absolūtais deputātu vairākums. Spānijā — trīs piektdaļas deputātu kongresa un senāta balsu vairākums pēc tam, kad kandidātu izvirzījusi īpaša kopēja Deputātu kongresa un senāta komiteja. Holandē vairākus (vismaz trīs) kandidātus apspriešanai parlamenta apakšpalātā izvirza komiteja, kuras sastāvā ir Valsts padomes viceprezidents, Augstākās tiesas priekšsēdētājs un Valsts audita palātas prezidents. Viceombudsmeni no trim kandidātiem, kurus izvirzījis pats ombudsmenis, šajā valstī arī ievēlē parlaments. Austrijā, kur ievēlē trīs ombudsmeņus, savu kandidātu drīkst nominēt katra no trim lielākajām partijām. Nacionālā padome tos ievēlē ar vienkāršu balsu vairākumu. Šajā valstī ombudsmeņa priekšsēdis rotācijas kārtībā tiek mainīts katru gadu, sākot ar cilvēku, ko nominējusi vislielākā partija. Somijā vajadzīgs vienkāršs parlamenta vairākums, toties balsojums ir aizklāts, tāpat kā tas, piemēram, notiek Latvijas Saeimā, balsojot par Valsts prezidentu.14

Latvijai derētu sīkāk ieskatīties Holandes un Austrijas modeļos. Holandes gadījumā komiteja, kurā ir ārpus parlamenta esoši cilvēki ar augstu prestižu, var izvairīties no politiskās polarizācijas problēmas. Ja būtu vēlme izmantot Austrijas pieeju, tad, protams, būtu jāvienojas par triju (vai vairāku) ombudsmeņu iecelšanu. Ņemot vērā Latvijas īpatnējos politiskos apstākļus, pastāv vēl viens derīgs variants: ombudsmeņa kandidātu varētu izvēlēties Valsts prezidents, kurš tomēr stāv soli tālāk no politiskām kaislībām, un to varētu apstiprināt Saeimas vairākuma balsojums. Šinī variantā varētu ieviest pat aizklāto balsošanu.

Ombudsmeņa darbības termiņš Eiropas valstīs svārstās no četriem līdz sešiem gadiem. Vienīgi Anglijā to ieceļ līdz pensijas vecumam. Trijās Skandināvijas valstīs četru gadu termiņš ir saskaņots ar viņu parlamenta maiņu, tādējādi katrs jauns parlaments pats var izvēlēties savu kandidātu. Latvijas gadījumā kandidātu varētu ievēlēt uz četriem gadiem, pēc tam kad Saeima jau divus gadus ir darbojusies. Tad ombudsmenim būtu stingrāka pēctecība un Saeimai būtu lielāka pieredze valsts darbībā. Varētu arī pieļaut ombudsmeņa mandāta atjaunošanu bez ierobežojumiem līdz 70 gadu vecuma sasniegšanai.

Kādas minimālās prasības būtu vajadzīgas ombudsmeņa kandidātam? Skandināvijas valstīs šiem cilvēkiem jābūt juridiskajai izglītībai, taču pārējās Eiropas valstīs šajā ziņā nav īpašu ierobežojumu. Ne vienmēr juridiska orientācija ir vislabākā, it sevišķi risinot problēmas, kurās nav juridiska aspekta, t.i., apsūdzētā rīcība nepārkāpj likumu, bet gan pārkāpj taisnīguma robežas. Bez tam ombudsmeņa birojā var būt dažāda profila speciālisti, piemēram, advokāti, psihologi un žurnālisti. Pašā iecelšanas procesā jau atsijāsies acīmredzami nederīgi kandidāti. Ideālam kandidātam vajadzētu būt augstākajai izglītībai, labi attīstītām komunikācijas spējām, pacietībai un spējai ieklausīties dažādu cilvēku problēmās, iejūtībai pret saviem padotajiem, arī organizatora spējām. Kandidātam vajadzētu būt taisnīgam, pazīstamam, ar prestižu tautā un tīru pagātni — kā politiski, tā ekonomiski. Protams, vienā cilvēkā visas ideālās īpašības nevarēs atrast. Tāpēc politiķiem būs jāizsver, kādas, pēc viņu domām, ir svarīgākās īpašības, un kādas mazāk nepieciešamas. Šeit der minēt Latvijā izplatītu parādību — neuzticēšanos nevienam, it kā visi populārie cilvēki būtu korumpēti. Lai atgūtu Latvijas iedzīvotāju uzticību politiskajam procesam, sevišķi svarīgi, lai pirmias ombudsmenis radītu cerību, nevis vilšanos. Tāpēc viņa kandidatūra jāapsver ļoti rūpīgi.

Viena no galvenajām atšķirībām Eiropā ir ombudsmeņa darbības joma. Zviedrijā un Somijā, piemēram, viņš drīkst ieskatīties tiesvedībā un tiesu procesā, bet ne tiesu spriedumos. Toties vairumā citu valstu tiesas neiekļaujas ombudsmeņa darbības lokā. Lielas atšķirības atrodamas arī ministru un viņu padomdevēju sakarā. Ir valstis, kur ministri skaitās daļa no politiskā procesa un tāpēc ir neskarami. Citur ja arī ne Ministru kabinets kopumā, tad paši ministri ir pakļauti pārraudzībai, jo arī viņi kļūdās un viņu rīcība rada saspīlējumu sabiedrībā.

Arī pašvaldību sfērā vērojamas atšķirības. Tā vairumā gadījumu ir pakļauta ombudsmeņa pārraudzībai. Dažkārt, piemēram, Lielbritānijā, pašvaldībām atvēlēts neatkarīgs ombudsmenis. Šajā valstī atrodamas arī citas īpatnības. Ombudsmeņiem pakļauta veselības aizsardzības sistēma un iestādes, kas darbojas valsts ministrijas pārraudzībā. Ombudsmenis toties nedrīkst iejaukties ārstu un zobārstu spriedumos un klīniskajā darbībā.

Ir vēl viens lauks, kas Latvijas politiķiem noteikti liksies interesants. Lielbritānijā kopš 1982. gada izveidota oficiāla publisko translāciju ( broadcasting ) sūdzību komisija, kas drīkst izskatīt sūdzības par radio vai televīzijas programmām, kurās minētie cilvēki jūtas nepareizi un netaisnīgi aizskarti, piemēram, nevajadzīgi izklāstot viņu personīgo dzīvi vai pārkāpjot pieklājības robežu.

Atšķirības vērojamas arī citās dzīves jomās. Bieži, kaut ne visur, ombudsmeņa pārraudzībā atrodas, piemēram, valsts vadītas vai valstij piederošas firmas vai monopoli. Ir valstis, kur šajā lokā iekļautas pat privātfirmas, ar ko valsts noslēgusi kontraktus. Dažās valstīs ombudsmenis ir atbildīgs par valsts informācijas atklātību un pieejamību, kā arī par privātpersonu konfidenciālās informācijas aizsargāšanu.

Turpmāk — vēl

_____________
Atsauces

1 Edgars Dunsdorfs, Latvijas Vēsture 1710—1800, (Zviedrija: Daugava, 1973.g.), 13.—15.lpp.

2 Gerald E. Caiden, et. al., "The Institution of Ombudsman", grām.: International Handbook of the Ombudsman: Evolution and Present Function, vol.I, red. Gerald E. Caiden, (London: Greenwood Press, 1983), 9.—10.lpp.

3 Turpat. 10.—11.lpp.; J.F. Northey, "New Zealand’s Parliamentary Commissioner", grām.: The Ombudsman: Citizen’s Defender, 2nd edition, red. Donald C. Rowat, (London: Allen. Unwin, 1968), 127.—143.lpp.; Donald C. Rowat, The Ombudsman Plan: The Worldwide Spread of an Idea, Revised Second Edition, (Boston: University Press of America, 1985), 131.— 133.lpp., Paul Murray, The Ombudsman: Historical Development, Different Models and Common Problems, (Toronto: Ontario Legislative Research Service, 1994), 1.—27.lpp.

4 IOI sniedz plašu informācijas klāstu internetā. Kā labu izejas punktu var skatīt sekojošo tīkla adresi: http://www.law.ualberta.ca:80/centres/ioi/ioiboard.htm. Institūts arī publicē daudz pētījumus par ombudsmeņa lietām. Šo publikāciju sarakstu var atrast internetā http://www.law.ualberta.ca/centres/ioi/list.htm.

5 Skat. United Nations Development Programme: Regional Bureau for Europe and the CIS, Report, Third International UNDP Workshop on Ombudsman & Human Rights Institutions Riga, Latvia, 9—11 June 1997. (New York: UNDP, 1997). Pirmā šāda reģionāla konference tika organizēta Maskavā 1994.gada novembrī, tad otrā Chisinanu, Moldovā, 1996.gada maijā. Reģionālas omb. konferences tiek rīkotas Skandināvijas, Īrijas un Lielbritānijas, ES, Latīņamerikas un daudzu citu grupējumu ietvaros.

6 Rowat, The Ombudsman Plan, 32.lpp.

7 The Toronto Star, 1999.g. 17.jūnijā,

8 Roberta Jamieson, "Alternative Dispute Resolution", grām.: The International Ombudsman Anthology, red. Linda C. Reif (Hague: Kluwer Law, 1999), 613.—619. lpp.

9 Turpat, 617.lpp.

10 Brent Parfitt, "Public Education on the Role of the Ombudsman Office: Geographical Concerns, Targeting Vulnerable Groups", grām.: The International Ombudsman Anthology, 683.—693.lpp.

11 Skat. internetā Britu Kolumbijas (Kanādā) mājas lapu http://www.ombd.gov.bc.ca/links/intlķombuds/index.htm.

12 Skat. internetā Ontario (Kanādā) "taisnību standartu" izskaidrojumus: http://www.ombudsman.on.ca/home/fairnessķen.html.

13 International Ombudsman Institute Newsletter, Dec. 1987, p.3.

14 Šajā nodaļā izmantoti materiāli, ko publicējis Eiropas Parlaments grāmatā. European Ombudsman/National Ombudsman or Similar Bodies: Comparative Tables. People’s Europe Series W-6 (Luxembourg: European Parliament Directorate General for Research, 1995); Holandes omb. Marten Oosting, "The Ombudsman and His Environment: A Global View", The International Ombudsman Journal, no.13, 1995.; Stephen Owen, The Ombudsman: Essential Elements and Common Challenges", grām. The International Ombudsman Anthology, red. Linda C. Reif, (Hague: Kluwer Law, 1999); Dennis Pearce, "The Ombudsman: Review and Preview, The Importance of Being Different", The International Ombudsman Anthology.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!