Pēdējos 6-7 gados esmu piedalījusies daudzos protesta pasākumos - piketos, sapulcēs, gājienos, lentīšu dalīšanās u.tml. Bet nekad tādā, kā trešdienas “oligarhu kapussvētki.” Tas bija Pilnīgi Kaut Kas Cits.

Lieliski noorganizēts. Vairāki tūkstoši cilvēku (no kuriem tikai retais bija redzēts protestos iepriekšējos gados!) Mierīga gaisotne. Saule. Cilvēki uz zāles. Visur divriteņi. Apkārt ūdens. Teju hipiju noskaņas.

Un kolektīvas pārdomas par to, kas būtu maināms Latvijā un pašiem sevī.

Sajūta bija tāda, ka todien, uz AB dambja kopā pulcējās Latvijas ideālistiskākie cilvēki. Kā redzējām – viņu, MŪSU, ir daudz. Tas liecina, ka Latvijai ir lieliska nākotne. Iespējams, ka tā pienāks ātrāk, nekā varētu šķist.

Pasākuma runas tika teiktas no sirds – to nevarēja nesajust. “Kapusvētku” organizēšanas impulss bija tīrs un arī ideālismā balstīts. Tādēļ sajūta gan uzrunu laikā, gan vēlāk bija gaiša, nevis smaga, kā citās iepriekš pieredzētās protesta akcijās.

Vienīgais, kā mazliet trūka: spēcīgāks un noteiktāks impulss, kas izkustinātu klātesošo enerģiju uz konkrētiem darbiem. Piedāvātie 3 virzieni (manabalss.lv; runāšana ar “vecmāmiņām” par balsošanu; nesadarbošanās ar oligarhiem) ir labas, lieliskas, fantastiskas ieceres, bet bišku cita citu izšķīdināja.

Bet konkrētība un mērķtiecīga virzība jau ir tuvālās nākotnes darbs. Gan šīs trīs lietas, gan milzums citu darbu jau tuvākajās dienās būtu jākonkretizē un jāķeras tām klāt.

Un varbūt derētu sākt ar bišku lielāku skaidrību par piedāvātajiem virzieniem. Lai gan piekrītu tiem, kas saka, ka šī ir tā reize, kad daudziem intuitīvi viss jau tāpat ir skaidrs. Bet ir jāmāk šī skaidrība arī verbalizēt.

Jo – lai zinātu, ko teikt vecmāmiņai, – ir jāspēj iecerētais formulēt sev pašiem. Jātiek skaidrībā. Man šķiet, ka būtu vērtīgi palīdzēt cits citam neapmaldīties trīs priedēs.

Kas ir oligarhs?

Kad Latvijā kāds uzdod jautājumu “kas ir oligarhs,” svarīgi ir neiekrist lamatās. Aizmirstiet par vēsturiskajām definīcijām – tās ir ārkārtīgi dažādas, katram laikam sava! Oligarhs senajā Grieķijā un oligarhs mūsdienu postpadomju valstīs ir atšķirīgas parādības. Nevajag mēģināt Latvijas oligarhus definēt, vadoties arī no 20.gadsimta beigu Krievijas politikas skatpunkta – nauda, vara, mediji. Tas taču neko neizskaidro.

Latvijā gandrīz vienmēr ar vārdu “oligarhs” esam sapratuši personu, kurai personiskā biznesa un politiskās intereses ir tiktāl savijušās, ka vairs nav nošķiramas. Nereti šī persona pie savas bagātības ir ticis tieši pateicoties savai politiskajai ietekmei. Oligarhs var būt politiķis vai deputātu aukliņu raustītājs – bet abos gadījumos viņa ietekme uz kādu/ām partiju/ām ir nesalīdzināmi lielāka nekā ierindas partijas biedram, deputātam vai partijas ziedotājam. Šo ietekmi oligarhs mēdz izmantot savu personisko mērķu sasniegšanai- ne tikai tam, lai vairotu savu bagātību, bet arī, piemēram, lai kavētu izmeklēšanas par saviem noziegumiem. Latvijas oligarhiem viņu ietekmi pavairo viņiem pakļautie mediji, kas finansiālu vai citu iemeslu dēļ nespēj saviem lasītājiem/klausītājiem/skatītājiem objektīvi par šiem oligarhiem stāstīt un tiek pārvērsti par propagandas ruporiem.

Rezumējot: oligarha attiecības ar valsti ir kaut kur līdzīgas parazīta attiecībām ar dzīvu organismu. Cilvēki, kuri Latvijā šādi izmanto valsts varu, noteikti ir vairāk nekā trīs. Bet Šķēle, Lembergs, Šlesers ir starp viņiem paši ietekmīgākie un savā rīcībā nekaunīgākie, tādēļ izpelnījušies apzīmējumu “oligarhi”. Lai uzzinātu viņu ietekmes realizēšanas sviras, katram Latvijas iedzīvotājam būtu vērts izlasīt Lato Lapsas šiem oligarhiem veltītās grāmatas. Labi apkopojumi ir arī mājaslapā www.kandidatiuzdelnas.lv. Igaunijā tik ietekmīgu politbiznesmeņu nav, tādēļ pie viņiem par oligarhiem nerunā (tas gan nenozīmē, ka Igaunijā bagātiem cilvēkiem nav ietekmes uz politiku – ir, bet šī ietekme ne tuvu nav tik liela kā Latvijā).

Nesadarbošanās ar oligarhiem

“Oligarhu kapusvētkos” izskanējušais aicinājums nesadarboties diez vai ir 100% izpildāms. Kaut kādā pakāpē mēs katrs esam kolaboracionists nosodāmām norisēm. Vai nu tas būtu darbs šausminošos apstākļos Ķīnas fabrikās (taču pērkam tur ražotās preces!) vai dzīvnieku ciešanas (mūsu pārtikai!), vai arī Latvijas oligarhu bagātība, kura “barojas” no visdažādākajiem uzņēmumiem, kuru pakalpojumus ikdienā izmantojam.

Bet svarīga ir kolaboracionisma pakāpe. Tā var būt augstāka/kaitīgāka un zemāka/mazāk kaitīga.

Ir milzu atšķirība starp cilvēkiem, kas strādā, teiksim, oligarham piederošā transporta uzdevumā, un deputātiem, kas ievēlēti no oligarhu kontrolētajiem sarakstiem vai tiem, kas tiek nodarbināti oligarha propagandas mašinērijā. Nepieļaujama sadarbošanās pakāpe, manuprāt: tad kad vairs neesi brīvs rīkoties pēc savas sirdsapziņas (piemēram, publiski paust oligarham netīkamu viedokli, atteikties kļūt par skrūvīti viņa politisko plānu īstenošanā, doties uz piketu u.tml.)

Vakardienas runātāji šo nesadarbošanās latiņu uzlika ļoti augstu. Izņemot reklāmistu, neviens no viņiem jau nav bijis iesaistīts oligarhu propagandas darbā. Un tomēr viņi atteicās sadarboties. Man šķiet, ka par šo izvēli viņi ir pelnījuši patiesu cieņu. Drosmīga, nesavtīga rīcība.

Tik diez vai tā var kļūt par universālu latiņu. Salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju, liels ieguvums būtu jau tas, ka cilvēki kaut vai aizdomātos par to, cik liela ir oligarhu ietekme uz viņu ikdienu, izvēles brīvību un kā, iespējams paši to negribot, viņi kļūst par skrūvīti oligarha plānos.

Kolaboracionismam var būt dažādi iemesli. Lai gan grūti noticēt, bet dažkārt tas patiešām ir pārliecības dēļ. Kad kāds patiesi tic, ka oligarhs sevī iemieso mazāko ļaunumu salīdzinājumā ar alternatīvām. Esmu tādus redzējusi. Šeit var līdzēt tikai spēcīgi argumenti un gatavība nevis uz mūžu karināt “oligarha pakalpiņa” birkas, bet pastiept pretī roku, šādi iedodot atkāpšanās ceļu.

Visvairāk gan ir to, kas oligarhu/viņa piedāvātās iespējas izmanto kādās interesēs. Lielākoties – savās. Tā ir pati biežākā motivācija. Te skaidrs: šos cilvēkus līdz brīdim, kad oligarhs kļūs vājš, pārliecināt nevar. Bet pēc tam viņi paši aizbēgs un “uzmetīs”.

Esmu redzējusi arī tādus cilvēkus, kas “kalpo” oligarhiem tādēļ, lai varētu darīt labas lietas jomās, par kuru kontroli oligarham ir mazāka interese. Gan šādos gadījumos ļoti grūti, atdodot pirkstiņu, neatdot oligarham arī visu roku.

Dažkārt tā ir pašsuģestija. Cilvēki ir spējīgi sev iestāstīt jebko, lai nebūtu jājūtas kā kolaboracionistiem un rezultātā top izsmalcināti attaisnojumi tam, kādēļ viss nav tik slikti, kā citiem izskatās. Tad reti var ko darīt. Šie cilvēki parasti paši jūtas diskomfortā un aiziet, ja tiek piedāvāta tāda iespēja.

Citkārt – vienkārši neaizdomājas. Lūk, tad gan saruna ir īpaši svarīga.

Un dažiem patiešām cilvēkam var nebūt izvēles. Kad atkal īsti nevar neko darīt. Kad, lai atbrīvotu “gūstekņus”, sākumā jāgāž no troņa oligarhs.

Par laimi pat cilvēki, kurus oligarhs uzskata par ” savējiem”, ne vienmēr tādi patiešām ir. Tas tādēļ, ka liela vara rada arī lielu augstprātību. Augstprātība traucē pamanīt pārmaiņas pie troņa. Ne tikai tos, kas ir aplipuši izdevīguma dēļ, bet arī tos, kuriem apnicis būt uztvertiem kā apkalpojošam personālam. 2010.gada vēlēšanu vakarā un naktī vislielāko prieku par vēlēšanu rezultātiem redzēju tieši “sagrābtajos” medijos, kur žurnālistiem ciniski tika likts izpildīt visas partiju norādes. Lai gan iemesls taču skaidrs. Ja pret cilvēku izturas kā pret kājslauķi, nav jābrīnās, ka šis cilvēks centīsies iegriezt katru reizi, kad tāda izdevība radīsies. Ar izbrīnu un sajūsmu redzēju, ka tieši pagājušajā gadā oligarhiem “zem deguna” notika pat visīstākie varoņdarbi.

Oligarhs sevī

Tviterī un medijos manīju dažādas refleksijas par to, ko nozīmē “oligarhs sevī”. Tas labi, ka cilvēki domā. Domāju, ka šajā gadījumā tiešām iespējamas vairākas interpretācijas – iekšējais oligarhs var kalpot kā pašcenzūras spuldzīte, kas traucē būt drosmīgam, atbildīgam, ja ir kaut mazākais risks paša labklājībai. Iekšējais oligarhs var būt arī vēlme pašam stāties oligarha vietā un izmantot sabiedrības kopīgos resursus savas labklājības celšanai. Ar to, protams, jācīnās.

Bet noteikti doma par “oligarhu sevī” nenozīmē to, ka vidējais latvietis ne ar ko no oligarha neatšķirtos. Tāpat pārkāpj likumus, ir varaskārs un tamlīdzīgi.

Nē. Tas trivializētu tās cūcības, kas redzētas Latvijas politikā. Galu galā – ar sliktajām īpašībām jācīnās, likumi, kurus grūti nepārkāpt jāmaina, bet ir taču skaidrs, ka:

• šķērsot ielu pie sarkanās gaismas nav tas pats, kas, bailēs par sevis izdarīto noziegumu atklāšanu, ielikt savus “kurmjus” KNAB un prokuratūrā, parlamentā bloķēt sev netīkamus tiesnešu vai prokuroru apstiprināšanu amatā, pat izspiegot prokurorus un žurnālistus, lai savāktu par viņiem “kompromātu”, vai lietas izmeklēšanas un iztiesāšanas laikā savā propagandas avīzē īstenot psiholoģisko teroru pret prokuroriem un/vai tiesnešiem (par ko citās Eiropas valstīs ir piespriests kriminālsods par nepieņemamu spiedienu uz tiesu). Un pēc tam lepoties ar to, ka nav jau notiesājošu tiesu spriedumu.
• Kļūdīties un vēlāk nožēlot savu vēlēšanu izvēli nav tas pats, kas uzturēt pērkamu politiķu sistēmu ar mērķi nodrošināt “vajadzīgos” balsojumus
• Nepaņemt čeku veikalā vai biļeti autobusā nav tas pats, kas laikā, kad atrodies valsts amatos vai vēlāk, ar sev iztapīgu politiķu/mediju atbalstu, saraust sev tādas bagātības, kuras vidējais Latvijas iedzīvotājs nespēj pat vizualizēt. Ja kāds tomēr gribētu iedomāties, lūk viens ne sevišķi veikls mans vakardienas mēģinājums.
• Noskatīties internetā nelegālu klipu nav tas pats, kas izveidot sabiedrības zombēšanas medijus, kuros strādājošie par politiku raksta/raida drīzāk kā oligarha štata PR, propagandas darbinieki nevis neatkarīgi žurnālisti.

Demokrātijas padziļināšana

Viens no labākajiem signāliem par to, ka Latvijas sabiedrība mainās: tas, cik daudzi cilvēki tik neilgu laiku pēc atklāšanas ir sākuši izmantot interneta petīciju rīku manabalss.lv. Balsot par kādām iniciatīvām tur iespējams tikai ar savu patieso identitāti – izmantojot interneta banku.

Šī ir ļoti nozīmīga jauna pilsoniskās līdzdalības iespēja – manabalss.lv ir ne tikai jaunu vai lielai sabiedrības daļai svarīgu ideju meklēšanās, bet arī cilvēku mobilizācijas un varas kontroles instruments. Svarīgi, lai vismaz dažas no iesāktajām iniciatīvām beidzas ar rezultātu, kad politiķi, par pamatu ņemot iedzīvotāju ideju, patiešām arī veic izmaiņas likumos vai savā darbībā.

Bet nevajag arī pārspīlēt šīs vienas iespējas nozīmi: šis nav risinājums visām dzīves situācijām un Latvijas politikas problēmām. Ir milzums daudz veidu, kā var mēģināt ietekmēt politiku, dažkārt pat efektīvāk – piemēram, runāšana ar kandidātiem/deputātiem/amatpersonām, referendumi, iesaiste lēmumu pieņemšanā.

Svarīgi cīnīties par aizvien jaunām iespējām cilvēkiem ērtām formā iesaistīties un kontrolēt valsts darbu (brīvāk pieejama informācija, referendumi arī pašvaldībās, elektroniskas konsultācijas par izstrādes procesā esošām valsts pārvaldes, Saeimas iniciatīvām kā pašsaprotamība u.tml.) Piemēram, manabalss.lv viena no šobrīd aktuālajām iniciatīvām – par iespēju Saeimas darba kārtībā parādīties likumdošanas idejai, par kuru ir parakstījušies 10 000 iedzīvotāji. Saeima tad būtu tiesīga šo ideju gan noraidīt (bez juridiskām sekām), gan pati izstrādāt par konkrētu likumprojektu, taču pirms tam no Saeimas tribīnes būtu 5 minūtes jāuzklausa idejas piedāvātāju argumentācija. Varbūt mazs, bet simboliski ārkārtīgi svarīgs solis varas un tautas tuvināšanai, kas varētu kalpot kā lielisks pilsoniskās līdzdalības, izglītotības un varas kontroles instruments. Šādām iespējām jābūt vairāk.

Līdz šim neviens no lielajiem protestu pasākumiem nav izticis bez intrigu un sazvērestības teoriju meklēšanas. Aizdomīgums un neticība savu līdzcilvēku labajiem nodomiem ir pamatīgi mūs kā sabiedrību saēdis. Tas ir izskaidrojums: galu galā iepriekšējos gados bijušas tik daudzas vilšanās. Taču pārmērīgs aizdomīgums ( tāpat kā pārāk lielas gaidas/cerības, kas liktas uz dažiem cilvēkiem/dažām idejām!) traucē mums kā sabiedrībai virzīties uz priekšu. Pat vislieliskākajā iecerē vienmēr var saskatīt skabargas. Tās jāapzina, jānovērš, bet kāda jēga uz tām fokusēties tad, ja atzīstam, ka iecere taču ir pareiza?

Pirms divām nedēļām Valdis Zatlers, ierosinot atlaist Saeimu, radīja brīnumainu mirkli. Kad iespējams teju viss. Gan pārmaiņas Latvijas politikā, gan Latvijas sabiedrībā kopumā. Šāds iespēju sprīdis reti ir ilgs. Turklāt tad, ja nerīkosimies tagad, var arī tik drīz neatkārtoties. Tādēļ tagad īsti nav laika savstarpējām aizdomām, veciem aizvainojumiem vai aizspriedumiem. Manuprāt, katra iniciatīva, kas ir radīta ideālistisku motīvu vārdā, ir slavējama: vienalga, kas ir tās autors. Un pat ja tā nav detalizēti noslīpēta, līdz niansēm pārdomāta, varbūt dos tikai nelielu rezultātu. Nav nekas nekritiski jāpieņem, – par visu ir iespējami un vajadzīgi dažādi viedokļi, diskusijas, bet nav arī jākrīt otrā noliedzošā galējībā.

Un svarīgi ne tikai tas, ko mēs runājam par notiekošo, bet arī KĀ runājam. Līdzās vardarbībai, manās acīs nav lielāka nozieguma kā tādu cilvēku apņirgāšana, kuri darbojas ideālistisku mērķu vārdā. Kas cīnās un nāk ar savām idejām tādēļ, ka viņiem patiešām šķiet, ka kāda ideja, pārmaiņa padarīs mūs kā sabiedrību vai valsti labākus.

Tas labi, ka cilvēki cīnās par to, kam tic. Jāpalīdz tiem, kas uzsākuši cīņu, ja atbalsti kopējo virzienu, ja arī tev tas šķiet vērtīgi. Un jāciena citu cilvēku tiesības cīnīties par to, kam tic viņi, pat ja tev iecerētās pārmaiņas šķiet slikta doma.

Mums kā sabiedrībai ir daudzkārt lielāks ieguvums no cilvēkiem, kas mēģina, kļūdās, apzina un labo kļūdas un tad atkal mēģina, nekā no tiem, kas pasīvi gaida uz politiskā mesijas atnākšanu. Tas nekas, ka sākumā ne viss ir gludi. Argumentēšanas prasmes radīsies ar pieredzi, labas idejas no sliktām ar laiku atsijāsies, taču sajūta, ka kaut ko varam un spējam saliedēties, ir jau tagad. Cerams, uz palikšanu.