Raksts

Par nepieklājību radio raidījumos un portālos — kāds tomēr skatās un klausās


Datums:
06. septembris, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šorīt manu uzmanību piesaistīja stāsts kādā no Latvijas portāliem. Ir tāds Radio PIK, un tajā strādā žurnālists vārdā Arkādijs Karijevs. Kolēģis jau ilgstoši tiesā ņemas ar kādu Irinu Borcovu, kura viņa raidījumā kādreiz izturējusies tik agresīvi, rupji un nepieklājīgi, ka beidzot A. Karijevam mērs bijis pilns, un viņš devies pie likuma aizsardzības iestādēm. Kopš tā laika ir bijis, nu, riktīgs trādirīdi. Veselas 11 reizes tiesa ir sanākusi kopā, un veselas 11 reizes Irina Borcova nav uzskatījusi par vajadzīgu, to pagodināt ar savu klātbūtni. Pat veselu mēnesi cietumā nosēdējusi par tiesas pavēstes ignorēšanu, bet vienalga sieviete slapstās.

Man, protams, šis stāsts ir interesants lielākoties tāpēc, ka arī es kādreiz vadīju radio raidījumu, un lasītāji varbūt atcerēsies garumgaro epopeju, kāda man bija ar divām no tā dēvētajām Gardas meitenēm, tātad — aktīvām “nacionālistēm”, kuru pārstāvētā organizācija savā apkārtrakstiņā ir publicējusi pasaules vēsturē pretīgāko antisemītisko viltojumu, kura nevar vien rimties jautājumā par “pederastiem” un “kolonistiem”, u.tml. Tiesas process, kuram beidzot punktu pielika Augstākā tiesa (un man par labu), saistījās ar to, ka es šīs jaunkundzes biju nosaucis par “kazām”, un gluži no zila gaisa man šī doma, lieki teikt, prātā neienāca. Konkrētā gadījumā tas bija tāpēc, ka kāda zvanītāja (abas jaunkundzes apgalvoja, ka viņas tā nebija un zvanītāju viņas vispār nepazīstot) uzdeva nudien nepieklājīgu jautājumu Cietumu pārvaldes priekšniekam. Vienkārši sakot, arī manā radio raidījumā bija ļaudis, kuri pavisam vienkārši vai nu bija slikti audzināti, vai neprata sevi savaldīt, tajā skaitā kāds kungs, atceros, kurš pavisam uzstājīgi paziņoja atkal un atkal, ka viņam esot cilvēka tiesības, raidījumā runāt vienalga cik ilgi viņš to vēlas darīt, un bija ļoti un pat ļoti sašutis, kad es piespiedu podziņu un pateicu, ka nav vis. Katrā gadījumā uzskatu, ka būtu ļoti labi, ja Latvijas tiesu praksē sāktu veidoties izpratne par to, kuros brīžos radio klausītāju nepieklājība pārtop par kaut ko vairāk.

Un, ja kas, tas pats būtu sakāms arī par komentētājiem interneta portālos. Materiāls par radio žurnālistu bija vienā no tiem portāliem, kurš gan dikti apgalvo, ka visiem lasītājiem ir jāievēro morāles, pieklājības un kādas vēl tur normas, bet pat divas minūtes minētajā un arī citos lielākos portālos tomēr apliecinās, ka efekta tam nav nekāda. Lielie portāli protams nevar izkontrolēt visu, ko ļaudis raksta, te patiesībā vairāk ir runa par cilvēka audzināšanu. Grūti spriest, kādi ir bijuši vecāki tiem, kuri prot vienkārši izbļauties par materiāla autoru, bet neko par tēmu tā arī nevar pateikt. Grūti spriest kāda, ja vispār kāda, viņiem ir bijusi izglītība. Taču viens gan ir jāatceras. Jebkura portāla rīcībā ir zināma IP adrese, no kuras ir atstāts jebkurš atstātais komentārs. Portālos ir viena maziņa sabiedrības daļa, kura ļoti rūpīgi prot balansēt uz robežas, kura ir starp vienkāršu, piedodiet, kretinismu un likuma pārkāpumu. Atsevišķi lasītāji sevi šajā atzinumā noteikti atpazīs. Un viņiem es teikšu — kājiņa, ļoti iespējams, paslīdēs. Nākamreiz, kad celsies roka, rakstīt kaut ko rupju un aizskarošu, atcerieties cilvēka uzvārdu — Irina Borcova. Un atcerieties arī jēdzienu “mēnesis cietumā.”

Jauku visiem dienu!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!