Vakar biju viena no aptuveni 5000 dalībniekiem, kas piedalījās Rīgas maratonā. Pirmo reizi mūžā noskrēju 21 km distanci. Daži citi droši vien pirmo reizi izturēja 42 km skrējienu, un daudzi citi – pirmo reizi noskrēja 5 km! To varēja saprast, novērojot, kādā tempā - vai skrienot, vai tipinot, vai (kā mēdza gadīties) dažviet staigājot – dalībnieki pārvietojās. Bet lielākā daļa – vienalga, kādā veidā – sasniedza pašu izvirzīto mērķi: 5km, 21km vai 42 km pievarēšanu.
Sajūtas ir vienkārši lieliskas – gan pašā skrējiena procesā un uzreiz pēc tā, gan šodien – tā kā ieteiktu visiem pamēģināt! Pašā skrējienā bija prieks redzēt, kā viens otru dalībnieki uzmundrināja, jo šī kopības sajūta – ka visi mēģinām paši sev ko pierādīt – bija! Bija prieks arī saņemt uzmundrinājumu no skatītājiem – savējiem, nepazīstamiem cilvēkiem, maratona organizatoriem un paziņām, kas nejauši sastapti distancē. Piemēram, mani 3km pirms finiša uzmundrināja klases biedrene ar “Dace, nu gan Tev ir iekšās!”. Bet pilnīgu jautrību izraisīja plakāts “Skrien ātrāk!”, ko, saprotams, pus-maratona un maratona skrējējiem var atļauties rādīt tikai tāds, kas pats nezina, cik spēku un izturību prasa 21km un 42km skrējiens.
Prieks bija arī skriet mūzikas pavadījumā. Te organizatori bija parūpējušies, lai izpatiktu gandrīz visām gaumēm – bija gan orķestris, gan sitamo instrumentu ansamblis dzīvajā izpildījumā (atvainojos, ka skrējienā nepamanīju iegaumēt nosaukumus), gan deju mūzika, gan šlāgeri. Man visai grūti ir skriet neritmiski, tā kā es īpaši novērtēju mūziku, kas bija pieskaņota skriešanas ritmam. Ne visai lieliski skrējās pie ļoti ātriem deju ritmiem, kas liek sirdij sisties ātrāk, bet lieliski skrējās pie James Brown “I feel good”, Usher “Yeah”, un varbūt pēdējā aplī 42km maratona skrējējiem labi skrējās un pozitīvu lādiņu deva arī galvenā melodija no Pink Panther orķestra izpildījumā.
Protams, bija arī grūti mirkļi, kad bija cīņa ar kājām, kas jau sāp, vai cīņa ar prātu, kas sāk pukstēt, ka varbūt tomēr 21km ir pārāk daudz, un – kur gan ir tie draugi un ģimene, kad vajag savākt novilkto jaku, kas pēkšņi ir tik smaga?! (Draugi un ģimene bija finiša rajonā.) Bet šādi mirkļi bija nospiedošā mazākumā. Dominēja prieks, arī par baudu izskrieties pa miglaino Ķīpsalu un pārskriet Vanša tiltu, kur taču ikdienā brauc tikai transporta līdzekļi!
Uzreiz pēc finiša liels paldies meitenēm no organizatoru komandas, kas palīdzēja no botas noņemt čipu un apsveica ar rozi! Paldies organizatoriem, ka bija padomāts par ūdeni un ko uzēdamu, kas tiešām uzreiz pēc finiša ļoti prasījās. Un es tiešām ceru, ka man tomēr pa pastu vai kādā citā veidā atnāks nopelnītā medaļa, kas diemžēl vairs nebija pieejama, kad es finišēju. Tomēr gribu arī simbolisku rokā satveramu atmiņu par pirmo pus-maratonu, lai gan, protams, galvenās tomēr ir izjūtas – sajūta, ka esmu izturējusi, ka esmu sasniegusi izvirzīto mērķi, ka esmu ieguvusi tik daudz labas enerģijas, ka pirmo reizi mūžā esmu noskrējusi tik garu distanci, lai gan skriešanai pievērsos tikai 2006.gada vasarā, un arī, pateicoties drauga iniciatīvai, kas droši vien neticēja, ka no manis izveidosies pus-maratona materiāls. Skolas laikā man ļoti nepatika skriet, es tā arī neiemācījos pareizi elpot un sāpes sānā bija regulāra parādība, kad bija jānomoca 4km distance. Bet tagad zinu, ka skriešanas prieks ir pieradumu radošs, labākajā šī vārda nozīmē, un te nu es esmu – 21km aiz muguras!
Šorīt gāju pa Valdemāra ielu uz Saeimu (kur notika Saeimas NVO forums), un nekas vairs neliecināja, ka vakar te noticis maratons. Bet ne tikai man, arī citiem skrējējiem, šis droši vien ir ne tikai nedēļas, bet pavasara lielākais notikums, un to jau tik ātri neaizmirst. Arī tāpēc, ka ķermenis atgādina – šodien kāpšana pa trepēm uz leju ir visai liels izaicinājums. Bet sajūtas – un es apzinos, ka es atkārtojos – vienkārši lieliskas! Tiekamies nākamajā maratonā 2009.gada 17.maijā?!
P.S. Maratona organizatoriem – lūdzu, lūdzu, plānojot nākamos maratonus, sakoordinējiet maratonu ar muzeju nakti tā, lai abi pasākumi tomēr nenotiek vienā nedēļas nogalē. Man šogad muzeju nakts gāja secen – bija taču jākrāj spēki skrējienam, bet daudzi līdzjutēji pusi no maratona nogulēja, jo līdz rītam bija baudījuši muzeju nakti! Šie abi ir lieliski pasākumi ar līdzīgām auditorijām (nav tā, ka skrējējiem kultūra neinteresē, un otrādi!), tāpēc, lūdzu, nelieciet mums izvēlēties un kaut ko skaistu palaist garām!