Labrīt, lasītāji!Piedodiet tie, kuriem tas liksies nepatīkami, bet šodien blogu rakstīšu par jomu, kurā esmu vistiešāk ieinteresēts, proti -- par budžeta samazinājumu Latvijas televīzijai un Latvijas radio. Ar pēdējo jau vairāku gadu garumā neesmu tieši saistīts, bet ar pirmo gan.

Ziņots, ka jaunajā gadā no LTV pazudīs visnotaļ gara strīpa raidījumu. Varbūt pats redzamākais no tiem ir seriāls “Neprāta cena,” kuram finanšu nākamajā gadā vairs nebūšot. Atzīstos, neesmu liels seriālu fans, lielākoties tāpēc, ka man nekad nav laika skatīties visas sērijas pēc kārtas un tāpēc sekot līdz attiecīgajiem notikumiem (lai gan prātā arī stāv kāda asprāša atzinums par ASV seriāliem — “ziepju opera ir raidījums, kurā sievietei ir vajadzīgi 10 mēneši, lai dzemdētu priekšlaicīgu bērnu”). Taču zinu , ka “Neprāta cena” ir ļoti populārs raidījums, un valstī, kurā ar oriģinālraidījumiem tā ir kā ir, no tā atteikties ir skumji.

Vēl viens raidījums, kura būš žēl ir Eirovīzija. Vienā no tām mēslu izgāztuvēm, kādi ir Latvijas lielie interneta portāli, vakar par šo vēsti valdīja plaša sajūsma, taču arī Eirovīzijai katru gadu ir ļoti, ļoti augsts reitings, un tie, kuriem tā nepatīk, var mierīgi to neskatīties un paklusēt. Dziesmas Latvijas pusfinālam jau ir izraudzītas, attiecīgie komponisti un mākslinieki nu paliek pie sasistas siles. Turklāt Latvijai nebūs iespējas piedalīties Eirovīzijā pirmajā gadā, kad pusi balsu nodrošinās profesionāla žūrija, tā samazinot jēdziena “and 12 points go to Russia” ietekmi, un labi, ka tā. Lai nu kā, bet pērn Dima Bilans par savu kroplīgā angļu valodā dziedāto dziesmiņu noteikti bija pelnījis to vietu, kuru viņam ierādīja valstis, kuras nebija “draudzīgajā padomju brālībā” — aptuveni septīto. Būs interesanti redzēt, kā žūrijas klātbūtne procesu ietekmēs šogad, bet laikam jau nē. Nenoliedzu, man Eirovīziju vadīt patīk, to daru jau daudzu gadu garumā, bet tas nav galvenais. Galvenais ir Eiropas Raidorganizāciju savienības dalībvalsts piekāpšanās valdošās “elites” sagrautās ekonomikas priekšā. Skumji.

Taču pats smagākais Latvijas televīzijas lēmums ir par korespondentpunktu Briselē un Maskavā slēgšanu. Ar to samazināsies valsts iedzīvotāju iespējas uzzināt par notikumiem un procesiem divās vietās, kuras mūsu valstij tomēr ir gana svarīgas. It īpaši par Briselē esošo iestāžu darbu informācijas nekad nevar būt par daudz, tas sevišķi attiecas uz NATO un Eiropas savienību. Arī tas nav nekas labs.

Žēl to raidījumu, kuru vairs nebūs. Egila Zariņa “Jaunā nedēļa” ir gana interesants raidījums, raidījumā “Valsts pirmās personas” sabiedrība redz iztaujātas personas, kuras ne vienmēr ir plaši pieejamas. Vēlu kolēģiem veiksmes tālākā darbā. Bet vēl vairāk ceru, ka tomēr atradīsies līdzekļi minētajiem un arī citiem raidījumiem. Eiropas valstī sabiedriskai televīzijai (un arī radio) tomēr ir būtiska loma, kuru komerctelevīzijas, kurām peļņa ir galvenais, nevar adekvāti piepildīt.

Jauku visiem dienu!