Labrīt, lasītāji!Vakar vakarā noskatījos kolēģa Gundara Rēdera debiju raidījumā "Aktuālā ceturtdiena." Raidījums pieteikts kā problēmu risinātājs. Vakar runa bija par kredītņēmējiem, kuri patlaban ir ievērojamās sprukās. Stāsta centrā -- kāda skolas direktore, kuras fabula ir pazīstama -- "treknajos gados" sagrābās kredītus, tad vīrs zaudēja darbu, tad sieva, kā jau izglītības darbiniece, piedzīvoja algas samazināšanu, un nu ir grūti. Ar divām bankām izdevies sarunāt citu maksājumu grafiku, bet trešā banka parādu jau ir paguvusi cedēt parādu iekasēšanas firmai.
Raidījuma laikā bija arī domburveidīga aptauja, kurā ļaudis tika aicināti balsot par to, kas tad īsti pie šīs situācijas visvairāk ir vainīgs — valsts, bankas vai kredītņēmēji. Mani patīkami pārsteidza tas, ka lielākā balsotāju daļa sniedza, manuprāt, pareizo atbildi. 465 teica, ka lielākoties vainīgi ir paši kredītņēmēji, 315 — ka valsts, bet 166 — ka bankas. Patreizējā situācija ar kredītiem ir līdzīga Bankas Baltija epopejai. Abos gadījumos cilvēki, vai nu aiz lētticības vai alkatības, ir rīkojušies veidā, kas nebūt nebija prātīgs. Valsti var vainot tik daudz, cik abos gadījumos valdība ignorēja pietiekami skaļus un skaidrus signālus — BB gadījumā par to, ka tā bija nekas cits, kā prasta piramīdas shēma, pašreizējās krīzes gadījumā par to, ka tautsaimniecība pārkarst, un “gāze grīdā” filozofija ved uz krahu. Taču kopumā jāsecina, ka ne jau visi Latvijas iedzīvotāji neapdomīgi ņēma kredītus. Parāds nav brālis — tā ir laba aksioma jebkurā laikā, arī “treknajos gados.” Protams, ir žēl skolas direktores (kura, starp citu, teica, ka ļoti iespējams, ka viņa emigrēs “uz valsti, kurā cilvēks ir vērtība”), bet vainot valsti un it īpaši bankas (bizness dara to, ko bizness dara — pelna naudu) šajā gadījumā nebūs pareizi.
Raidījuma laikā nācās domāt arī par latviešu valodas kvalitāti. No tieslietu ministra mutes skanēja “kad” tad, kad vajadzēja “ka”, kā arī jēdziens “runa iet.” Kredītņēmēju asociācijas pārstāvis atkārtoti lietoja frāzi “dotajā brīdī.” “Ka” un “kad” juka arī juristam. To pašu pārdomāju arī aizvakar, kad skatījos Dombura šovu. Skaisti un pareizi runāja nevalstiskas organizācijas pārstāve ar uzvārdu, ja pareizi atceros, Baumane, bet citādi arī tur bija kadošanās un viss pārējais. Tas ir visnotaļ traģiski.
***
Amizē, bet traģikomiskā nozīmē, “Tautas” partijas nepārtrauktā ampelēšanās. Vakardienas balsojumā par to, vai Antai Rugātei kļūt par Saeimas prezidija locekli, pirmajā piegājienā viņa saņēma tikai 25 balsis (TP Saeimā ir 21 mandāts). Vajadzēja prasties, bet nē. TP pieprasīja vēl vienu balsojumu. Tikai 20 balsis. Vajadzēja prasties vēlreiz, bet vēlreiz nē. TP draud A. Rugāti jaunnedēļ izvirzīt vēlreiz, un partijas līderis visu vainu cenšas novelt uz “Jaunā laika” pleciem, sakot, ka tas neprotot nodrošināt “disciplīnu.” Ja “disciplīna” nozīmē bezierunu piekāpšanos visām TP mākoņos sagrābtajām iegribām, kā tas bija laikos, kad pie teikšanas bija “stabilitātes garants,” tad tāda disciplīna Saeimai nav vajadzīga. Gandrīz vai sametas žēl kādreiz varenās TP. Patlaban tā ir kā klibs zirgs, kuru žēlsirdības labad vajadzētu izvest aplokā un nošaut. Jo nopietns strādātājs tas vairs nav nudien. Partija jau sen ir kļuvusi par radikāli destruktīvu spēku. Ļoti ceru, ka nākamgad vēlētāji tai parādīs durvis, bet līdz tam brīdim tikpat ļoti ceru, ka tā nedarīs neko, lai valsti grautu vēl tālāk, lai arī cik ļoti tas nekalpotu atsevišķu partijas senbiedru interesēm.
***
Un pēdīgi — viedi vārdi šodien laikrakstā Diena no fenomenālā teātra režisora Alvja Hermaņa par politiku, kultūru un Latviju. Iesaku izlasīt.
Jauku visiem dienu!