Atslēgvārdi:

Par ko nemēdz runāt 12

Nepilsoņu kongress ir sliktākā atzīme integrācijas politikas vēstījumam. Veiksmīgai integrācijas politikai jāprot savienot dominanti ar iekļaušanu. Jāsāk veidot debates par latviešu dominējošās lomas funkcijām - ko nozīmē būt dominējošai kultūrai?

Iesaki citiem:
8635669808 bfebc1e94d
Foto:Demipoulpe

Šajā īsajā rakstā sniegšu manas pārdomas par tiem integrācijas politikas aspektiem, kurus, manuprāt, neiekļauj oficiālajā diskursā (t.i. valdības diskursā) par integrācijas procesa mērķiem un līdzekļiem.

Viens ir skaidrs - valsts politikas līmenī pastāv ilgstošs konsenss, ka integrācijas process ir būtiska Latvijas sabiedrības attīstības kvalitātes daļa. Jau gadsimta sākumā tika atzīts, ka bez iekļaujošas politikas daļa Latvijas sabiedrības nespēs piedalīties atjaunotas nacionālās valsts funkcionēšanā un attīstībā. Ievērojamākie impulsi šādai politiskajai gribai nākuši no Eiropas Komisijas pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, un pēc 2008. gada tie strauji izzuda no politiskā diskursa. Tomēr mazākumtautību politisko aktīvistu darbība 2012. gada valodas referenduma rīkošanā, kas skāra un aizskāra latviešu kultūras stabilitātes pašus pamatus - latviešu valodas dominanti Latvijas publiskajā telpā - lika politiskajai elitei atgriezt integrācijas politiku dienas kārtības augšgalā. Politisko aktualitāšu “hītu” līderos šis temats turas nu jau ilgāk nekā divus gadus. Šajā laikā sabiedrībai piedāvāts jaunais integrācijas politikas dokuments “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes”, kā arī iedalīti ievērojami finanšu līdzekļi integrācijas politikas veidošanai darbā ar daudzējādām mazākumtautību auditorijām latviešu valodas un latviešu kultūras apgūšanai.

Bez iekļaujošas politikas daļa Latvijas sabiedrības nespēs piedalīties atjaunotas nacionālās valsts funkcionēšanā un attīstībā.



Aplūkojot šos virzienus un konkrētus pasākumus - valodu kursus, grāmatu ciklu, mācību līdzekļu un interneta resursu veidošanu, kopīgas debašu telpas tapšanu it kā varētu apgalvot, ka, neskatoties uz skaidri hierarhisko integrācijas modeli, ko veidoja S. Ēlerte, latviešu kultūras telpa šajos pasākumos atveras. Tātad norisinās arī latviešu kultūras telpas transformācija? Tieši šo pēdējo apgalvojumu es gribētu kritiski aplūkot - vai telpa atveras un vai notiek tās transformācija?


Nacionālais romantisms, statiskums un 19. gadsimts

No analizētajiem valsts dokumentiem (rīcības plāniem, atskaitēm un finanšu pieteikumiem) kļūst skaidrs, ka integrācijas diskursā latviešu valoda vēl joprojām ir vienīgais, reāli esošais un skaidri saprotamais integrācijas politikas pamats. Nedz vēsture, nedz aktuālās norises un temati (lokāli-nacionāli un globāli) nav iekļauti latviešu kultūras konceptā. Tikai latviešu valodai ir piešķirts tāds integrācijas potenciāls, kas rezultējies konkrētajos instrumentos. Tiem ir arī skaidrs sasniedzams rezultāts - visiem jāprot latviešu valoda.

Jautājums, ko šeit skaršu ir saistīts ar vēlmi noskaidrot - vai arī latviešu kultūrai jāiekļaujas integrācijas procesā? Varētu apgalvot, ka tā jau sen ir būtisks integrācijas politikas elements, jo visos dokumentos, kas man ir pieejami, latviešu kultūra kā vērtību, atmiņu un artefaktu kopums ir piedāvāta mazākumtautībām, lai šīs grupas iepazītu un pieņemtu latviešu kultūru kā dominējošo publiskajā telpā, kā valsts kultūru. Mana kritika ir veltīta nevis dominējošās kultūras statusam vai jēdzienam dominante kā tādam. Man nav skaidrs, kā tiek definēta pati latviešu kultūra tad, kad tā pārtop par pamatu Citādā iekļaušanai. Vai un kas ar to notiek vai varētu notikt?

Līdz šim valsts integrācijas politikas dokumentos latviešu kultūra, manuprāt, parādās kā 19.gs. nacionāla romantisma produkts - ar izteiktiem esenciālisma vaibstiem - statiska, stabila, nemaināma, kodificēta, homogēna. Pat Kultūras ministrijas “Pamatnostādnēs’’ latviešu kultūra ir aprakstīta kā latviska kultūrtelpa. Tur ir garš elementu uzskaitījums, kas raksturīgs 19.gs. priekšstatam par etniskās nācijas kanonu - visi elementi ir no pagātnes “krātuves”, tādēļ arī nemaināmi statiski un tapuši tikai latviešu kolektīvajā pagātnē.

Tieši tāpēc ir nepieciešams uzdot jautājumu - vai latviešu kultūra integrācijas procesa veiksmes gadījumā, kad tai pievienosies, iekļausies Citādais, paliks bez izmaiņām? Tā kā integrācijas politika Latvijā neparedz asimilāciju kā tās galamērķi un regulāri lieto jēdzienu “mazākumtautību savpatnība” var paredzēt, ka Citādajam nonākot latviešu kultūras telpā ar savas “ savpatnības” bagāžu (arī tika formulēts un pastāv etniskās kultūras elementos), neizbēgami pārmaiņām tiks pakļauta pati latviešu kultūra. Es lietotu šo jēdzienu piesardzīgāk nekā politikas dokumentos, jo, manuprāt, nav monolītas, vienas latviešu kultūras, bet ir plurālistiskas kultūras versijas, kas tapa un “norisinās” latviešu valodas un mantojuma interpretācijas telpā.

Vai integrācijas procesa veiksmes gadījumā latviešu kultūra , kad tai pievienosies, iekļausies Citādais, paliks bez izmaiņām?



Ienākot atšķirīgajam atvērtajā kultūrā, šī pati kultūra piedzīvo transformācijas. Tās jaunie dalībnieki turpinās atrasties gan savā kultūrtelpā, ko ļoti atbalsta Ēlertes koncepcija, gan “uzsāks’’ kultūrdarbību latviešu kultūrā, ko būs iepazinuši, pateicoties vispārējai latviešu valodas prasmei, pieņemtajām vērtībām un kultūras koncepcijai, vēstures interpretācijai utt. Vai latviešu politiskā elite, kas nosaka integrācijas vīziju un mērķus, sadala lomas un piešķir finansējumu, ir gatava šādām latviešu kultūras pārmaiņām? Ir taču skaidrs, ka dalība kādā kultūrā paredz kultūrdarbību, artefaktu, interpretāciju un konceptu veidošanu. Tā kā kultūra kā process ir saistīta tikai ar cilvēku kopienas darbību, aktu, tad latviešu kultūra, pieņemot Citādo būs citādāka nekā, vienkāršoti runājot, pirms integrācijas procesa sākuma un noslēguma. Izejot no dominējošās vīzijas - visi piedalās latviešu kultūrā - būs jārunā - ja līdz šim negatīvais izejas punkts ir mazākumtautību atsvešinātība no latviešu kultūras, tās nepārzināšana, ne-līdzdalība tajā (kas iekļauj nepietiekamas valodas prasmes), tad integrācijas politikas veiksmes gadījumā latvieši vairs nebūs vienīgie, kas piedalīsies latviešu kultūras veidošanā. Būtu naivi domāt, ka tie, kas “ienāks” sastings un neinterpretēs, netulkos latviešu valodu, jo tulkošana vienmēr būs saistīta ar mazākumtautību “ ne-latviešu” statusu. Tas nav tikai ietverts valsts dokumentos, bet gan sakņojas mazākumtautību atšķirīgajā pieredzē, vēsturē un individuālajos stāstos par 20.gs. vēsturi, par sevi un savas ģimenes vēsturi Latvijā, arī padomju Latvijā. Šādu tulkošanu var ietekmēt ļoti ierobežoti, jo tad mēs atkal atduramies pret vēlmi pateikt priekšā, kā pareizi tulkot latviešu kultūru. To kontrolēt ir gandrīz neiespējami.

Sekojot franču pētnieka Etjēna Balibara (Balibar) uzskatiem par valodu, kas konstituē nāciju kā runas akta un tekstu veidošanas kopienu[ 1 ], var paredzēt, ka latviešu valoda, ko apgūs vairākums mazākumtautību, pieredzēs virkni transformāciju - tieši publiskajā, tātad sadzīves telpā. Saglabājoties akadēmiski sterilajā telpā, tā atspoguļos latviešu valodas kā otrās valodas lietotāju “zīmogu” - akcentus, kļūdas, intonācijas, vairāku kopienu dzimto valodu struktūru izmantošanu. Šī būs daļa no integrācijas procesa rezultātiem. Vai latviešu valodas un mediju telpa ir gatava iekļaut ukraiņu vai azerbaidžāņu izcelsmes diktoru LTV 1 ziņu izlaidumā, pieņemot, ka akcents ne vienmēr pakļaujas iznīcināšanai, toties skan tad, kad cittautietis ir apguvis un lieto latviešu valodu, nevis klusē kanoniski pareizajā valodā?


Dominante nav tikai tiesības

Publiskajos diskursos jāsāk debates par “dzīvi pēc tam”. Proti, atsakoties no romantiskas, statiskas nācijas versijas, jādiskutē par latviešu nācijas kultūras saturu un tā transformācijām integrācijas procesā. Integrācija nav domāta tikai integrējamajiem - neatkarīgi no tā, kurā telpā kāds tiek integrēts. Citādais vienmēr paliks par tādu, arī visveiksmīgākās integrācijas gadījumā, tādēļ latvieši vairs nebūs vienīgie latviešu kultūras telpā. Vai tad būs iespējams šo telpu saukt par “mūsējo”? Kā mainīsies šis plaši lietotais savas kopienas apzīmējums - kas tad būs “mūsējais”? Kurš, kad un ar kādām kompetencēm piedalīsies piederības kritēriju revidēšanā? Skaidrs ir viens - kultūra ir plūstoša, dinamiska līdzdalības, interpretāciju un versiju telpa.

Citādais vienmēr paliks par tādu, arī visveiksmīgākās integrācijas gadījumā, tādēļ latvieši vairs nebūs vienīgie latviešu kultūras telpā.



Ir svarīgi kritiski izvērtēt latviešu kultūras dominantes jēdzienu. Izejot no latviešu kultūras dominējošā statusa Latvijas publiskajā telpā (skat. jebkuru valsts kultūrpolitikas dokumentu kā avotu šim konstatējumam), jāatbild uz jautājumu - ko nozīmēs dominējošais statuss apstākļos, kad tajā tiek iekļauts citādais? Vai integrācijas politika neveidos robežas starp latviešiem kā integrācijas procesa un latviešu kultūras autoriem un Citādo, ko tomēr vēlas iekļaut? Kādi riski pastāv, veidojot integrāciju uz dominējošas kultūras pamata - riski pašai dominējošai kultūrai un riski minoritāšu kultūru rīcībspējai? Vai iekļaušana paredz līdzvērtīgas līdzdalības iespējas vai distances saglabāšanu, no kuras var turpināt veidoties gan hierarhijas, gan atsvešinātība. Un vai tādā gadījumā integrācija kā kultūras pieņemšana un dalība tajā nav lemta neveiksmei, jo būvēta uz loģiskas kļūdas? Proti, pieņēmuma, ka aicinātais kultūras dalībnieks kā muzejā apskatīsies kultūras eksponātus un pasīvi, uzņemot informāciju, atstās izstādes zāli, lai atgrieztos savā ne-dalībnieka, ne-līdzautora statusā. Šī situācija jau šogad rezultējās ar jaunu surogātlīdzdalības formu veidošanu. Nepilsoņu kongress ir sliktākā atzīme integrācijas politikas vēstījumam.

Veiksmīgai integrācijas politikai jāprot savienot dominanti ar iekļaušanu, un jāsāk veidot debates par latviešu dominējošas lomas funkcijām- ko nozīme būt dominējošai kultūrai? Kādus pienākumus paredz šis statuss, kas ir fiksēts tiesiskajā telpā un tiek regulāri atražots publiskajos diskursos? Manuprāt ,dominējošajā statusā jāiekļauj prasmes iedalīt vietu Citādajam, nevis aiz žoga, bet tieši savā kultūras telpā. Latviešu kultūrai jāprot dalīties ar tās mantojumu, pieredzi, atmiņām un citiem komponentiem. Arī ar okupācijas traumatisko pieredzi, kas vieno tūkstošus latviešu, jābūt atvērtai, lai šajās atmiņās piedalītos arī mazākumtautības. Šis ir ļoti grūts uzdevums, kolektīvais darbs, kas jāveic arī politiskajā diskursā.

Latviešu kultūrai jāprot dalīties ar tās mantojumu, pieredzi, atmiņām. Arī ar okupācijas traumatisko pieredzi, kas vieno tūkstošiem latviešu.



Dalīties - nozīmē ļaut Citādajam piedalīties kā līdzautoram, nevis tikai saņēmējam. Šāds koncepts prasa ļoti lielu darbu - mācīties dalīties ir grūti, it īpaši tad, kad ilgstoši bija jākrāj, jāatceras, jāattīra atmiņas no padomju režīma aizliegumiem, viltojumiem. Jāmazina latviešu kultūras un kopienas apdraudētības diskurss. Tas nesekmē integrācijas procesu - dominējoša kultūra var atļauties nebaidīties, bet veidot jaunu, plašāku telpu, jo tai ir vislielākie resursi sevis atjaunošanai nacionālās valsts apstākļos. Dominante jāpauž latviešu kultūras kvalitatīvā pieejamībā, tās vērtību un artefaktu konkurētspējīgā izplatīšanā. To iekļaušana latviešu kultūrā varētu kļūt par brīvprātīgu izvēli, apzinātu interesi un vēlmi darboties tajā. Bet tieši par to, kam jānotiek, lai notiktu dalība latviešu kultūras telpā līdzšinēja integrācijas politika nerunā. Tomēr, ja vēlamies veiksmīgi konkurēt ar alternatīvām - sarunai jānotiek.

___________________________________
Raksts tapis Sorosa fonds-Latvija projektā "Integrācijas starmetis"

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (12) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Sunitha Varma

Very good write-up. I definitely appreciate this website. Continue the good work!
Adobe CQ5 Training

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
janka

Integrācija nevar notikt vienā dienā ir vajadzīga paaudžu maiņa.
Ja atmet politiski norūpējušos tipiņus, kas no vienas vai otras puses velk uz kašķi, bet paskatās uz vienkāršiem cilvēkiem, integrācija jau sen notiek...
Manai lielai meitai skolā labākā draudzene ir 100% latviete un latviska, dejo tautas dejas, dzied dziesmu svētkos utml., kaut gan viņas abi vecāki ir krievvalodīgie....
Ieejot mazās meitas bērnudārza grupiņas ģērbtuvē liekās, ka esmu kaut ko sajaucis (kā jau tēviem reizēm gadās:)), jo gandrīz visi runā krieviski, taču tas ir tikai ģerbtuvē, ieejot grupiņā visi bērni sāk runāt latviski un lieliski savā starpā saprotās...
Tā kā integrācija "uz vietām" notiek !!!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
andža

Kultūras nevajdzētu jaukt kopā un tādā veidā radīt milzu daudz pārpratumu un intepretāciju, kas ne līdz kam labam nenovedīs. Ir jāatrod līdzpastāvēšanas formas, vajadzības gadījumā veicot izglītošanas darbu. "Zelta ceļš" ir kultūru reprezentācijas proporciju noteikšanā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
andža

Latviešu kultūrvēsturiskās vērtības kvalitatīvais un kvantitatīvais aspekts attiecas tikai uz nacionālā gara stiprināšanu, attiecīgi latviešiem.Šeit cittautiešiem neko uzspiest nevajag,- mēs neprasām cieņu, taču aicinām neizrādīt necieņu. Tas, kas var saliedēt cittautiešus un pamatnāciju kopā ir individuālā izpausme mākslā, kultūrā, zinātnē ar Latvijas zīmolu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
kā būtu, ja būtu.

manuprāt lielāku sabiedrības šķelšanos rada tas, ka liela iedzīvotāju daļa neprot, vai nevēlas runāt valsts valodā, nevis tas, ka tie, kas runā, pienes ''nepareizu'' kultūru. tāpēc vispirms tomēr jāpanāk, lai ikviens spētu runāt latviski. nav prātīgi tērēt laiku strīdoties kā pareizāk vārīt putnu, kas vēl nav noķerts.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
krabis

Nepilsoņu kongress nav vietējo "apspiesto krievu" viedoklis- tas ir KF "soft power" pasākums. To jau arī citi ir pamanījuši. Jautājums ir jāliek "rebrom". Par vai pret? Integrācijai (nekad?) nepakļausies:
- KF uc valstu pilsoņi;
- nepilsoņi kolonisti=moskaļi;
- vienaldzīgie.
Ko darīt?
- noskaidrot , cik ir to, kas ir PRET?
- strādāt ar vienaldzīgajiem.
- Smagi sist pretī visām KF "soft power" izpausmēm LR teritorijā un ārpus.
- strādāt ar normālajiem KF pilsoņiem KF info telpā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Nepilsoņu kongress

nav slikta intergrācijas atzīme Latvijai, bet Kremļa sponsorēts, provokatīvs 'maigās varas' īstenošanas instruments. Kāpēc tādu Nepilsoņu kongresu vispār uzskata par vērā ņemamu? Tur taču ir sapulcējies sovjetisks lumpens, kuram vienalga, no kā bļodas ēst. NU nav tur nekādu godīgu un patiesu nolūku, lai uzlabotu nepilsoņu stāvokli Latvijā. Un kādā gan veidā tas būtu jāuzlabo? Jāpiešķir kādas nebūt īpašas privilēģijas, salīdzinot ar pilsoņiem? Iet jau par traku, kad sabiedriskajā transportā, kur ir vēl pietiekami brīvu vietu, pienāk viena sovjetu penša un paziņo man - devuška, vi siģiķe v majom mesķe. Latju ģevuškas, kas ir stāvoklī, tramvajā pirmās vietas aizņemt nedrīkst! Tās ir paredzētas pagātnē dzīvojošām sovjetu penšām!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Māra Krontāle

Kāpēc jūs izvairāties runāt par to, ka jauna nācija, kas ir vardarbīgi okupēta un pēc tam masīvi kolonizēta, nespēj integrēt visus, kas nemaz nevēlas, lai latvieši būtu dominējošā nācija, lai latviešu kultūra dominētu? Ir taču robeža, kuru pārsniedzot, mazā nācija tiks asimilēta savā teritorijā. Latvijā, manuprāt, šī robeža ir jau pārsniegta. Vismaz Rigā un lielākajās pilsētās. Kāpēc jūs nekad nerunājat par to? Tāpēc, ka neredzat, runājot šādā aspektā izeju?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
puansons

Jāņem vērā ka valodas cenšas cita citu ''apēst''.Mazajām ,kā parasti draud asimilācija,no kā var paglābt tikai nacionāla valsts,bet lielākajām valodām draud škelšanās jaunās valodās.Veiksmes gadījumā identitāti iespējams noturēt 1500 gadu ar valsts palīdzību.

Puuks ziema 2012.
Vilnis Gricaičuks-Puriņš

Likumdevējiem vajadzētu ķerties klāt un likvidēt savu neizdarību..., bet pa kārtai...

Latvija, Latvijas tauta, latvieši ir multikulturāla, multietniska valsts un tautu kopība. latvieši ir gan latgaļi, gan zemgaļi, sēļi, rusi(krievi), malarusi(ukraiņi), belarusi(baltkrievi), žemaiši, igauņi, vācieši....ar savām reliģijas un citām kultūras īpatnībām, daudzveidībām.

Ja skatu piemiņas zīmes latviešiem Brīvības cīņās kritušajiem 1919., tad redzu tur tieši šo atspoguļojumu uzvārdos. Poļi, rusi, malarusi, žīdi...un vēl un vēl daudzām citām etniskajām grupām piederīgie.

No tā varu vien secināt, ka latvieši ir kopu tauta (tautu apkopojums). Būtībā tāpat kā krievi, vācieši, briti, vai franči. Tieši Francijā izdarīja to, ko vajadzēja Satversmē ielikt arī mums.

1789. gadā Francijas konstitūcijā tika ierakstīts, ka fancis ir Francijas pilsonis.
Būtībā lielākajā vairumā gadījumu tā arī ir Latvijā. Esmu latgalis, mana sioeva ar ukraiņu asinīm, mani draugi, vācu, rusu, poļu un citu cilmju, ir tāpat latvieši. Un tas ir pašsaprotami.

Tāpēc centieni sadalīt Latvijas tautu itkā divās daļās- latviešos un krievos ir galēji aplama. Tas skar arī valodu jautājumu.
Latviešu literālā valoda ir pieņemta kā Latvijas tautas, latviešu valoda, jo pamatu latviešiem veido baltu cilmes tautas, kuru valodu kopojumu jau vairāk kā 100 gadus ar zinātniskām metodēm kopj.

Tādā veidā, mēģinājums ieskapēt kā valsts valodu kādu no latviešus, Latvijas tautu veidojošo grupu etniskās valodas, ir mēģinājums gūt kādai grupai sev nepelnītas privileģijas. Ja kādreiz bez latviešu literārās valodas Latvijā būtu jāpieņem citas valodas kā valsts lietošanā esošas, tad tām pēc godīguma principa jābūt būtu visu Latvijas tautu veidojošo etnisko grupu valodas. Krievu valodai nevar būt kādas priekšrodzības iepretim ivritam, romu, vai vācu, poļu valodām, nerunājot jau par līviem, prūšiem, un tik plaši lietoto latgaļu un tāmnieku valodu un dialektus. Arī vetiņiem ir tikpat tiesības pretendēt uz valsts valodu ar savu mēles runu kā krieviem.

Otra lieta. Pēc okupācijas, kura tiek tiesiski atzīta, beigām Latvijā, Latvijā palika liels skaits kolonistu no dažādām Krievijas impērijas (PSRS) pavalstīm. Tie pašlaik veido PSRS koloniālo minoritāti Latvijā. Tā nav etniska, nacionāla minoritāte bet gan politiski, ekonomiska grupa, minoritāte.
Šai minoritātei, var teikt avansā, tika piešķirtas daļējas pavalstnieka tiesības, visiem tiem piešīrot - nepilsoņa statusu, kas tiem deva Latvijas valsts aizsardzību un atbalstu, ierobežojot vien tiesības piedalīties valsts suverenās varas izmantošanā un pielietošanā.

Nezinu kāda bija tā doma, bet cerība bija, ka šai koloniālai grupai piederīgie laika gaitā paši izlems, kā tiem ērtāk, klūt par Latvijas pilsoņiem, kļūt par citas valsts pilsoņiem Latvijā, kļūt par Latvijas bezpavalstniekiem, vai doeties prom repatriēties.

Taču tāda pašplūsma bija malds un nav realizējusies. Daļa gan savu šķirkli noteica un kļuva par Krievijas un citu valstu pilsoņiem. Citi par Latvijas pilsoņiem. Tacu ļoti liela daļa nesaskata sevī vēlmi izšķirties. Jo tās tiem ir liekas rūpes un pat zināmā mērā zaudējums. Pienākumu minimums, bet ieguvumu gana daudz, tajā skaitā bezvīzu ceļošana uz Krieviju.

Kas tad būtu darāms. Tā vietā, lai knibinātos ar neesošām etniskām minoritātēm, jo kā noskaidrojām nav jau kādas vienas lielās etniskās grupas, kurām iepretim kādas citas būtu mazākumā, bet ir latvieši, kuri veidojas no dažādām etniskām daļām, grupām, etnosiems, kultūr, subkulturālām.
Ir tikai divas pamatgrupas Latvijā - Latvijas tauta, latvieši un PSRS koloniālā minoritāte- nepilsoņi.
Tātad integracijas politikai uzmanība jāpievērš politiskam šī sadalījuma likvidācijas metodēm ar tiesiskām metodēm.
Jānosaka laika posms, kad nepilsoņiem ir skaidri jāizšķiras kam būt turpmāk.
Jāizveido PSRS koloniālās minoritātes lojalitātes kritērijus nosakoš likums. Un tāds pat likums arī pilsoņiem. Jābūt skaidriem un vienkāršiem kritērijiem kā nošķirt lojālu, no nelojāla Latvijas iedzīvotāja un pilsoņa tajā skaitā.
Šiem kritērijiem jābūt vienkārīem un vienkārši nosakāmiem:
1. Valsts valodas prasme un lietošana. Atteikšanās mācīties, lietot valodu tiek uzskatīta par nelojālas valstij un tajutai attieksme, un tiek likts dienaskārtība'jautājums par repatriāciju, vai pilsonības gadījumā, par pilsonības liegšanu.
2. kultūrvēsturiskā attieksme. Tā ir attieksme pret LV pieņemto kultūrvēsturisko viedokli. Tātad, ja kāds publiski apšauba okupācijas realitāti, vai arī komunistiskās Krievijas impērijas zvērības un ļaunprātīgo pret Latviju un tās tautu rīcību, ir nelojāls Latvijai un valstij. Tātad liedzams tāpat nepilsoņa, kā pilsoņa statuss un dienas kārtībā atkal repatriācija.
3. Tā ir personīgā pozicionēšanās. Ja Latvijā dzīvojošais vēlas sevi pozicionēt ne kā Latvijai piederīgais ar ārēju attieksmi, viedokli, simboliem, bet kā piederīgas kādai no Latvijas valsti un tautu okupējušai impērijai, viena alga vai tā Krievijas kāda no tās pastāvēšanas laika impēriskajam veidojuma, vai Vācu impēriskajam veidojumam, tad tāpat šāds cilvēks liedzams būt LV pilsonim, vai nepilsonim, tāpat liekams rindā uz repatriāciju.
4. Tā ir tiesiskā lojalitāte. Ja kāds iedzīvotājs Latvijā regulāri, recidīvi pārkāpj likumu, tad tam vienīgā iespēja ir būt bezpavalstniekam un tāpat dienas kārtībā repatriācijas jautājums.

Ja tiktu sakārtotas dažas tiesiskās normas, nosakot, kas tiesiski ir latvietis, kas ir PSRS koloniālai minoritātei piederīgais un kādi ir šo grupu lojalitātes kritēriji valstij un tautai kopumā, tad tiktu sakārtotas arī integrācijas lietas.
Dažādo kultūr, subkultūrgrupu, etnisko grupu piederīgie, ar savu dažādības bagātību, kas ir mūsu Latvijas yn tautas neatņemama bagātība būtu no valsts atbalstītas un koptu savu dažādību.
Bet visi kopā, lojālie Latvijas pilsoņi, latvieši, koptu gan savu kopējo, latviešu liuterēro valodu, gan arī veidotu vienotu valsts līmeņa un kopējas tautas līmeņa kultūrvidi. Nevis kā tagad tiktu plunīti pa nacionālo minoritāšu un neesošu sadalījumu krievvalodīgajos un "etniskajos latviešos" zemnīcām.

Taču kā jau parasts, kad ir skaidrs kā būtu jārīkojas, un redzot, ka šāda rīcība izpaliek, rodas jautājums, - kam tas izdevīgi?

Krievijas impērija, kura nospraudusi savu mērķi lidz, ja nemaldos 2024. gadam atjaunot bijušo impērijas varenību, droši, ka nav ieinteresēti latviešu institūta, kā Latvijas tautas veidošanā un nostiprināšanā. Un ir skaidrs, ka esošos Latvijā savus iepriekšējā posma kolonistus impērijas vara izmantotu kā integrācijas procesu šļeļošu spēku.

ES kā kopums, ir samērā vienaldzīgs un nav pretimnākošs vēlmei veidot saliedētu, nacionālu valsti. Jo tā tirgus ekonomikas principi balstās uz cilvēku brīvu plūsmu ES teritorijā, cilvēkus pielīdzinot patēriņa interesēm, un patēriņa ražōšanas vajadzībām. Nacionālas valsts veidošanā ES nav ieinteresētēta.

Latvijas valdošās partijas, kuras dažādi mainot savus nosaukumus un atsvaidzinot savus biedrus, pārvalda valsti jau vairāk kā 20 gadus. Nacionālas valsts, vienota latviešu institūta, kā Latvijas tautas vienības veidošanās apdraudēto to apšaubāmo politiski ekonomisko līdzšinējo darbību, kā arī draudzētu ar iespēju stāties tiesas priekšā daudziem no šo partiju dalībniekiem par ekonomiskiem noziegumiem. Tātad arī šis politiskās partijas, kuras var apzīmēt kā oligarhus veidojumus un kliķes, nav nekādi ieinteresētas nacionālas valsts veidošanā. Un to rīcība ir vienmēr šādus centienus šķeļoša, pat, ja ši rīcība notiek zem nacionālas valsts veidošanas lozungiem. Lozungi jau ir tikai lozungi, nevis virzību nosakoša būtība.

Lai noturētu šo politisko partiju koalīcijas, precīzāk- kliķu koalīcijas diktatūru, ir veikta dažādu šķēršļu un barjeru veidošana likumos un to pamatotos aktos, kuru rezultātā Latvijas tautai nav relaās pieejas savas suverenās varas izmantošanai. Un pašlaik Saeimā, kur būtu jāatrodas tautas pārstāvjiem sēž krietni mazāk par 1% LV pilsoņu izvirzīti pārstāvji. Pārstāvji, kuriem nekādi nav interese, lai pārstāvniecību Saeimai veidotu latvieši savā vairākumā. Tāpēc arī no valsts puses integrācija līdz šim vairāk līdzinās deintegrācijai.

Atliek vien pate latviešu tauta un mums kaimiņos esošas līdzīgas mūsu valstij tautas. Kuru interesēs ir nacionālu valstu nostiprināšana un izveide. Bet arī šajā ziņā, līdz ar deintegrācijas valsts, arī valstu politiku, jo ne tiai Latviju pārvalda kliķu koalīcijas, latvieši, arī citu kaimiņvalstu tautas ir lielā mērā demoralizētas, atrodas jukās un nesaprašanā, ar galēji atšķirīgiem viedokļiem. Un katrs mēģinājums nopietni šos viedokļus saskaņot, gan pašas Latvijas, gan arī plašākā skatā, tiek tūlītēji apspiesta no visām iespējamām pusēm. Jo galu galā ir jāsaprot, ka dzīvojam nevis demokrātiskā pasaulē, ES, Latvijā, bet gan diktatūru, diktatūras pārvaldītā. Un tas, ka vairs nav izteikti diktatori, karaļi, imoperātori, kuri atklāti asiņaini apspiež mēģinājumus pēc neatkarības, brīvības un nacionāls demokrātiskas valsts, tomēr pašreizējās diktatūras ir vēl nebijuši rafinētas un savā parazītiskumā vēl nebijuši varenas. Un vienīgais veids, kā iespējams tām pretoties ir kooperēšanās gan ekonomiski, gan politiski, gan arī finansiāli. Ir vienkārši jāsaprot, ka problēma tautai nav krievi vai latvieši, kaut kādas minoritātes, bet gan demokrātijas kā tādas trūkums, nesakārtotība un kliķu patvaļa, diktāts.

Puuks ziema 2012.
Vilnis Gricaičuks-Puriņš

P.S. nedaudz papildināts un gramatiski palabots komentāra variants šeit: http://www.draugiem.lv/pooh/blog/?p=10194760

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
K.R.

Rakstā minētā "integrācija" var būt tikai, kā starpposms uz nākotnes pilnvērtīgu visu svešo asimilāciju. Lēnām process virzās un tas ir galamērķis. Viss pārējais ir "fufels". Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Luopenminded

Pārvērtējot vadonismu Latvijā 30 Autors:Gatis Krūmiņš, Valdis Tēraudkalns, Mārtiņš Mintaurs, Aivars Stranga, Valters Ščerbinskis, Vita Zelče, Deniss Hanovs

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Effect of Migration on European Political Thought and Decision-making Process 0 Autors:Artis Pabriks, Deniss Hanovs, Valdis Zagorskis, Roswitha King, Tatjana Muravska, Ivars Indāns, Elgars Felcis, Ali Gitmez, Aija Lulle, Dace Akule

Ragana 255x203

Raganu medības 24 Autors:Deniss Hanovs