Par ko klusē cietumu sienas 2

Cietumos naktīs valda „klusais terors”, bet no rīta izbrauc līķu rati — kā viduslaikos mēra skartās pilsētās.

Iesaki citiem:

Pavasara trauksmi pazīst ne tikai daba, bet arī cilvēki. Tāpat kā dabā, atkarībā no vietas un sugas arī cilvēkiem tā izpaužas dažādi. Pagājušais pavasaris bija zīmīgs ar vairākiem satraucošiem notikumiem. Viens no tiem noslēdzies tikko ar tiesas spriedumu par noziedzīgu nodarījumu — bēgšanu no cietuma. Neapšaubāmi ir apsveicami, ka latviešiem pasprukušie, bet poļu un lietuviešu kolēģu notvertie žuļiki saņēmuši pelnīto sodu [1].

Taču pēc pagājušā aprīlī izvirzītajām versijām pārāk daudz jautājumu palicis neatbildēts, tādēļ nav iespējas izdarīt nepieciešamos secinājumus par to, kas tad patiesībā notika. Slikti, ka aizbēga, labi, ka noķēra un notiesāja. Tomēr mēs neesam mazi bērni un zinām, ka jebkurai, pat gardi pagatavotai šokolādes medaļai, ir divas puses. Trūkst otras puses — kādēļ bija iespējama tik ciniskas formas bēgšana?

Ak, jā, maiņā trūka 6 uzraugu:”(...)mierīgi pārrāpušies pāri apmēram divarpus metrus augstajam mūrim, jo, atšķirībā no citiem cietumiem, šeit nav iekārtota tā saucamā drošības josla jeb dubultmūris, turklāt ārējais sargtornis bijis tukšs, jo trūkstot darbinieku (…) Kā skaidroja K. Seržants, Centrālcietuma ārējā apsardzē jābūt 29 apsargiem, bet kadru trūkuma dēļ bijuši tikai 23…”[2] Cik zināms, gan izveidot joslu vai, ja tās nav, tad parūpēties, lai tieši tur būtu sargi, neprasa daudz naudas, bet organizatoriskus ieguldījumus, kas acīmredzot izpalikuši.

Iespējams, ka pie vainas bija kāda sazvērestība: ”Tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds (LPP) un Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Sergejs Zlatoustovs pieļauj, ka cietumnieku bēgšanā no Centrālcietuma varētu būt iesaistīti cietuma darbinieki,” ziņoja LETA. Cietuma koridoros nekad ieslodzītais nedrīkst atrasties viens pats — tā nav slimnīcas teritorija, kur no palātas var staigāt šurpu turpu. Cietuma koridorā (apsargu ciešā uzraudzībā) iespējams uzkavēties labi ja minūti, atgriežoties uz kameru no pastaigas, ja kāds no ieslodzītajiem kavējas. Nu kā var zāģēt restes, turklāt droši vien vairāku nedēļu garumā, bez apsargu ziņas? Turklāt zāģēšana rada troksni, ko nevar nedzirdēt citi ieslodzītie. Ģipškartona siena, koridors bez uzrauga, aizzāģētās restes, tukšs sargtornis, sagaidoša mašīna… Protams, var būt kāda veiksmīga sagadīšanās, bet te nu visiem “Monte Kristo” ir neticami paveicies,'' atzīst kāds bijušais ieslodzītais.”[3]

Jo tālāk, jo fakti kļūst interesantāki — izrādās, ka bažas par „palīdzīgo roku klātbūtni” pastiprina arī konstatētais fakts par cauruma lielumu sienā: „kā vispār pa tāda izmēra caurumu ir iespējams tikt ārā,”[4] atzinis tā laika Tieslietu ministrs pēc notikuma vietas aplūkošanas. Te jāatzīst, ka tiešām televīzijā rādītie vīri nav maza auguma. Vai iespējams, ka tie pa šo valsts maizē pavadīto kārtējo gadu būtu pieņēmušies tik ļoti miesās?

Šogad, pēc prokurores teiktā, atliek vien konstatēt —esam tai pašā punktā:” Dolgova sacīja, ka izmeklētājiem nav izdevies noskaidrot, kā cietumnieku rokās nonācis bēgšanas arsenāls — mobilais tālrunis un zāģis. Apsūdzētie sacījuši, ka aizliegtie priekšmeti jau atradušies kamerā, kad viņi tur tika ievietoti. Lai arī kratīšanas laikā netika atklāti bēgšanas «palīglīdzekļi», cietuma darbinieku vaina izmeklēšanas gaitā netika pierādīta. Prokurore pavēstīja, ka apsūdzētie bēgšanai gatavojušies vismaz divus mēnešus. Bēgšanas brīdī apsūdzēto kamerā atradušies trīs citi cilvēki. ...Pēc Dolgovas teiktā, ieslodzītajiem izdevies aizbēgt galvenokārt finanšu līdzekļu un kvalificētu cietuma darbinieku trūkuma dēļ.”[5]

Arī motivācija šai bēgšanai ir vērtējama dažādi — kā piemērs medijos izskanēja neapmierinātība ar izvirzīto apsūdzību. Nemaz jau nerunājot par riskiem, kādiem vajadzēja pastāvēt vismaz bēdzēju apziņā šim pasākumam kā tādam. Ja risku nebija, tad, protams, šai norādei nav pamata. Jebkurā gadījumā nevaru piekrist apgalvojumam ne par darbinieku, ne īsti šajā lietā arī par naudas trūkumu[6]. Kas notika īstenībā? Pastāv bažas, ka visdrīzāk sabiedrība to neuzzinās.

Nepamanītās nāves

2007.gada 30.janvārī notiesāti vēl divi cilvēki[7], kas vēl pat nesasniedzot pilngadību ir pašapliecinājušies šaušalīgā formā:” Saskaņā ar apsūdzību sava vienaudža slepkavību apsūdzētie plānoja 2005. gada 23. decembrī, bet realizēja naktī uz 25. decembri, laikā, kad bija atļauts skaļāk klausīties radio.

Lietas materiāli liecina, ka Z. un K. sita J.L., līdz viņš zaudēja samaņu un atsitās ar galvu pret sienu. Pēc samaņas atgūšanas cietušais saņēma sitienus pa galvu ar palagā ietītu tualetes poda vāku, pēc kā J.L. atkārtoti zaudēja samaņu. Kad cietušais atguvās, K. un Z. pateica upurim, ka nogalinās viņu. L. deva laiku uzrakstīt atvadu vēstules tuviniekiem. Pēc vēstuļu uzrakstīšanas cietušais atkārtoti piekauts, nogrūsts zemē un ap kaklu apmesta džinsa auduma josta, kā arī izdarīti vismaz pieci sitieni ar dzelzs stieni, pēc kā abi kameras biedri nožņaudza J.L. Lai noziegums izskatītos nežēlīgāks, kamerā izmētātas visas tur esošās mantas. Neviens no cietuma uzraugiem nav dzirdējis kliedzienus vai aizdomīgus trokšņus kamerā, kur 25. decembrī atrada nogalināto jaunieti.”[8]

Pārsteidzošākais fakts, ka cietuma darbinieki, kam jārūpējas par drošību un uzraudzību iestādē, atkal neko nebija manījuši līdz pat brīdim, kad puiku uzgāja mirušu Ziemsvētku dienas rītā. Tieši tā dēļ nepilngadīgs jaunietis Ziemassvētku brīnuma vietā sastapās ar nāvi. Kādi secinājumi? No darba atlaists dežūrējošais uzraugs un aizrādījums cietuma priekšniekam.

Gandrīz vai identisks gadījums, kura vienīgais iemesls ir nolaidība un bezatbildība no darbinieku puses notika arī 2005.gadā, bet Cēsīs: ”Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē divi jaunieši nogalināja savu vienaudzi — 1989.gadā dzimušu puisi. Kā pusaudžu konflikta iemesls tika minēta noslepkavotā "slapināšana gultā". Abi nakts vidū ap plkst.2 nolēma nogalināt savu istabas biedru. Jaunietis pamodināts un uzaicināts iet kopā uzpīpēt uz mazgāšanās telpu. Pēc kopīgās smēķēšanas viens no jauniešiem apmetis upurim ap kaklu un savilcis iepriekš sagatavoto cilpu. Auklas savilkšanas brīdī flomāsteri salūzuši un nosmērējuši puiša rokas. Tā kā ar pirmo mēģinājumu nodoms nav izdevies, otrs slepkavības iniciators piepalīdzējis auklu savilkt, līdz jaunieti nožņaudza. Jaunieša līķi mazgāšanās telpā ieslodzījuma vietas darbinieki atrada ap plkst.5.30.”[9] Un, protams, tam sekojoša identiska reakcija, kā Matīsa cietumā: „Saistībā ar notikušo no amata atbrīvots Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādes virsnieks, kurš dienā, kad iestādē tika nogalināts audzēknis, bija atbildīgs par kārtības uzturēšanu. Iestādes vadītājam izteikts rājiens un noteikts pienākums īstenot organizatoriskus pasākumus, lai šādi atgadījumi turpmāk vairs neatkārtotos.”[10]



Plaisa pieaug

Kas šiem gadījumiem kopīgs? Ja vien iespējams kaut uz brīdi nedomāt par divu pēdējo gadījumu smagajām sekām, tad atbilde ir vienkārša — cietumu sistēmā bieži ir situācijas, kad cilvēki neatrodas tajā vietā, kur tiem jābūt. Vai varbūt šo cilvēku nav vispār? Nē, cilvēki ir, bet jautājums — ko viņi dara un kā dara? Kāpēc tik bieži ir situācijas, kad pie šādiem incidentiem cietumu darbinieki nav vainīgi, bet vainīga ir nauda, jo tās ir par maz. Vai arī vainīga ir valdība, jo „sēž uz naudas” un nevienam nedod. Un nav bijis iespējams visu garo neatkarības gadu laikā, īstenojot daudzos modernās būvniecības projektus Rīgas Centrālcietumā, tā īsti apskatīties, ka trūkst elementāras teritorijas novērošanas, ja reiz nav tik daudz darbinieku, kas dežūrē šai teritorijā. Un nav bijis iespējams kaut vienu reizi naktī uzraugam pastaigāt pa naksnīgajiem Matīsa un Cēsu cietumu koridoriem, lai aplūkotu uzraugāmos. Naktīs valda „klusais terors”, bet no rīta izbrauc līķu rati — kā viduslaikos mēra skartās pilsētās.

Es nedomāju, ka situācija var mainīties pati no sevis kaut vienā no šīm situācijām. Nerodas arī nekāda pārliecība, ka kaut kas līdzīgs nevarētu atkārtoties. Es vēlētos, lai pietiekami nopietni mēs uztvertu to, ka: „Zaudējot brīvību, personas eksistence un tiesību aizsardzība gandrīz pilnībā kļūst atkarīga no slēgtās iestādes personāla, vadības un valsts amatpersonām”[11]

Mūsu valstī šādi mehānismi pastāv, bet kā tie darbojas, tas ir cits jautājums. Domāju, ka piemēru, kas līdzīgi augstāk minētajiem, ir gana. Ieslodzījuma vietu pārvaldei šādu situāciju novēršanai ir no iekšlietu sistēmas palikušas divas nopietnas funkcijas: operatīvās darbības un izmeklēšanas.[12] Prokuratūrai brīvības atņemšanas iestāžu uzraudzības funkcijas[13]. Šim instrumentu klāstam no šī gada varam pievienot arī Tiesībsargu. Ja vēl minētajam uzskaitījumam pievieno klāt Tieslietu ministrijas institucionālo pārraudzību, tad sistēma izskatās diezgan barga, un tajā, šķiet, būtu jānotver ikkatra novirze no normas. Tomēr tā nav.

Man nav lielas pārliecības par to, vai tiesu varas atzarā esošai sistēmai, kāda neapšaubāmi ir Ieslodzījuma vietu pārvalde, būtu jāveic operatīvā darbība, kas ir represīvi manipulatīva un tīri policejiska funkcija. Vēl vairāk man ir šaubas par to, vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes izmeklētāji var būt pietiekami objektīvi izmeklējot lietas, kurās iesaistīti viņu kolēģi kā darbinieki un kur uz kārts ir likts cunftes mundiera gods, kā tas bija gadījumā ar bēgšanu pagājušā gada pavasarī no Rīgas centrālcietuma. Kā tad lai rīkojas gadījumos, kur izmeklētāju darbības rezultātā mundieri var zaudēt izmeklētāju priekšnieks? Tāpēc viss ir tā, kā ir.

Cik zināms, ieslodzījuma vietu uzraudzības jēdziens ir lielā mērā atkarīgs no katra prokurora personīgā ieskata. Jo sevišķi tas skar rajonu cietumu uzraudzību. Tiesa, arī tālākā uzraudzības ietvara regulējuma, piemēram, Ministru kabineta noteikumu līmenī šai funkcijai nav.

Būtu nepieciešama izšķiršanās, ko tad īsti iesākt ar visām šīm uzraudzībām un varām. Ir skaidrs, ka turēšanās par katru cenu pie represīvajām funkcijām turpina palielināt plaisu starp cietuma amatpersonām un ieslodzītajiem, pretstatot vienus otriem, veidojot savdabīgu cietuma policiju, kura, kā redzams, nav dzīvotspējīga, jo cietumā darbojas pavisam citi likumi nekā policijā. To noliegšana vai ignorēšana nepārtrauc to pastāvēšanu un darbību. Ja tos noliedz, tad ir Rīgas centrālcietums, kur ir, kas izmeklē notikušo, bet nav, kas uzrauga teritoriju, vai arī Matīsa un Cēsu cietums, kur ir, kas nemākulīgi strādā ar „aģentūru”, bet nav neviena, kas justu sevī pienākumu apskatīties, ko naktīs dara nepilngadīgie.





_________________________

[1] Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa lietā par bēgšanu no Centrālcietuma 2007.gada 16.aprīlī atzina par vainīgiem Ēriku Atkačovu, Viktoru Atamanovu, Ričardu Prāvecu un Alekseju Ivanovu. Atkačovam tiesa piesprieda trīs gadu un sešu mēnešu brīvības atņemšanu, mantas konfiskāciju un trīs gadu policijas kontroli. Atamanovam tiesa piesprieda trīs gadu brīvības atņemšanu, mantas konfiskāciju un trīs gadu policijas kontroli. Ivanovam un Prāvecam tiesa piemēroja trīs gadu brīvības atņemšanu.

[2] „Bēgšana caur riģipša sienu gar tukšu sargtorni”; Latvijas Avīze - 10. augusts (2006);


[3] „Bēgšana caur riģipša sienu gar tukšu sargtorni”:Latvijas Avīze - 10. augusts (2006);

[4] „Cietumnieku bēgšanā varētu būt iesaistīti cietuma darbinieki”:LETA - 09. augusts (2006);

[5]„No Centrālcietuma izbēgušajiem prasa bargus sodus”:«Apollo» - Ceturtdiena, 12. aprīlis (2007) ;

[6] „Gruži zem paklāja”, I.Kronberga:www.politika.lv;

[7] Rīgas apgabaltiesa 2007.gada 30.janvārī par nežēlīgu pusaudža slepkavību 2005.gada Ziemassvētkos Matīsa cietuma Nepilngadīgo izmeklēšanas nodaļā apsūdzētajiem Kārlim Zariņam un Andrejam Kukainim piesprieda 15 gadu brīvības atņemšanu ar mantas konfiskāciju un trīs gadu policijas kontroli.

[8] „Par pusaudža slepkavību Matīsa cietumā — 15 gadu cietumsods”: LETA - Otrdiena, 30. janvāris (2007);

[9] „Par vienaudža nožņaugšanu piespriež 11 gadu cietumsodu”: LETA , 2005. gada 28. jūlijs


[10] „Par vienaudža nožņaugšanu piespriež 11 gadu cietumsodu”: LETA , 2005.gada 28. jūlijs

[11] A.Kamenska „Rokasgrāmata slēgto iestāžu monitoringa veicējiem”: Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs, 2003;

[12] Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums, spēkā no 1.01.2003; www.likumi.lv; 22.panta, 1.daļas 2.p;

[13] Prokuratūras likums, spēkā no 1.07.1994; www.lrp.gov.lv; 2. un 15.panti;

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

cietumniex - cietums@kamera.lv 07.05.2007 00:23
Sisteema ir galiigaa pakaljaa..!!
..........
............Ko te MELSHAT!?
............................................ Virsniekiem un cietumsargiem..FORMAS nav..-jo Kalviitim NAUDAS nav!! Skaitaas valst apgaade..??
........
..........kaa valsts pret amatpersonu- taa cilveeki pret valsti..!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

600 19.04.2007 14:30
Kad bija obligātais dienests, lika zaldātiņiem sargāt. Tagad nav kas stādā, cik zinu ar algām esot tā pašvakāk.

Saistītie raksti
Sods 255x203

Gruži zem paklāja 2 Autors:Ilona Kronberga

Citi autora darbi
Zirgs

Kas ir laime? 1 Autors:Ilona Kronberga