Labdien, lasītāji. Šodien divas lietas. Pirmkārt, par Abrama Kleckina interviju Atkarīgajā Rīta Avīzē un, otrkārt, par anonīmo gļēvuli Anglosaxi un viņa viņdien smīnīgi uzdoto jautājumu par Eiropas Cilvēka tiesību tiesu.

Par Kleckinu man nav daudz sakāma. Lai cilvēks runā, ko runādams, man tikpat ļoti tas neinteresē, cik pēc viņa sapratnes man neinteresēja NRTP pasākums, kurā viņš ieradās ļoti ilgi pēc pasākuma sākuma un tāpēc nedzirdēja to, kas tika runāts par Skatu no malas. Žurnālistikas profesoram droši vien būtu kaut kas jāsaprot par netieši dzirdētu informāciju. Paldies viņam, ka viņš mani tik jauneklīgu saskata, lai mani sauktu par puiku. Manos gados tas ir pavisam jauki. Bet vienā ziņā profesors gan ir iebraucis ļoti dziļās auzās. Tas ir ar šādu apgalvojumu: “Viņš [Streips] ir tik sen prom no Amerikas, ka ir aizmirsis, kā tur lietas notiek. Amerikā par tādu uzvedību, kādu atļaujas šeit, viņš neizlīstu no tiesām.” Nezinu, vai Kleckins vispār kādreiz ir bijis Amerikā, bet domāju, ka tik ļoti ilgus gadus strādājošs profesors zina, kas ir ASV Konstitūcijas 1. grozījums un varbūt ir šo to padzirdējis arī par goda un cieņas aizskaršanas likumu, kura ietvaros tā dēvētajām publiskajām personām (un politikāņi un viņu ielikteņi dažādās pārvaldes iestādēs visi ir publiskas personas) goda un cieņas aizskaršanu ir milzīgi daudz grūtāk pierādīt nekā privātpersonām, jo publiskām personām, sevi izliekot vispārējai apskatei, ir jārēķinās, ka citi komentēs to, ko redz un dzird, pirmām kārtām jau žurnālisti. Nezinu, par kādu manu “uzvedību” Kleckins domā, ka Amerikā kāds mani tiesātu, bet vēl vienu gan gribētos pateikt: Ja reiz mana uzvedība ir tik ļoti traka, tad kāpēc mani tik reti kāds sūdz tiesā Latvijā, kur goda un cieņas aizskaršanas likumdošana ir krietni vaļīgāka nekā Amerikā? Tikai divas reizes tas tā ir noticis. Ar abām jaunkundzēm no Latvijas ultranacionālistu spārna bija jātiesājas visu ceļu līdz Augstākajai tiesai. Ar LETA žurnālistu, kurš uzmeta lūpu par to, ka reiz raidījumā teicu, ka īsti žurnālisti neuzvedas tā, kā viņš uzvedās kādā Delnas preses konferencē — tur bija vajadzīga tikai viena tiesas sēde. Starpība starp to pirmo un to otro — pa starpu Latvija paguva iestāties Eiropas Savienībā, un arī Latvijā tiesneši sāka saprast, ka, pirmkārt, komentārs nevar būt patiess vai nepatiess, jo tas pauž viedokli un, otrkārt, žurnālistiem ir visas tiesības komentēt sev apkārt notiekošo. Vienvārdsakot, cienījamajam profesoram atkal ir nācies mazdruscītiņ samuldēties. Gadās arī tā.

***

Kas attiecas uz anonīmo gļēvuli Anglosaxi, viņš pēdējo reizi, kad rakstīju par cilvēka seksualitātes lietām Latvijas jaunā “pujāta” kontekstā (arī viņam nācās samuldēties, pie tam krietni vairāk nekā mazdruscītiņ), smīnīgi pajautāja, ko tad es domāju par Eiropas Cilvēka tiesību tiesu, vai arī tur visi esot idioti. Runa ir par tiesas spriedumu kādā Austrijas lietā, un tā vietā lai to visu izskaidrotu Anglosaxim un citiem, ļaušu to darīt britu cilvēka tiesību profesoram Robertam Vintemutem no Londonas Karaliskās augstskolas Juristu fakultātes. Lūk, ko par attiecīgo spriedumu ir rakstījis viņš:

Eiropas Cilvēka tiesību tiesa šodien izplatīja spriedumu lietā Schalk & Kopf pret Austriju. Tiesa pagaidām vēl nebija gatava Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas 12. pantu interpretēt tā, lai liktu Eiropas padomes dalībvalstīm atļaut viendzimuma pāru laulības, taču tiesa nepārprotami norādīja, ka šis secinājums, iespējams, mainīsies tad, kad lielāks skaits dalībvalstu pārtrauks viendzimuma pāru izslēgšanu no laulību jēdziena. Patlaban to ļauj septiņas valstis – Beļģija, Islande, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Spānija un Zviedrija. Konkrētāk runājot, tiesa sprieda, ka 12. pantā minētie vārdi „vīrieši un sievietes” (tie ir vārdi, kuri ir izskausti no Eiropas Savienības fundamentālo tiesību hartas 9. panta) vairs nav uzskatāmi par vārdiem, kuri nosaka, ka „12. pantā paredzētās tiesības laulāties visos gadījumos ir ierobežojamas tā, lai laulības pieļautu tikai divu pretējo dzimumu cilvēku laulāšanos.”

Vēl tiesai bija jāspriež, vai Austrijai bija pienākums ieviest reģistrēto partnerattiecību likumu viendzimuma pāriem, kurš stājās spēkā 2010. g. 1. janvārī, atbilstoši 14. panta (diskriminācijas aizliegums) un 8. panta (cieņa pret privāto un ģimenes dzīvi) prasībām. Trīs no septiņiem tiesnešiem sprieda, ka Austrijai tāds pienākums bija. Vairākums – 4 tiesneši – vienīgi sprieda, ka „nevaram kritizēt Austrijas likumdevēju par to, ka Reģistrēto partnerattiecību likums netika ieviests ātrāk,” vai arī par to, ka Austrija reģistrētiem viendzimuma partneriem nenodrošina statusu, kas „atbilst laulībai visos sīkumos.” Tiesneši uzsvēra, ka jaunā likuma dēļ „tiesa netika lūgta izpētīt, vai jebkādas viendzimuma pāru juridiskas atzīšanas trūkums būtu uzskatāms par 14. panta un arī 8. panta pārkāpumu, ja šāds trūkums pastāvētu joprojām.” Tas nozīmē, ka lietā pret Eiropas valsti, kas atsakās atzīt jebkāda veida reģistrētas partnerattiecības viendzimuma pāriem, tiesa, ļoti iespējams, varētu konstatēt 14. un 8. panta pārkāpumu.

Būtiskākais elements tiesas spriedumā, ja runājam par viendzimuma pāriem Eiropā un citur pasaulē, ir šāds: Tiesa pirmo reizi ir nākusi ar atzinumu, ka 14. pants ir savienojams ar 8. pantā paredzēto „cieņu pret privāto un ģimenes dzīvi.” Laikā no 1983. līdz 1996. gadam Eiropas Cilvēka tiesību komisija konsekventi apgalvoja, ka viendzimuma pāris bauda „privāto dzīvi,” bet ne „ģimenes dzīvi,” tomēr šis pats princips netika attiecināts uz neprecētu vīrieša un sievietes pāri. 2001. gadā tiesa šo principu apstiprināja, noraidot lūgumu izskatīt lietu Mata Estevez pret Spāniju. Laikā kopš tam viendzimuma vienlīdzīgo tiesību atzīšanas oponenti ir citējuši šo lietu kā pamatu viendzimuma pārus izslēgt no principa „ģimenes dzīve” atbilstoši 8. panta prasībām. Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas (ILGA) Eiropas nodaļa, Starptautiskā Cilvēka tiesību organizāciju federācija (FIDH), Starptautiskā juristu komisija un Centrs padomu sniegšanai par individuālām tiesībām (AIRE) rakstiski lūdza tiesu vēlreiz padomāt par jautājumu Marta Estevez lietā un konkrēti atteikties no iepriekšējās domāšanas. Tiesa tā arī izdarīja: „Tiesa konstatē, ka laikā kopš 2001. gada, sabiedrības attieksme pret viendzimuma pāriem daudzās dalībvalstīs ir attīstījusies ļoti ātri. Laikā kopš tam ievērojams skaits dalībvalstu ir nodrošinājušas juridisku atzīšanu viendzimuma pāriem. Arī Eiropas Savienības likumos arvien biežāk viendzimuma pāri tiek iekļauti jēdzienā „ģimene.” Skatoties uz šo attīstību, tiesa uzskata, ka būtu mākslīgi saglabāt uzskatu, ka atšķirībā no pretējo dzimumu pāra, viendzimuma pāris nedrīkst baudīt ‘ģimenes dzīvi’ atbilstoši 8. panta prasībām. Tāpēc lietas pieteicējiem – tas ir viendzimuma pāris, kurā abi cilvēki dzīvo stabilās de facto partnerattiecībās – ir attiecības, kuras atbilst jēdzienam ‘ģimenes dzīve,’ tieši tāpat, kā tas būtu, ja runa būtu par pretējo dzimumu pāri.”

Lai arī četri no septiņiem tiesnešiem nekonstatēja Konvencijas pārkāpumu, spriedums ir ievērojams solis viendzimuma vienlīdzīgo juridisko tiesību nodrošināšanas virzienā. Schalk & Kopf spriedumā pirmo reizi ir atzīts, ka viendzimuma pāriem ir tiesības baudīt „ģimenes dzīvi.” Atklāta paliek iespēja, ka valsts, kurā nav nekāda veida reģistrētu partnerattiecību viendzimuma pāriem, pārkāpj Konvencijas noteikumus. Turpmāk viendzimuma pāru iesniegtās lietas tiesai ļaus spriest arī par šādu jautājumu.

***

Gaidīsim notikumu tālāko attīstību.

Jauku visiem dienu!