Foto: NFR
Stahanoviešu sūtība bija „iedot valstij vairāk ogļu”. Vai tāds ir augstākās izglītības uzdevums?
Labas un kvalitatīvas attīstības politikas izstrāde nav iespējama, ja netiek noteikti izmērāmi politikas rezultāti – tādi rādītāji, kas raksturo sasniedzamo mērķi un nodrošina iespējas sabiedrībai seko līdzi tā sasniegšanas progresam. Šāda pieeja tiek izmantota daudzos dokumentos, gan mūsu valstī, gan Eiropas savienības kontekstā. Viens no populārākajiem ir „ES 20202” stratēģijā izvirzītas prioritātes – veicināt izaugsmi un nodarbinātību ES kopumā un katrā ES dalībvalstī atsevišķi – kvantitatīvais mērķis (indikators), kas dalībvalstīm, tajā skaitā arī Latvijai, būtu jāsasniedz līdz 2020.gadam, ir, palielināt iedzīvotāju (30-34 gadu vecumā) ar augstāko izglītību īpatsvaru līdz 40%. Apsveicami, ka IZM rezultatīvo rādītāju jautājumam ir piegājusi kompleksi un sagatavojusi pārskatu par visiem to lielumiem. Reti sastopama parādība nozarē.
Kvantitatīvais mērķis izceļojies pa visiem iespējamiem attīstības politikas plānošanas dokumentiem un to projektiem, beidzot ir sasniedzis arī nākamā perioda ES struktūrfondu dokumentus un pat Nacionālo attīstības plānu. Interesanti, ka visos šajos minētajos dokumentos un arī daudzos šeit neminētos, tā sasniegšanu saista ar augstāko izglītību, papildus resursu piešķiršanu, intensīvāku un apjomīgāku iedzīvotāju iesaistīšanu mācību procesā, aizrunājoties līdz obligātai augstākai izglītībai visiem iedzīvotājiem. Iedzīvotāju skaits, kuriem nepieciešama augstākā izglītība tiek pat precīzi aprēķināts, tomēr, ja mērķis ir 40%, tad vajadzētu to palielināt līdz 71 000 iedzīvotāju, vismaz. Vienkāršiem vārdiem sākot – “valstij vajag vairāk ogļu”.
Tomēr neskatoties uz visu šo autoritatīvo izdevumu kopēju noskaņojumu, ka valstij nepieciešams „vairāk ogles”, mēģināsim loģiski argumentēt un rast sasaisti ar augstāko izglītību. Daži pieņēmumi pārdomām:
1)Parasti šādā vecumā augstskolās jau nemācās, bet jā mācās, tad studējošo īpatsvars ir neliels, savietojot mācības ar darbu vai zinātni.
2)Īpatsvars ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita šajā vecuma grupā, ko savukārt ietekmē migrācija un dzimstība.
3)Labas un kvalitatīvas izglītības nepieciešamību nosaka konkrētās ekonomikas pieprasījums pēc darbaspēka un struktūra (tāpēc Īrijā (augstākais īpatsvars) tas vienmēr būs atšķirīgs no Bulgārijas (zemākais īpatsvars), jo Īrijas industrijas pieprasījums atšķiras no Bulgārijas lauksaimniecības pieprasījuma).
Lai ilustrētu augstākminētās tēzes tuvāk aplūkoju situāciju Somijā, kas tiek uzskatīta par labu piemēru visās jomās, īpaši augstākajā izglītībā, zinātnē un inovācijās.
Ko mēs redzam?
Somijā, iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību 30-34 gadu vecumā nepalielinās, ir stabils un pat samazinās (jo iespējams ka ekonomika ir sasniegusi kādu dabisku līdzsvara stāvokli starp IT industriju, mežsaimniecību un pakalpojumiem). Tas protams nenozīmē, ka iedzīvotāju skaits, kas apgūst augstāko izglītību samazinātos, tieši pretēji, tad ir dubultojies. Iespējams, ka tas ir saistīts ar migrāciju, jo Somija ir pievilcīga valsts darbaspēkam ar zemāku izglītības līmeni, bet, iespējams, ka Somijā mācās citu valstu iedzīvotāji, kas arī tiek uzskaitīti kopējā kohortā. Igaunijā pēdējā gadā laikā arī samazinās šīs grupas īpatsvars, Lietuvā – pieaugums ir vēl straujāks, bet reizē arī nestabilāks. Latvijā, iedzīvotāju skaita ar augstāko izglītību pieaugums ir īpaši izteikts. Atsevišķos Latgales novados šis īpatsvars ir pat lielāks kā Rīgā. Droši vien jautājums ir – vai sasniegtā kvalitāte ir tam atbilstoša un kas ir tas darba tirgus (uzņēmumi ar augstu pievienoto vērtību) struktūru, kas augstskolu „saražoto produkciju” izmanto? Iespējams, ka pareizās atbildes nav tālu jāmeklē. Tomēr tas netraucē, šo kvantitatīvo mērķi aktīvi „virzīt” dažāda līmeņa attīstības politikas plānošanas dokumentos, argumentējot (pareizāk sākot „attaisnojot”) papildus resursu ieguldījumu augstākās izglītības jomā, kas šobrīd ir ar zemākajiem rādītājiem.
Vai šādam rādītājam ir vieta attīstības politikas dokumentos?
Jā, tam ir vieta. Protams, ja to izmanto tam mērķim, kam tas ir paredzēts, proti – politikas rezultāts, kas raksturo nacionālās ekonomikas struktūras īpatnības. Tas noteikti nav tikai un vienīgi augstākās izglītības „produkcijas” raksturlielums. Tāpēc, lai cik „augstos un gudros” ES politikas dokumentos arī tiek publicēti un argumentēti kvantitatīvie mērķi, vajadzīga saprātīga to pielietošana un sapratne par to izmantošanas ierobežojumiem. Lai arī nosaukumā ir vārdi „augstākā izglītība” tas nenozīmē, kas radītājs raksturo augstākās izglītības pieprasījumu.
Nobeigums.
Ar šo nelielo piemēru vēlējos norādīt uz nepieciešamību domāt un rūpīgi pārbaudīt argumentus, kas tiek izmantoti diskusijās par kvantitatīviem mērķiem, īpaši augstākās izglītības jomā. Kaut arī neliegšos, – saprotu nozares argumentus šāda mērķa izmantošanai. Vieglāk ir uzturēt saukli – „valstij vajag vairāk ogļu”, jo pretējā gadījumā būtu jārunā par nepatīkamām pārmaiņām nozarē. Vai veselīgs skepticisms ir nepieciešams? Jā, noteikti, gan no ekspertu, gan sabiedrības puses! Īpaši tad, kad varam atrast “zinātniski pamatotus” argumentus!