Labrīt, lasītāji!Šodien vēl mazliet par Valsts prezidenta Valda Zatlera Vecgada naktī teikto sakarā ar jaunas politiķu paaudzes nepieciešamību mūsu valsts sabiedriski politiskajā apritē. Prezidents arī paģērējis pārdomas par to, kā ierindas pilsonim likt saprast, ka tāds vai cits deputāts pārstāv, lūk, tieši viņu. Viena doma -- atteikties no "lokomotīvju" principa, kurā sevišķi populāras (vai "administratīvos resursus" sevišķi aktīvi izmantojušas) personas tiek saliktas sarakstos visos vēlēšanu apgabalos pēc kārtas. Tāds cilvēks pēc definīcijas nevar pārstāvēt kāda konkrēta pagasta vai lauku sētas vēlētāju, lai arī, protams, tas neattiecas uz pāris ļoti konkrētām vietām un konkrētiem cilvēkiem mākoņos un piejūras teritorijā, jo viņiem ir gadījusies tā lielā laime, ka viņu intereses personīgi pārstāv pat vairāki deputāti vienlaikus.
Prezidentu var apsveikt ar domu, ka politikā būtu jādarbojas ļaudīm, kuri no lietām kaut ko sajēdz. Pašreiz mums ir deputāti, kuriem vienīgais nepieciešamais talants ir podziņas piespiešana pareizajā brīdī. Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ja kāda no mūsu universitātēm šonedēļ sarīkotu eksāmenu par tā dēvēto finanšu glābiņa plānu, kuru deputāti viņnedēļ apstiprināja nakts tumsā, lielākoties “tautas kalpi” izgāztos ar blīkšķi, kurš būtu dzirdams no Zilupes līdz Rucavai. Taču nepārprotams ir arī cits fakts: profesionāli cilvēki strādā savā profesijā. Turklāt visi zinām, ka valstij ļoti nepieciešamie speciālisti finanšu un ekonomikas jomā būtu spiesti piedzīvot krasu ienākumu samazināšanu, ja kļūtu par ministriem vai deputātiem. Tāpēc jau mums ir izveidojusies valsts, kurā ir jēdziens “speciālists politikānis.” Saeima ir visai pilna ar ļaudīm, kuri tur ir atradušies jau kopš kādreizējās Augstākās padomes laikiem. Kaut vai tie paši tēvzemieši — pat ļoti iespējams, ka viņi spētu atrast kaut dažas jaunas domas, ja nebūtu tas apstāklis, ka gandrīz bez izņēmuma Saeimā viņus pārstāv masīvkoka mēbeles.
Man būtu piedāvājams daļējs risinājums, kādu vietām izmanto manā dzimtenē ASV. Proti, ja reiz Satversmē ir ierakstīts, ka viens cilvēks nedrīkst būt Valsts prezidents vairāk, kā astoņus gadus no vietas, tad kāpēc to pašu neierakstīt arī par Saeimas deputātiem? Diez vai mūsu parlamentā patlaban ir kāds, bez kura Latvijas likumdevēja iekārta nevarētu iztikt nekādi. Pavadi vienu vai divus termiņus Saeimā un tad agriezies profesijā, kuru tu zini — kalpo sabiedrībai atkal kā ārsts, lopaudzētājs, skolotājs vai komponists, it īpaši, ja esi tāds, kurš par spīti gariem gadiem Saeimā visās avīzēs pēc kārtas turpina gausties par to, cik tas ir briesmīgi nepatīkami. Sākumā šo kārtību izlozes kārtā varētu attiecināt uz pusi, bet pēc četriem gadiem — uz otru pusi deputātu. Kadru maiņas problēma atsevišķām partijām, it īpaši valdošajā “elitē”, ir visnotaļ acīmredzama, ja reiz visi tie, kuri tiek izbīdīti ministru posteņiem un citiem amatiem patiešām ir paši labākie, kādus attiecīgās partijas var sameklēt, taču visām partijām ir arī jauniešu nodaļas, kurās vismaz teorētiski būtu kaldināmi nākamie tautas pārstāvji. Tiesa, savā amatā nevarētu atgriezties, piemēram, kādreizējais Kompartijas cenzors Latvijas radio, bet tas nekas.
Jauku visiem dienu!