Labrīt, lasītāji!Šorīt laikrakstā Diena Latvijas Ārpolitikas institūta ilggadējais vadītājs Atis Lejiņš ir paziņojis, ka viņš ir nolēmis stāties politiķu aprindās. Tiesa, viņš nav pateicis, tieši kurās aprindās, taču ir paziņojis, ka "jānāk jaunai paaudzei politikā," turklāt jautājis: "Vai jauna Latvijas neatkarības paaudze ir gatava iet politikā? Ar šādiem cilvēkiem tad arī es vēlos strādāt politikā mūsu kopīgās nākotnes vārdā."

A. Lejiņa vadītais Brīvības un solidaritātes fonds jau izsenis veido partnerattiecības ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Pirms gada televīzijas raidījumā “Viss notiek,” A. Lejiņš sociāldemokrātijai Latvijā paredzēja izaugsmes iespējas, jo “bagāti cilvēki nemaksā nodokļus.” Blakus nepieciešamībai nodrošināt, ka arī bagāti cilvēki maksā nodokļus, šodien Dienā viņš ir paģērējis valsts finansējumu partijām, elektroniskās reklāmas ierobežošanu priekšvēlēšanu laikā, “lokomotīvju” principa atcelšanu, atteikšanos no ofšoru firmām “kur faktiski tiek atmazgāta valstī nozagta nauda,” un spekulāciju ierobežošanu nekustāmā īpašuma jomā ar attiecīgi palielinātiem nodokļiem tad, ka nekustāmais īpašums tiek pārdots.

Domājams, ka pašreizējā situācija, kuru Dienas Bizness ir precīzi aprakstījis ar vārdiem “apnicīgi bezatbildīgais politiskais cirks,” liek sarosīties visvisādiem ļaudīm. 9. Saeimas vēlēšanās piedalījās 19 partijas un partiju saraksti, tajā skaitā tas pats LSDSP, kurš ar 3,5 procentiem bija pirmais aiz svītras pēc tām partijām, kuras pārvarēja 5% barjeru. Un te nu atkal būs jādomā par jēdzienu par diviem latviešiem un trim partijām. Arī Sabiedrībai citai politikai sevi prezentē sociāldemokrātiskā kontekstā, turpat brīžos, kad domā nevis par izdabāšanu Krievijai, bet par valsts ekonomiku, sevi pozicionē arī Saskaņas centrs. (Tā līderis Urbanovičs, starp citu, vakar Latvijas Avīzē stāstīja, ka arī viņa partijai tuvākajā laikā taisoties pievienoties viens bars sociāldemokrātu, lai arī tie neesot “Dinēviča un Īvāna sociāldemokrāti.) Ja politiskajā kategorijā “viss, izņemot pašreizējo valdošo koalīciju,” saradīsies liels bars pretendentu, tad dažam labam līdz tiem pieciem procentiem aizstiepties būs visai grūti. Pirmo reizi, iespējams, mēs redzēsim politikas pārdali klasiskajā Rietumeiropas variantā — ekonomiski liberālas un ekonomiski konservatīvas partijas. Bet no tās lielās vienotības, par kuru valdošās koalīcijas kontekstā tagad runā pat valdošās bandas pārstāvji, diez kas nebūs. Protams, katram savs ceļš ejams, bet tomēr. Lūdzu, neaizmirsīsim, ka jaunas Saeimas vēlēšanas tuvākajā laikā būtu ļoti izdevīgas gan “Tautas” partijai, gan arī “zaļajiem zemniekiem,” jo Latvijas rajonos tām ir ļoti daudz lietā liekamu “administratīvo resursu.” Turklāt cerības var būt pat vislielākās, bet dažu mēnešu laikā partijām, kurām šo “resursu” nav, būs ļoti grūti iešūpoties.

Vakar atsevišķi bloga lasītāji piedāvāja arī šādu domu: Ja jau Streipam viss tik ļoti nepatīk, tad arī Streipam vajadzētu iet politikā. Nevajadzētu vis. Es visās savās šūnās esmu žurnālists, un žurnālistika demokrātiskā sabiedrībā ir tikpat svarīga, kā politika, jo žurnālistika ideālā variantā ir sabiedrības sargsuns. Turklāt, un tas ir būtiskākais, es būtu ļoti slikts deputāts tādā nozīmē, ka jēdziens “obligātais balsojums” man būtu pagalam svešs. Un vēl, lasītāji labi zina manu runāšanas/rakstīšanas stilu. Tas, kas ir piemērots blogam vai avīzei, nebūs tikpat piemērots Saeimas tribīnei, no kuras man arī gribētos teikt precīzi to, ko domāju par tiem kolēģiem deputātiem, kuri atbalsta naudas atmazgāšanas legalizēšanu, sistēmu, kurā šoferis un šofera dēls ir kvalificēti kļūt par valsts uzņēmumu vadītājiem, domu, ka nodokļu nemaksāšana ir atalgojama ar Valsts prezidenta amatu u.tml. Ja kāds gribētu mani redzēt deputāta amatā, tad paldies sirsnīgs jo sirsnīgs, bet nē, paldies.

Tikams, tad, kad Ivars Godmanis atgriezīsies no Dienvidkorejas (interesanti, ka cilvēks nolēmis doties uz ārzemēm tieši tajā brīdī, kad notiek galvenā saruna par valdības reorganizāciju), viņš varēs pievērsties domai par “izlīguma valdību.” Te jāatceras, ka patlaban ir paredzēts krietni samazināt ministriju skaitu, un visiem “izlīguma” dalībniekiem šajā ziņā nebūs, ko piedāvāt. Galvenais būs atbrīvoties no tiem ministriem, kuri visvairāk ir vainīgi pie tā, ka valdību mūsdienās Latvijā vairs atbalsta tikai apmēram katrs sestais no visiem iedzīvotājiem. Ja “izlīguma” kontekstā būs saruna arī par profesionalitāti, tad nudien ardievas Ministru kabinetam būtu jāsaka Šleseram, kuram ministrēšana ir tāds kā ģimenes bizness un hobijs, Slakterim, kura angļu valodas zināšanas arī ir pietiekami labas, lai pateiktu “good bye,” Veldrem, kura zirgi viņu gaida, Rozem, kuru lauksaimniecība jau sen vēlas redzēt aizejam, nevis atnākam. Un galvenais, jaunai valdībai tomēr ir un vēlreiz ir jābūt tādai, kura atsakās no šoferiem amatos, atbalsta Ata Lejiņa domu par ofšoru tīkla atšķetināšanu, lai arī kur tā pavedieni vestu, ir gatava godprātīgi iecelt profesionālu KNAB vadītāju, un nudien apņemas darboties tā, lai nebūtu pastāvīgas un nepārtrauktas aizdomas par nebūšanām.

Jauku visiem dienu!