Pārejot ar acīm pāri pagājušā gada fotogrāfijām atradu vienu no pagājušā gada tweetup par ne-konferenci Govcamp, un atcerējos, ka man taču par šo gribējās kautko pateikt.
Manuprāt, fantastiski, ka mēs esam nonākuši tik tālu, ka no dažiem aktīviem ierēdņiem nāk iniciatīva, kas balstās uz iekšēju nepieciešamību uzlabot savu darbu, komunikāciju ar sabiedrību un efektivizēt lēmumu pieņemšanu valsts pārvaldē. Nezinātājiem – 23.janvārī ir plānota nekonference Govcamp Latvia 2010 (www.govcamp.lv), kas būs veltīta „ jauno mediju, tehnoloģiju un sociālo platformu iespējām valsts pārvaldes darbā“. Tāpēc dažas dienas pirms šī notikuma kavējos dažās pārdomās par plānoto notikumu. Lai arī es esmu ar visu savu būtību par to, ka valsts pārvaldes nākotne ir tuvāk tautai, un turklāt internetā un līdzdalības rīkos, brīžiem mani māc šaubas, vai es to piedzīvošu.
Mēs jau sen sapņojam par vienkāršotu līdzdalību sabiedriskajās apspriedēs, par valsts iestādēm, kas nevis pēc ilgas kaunināšanas uzklausa sabiedrisko viedokli (lai to pēc iespējas tomēr neņemtu vērā), bet ir proaktīvas sabiedrības viedokļa izzināšanā.
Patiesībā šis pasākums ir viena neliela daļa no procesa, kas ir aizsācies jau ilgāku laiku atpakaļ ar elektroniskajām apspriedēm, vai galu galā nepieciešamības uzklausīt sabiedrības viedokli pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas. Tomēr ir daži aspekti, kas man neliek lēkāt aiz sajūsmas, ka tas beidzot ir noticis.
Pirmkārt, vai kāds vēlas ne tikai teorētiski, bet arī reāli ņemt vērā sabiedrības viedokli?
Skat, tikko parādījās ziņa par to, ka Mērsraga iedzīvotāji ir parakstījuši memorandu, ka vēlētos izstāties no Rojas novada. Tiesa, sapulcējās vien 312 no 1976 (dati uz 01.2006) iedzīvotājiem, tomēr tā ir zīme. Ko uz to atbild ministrs Zalāns? Viņš saka – sorry, ļaudis, dzīvojiet mierā ar Likumu un saticībā Rojas novada ietvaros. Cik bieži Jūrmalā tiek ņemts vērā sabiedrības viedoklis par apbūvi? Tādējādi, mēs varam uztaisīt 100 saitus par to, ka kautkur jāsalabo iela, jānovāc nelegāla atkritumu kaudze vai kā labāk plānot pašvaldības budžetu, bet tam nebūs jēgas, ja nevienam politiskajā līmenī nav ne mazākās vēlmes mūs uzklausīt. Tai pat laikā, kautkad jau ir jāsāk un kāpēc gan nepasapņot, ka pienāks tā diena, kad pilsētas dome izlems, ka varētu naudu iztērēt nevis pēc savām, bet sabiedrības prioritātēm?
Otrkārt, man nereti rodas jautājums par to, kam tas viss vajadzīgs? Patiesībā, ja neskaita dažus tūkstošus etuziastu, NVO darbinieku, progresīvu ierēdņu, nav daudz tādu, kam ir vitāla vajadzība izteikt viedokli par apbūvi piemājas teritorijā, likumiem, kas tiek pieņemti, vai ielām, kas būtu jāasfaltē. Jo, ja jau visus tas tik ļoti interesētu, elektroniskajās apspriedēs piedalītos vairāk kā vidēji 20 cilvēku. Piemēram, par savu namu apsaimniekotāju, kas regulāri rīko aptaujas par apsaimniekošans uzlabošanu, esmu dzirdējusi nevisai labas atsauksmes no kaimiņiem, jo „jau apnicis, lai taču liek mierā“. Respektīvi, man liekas naivi domāt, ka mūsu sabiedrība sēž pa mājām un gaida tik iespēju, kad beidzot varēs kautkur e-nobalsot par pašvaldības budžeta labāku izlietojumu. Un tas nav izglītošanas jautājums, ļoti daudziem cilvēkiem pietiek ar savām problēmām, un vienīgais par ko viņi grib balsot, ir „Dziedošās ģimenes“. Galu galā, lielākā daļa mūsu valsts vēlētāju nav gluži tie, kurus var nosaukt par digital natives un – būsim reāli – viņi par tādiem arī nekļūs. Tai pat laikā no otras puses, pēc 10 gadiem arī Latvijā pilnībā pieaugs pirmā pilnībā digitally native paaudze, un parādīsies pensionāri, kuriem nebūs par grūtu kautko paveikt tehnoloģiju vidē.
Un galu galā, mēs vēlamies sasniegt Government 2.0. – tādu pārvaldību, kurā noris informācijas apmaiņa uz abām pusēm. Tomēr, kamēr bogošana, tvītošana un būšana sociālajos tīklos būs pieejama tikai politiķiem, kuri lielākoties to ir nodevuši gādīgajās PR speciālistu rokās, progresu nez vai sagaidīsim. Un mani, piemēram, ir visai sarežģīti ieinteresēt ar 90% politiķu blogu, kas atgādina sausas preses relīzes, jo es neesmu politikas procesa fanāts. Manuprāt, svarīgi ir ne tikai tur [internetā, sociālajos tīklos] būt, bet arī būt tā, lai kādam [ne tikai paša partijas biedriem] būtu interesanti to lasīt. Katra darbība sociālajos tīklos var parādīt, ka cilvēks ir atvērts sarunai ar sabiedrību. Tomēr, kas ir atļauts politiķiem, nav atļauts ierēdņiem, lai gan mani interesētu arī tas, kā klājas mūsu Zemkopības ministrijas departamentu vadītājiem Briselē un Ženēvā aizstāvot mūsu pozīcijas. Un nevis no preses relīzēm, bet gan no twitter.
P.S. Lūk, piemēram, tops ar 2009.gada labākajiem pasākumiem Gov2.0 jomā
http://blogs.gartner.com/andrea_dimaio/2009/12/29/a-year-in-review-top-ten-for-government-2-0-in-2009/ Pievērsiet uzmanību uzmundrinošajam numuram 1.