Labrīt, lasītāji!Man ir nudien skumji raudzīties, kā kārtējo reizi Latvijas sabiedrībā sāk virmot antisemītisms. Uzrodas televīzijā viens advokāts, pilnīgi bez jebkāda pamatojuma paziņo, ka valdība plāno ebrejiem par pazaudētiem īpašumiem maksāt nevis 32, bet gan veselus 150 miljonus latu -- un sākas. Delfos komentēšana (un oi, kā man ir jāsmaida par portāla apgalvojumu, ka komentos tas "aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām") jau tagad ir ārpus jebkādām morāles un pieklājības normām un uz rasu naida kurināšanas robežas tā ir pietiekami bieži.

Uzreiz, lūdzu, saprotiet — es ne mirkli negribu teikt, ka cilvēki, kuriem kompensācijas liekas neakceptējamas, visi ir antisemīti. Arī Grūtups ne, lai gan atcerēsimies, ka par viņa grāmatu “Ešafots” “diezgan kompetenti avoti” (tā pats advokāts Latvijas Avīzei raksturojis avotu viņa pārliecībai par 150 miljoniem latu) teica, ka antisemītisms tajā bija pamanāms. Taču “Tautas” partijas sevis prezentēšana īsteno latviešu aizstāvju lomā šajā gadījumā pretstatī latviešus pret citiem, un tam nevar nebūt sabiedriska, ne tikai politiska rezonanse.

Šodien Dienā persona, kura sevi sauc “sestdienis,” apgalvo, ka ebreju prasības šajā gadījumā neesot uztveramas nopietni, jo par Pasaules Ebreju restitūcijas organizāciju, kura šajā jomā darbojas, nekas daudz viņam neesot zināms. Lai nu paliek tas, cik nopietni ir uztverams cilvēks, kurš vēlas komentēt slēpjoties aiz anonimitātes (ne īpaši), taču viens būtu jāsaprot pavisam, pavisam skaidri. Ebreju pasaulē jautājums par kompensāciju nav vairāk vai mazāk nopietns atkarībā no tā, cik daudz vai maz par to ir rakstīts internetā. Un sabiedrībai arī nevajadzētu pārāk zemu novērtēt to, cik spēcīgs un ietekmīgs pasaulē un it īpaši mūsu sabiedrotajās Amerikas Savienotajās Valstīs, ir ebreju veidotais lobijs.

Cik man zināms, nekad runa nav bijusi par domu, ka būtu jāmaksā kompensācija par visu, ko Latvijas ebreji zaudēja 2. pasaules kara laikā, par katru dzīvokli, par katru gleznu, par katru veikalu. Ir pilnīgi taisnība, ka kompensāciju par kara laikā zaudēto varētu prasīt ne vien ebreji, bet pietiekami daudz visādu tautību cilvēku. Runa, kā to šodien Latvijas Avīzē skaidro kādreizējais ārlietu ministrs Artis Pabriks, ir par sabiedrisko organizāciju īpašumiem. Latvijā, piemēram, pirms kara bija desmitiem sinagogu. Cik tādu ir tagad? Katrā gadījumā, patlaban valdība ir tikai izveidojusi darba grupu, kura izpētīs, kas, ko un kā. Kamēr tā nav pat sākusi savu darbu, mētāties ar jēdzienu “150 miljoni” ir labākajā gadījumā bezatbildīgi. Ir arī sliktāki varianti.

Mani nekad nav beidzis mulsināt atsevišķās Latvijas sabiedrības daļās paģērētais jautājums par to, vai latvieši, kuri likteņa griežos ir cietuši tik briesmīgu postažu, drīkst pat domāt par kompensācijām kādiem citiem. Ja man sāp, tas nenozīmē, ka tev nedrīkst sāpēt. Vēl vairāk, es nevaru zināt, vai tev sāp vairāk vai mazāk kā man. Jautājums par kompensācijām ir pietiekami konkrēts. Parādi papīrus, runāsim par naudu. Tas nav un nedrīkst būt jautājums par to, ka viena briesmīga tauta kaut ko pieprasa no mūsu mīļās un pūkainās tautas. Ne tā ir briesmīga, ne mūsējā ir balta un pūkaina. Uzsveru vēlreiz — jautājums ir par konkrētiem īpašumiem, ne par tautu savstarpējām attiecībām.

Jauku visiem dienu!