Raksts

Par Draugiem un zaķiem — pārdomas otrdienā


Datums:
24. marts, 2009


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Pārsteigumu manī izraisīja šodien lasītā ziņa -- ka portāls Draugiem.lv grasās svinēt piecu gadu jubileju. Pārsteigumu tāpēc, ka gadījumā, ja man kāds negaidīti jautātu, cik vecs šis portāls ir, es teiktu nu, kaut kur 10 gadu jau droši vien būs.

Draugiem Latvijā ir kļuvis par visnotaļ automātisku dzīves sastāvdaļu, tas ir kļuvis par ģenērisku lietvārdu — “sazināsimies Draugos.” Materiālā, kuru lasīju par Draugu gaidāmo jubileju, bija teikts, ka tas precīzāk ir apzinājis savu publiku (latvieši), nekā, piemēram, starptautiskais un savā ziņā līdzīgais portāls Facebook. Par Facebook klientu kļuvu salīdzinoši nesen, un daļēji tāpēc, ka kaut kāda iemesla dēļ portāls Draugiem.lv ārzemēs ne vienmēr īpaši labi darbojas, un manas māsas Čikāgā tam bieži vien nevar pieslēgties vispār. Facebook mēs visi varam sazināties. Bet Facebook man joprojām ir visai svešs, neesmu to apguvis. Tiesa, neesmu īpaši apguvis arī visas tās daudzās iespējas, kādas piedāvā Draugi — laikam jau tur var ganīties daudzu, daudzu stundu garumā, spēlēt spēles, klausīties mūziku. Man godīgi sakot tam visam nav laika, man Draugiem ir tāds papildu e-pasta serveris, kur sazināties ar ļaudīm. Bet arī veids, kā atrast cilvēkus, kurus citādi varbūt atrast nebūtu iespējams. Katrā gadījumā, Draugu veidotāji ir absolūtākie malači, prieks par viņiem, un daudz laimes topošajā dzimšanas dienā!

***

Masu informācijas līdzekļu interesi piesaistījusi Valsts prezidenta nesenā vizīte kādā pamatskolā, kurā viņš bērniem stāstījis, ka viņam skolā iesauka esot bijusi “Zaķis.” Man personīgi interesantāks likās tas, ko viņš atbildēja uz jautājumu par to, kuram Latvijas prezidentam viņš gribētu līdzināties. Valdis Zatlers šajā kontekstā nosauca Jāni Čaksti. Atreferējumā, kādu es lasīju laikrakstā, šī doma tālāk netika attīstīta, bet līdzības starp pašreizējo un Latvijas Republikas pašu pirmo prezidentu tomēr nav īpaši acīmredzamas. Katrā gadījumā Jānis Čakste neiznira nenokurienes, kā to izdarīja V. Zatlers. Šajā ziņā viņš drīzāk ir salīdzināms ar Vairu Vīķi-Freibergu, kura arī par Valsts prezidentu kļuva visnotaļ negaidot, lai gan ne gluži tikpat lielā “nupat izvilkts no atvilktnes” nozīmē, kā tas bija ar Zatleru — par V. Vīķi-Freibergu kā kandidāti inteliģentu aprindās runāja jau pāris nedēļas pirms gaidāmajām vēlēšanām. Bet, kas attiecas uz Čaksti kopumā, viņš jaunajai Latvijas valstij bija fundamentāli svarīga persona, 1922. gadā pirmajās Valsts prezidenta vēlēšanās Saeima viņu ievēlēja gandrīz vienbalsīgi, piedevām viņš bija vienīgais (gribas pat teikt — vienīgais iespējamais) kandidāts. Kā atzīmēts Ādolfa Šildes grāmatā Valstvīri un demokrāti, “Tautas Padomes un Satversmes Sapulces laikā Čakste bija nevien šo likumdošanas iestāžu vadītājs, bet vispār Latvijas republikas augstākais reprezentants.” Pašreizējais prezidents gan de facto, gan de iure līmenī ir mūsu valsts “augstākais reprezentants,” bet līdz Čakstes statusam viņam vēl krietni jāpaaugas — sākotnējo haosu prezidenta darbā jau sen aizstājusi stāja, kura lielākoties ir valstsvīra cienīga, taču sevi salīdzināt ar cilvēku, kuram bija vistiešākie nopelni Latvijas valsts izveidošanā un vadīšanā (otrās prezidenta vēlēšanās 1925. gadā viņš bez īpašām problēmām pārspēja i Kārli Ulmani, i pašu Raini) — tam nu gan vēl nav pienācis laiks.

Jauku visiem dienu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!