Labrīt, lasītāji!Šorīt laikrakstā Diena uzsākta jauna tā dēvētās "Privātās dzīves" diskusija, šoreiz -- par to, kā Latvijas ļaudīm patīk rušināties pa dārzu. Laikraksta lieliskā Latgales korespondente Anna Rancāne raksta, ka ar to rodoties problēmas -- zemes uzaršana, mēslojums, grūtības ar strīpaino amerikāņu vaboli u.tml. Priecājos par šādu atzinumu: "Varētu pati izaudzēt stādus uz palodzes, bet nejaukais kaķis apgrauzīs, tam jau neiestāstīsi, ka tā nav speciāli viņam sēta kaķuzāle."
Jo man ir precīzi tā pati problēma. Arī es ar vislielāko prieku uz saulainās virtuves palodzes audzētu baziliku un lociņus un pētersīļus un visu pārējo, kas kulinārijā ir superduper garšīgs, bet man ir četrkājains strīpainis Otto, kuram viss zaļais ir kā Vinnijam Pūkam medus pods. Pat ledus salātu lapas viņš grauž ar vislielāko entuziasmu. Dzīvojamā istabā ir tikai viens stāds, tas ir stāds ar ērkšķiem, kurš pats sevi prot pasargāt pret nikno ienaidnieku. Citādi viss zaļais manā dzīvoklī stāv vienā no guļamistabām, kur kaķis klāt netiek. Esmu apradis ar situāciju, dzīvi jau tā pavisam negrauj. Bet vēl A. Rancāne atradusi par vajadzīgu piemetināt lūk, ko: “Tāpat zinu, ka atkal un atkal pirkšu sēklas, sapņošu, braukšu, stādīšu. Un neskumšu, ka ražā saņemtais būs neicīgāks nekā ieguldītais darbs, pūles, sviedri un lati. Tāpēc, ka bez dārza latvietis nav latvietis. Un tas tik tiešām ir punkts uz āmen!” Bāc! Es tomēr esmu latvietis arī bez dārza, Rīgas centrā labākajā gadījumā tādu varētu stādīt uz mājas jumta, bet manai mājai tas tāds slīps padevies, diez kas nebūs. Bet vēl vairāk — dziļi, dziļi mūsu tautā ir iesakņojusies šī doma par “mans kaktiņš, mans stūrītis zemes,” patlaban tā varbūt atkal kļuvusi aktuālāka, jo pilsētā dažs labs latvietis vairs nevar atļauties dzīvot. Taču no mana mīļā laikraksta tādu diskrimināciju nu gan es nebiju gaidījis, un pieļauju, ka arī redkolēģijā ir ne viens vien latvietis, kuram dārza nav un kurš tāpēc mazāk par latvieti nejūtas. “Latvieši ir zemnieku tauta” — krietni novecojis jēdziens.
***
Savukārt vienā no Latvijas pilsētām vasarā atkal veidosies gandrīz pilnībā krieviskais pasākums, kurš saucas “Jaunais vilnis.” Šogad Latviju tur pārstāvēs patiešām superīgā dziedātāja Aiša, lai viņai veicas. Bet, ar raksturīgo kaimiņvalsts augstprātību, pasākuma organizētāji atraduši par vajadzīgu arī apspriest Latvijas sabiedriski politiskās aktualitātes, proti, viens no festivāla patroniem, pianists un “Tautas” partijas deputāts Raimonds Pauls, ar katru gadu jūtoties sašutušāks par kritiku, kāda pret viņu tiek vērsta, un maskaviešiem tas nebūt nav pa prātam: “Pēc dažādām intervijām un parādīšanās televīzijās ekrānos žurnālisti tik ļoti sāk viņam kost” — tā pavēstījis viens no festivāla rīkotājiem Igors Krutojs. “Jo uzmanīgāk un labvēlīgāk jūs izturēsieties pret Raimondu Paulu, jo lielāka būs varbūtība, ka viņš Jaunajā vilnī joprojām piedalīsies.”
Lai man piedod Igors Krutojs un visa festivāla komanda, bet droši vien arī viņi būs pamanījuši, ka cita starpā viņu mīlulis patlaban piedalās Latvijas politikā, un nebūt ne no tā labākā gala. Ne vien viņš ir kādreizējais valdošās bandas spīdošs eksemplārs, viņš ir viens no tiem deputātiem, kurš nejūtas ne mazāko kritiku pelnījis, un pietiekami bieži viņš presē ir gaudies par to, ka neviens viņu nesaprot. Man godīgi sakot ir pilnīgi pie vienas vietas, vai maestro piedalās vai nepiedalās importa pasākumā, kurš jūlijā un augustā notiks Jūrmalas krastmalā kopā ar kaimiņvalsts lielākām un mazākām zvaigznēm, kuras dziedās ar fonogrammas “palīdzību”, vakara vadītājiem, kuri ir aizmirsuši pat elementārāko pieklājību, atrodoties citā valstī u.tml. Taču, kamēr viņš ir viens no Latvijas tautas priekšstāvjiem, viņš ir pelnījis visu kritiku, kādu sev nodrošinājusi i viņa pārstāvētā partija, i kliķe, kuru tā vadīja laikā no 2004. gada decembra līdz pat neseniem notikumiem Saeimā. Nebūtu Raimonds Pauls līdis politikā, nebūtu nekādas kritikas, ja nu vienīgi, kā katru gadu, jautājumā par to, kāpēc kādreizējais valsts kultūras ministrs uzskata, ka Latvijā reizi divpadsmit mēnešos ir jārīko pasākums, kurš no “a” līdz “z” notiek citā, ne valsts valodā. Pagaidām viņš joprojām ir deputāts. Ar pilnīgi visu no tā izrietošo.
Jauku visiem dienu!