Labrīt, lasītāji!Kamēr visi ar aizturētu elpu gaidām uzzināt, vai Rīgu paredzamajā laikā vadīs Maskavas interešu ieliktenis vai nenosedzamo solījumu grandčempions, aplūkosim citu ar politiku saistītu jautājumu, proti -- pārmaiņas Saeimas kārtības rullī.

Mazākā no tām — Saeimas priekšsēdētājs turpmāk drīkstēs savu āmuriņu izmantot aktīvāk, ne vien, lai pasludinātu debašu beigas, bet arī, lai apklusinātu deputātus un viesus brīžos, kad viņi sākuši izturēties pārāk trokšņaini. Varu iedomāties, ka brīžiem Saeimas priekšsēdētāji gribētu āmuriņu izmantot vēl aktīvāk — lai kādam sevišķi no valodas caurejas cietušam deputātam (Dobeļa kungs, mēs domājam par Jums) vienkārši uzsistu pa pauri, bet tas vismaz pagaidām jaunajos noteikumos nav paredzēts.

Lielākais jautājums ir par to, ka sākot ar nākamo, tātad, 10. Saeimu, deputāti, kuri pamet savu frakciju, vairs nedrīkstēs veidot jaunu frakciju. Kā zināms, šādi šajā “gudro galvu” sasaukumā rīkojās tie ļaudis, kuri aizgāja no “Jaunā laika” un tēvzemiešiem un izveidoja “Pilsoniskās savienības” frakciju. Piedevām, kad Saeima beidzot atbrīvojās no kaunpilnā apstākļa, ka viens no tēvzemiešiem turpināja būt deputāts arī pēc tam, kad kļuva juridiski, un ne tikai morāli skaidrs, ka viņš vēlēšanās ir nodarbojies ar balsu uzpirkšanu, nākamā tēvzemiete arī pievienojās PS frakcijai, un toreizējās valdošās bandas paceltā īkšķa robotu bars samazinājās par vienu vienību.

Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Muižniece ir svētulīgi paziņojusi, ka šīs pārmaiņas ir vajadzīgas, jo deputātu aiziešana no vienas frakcijas uz nākamo esot “vēlētāju mānīšana.” Nu, tas kā to skatās. Tie deputāti, kuri PS frakcijas veidošanā piedalījās no “Jaunā laika” puses, nudien mānīja vēlētājus, it īpaši tos, kuri atcerējās, ka deputāti par uzticību Repšem … oi, atvainojos, partijai bija apzvērējušies pat baznīcā. Taču procesa rezultātā spēku samērs Saeimā nemainījās ne pa sprīdim, turklāt par JL tolaik bija uzdodami pietiekami nopietni jautājumi. Tie, kuri aizgāja no tēvzemiešiem, arī, iespējams, mānīja vēlētājus, bet pozitīvā nozīmē, jo viņi, vismaz tā jācer, vairs nevēlējās piedalīties tajā pretīgi ciniskajā bodītē, par kuru mūsu valsts parlamenta valdošā koalīcija jau sen bija kļuvusi. Tajā skaitā ar tēvzemiešu grandu (t.i., “batjkas”) pilnu svētību. Jebkas, kas samazinaja valdošās kliķes pārliecību, ka tā var rīkoties pilnīgi, kā vien tai ienāk prātā, bija svēta lieta, un tēvzemiešu vēlētāji acīmredzot tika “mānīti” tik tālu, ka balsu pircēju partija varēja lolot uz čubināt azotē, un tas varbūt nebija gluži tas, kas TB/LNNK vēlētājiem 2006. gada vēlēšanās bija padomā. Starp citu, ar tādu pašu “vēlētāju” mānīšanu nodarbojās Štokenbergs un Pabriks, un gods viņiem par atzinumu, ka “stabilitātes garanta” vadībā “Tautas” partija nonāca visnotaļ tālu no ideāliem, ja par ideālu neuzskata partijas saimnieka aprūpēšanu. Līdzīgi ar Visvaldi Lāci, kurš aizgāja no zaļajiem zemniekiem, lai arī, ja viņš būtu tik ļoti vieds, kā par viņu nupat notikušajās Eiroparlamenta vēlēšanās stāstīja “Visu Latvijai!”, viņš nekad nebūtu aizdevis savu uzvārdu organizācijai, kuras vienīgais mērķis šajā grēcīgajā pasaulē ir sargāt Puzes ķeizaru no cietuma.

Būtība te, manuprāt, tomēr ir cita. Neatkarīgs deputāts Saeimā ir lētāks prieks par frakciju. Frakcijai ir vajadzīgas telpas, sakari, transports, konsultanti un viss pārējais. Neatkarīgi deputāti var pērties, kā pašiem tīk. Politika no tā jau nemainās. Opozīcija valdošās bandas varaskārei un patvaļai bija opozīcija neatkarīgi no tā, vai kāds bija frakcijā vai ārpus tās. Tomēr tajā pašā laikā vēl lielāka būtība te ir cita, proti — cik ilgi mūsu valstī turpināsies jaunu partiju veidošana? It īpaši politikas nosacīti latviskajā galā? Nevēlos apšaubīt apziņu, kuras pamatā ir principi, bet, piemēram, vai ir jebkas cits, kā tikai personiskas ambīcijas, kuras lika Guntaram Krastam izveidot Libertas.lv? Šodien Dienā ar lielu aizelšanos mums tiek pastāstīts, ja attiecīgās partijas sāks vākties kopā, tad šādu procesu varētu pat atbalstīt laikraksta kādreizējā (un vai, kā viņas attiecīgajā amatā pietrūkst!!!!) redaktore Ēlerte. Tā tomēr ir svēta lieta. Domājot par nākamajām vēlēšanām, ļoti derētu atteikties no domas par to, kurš būs lielākais puika vai lielākā meitene smilšu kastē, un vairāk domāt par to, ka Latviju nevajadzētu atdot Maskavas interešu bīdītājiem (tiesa, pastāv maza iespēja, ka šķelšanās vēl notiks arī “Saskaņas” centrā), ka latviešiem tomēr nav vajadzīgs vesels ducis visādu partiju. Princips, ka Latvijai ir jābūt tiesiskai valstij ar godīgu un caurskatāmu valsts pārvaldi, nav nekas sarežģīts. Ja ļaudis var atteikties no personīgajām ambīcijām un arī no murgošanas par to, ka Latvijā ir vai vajadzētu būt tikai etniskiem latviešiem, tad kopā nākšana nav neiespējama. Un tad varbūt 10. Saeimā vairs deputātu “staigāšana” nebūs tik ļoti vajadzīga.

Jauku visiem dienu!