Labdien, lasītāji!Dienā šodien ir interesants materiāls par studentiem, kuri Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Roberta Ķīļa vadībā veic dažādus sociālantropoloģiskus eksperimentus (universitātes, ne stratēģiskās komisijas ietvaros). Šajā gadījumā puisis un meitene Armands un Gunita devās uz dažādām publiskām vietām un sāka skūpstīties -- vispirms maigi, bet pēc tam jau ļoti kaismīgi un aktīvi. Mērķis bija paskatīties, kā pret viņiem reaģē apkārtējie. Viena sieviete tramvajā esot meiteni raustījusi aiz pleca un šņākusi, ka ir jāizbeidz netiklība. Bet, kā ziņo paši eksperimenta dalībnieki, "vīrieši interesi nav centušies slēpt un notiekošo pētījuši atklāti. (..) Tāpat stiprā dzimuma pārstāvji nav izteikuši nekādus aizrādījumus, un gluži otrādi -- no viņu puses dažbrīd atskanējuši uzmundrinājuma saucieni."

Lasot man prātā nāca doma, ka gluži tikpat pretimnākoši “stiprā dzimuma pārstāvji” diez vai būtu, ja eksperimentu būtu veikuši divi viena un tā paša dzimuma locekļi. Divas meitenes vēl varbūt — daudzu heteroseksuālu vīriešu starpā pornogrāfija, kurā savstarpēji ņemas divas vai vairāk sievietes, man ne gluži saprotamu iemeslu dēļ ir ļoti lielā topā, bet divi puiši? Diez vai skanētu mudinājums, kuru dzirdēja puisis un meitene: “Davaj, davaj, tā turpināt.”

Jādomā par to man bija tāpēc, ka katru reizi, kad Rīgā notiek praida pasākums, no tā pretinieku puses skan bļaušana par pārmērīgu seksualitātes demonstrēšanu publiski, lai arī nekas tamlīdzīgs vismaz Rīgā nenotiek vis. Roberta Ķīļa studenti nu ir pierādījuši, ka tā ir selektīva bļaušana. Protams, nevaru zināt vai tie vīrieši, kuri priecājās par Armandu un Gunitu, ir tie paši, kuri praida laikā ar naidā izvalbītiem ģīmjiem uzvedas kā primitīvi radījumi, bet lietas būtību tas nemaina. Ja kaislīga skūpstīšanās publiski ir noraidāma viena veida pāriem, tad tai būtu jābūt noraidītai visa veida pāriem.

Šajās dienās Rīgā ir notikusi konference “Homoseksuālisms: Pagātne, tagadne un nākotne.” Pats vadīju paneļdiskusiju par to, kā LGBT cilvēku tiesības ir attīstījušās Rietumeiropā. Viesi diskusijā bija Eiroparlamenta deputāte un lesbiete Ulrike Lenačeka, Vācijas parlamenta deputāts un gejs Volkers Beks un aktīvists un gejs Naidžels Varners no Lielbritānijas. Visos trīs gadījumos viņi pārstāv valstis, kurās aizspriedumi pret seksuālajām minoritātēm ir kļuvuši par ļoti lielu izņēmumu, tajā skaitā arī U. Lenačekas pārstāvētajā Austrijā, kura būtībā ir konservatīva katoļu valsts. Viņa un V. Beks ir neiztrūkstoši dalībnieki Austrumeiropas praida pasākumos, tajā skaitā Vācijas parlamentārietis pērn bija Maskavā, kad tieši Eirovīzijas laikā praids tika izdzenāts, kā arī šogad, kad ekscesu no milicijas un OMON puses nebija jo, kā stāstīja pats Volkers, “mēs bijām izveicīgāki un gudrāki.” Taču vēl vairāk paneļdiskusijas laikā skanēja pārdomas par to, ka starptautiskas organizācijas var būt patiess glābiņš tiem, pret kuriem atsevišķās valstīs tiek vērsti oficiāli sankcionēti aizspriedumi. Kā zināms, jau pirms laba laika mūsu “gudrās galvas” ļoti, ļoti negribīgi apstiprināja ES direktīvu par diskriminācijas aizliegšanu nodarbinātības jomā, jo citādi nevarēja. Nesen Eiropas padome ar visu 42 dalībvalstu, tajā skaitā Latvijas atbalstu apstiprināja ļoti stingras rekomendācijas par diskriminācijas novēršanu arī citās jomās. LGBT cilvēku tiesības atkal un atkal ir atbalstījusi Eiropas Cilvēka tiesību tiesa. Aizspriedumu novēršanas ziņā tiesas šur tur pasaulē mēdz būt soli priekšā politikāņiem. Amerikā skolu segregācija beidzās tad, kad Augstākā tiesa pateica, ka nav konstitucionāli, tumšādainos bērnus automātiski likt atsevišķās un nereti ļoti, ļoti daudz sliktākās skolās. Tā pati Eiropas tiesa bija tā, kura Francijai pateica, ka nav atbilstoši Eiropas noteikumiem noraidīt adoptācijas pieteikumu tikai tāpēc, ka visādi citādi absolūti piemērotas sievietes dzīves biedre ir otra sieviete. Šajā ziņā pienāks arī Austrumeiropas laiks, daļēji tāpēc, ka ar laiku ES apstiprinās direktīvu par diskriminācijas aizliegšanu visās dzīves jomās, tā būs tā dēvētā horizontālā direktīva. Jo, redziet, Rietumeiropa un starptautiskās organizācijas saprot kaut ko tādu, ko mūsu valsts politikāņi ar ļoti retiem izņēmumiem kā pilnīgākie aunapieres atsakās atzīt — ka cilvēka tiesības nav sadalāms jēdziens. Par to bija šajā nedēļās nogalē notikusī konference. Protams, runa nav tikai par starptautiskajām organizācijām, ir vajadzīga paradigmas maiņa arī Latvijas sabiedrībā. Bet tad, kad mums visiem būs vienādas tiesības, tad piekritīsim visi — pārlieka kaislība mums visiem ir glabājama aiz aizvērtām durvīm.

Jauku visiem atlikušo dienu!
Komentāri par rakstu: