Par advokāta lomu kasācijas tiesvedībā un tiesas pieejamības principu

"Latvijas Vēstnesis", 13.05.2003.
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Civilprocesa likuma (CPL) grozījumos, kas stājušies spēkā 2003.gada 1.janvārī, 82.pants papildināts ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Kasācijas instances tiesā fiziskās un juridiskās personas lietas ved ar advokāta starpniecību.” Attiecīgi grozīti arī citi panti, nosakot, piemēram, ka kasācijas sūdzību paraksta advokāts (CPL 453.p.).

Šie grozījumi izsaukuši niknus protestus par tiesas pieejamības principa ierobežošanu, kā arī to juristu diskriminēšanu, kas nav advokātu kolēģijas biedri. Tāpēc ir vērts sīkāk apskatīt grozījumu būtību, mērķus un atbilstību demokrātijas principiem.


Kasācijas instances funkcijas un pušu loma to īstenošanā

Saskaņā ar 450.pantu kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa pārkāpusi materiālo tiesību vai procesuālo tiesību normas vai, izskatot lietu, pārkāpusi savas kompetences ietvarus. Kasācijas instances tiesas kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu noskaidrošana, papildu pierādījumu pieņemšana un vērtēšana (sīkāk sk. 450. – 453.p. komentārus). Civiltiesiskais strīds ir skatīts jau divās tiesu instancēs, un šādas izskatīšanas gaitā dalībniekiem bija plašas iespējas uzrādīt visus pierādījumus un sniegt juridisko pamatojumu savai pozīcijai. Kasācijas instances pastāvēšana nenozīmē iespēju par katru cenu prasīt, lai lietu izskata vēlreiz. Kasācijas pamati ir skaidri un izsmeļoši noteikti 451. un 452.pantā.

Puses diemžēl ne vienmēr izprot kasācijas instances uzdevumus. Lai divās instancēs izskatītas lietas materiālos atrastu materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu, ja tāds tur vispār ir, vajadzīga laba juridiskā sagatavotība un pieredze. Tādu ne vienmēr rāda pat advokāti. Par to liecina fakts, ka 2002.gadā Senāts jau rīcības sēdē (464.p.) izbeidza tiesvedību attiecībā uz 42 procentiem no saņemtajām kasācijas sūdzībām.

Senāta līdzšinējā prakse pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rāda, ka pušu pārstāvji, bet it īpaši pašas puses nereti cenšas izklāstīt lietas faktiskos apstākļus un pierādīt savu taisnību, ignorējot noteikumu, ka jāpierāda konkrētu materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpums. Analizējot Senāta spriedumus, varam atrast piemērus, kuros var secināt, ka strīds varbūt pat bija izšķirams citādi, bet balstoties uz citu pamatu (nevis to, kas piesaukts pirmās instances vai apelācijas tiesā) un dažreiz šī iespēja pat nav zudusi, tikai jāceļ jauna prasība. Tā ir prasītāja kļūme, ko kasācijas instance nevar labot.

Piemēram: M.G. cēla prasību pret Rīgas Latgales priekšpilsētas izpilddirekciju par Ls 7200 piedziņu. Prasības pamatojumā norādīts pušu noslēgts pirmslīgums (pēc CL 1541.p. tas būtu saucams par priekšlīgumu – K.T.) par nekustamā īpašuma pārdošanu par Ls 18 000, no kuriem Ls 9000 maksājami sertifikātos. Šā priekšlīguma ietvaros noteiktas saistības par šķūņu nojaukšanu un uzcelšanu jaunā vietā. Noteikta rokasnauda Ls 1500, kuras samaksa notikusi, ieskaitot nomas maksas parādu par rokas naudu. Priekšlīgumā paredzētā nekustamā īpašuma pārdošana nav notikusi, bet attiecīgo īpašumu M.G. ir ieguvusi no Rīgas domes privatizācijas ceļā.

M.G. pilnvarotā persona cēla prasību pret Rīgas Latgales priekšpilsētas valdi, pieprasot rokasnaudu Ls 1500 divkāršā apmērā, t.i., Ls 3000, šķūņu celtniecības izdevumus Ls 4200 un kavējuma naudu 6% apmērā, kas ir Ls 252.

Prasība pamatota uz CL pantiem par rokasnaudu, kā arī 2022. un 2039.pantu par pirkumu. Pirmās instances un apelācijas instances tiesas prasību noraidīja.

Kasācijas sūdzībā atkārtoti norādīts uz CL 2039.pantu, kas aizliedz vienpusēju atkāpšanos no pirkuma līguma, bet bez tam kasācijas sūdzībā, sakarā ar šķūņu celtniecības izdevumiem Ls 4200, norādīts arī uz CL 2391.pantu: neatkarīgi no tā, ka prasība uz šo pamatu nebija celta, tiesas spriedums ir pretrunā ar CL 2391.pantu (nepamatota iedzīvošanās).

Senāts atzina, ka strīds nav atrisināms, pamatojoties uz CL 2039.pantu, jo pirmslīgumā paredzētais pirkums nav noticis. Attiecībā uz CL 2391.pantu par nepamatotu iedzīvošanos Senāts norādīja, ka prasība uz šī pamata nav celta un tiesa pareizi ievērojusi CPL 192.panta noteikumus.[1]

Sadzīviski var teikt, ka prasītājam droši vien pienākas šķūnīšu celtniecības izdevumi Ls 4200, un vienlaikus jāatzīst, ka apmierināt kasācijas sūdzību nebija pamata. It kā palikusi netaisnība, taču prasītājam nevajadzēja rakstīt kasācijas sūdzību, bet gan celt jaunu prasību, šoreiz uz CL 2391.panta pamata.

Līdzīgā veidā šķietama netaisnība pēc tiesas spriedumiem ir palikusi strīdā starp AKKA/LAA un privatizējamo a/s “Liepājas metalurgs”. Autortiesību un komunicēšanās aģentūra / Latvijas autortiesību aģentūra (AKKA/LAA) 1997.gadā cēla prasību, kurā lūdza uzlikt atbildētājam par pienākumu 10 dienu laikā izņemt aģentūrā licenci autoru darbu izmantošanai publiskā izpildījumā. Prasība bija saistīta ar to, ka Metalurgu kultūras pilī bez licences tika izmantoti muzikāli darbi publiskā izpildījumā. Trīs tiesu instances prasību noraidīja, norādot, ka likums neuzliek pienākumu izņemt licenci vai licences. Tādējādi turpinājās pretlikumīga mūzikas atskaņošana. Taču tiesa nevarēja to pārtraukt uz celtās prasības pamata. Kā norādīja Senāts, autortiesību pārkāpuma gadījumā likums paredz vairākus variantus, kādā autortiesību un blakustiesību īpašnieki (pārvaldītāji) ir tiesīgi panākt aizskarto tiesību aizsardzību civiltiesiskā ceļā, kā arī iespējas ierosināt jautājumu par administratīvo un kriminālo atbildību.[2] Tādējādi prasītājam pēc pirmā noraidošā sprieduma bija jāizšķiras par citas prasības celšanu, nevis jācenšas panākt labvēlīgu rezultātu uz nepiemērota pamata.


Neliels atskats vēsturē

Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas pirmajā laikā Senātam bija tās pašas funkcijas (kasācijas tiesvedība), kas atbilst 1998.gada CPL, taču lietu izskatīšanas kārtība atšķīrās. Saskaņā ar 1938.gada Civilprocesa likuma 907.pantu lūgumi par sprieduma kasāciju bija pielaižami:

1) kad likuma tiešais jēgums redzami pārkāpts vai likums nepareizi iztulkots;

2) kad pārkāpti tik svarīgi tiesāšanās kārtības noteikumi, ka to neievērošanas dēļ nav iespējams piešķirt tiesas lēmumam tiesas sprieduma spēku;

3) kad pārkāptas Tiesu palātai ar likumu piešķirtās pārziņas vai varas robežas.[3]

Pušu loma kasācijas procesā bija, pirmkārt, uzrakstīt pietiekami sakarīgu un pamatotu kasācijas sūdzību. Tādu, lai Senāta departamenta rīcības sēdē to nenoraidītu formālo nosacījumu neievērošanas dēļ vai tāpēc, ka tajos nav skaidru norādījumu uz sprieduma atcelšanas iemesliem (917.p.). Otrkārt, pušu loma izpaudās iespējā lūgt, lai lietas referēšana (izskatīšana) notiktu atklātā sēdē (918.p.). Pušu vai to pārstāvju uzstāšanās ar mutiskiem skaidrojumiem vai papildinājumiem nebija paredzēta. Senāta sēdes procedūra bija vienkārša un orientēta uz tiesnešu (senatoru) intelektuālo darbu. Saskaņā ar CPL 919.pantu pēc lietas referēšanas Senāts stājas pie sprieduma taisīšanas, noklausījies virsprokurora atzinumu tādās lietās, kurās likums prasa prokuratūras atzinumu. Nekādu tiesas debašu. 1998.gadā pieņemtais CPL sākotnēji paredzēja pušu vai to pārstāvju paskaidrojumu uzklausīšanu kasācijas instancē un senatoru tiesības uzdot lietas dalībniekiem jautājumus. Ar 2002.gada 31.oktobra grozījumiem šajā pantā vairs nav norādes par pušu paskaidrojumiem, pants paredz tikai pārstāvju, tas ir, advokātu paskaidrojumus.


Advokāta kvalifikācija un jautājums par tiesas pieejamību

Fizisko un juridisko personu tiesību un interešu aizstāvēšana ir juridisks darbs, kur nepieciešama juridiskā izglītība un attiecīgas praktiskās iemaņas, it sevišķi lietas vešanai kasācijas instances tiesā.

Apskatot juridisko darbu pirmsokupācijas Latvijā, V.Vītiņš 1939.gadā rakstīja, ka par pārstāvi vai tiesību aizstāvi “likums pielaiž ne katru, jo aizstāvis var tikai tad sekmīgi izpildīt savu uzdevumu, ja viņam tiešām būs pietiekošas zināšanas. Tādēļ pastāv speciālas personas, kas tiek pielaistas par aizstāvjiem – advokāti. Lai kļūtu par zvērinātu advokātu, vispirms jābūt pabeigtai augstskolas izglītībai un vismaz 5 gadi jānokalpo par zvērināta advokāta palīgu pie kāda no zvērinātiem advokātiem. Uzņemšanu advokatūrā apstiprina tieslietu ministrs”.[4]

1938.gada Civilprocesa likums ierobežoja neadvokātu piedalīšanos tiesvedībā pat apgabaltiesās. 347.pants noteica: tajās vietās, kur nav pietiekošā daudzumā zvērinātu advokātu, pilnvarnieku var izvēlēties no privātadvokātiem, bet no citām personām tikai Tiesu iekārtā norādītos gadījumos.

21.gadsimta sākumā Latvijā nevar runāt par advokātu nepietiekamu skaitu. Tāpēc nav šaubu, ka pamatota ir prasība, lai kasācijas instancē juridisko palīdzību civiltiesisko strīdu dalībniekiem sniegtu tikai advokāti. Ar 2002.gada 31. oktobra CPL grozījumiem likumdevējs ir atzinis advokāta juridisko kvalifikāciju civiltiesisko strīdu risināšanā. Advokāta, tāpat kā visas tiesu sistēmas, uzdevums ir kalpot likumam un sabiedrībai, jaunie Civilprocesa likuma grozījumi sekmē šā mērķa īstenošanu.[5]

Noteikums par advokātu kā vienīgo pārstāvi kasācijas instancē, šķietami, ir pretrunā ar LR Satversmes un Eiropas Savienības dokumentu nostādnēm par tiesas un aizstāvības plašu pieejamību tautas pārstāvjiem neatkarīgi no turības līmeņa. Nevajadzētu jaukt lietas, kas būtiski atšķiras.

Tiesas pieejamību nodrošina iespēja ikvienam pašam rakstīt prasības pieteikumus, piedalīties un uzstāties pirmās instances tiesas sēdē, rakstīt apelācijas sūdzību vai paskaidrojumus pret to, piedalīties apelācijas tiesvedībā pašam vai ar pārstāvja, kas izvēlēts no plaša personu loka, starpniecību. Tāpēc iespējas izvirzīt savas versijas un pamatojumus katram civilprocesa dalībniekam ir pietiekami plašas, arī izvēlēties pārstāvi.

Taču pienāk brīdis, kad iespējamās kļūdas un nepilnības ir jāanalizē speciālistiem ar augstāko kvalifikāciju – senatoriem un advokātiem. Ja mēģinātu salīdzināt ar medicīnu, arī tur pienāk brīdis, kad pašārstēšanās neder vai ir pat bīstama un jāpieaicina kaut arī dārgs, bet kvalificēts ārsts.

Izteikti arī aizrādījumi par to, ka diskreditēti tiek tādi augstāko juridisko izglītību ieguvuši speciālisti, kas strādā komercsabiedrību juridiskajos dienestos, ministrijās, pat juridiskajās augstskolās. Šīs personas parasti ir pietiekami izglītotas, bet gadās arī, ka komercabiedrības galvenais jurists ir trešā kursa jurisprudences students. Vajadzīgas valstiskas garantijas juridiskā darba kvalitātei. Advokatūra, atšķirībā no komercsabiedrību un iestāžu juridiskajiem dienestiem, ir tiesu sistēmas sastāvdaļa. Advokāta zvērestu pieņem Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Tāpēc noteikums, ka vienīgi advokāts var piedalīties kasācijas instances tiesas sēdē, nav nepareizs un nav arī pretkonstitucionāls.


Par tiesībām katram rakstīt savu kasācijas sūdzību

Nedaudz citādi var lūkoties uz strīda dalībnieku tiesībām pašiem rakstīt un iesniegt kasācijas sūdzību. Tiesības rakstīt jebkādas sūdzības ir plaši atzītas gan Eiropā, gan citos kontinentos kā demokrātijas izpausmes forma. Un valsts ierēdņiem, kā arī citām amatpersonām ir jāpacieš gan tas, ka reizēm sūdzības ir skaidri redzami nepamatotas vai arī ka sūdzētājs jau padsmit reizes ir griezies visās iespējamās instancēs, bet joprojām ir pārliecināts, ka viņam nodarīta netaisnība. Attiecībā uz konkrēta veida dokumentu rakstīšanu var būt likuma noteikumi, kas ierobežo šādas iespējas. Piemēram, tiesas pieejamības princips nav traktējams tik plaši, ka par spēkā stājušos tiesas nolēmumu, kas nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā, neapmierinātā puse vēl var iesniegt sūdzību, kas izraisītu lietas jaunu caurskatīšanu (CPL 48.—458.p.). To pie noteiktiem apstākļiem var darīt tikai Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs vai ģenerālprokurors. Taču neapmierinātā puse sūdzību (iesniegumu) šīm amatpersonām var rakstīts un viņām nākas pārbaudīt lietas apstākļus un rakstīt atbildi. Norādītās amatpersonas pilda “sieta” funkcijas un atsijā tos iesniegumus, kas nesatur nekādu būtisku pamatu nolēmuma jaunas caurskatīšanas ierosināšanai. Tagad par modes lietu kļuvis apgalvojums, ka vienmēr pastāv iespēja pēc parastās tiesas visām instancēm sūdzēties vēl Satversmes tiesā vai pat Strasbūrā. Sūdzību, protams, rakstīt var un to arī izlasīs. Bet arī šīm institūcijām ir savi “sieti”, kas atsijā tiesai nepakļautus strīdus.

Ja palūkojamies ārpus tiesu lietām, tad ir arī tādi rakstu darbi, kas pēc likuma var tikt rakstīti tad, ja ir iepriekš iegūta noteikta kvalifikācija. Nav jēgas otrā kursa studentam, lai cik talantīgs viņš būtu, sniegt aizstāvēšanai kā diplomdarbu kvalitatīvi uzrakstītu sacerējumu, ja viņš nav pabeidzis pilnu studiju programmu. Tāpat uz doktora zinātnisko grādu nevar pretendēt talantīgs cilvēks, kuram nav augstākās izglītības. To liedz likums, un par to neviens īpaši nebrīnās.

Protams, var būt arī kvalificēti vai pat talantīgi uzrakstīta kasācijas sūdzība, kuru nav sacerējis advokāts. Bet, pieļaujot šo iespēju, jāsaprot, ka brīnumi notiek reti un līdz ar to, pieļaujot pašām strīda pusēm rakstīt kasācijas sūdzības, turpināsies jau pieminētā 40 procentu un varbūt arī vairāk šo sūdzību atsijāšana jau Senāta rīcības sēdē. Tas rada papildu slodzi Augstākās tiesas Senātam, atrauj no pamatotu kasāciju izskatīšanas un tāpēc ir pretrunā ar pirmsiestāšanās procesa ES monitoringā Latvijai izvirzīto uzdevumu pastiprināt pūles, lai samazinātos lietu izskatīšanas aizkavēšana.[6]

Taču teorētiski ir pieļaujams demokrātijas vārdā spert soli atpakaļ un, saglabājot normas par advokāta piedalīšanos kasācijas instances tiesas sēdē, atļaut rakstīt kasācijas sūdzības arī pašiem strīda dalībniekiem vai jebkuriem viņu pilnvarniekiem. Senatori lasīs kasācijas sūdzības un turpinās šausmināties. Atkritīs pārmetums, ka ne visi var atļauties algot advokātu. Un statistiķiem būs darbs – izvērtēt, cik procentuālā salīdzinājumā ir veiksmīgas advokātu un cik neadvokātu rakstītās kasācijas sūdzības.

____________________

[1] Lieta Nr. SKC-368, 2001.—LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi un lēmumi 2001. — R.: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2002., 268.—272.lpp.

[2] LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta lēmumi 1997.g. — R.: Latvijas Tiesnešu apmācības centrs, 1998., 906.-908.lpp.

[3] Civilprocesa likums (1939.g. iesp.) ar paskaidrojumiem. R.: Valsts tipogrāfijas izdevums, 1939., 264.lpp.

[4] V.Vītiņš. Vispārējs tiesību pārskats. Otrais izdevums. — R.: Verdikts, 1993., 170.lpp.

[5] Sīkāk sk. A.Bitāns, V.Borovskis. Advokāta loma civilprocesā//Dienas Bizness, 2003.g. 28.janv., 20.lpp.

[6] Sk. Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: Tiesu kapacitāte. Ziņojums. Latvija. 2002., 63.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti