Raksts

Paplašināšanās stereotipi


Datums:
27. aprīlis, 2004


Autori

Signe Martišūne


Foto: Žoržs Minks (Georges Mink); Foto - no personīgā arhīva

Varētu teikt, ka iepriekšējās paplašināšanās bija niecīgi [i]zāļu graudiņi[/i] “vecajai Eiropai”. Tās bija jūtamas pavisam vienkārši – vienu dienu atklājot, ka ceļot ir kļuvis vienkāršāk, ka piedaloties ES referendumā mēs neesam vienīgie, kas balso. Šajā reizē tas ir daudz savādāk.

Ko Jums personīgi, ņemot vērā Jūsu daudzos pētījumus par Austrumeiropu un Jūsu kā eksperta profesionālo pieredzi, nozīmē Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās austrumu virzienā?

Vispirms, tas man ir liels personisks gandarījums. Jo manai interesei par Austrumeiropu ir personiski iemesli – es ilgstoši dzīvoju Polijā, es daudz palīdzēju šīs valsts atbrīvošanā no komunisma, es biju saistīts ar poļu opozīciju, kā arī ar opozīcijas kustībām citās Centrāleiropas valstīs. Man bija statuss, kuru slavenais franču sociologs Raimons Ārons (Raymond Aron) sauca par “iesaistītā skatītāja” statusu. Viens no maniem mērķiem pēc 1989. un 1991. gada bija palīdzēt šīm valstīm pievienoties Eiropas Savienībai. Es darīju visu, lai tas izdotos, darbojoties vairākos līmeņos – kā valdības eksperts, Phare programmas eksperts, kā arī organizējot nevalstisko organizāciju “Centrāleiropas forums”, kuras prezidents bija Bronislavs Geremeks, Helmuta Šmita ģenerālās asamblejas prezidents. Kopā ar mūsu poļu, ungāru, čehu, slovaku, bulgāru un rumāņu kolēģiem, diemžēl tikai beigu daļā piedalījās pārstāvji no Baltijas valstīm, sākot no 1994., 1995. gada vairāku gadu garumā mēs strādājām, lai veicinātu savstarpēju izpratni.

Vai salīdzinājumā ar iepriekšējiem paplašināšanās posmiem ir vērojama atšķirīga ES valstu iedzīvotāju attieksme pret šo paplašināšanos?

Ir vairākas atšķirības. Šīs paplašināšanās dimensija ir daudz lielāka, tāpēc ir gandrīz neiespējami izdarīt salīdzinājumus. Gandrīz varētu teikt, ka iepriekšējās paplašināšanās bija niecīgi zāļu graudiņi “vecajai Eiropai”, pirmkārt, tāpēc, ka tajā laikā Eiropas ekonomiskie rādītāji bija labāki. Otrkārt, tāpēc, ka apjomi nebija skaitliski tik lieli, un vairumā gadījumu, varbūt vienīgi izņemot Dienvideiropas valstis, šo valstu dzīves līmenis visumā bija pielīdzināms citu Eiropas valstu ekonomiskajam līmenim. Tātad paplašināšanās noritēja citiem Eiropas iedzīvotājiem gandrīz nejūtamā veidā. Tās bija jūtamas pavisam vienkārši – vienu dienu atklājot, ka ceļot ir kļuvis vienkāršāk, ka piedaloties ES referendumā mēs neesam vienīgie, kas balso.

Šajā reizē tas ir daudz savādāk. Pirmkārt, paplašināšanās līdz šim nav bijušas tik labi un ilgstoši sagatavotas. Var arī kritizēt un teikt, ka paplašināšanās bija slikti sagatavotas, tās bija pārāk tehniskas, un to īstenošanas laikā tika piemirstas pamatvērtības, kurām nepārtraukti vajadzētu atrasties priekšplānā, lai dotu cilvēkiem motivāciju kopīgi mobilizēties šim mērķim. Bet svarīgākais ir tas, ka šī paplašināšanās kārta bija tehniski ļoti labi sagatavota. Protams, mums ir bail no šo divu tik ļoti atšķirīgo telpu apvienošanās, kā arī no destabilizējošajām sekām kādas var būt pēc paplašināšanas Eiropā kopumā.

Vai Jūs redzat atšķirības starp Jūsu personisko attieksmi pret kandidātvalstīm un sabiedriskās domas attieksmi, piemēram, Francijā?

Protams, es pārstāvu to sabiedriskās domas daļu, kas ļoti atbalsta Eiropas integrācijas procesus, uzskatot, ka tas šobrīd ir vienīgais racionālais ģeopolitikas risinājums. Es sevi uzskatu vienlaicīgi par eiropieti un par francūzi, un tas man nerada nekādas grūtības. Tātad es pārstāvu to sabiedriskās domas daļu, kas vēlas, lai Eiropas integrācijas process notiktu pēc iespējas veiksmīgāk un ātrāk, visu iedzīvotāju interesēs.

No šī viedokļa raugoties ir liela sakritība starp to, ko domāju es un to politisko līniju, kuru pārstāv lielākā daļa Eiropas valstu vadītāju.

Tad man ir jājautā, kādi ir priekšstati par Centrālās un Austrumeiropas valstīm Francijā?

Ir liels informācijas deficīts. Ja mēs runājam par uztveri, tad tā jāapskata no abām pusēm. Labu, precīzu priekšstatu veicināšana ir katras valsts politiskās elites uzdevums. Manuprāt, Francijas elite nav darījusi pietiekoši. Nevar teikt, ka nav darīts nekas, bet nav pietiekošas sagatavotības attiecībā uz informāciju un sociālo mobilizāciju. Protams, ir bijusi vēlēšanās klusināt paplašināšanās problemātiku, aprēķinu rezultātā parādīt izmaksas un priekšrocības. Apgalvojumi par to, ka būs tikai izmaksas un traucējumi, ir tikai stereotipi – realitātē Francija tikai iegūs.


Kādi bija, vai vēl aizvien ir, biežāk sastopamie stereotipi par kandidātvalstīm vai par paplašināšanos kopumā?

Ir vairāki stereotipi, bet pats izplatītākais ir bailes no tā, ka Austrumeiropas valstis apdraud Rietumeiropas ekonomisko stabilitāti. Nekārtības elementi, liela apjoma emigrācija [no jaunajām dalībvalstīm] un visas negatīvās emigrācijas sekas, proti, naudas atmazgāšana, prostitūcija, mafija. Tie protams ir stereotipi, kurus veicina anti-eiropieši un informācijas trūkums. Piemēram, par ļoti jūtīgo darba spēka migrācijas tēmu, kas tiek uztverta ar baiļu sajūtu Rietumu valstu darba tirgū, valdības vienkārši nav veikušas pietiekamu izskaidrošanas darbu. Mēs konstatējam, ka tas nemaz nav tik briesmīgi un pat ir nepieciešami šo valstu ekonomiskajai attīstībai. Dažās profesiju kategorijās ir tāds deficīts Rietumeiropas darba tirgū, ka mums tiešām ir vajadzīgs šis kandidātvalstu pienesums. Pie tam šīs iespējamās migrācijas, ja tā notiks pateicoties robežu atvēršanai, galvenā iezīme ir – “īslaicīgie migranti”. Tie cilvēki pamatā neieradīsies, lai veidotu ģimenes un palielinātu vietējo iedzīvotāju skaitu, bet ieradīsies strādāt, piedalīties ar savu ieguldījumu katras valsts nacionālās bagātības vairošanā un atgriezīsies, lai investētu savās valstīs to, ko būs nopelnījuši, tātad arī piedalīsies savu valstu ekonomiskajā attīstībā. Ja mēs par to būtu pietiekoši runājuši, protams, mēs būtu būtiski samazinājuši negatīvos stereotipus.


Kā Jūsu komentētu dalībvalstu politiku attiecība uz darba spēka kustību un konkrēti, par dalībvalstu pieņemtajiem ierobežojumiem? Un vai pēc jūsu domām, piemēram, Francijas uzņēmumu iespējas algot daudz lētāku darbaspēku šeit ietekmēs ekonomisko aktivitāšu pārcelšanu uz Austrumeiropu?

Attiecībā uz šo migrācijas jautājumu analīzi nekad šo pamatā ekonomisko jautājumu nevajag atdalīt no tā, ko tas nozīmē katras valsts vēlētājiem. Piemēram, pēdējie lēmumi vairākās valstīs, kuras pēkšņi pirms paplašināšanas beigu datuma – 1.maija, pastiprināja savus aizsardzības pasākumus iekšējam darba tirgum, kur sākumā varēja likties, ka politika galu galā būs sociāli daudz tolerantāka. Šie pēdējie pasākumi bieži vien ir saistīti ar iekšējiem politiskajiem notikumiem. Piemēram, nacionālajai valdībai ir bailes zaudēt vēlēšanās, zaudēt referendumos, un tātad notiek sekošana sabiedriskajai domai.

Speciālisti daudz strādā pie šī jautājuma un cenšas izvērtēt kādas sekas radīsies vietējiem darba tirgiem. Protams, ir arī bažas Mēs aptuveni zinām migrācijas potenciālos apmērus, mēs zinām ekonomiskās situācijas pasliktināšanās sekas uz darba tirgiem, mēs aptuveni zinām, kurās jomās tās varētu rasties, mums ir vairāku aptauju rezultāti par dažādu sabiedrības grupu vēlmi pārvietoties. Bet šī informācija nebūs pietiekoša, lai zinātu, kas tiešām notiks. Un mans personiskais viedoklis ir, ka mēs lielā mērā pārspīlējam šos procesus. Es balstu savu viedokli uz socioloģiskajām aptaujām: kad jauniem poļu tautības cilvēkiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem jautā, vai viņi ir gatavi doties strādāt Rietumeiropā? Astoņi no desmit atbild “jā”, bet tiklīdz viņiem jautā, bet vai jūs pats brauksiet prom, tad tajā gadījumā atbilžu skaits samazinās līdz divi no desmit. Tātad vienmēr vajag raudzīties kritiski uz šāda veida lietām.

Kā Jūs redzat Eiropas attīstību nākotnē? Vai jauno valstu pievienošanās izmainīs ES funkcionēšanu? Piemēram, lēmumu pieņemšanas procedūru nevis tik daudz tehniskā nozīmē, bet domājot par to, ka post-komunistiskajās valstīs ir pilnīgi cita lēmumu pieņemšanas, ietekmēšanas kultūra, kur, piemēram, ir iespējams izdarīt būtiskus grozījumu pēdēja likuma pieņemšanas posmā.

Es saprotu jautājuma būtību, bet es vēlos atbildēt mazliet plašāk. Protams, ir tehniskie aspekti, kuriem šobrīd ir jābūt definētiem, lai būtu zināms, kā notiks lēmumu pieņemšana, vienlaicīgi tas ir atkarīgs no veida kādā notiks balsošana un arī no tā, kā tiks risināti izpildes jautājumi, t.i., jautājumi par komisāru skaitu, bet par to nerunāšu. Man liekas svarīgi aplūkot jautājumu no sekojoša skatu punkta – kāds būs šo valstu pienesums ES? Vai tas būtiski mainīs ES tādu, kāda tā ir šodien?

Raugoties no šī skatu punkta ir divas lietas. Pirmkārt, šīs valstis, būdamas daudz nabadzīgākas, noteikti atdzīvinās solidaritātes jautājumus. Nevajag aizmirst, ka ES tā ir starptautiska solidaritāte starp dažādām dalībvalstīm. Ja, piemēram, runājam par sociālās kohēzijas fondiem, par struktūrfondiem, tad tie ir elementi, kas ir svarīgi, lai veicinātu vienādu ES dalībvalstu attīstību. Šeit, protams, pēdējā laikā ES attīstījās ar mazliet egoistisku attieksmi no dažu valstu puses. Mēs pievērsām pastiprinātu uzmanību strukturālajiem fondiem, tāpēc nav brīnums, ka ir radies iespaids par ES kā par “krājkasīti”, no kuras tiek izņemta nauda. Bet šobrīd vajadzēs pielikt pūles, lai iztēlotos solidaritāti. Vēl ilgstoši dzīves līmeņa rādītāju izlīdzināšana prasīs īpašus solidaritātes centienus. Tas ir vairāk pozitīvs aspekts, jo tas mums liks atcerēties, kādas ir ES izveidošanas pamatvērtības.

Bet ir arī negatīvi aspekti sasitīti ar jauno dalībvalstu attieksmi pret suverenitātes nodošanu. Zināmā mēra supranacionāla suverenitāte ietekmē ne tikai starpvalstu sadarbības mehānismus, bet arī visus aspektus, kas veicina aizvien vienotākas telpas izveidi – eiro, Šengena, policijas sadarbība, visi šie elementi liek domāt par progresīvu attīstību federālisma virzienā.

Es domāju, ka jaunās dalībvalstis izmainīs situāciju. Tas nozīmē – mazliet mazinās, varbūt pat bremzēs, federālisma ideju, jo vairākums no šīm valstīm ienāk ar īpašu vēsturi ko mēs “vecajā Eiropā” diemžēl nezinām pārāk labi. Šai vēsturei ir noteicoša nozīme šīm valstīm, un tās ar lielu piesardzību reaģē uz federālisma idejām, uz to, kas pēc būtības ir ilgtermiņa ES mērķis.

Nevajag aizmirst, ka krievu valodā vārds “sojuz” ir attiecināms, gan uz Eiropas Savienību, gan uz Padomju savienību un ka tas atsauc atmiņā dažādas lietas. Un šeit tiešām ir bīstamība, ka organizatoriskā Eiropas koncepcija, ko šīs valstis atnesīs, ir drīzāk nāciju valstu Eiropa. Piemēram, tādas valstis kā Polija centīsies darīt visu, lai uzspiestu tādu Eiropas redzējumu, kas ir ļoti piesaistīts vienam vienīgajam, kristietīgajam Eiropas modelim, lai gan Eiropai šodien ir raksturīgs multikonfesionālisms, multietniskums.

Tā kā Jūs runājāt par Eiropas apvienošanas vēsturiskajām niansēm, tad jautāšu, kādas pēc Jūsu domām ir šodienas galvenās intereses Eiropas atkal apvienošanai gan jaunajām, gan vecajām dalībvalstīm?

Vispirms, Eiropas apvienošana ir vēsturisks notikums. Eiropa tika sadalīta iepriekšējo karu rezultātā, īpaši Otrā pasaules kara rezultātā, bloku sadalījuma rezultātā. Visbeidzot pateicoties komunisma novājināšanai mēs varējām sākt Eiropas apvienošanu, šī ir galvenā un grandiozākā interese.

Cita motivācija ir saistīta ar to, ka šobrīd pasaulē tāda telpa, kurai ir viss, lai būtu vienota – vienas saknes, viena izcelsme, līdzīgs vēsturiskais mantojums, salīdzinoši līdzīgas vērtības un mērķi, šādai telpai ir visas intereses pašreizējā starptautiskajā haosā veidot vienotu ekonomisko, politisko, militāro un ģeopolitisko spēku. Un tātad visu interesēs ir piedalīties šīs telpas veidošanā, kas palīdzēs pārlauzt patreizējo pasaules bipolaritāti, vai pat unipolaritāti, nepieļaujot vēl lielāku starptautiskās sistēmas anarhizēšanos. Tātad ir runa par stabilitātes, skaidrības un caurskatāmības telpas veidošanu starptautiskajā sistēmā.

Kādas pēc Jūsu domām ir galvenās atšķirības starp kandidātvalstu iedzīvotāju un esošo dalībvalstu iedzīvotāju attieksmi pret ES? Piemēram, Latvijā vairākas aptaujas norāda, ka starp Latvijas iedzīvotājiem liela daļa uzskata, ka pēc Latvijas iestāšanās ES Latvija kļūs par Eiropas “atkritumu valsti”. Bet turpretim Eiropā iedzīvotāji vairāk sev uzdod jautājumus, piemēram, par pārtikas drošību. Tāda tipa jautājumi šeit nav tik populāri publiskajā debatē.

Es vēlos jautāt jums, kāpēc tas netiek apspriests?

Es, protams, varu atbildēt tikai to, ko domāju es – cilvēki nav pieraduši par tādām lietām uztraukties, un pat ja medijos parādās kāda informācija, tad tai trūkst tālākas analīzes.

Vispirms, mēs nevaram runāt par vienotiem blokiem: vecās dalībvalstis un jaunās dalībvalstis. Katrai valstij ir sava problemātika. Un tad, kā redzams, tas ir arī saistīts ar informācijas trūkumu, kas veido priekšstatus un aizspriedumus. Pārtikas drošības gadījumā pietiktu parādīt, ka pamatā tas ir iedzīvotāju interesēs – noteikt sanitārās normas attiecībā uz lauksaimniecisko ražošanu, ka tas nav ierobežojošs pasākums, bet ka tā ir progresa norma. Un ka Eiropa tiek veidot pamatojoties uz progresu. Tātad tikko kā vācietis ēd labi un bez sanitāra riska, jo viņš ievēro noteiktas normas, tas pats var attiekties uz citiem eiropiešiem un ir labi no tā mācīties. Tā ir Eiropa. Eiropa veido iedzīvotāju dzīves uzlabošanos. Ja mēs to labi izskaidrojam, tad tas kļūst par nozīmīgu publiskās debates jautājumu.

Jūsu jautājums galu galā ir mazliet saistīts ar iepriekš uzdoto jautājumu par stereotipiem. Te varētu minēt Polijas piemēru. Polija ir liela valsts, kura ilgstoši raksturoja pretrunas starp kristietību un laicīgumu, starp konfesionālismu un valstiskumu republikas formā. Tas saistīts ar vēsturiskajiem apstākļiem, ar risku zaudēt poļu identitāti ģermanizācijas un rusifikācijas rezultātā. Toreiz baznīcai bija nozīmīga loma poļu identitātes aizsardzībā. Un pēkšņi šodien tā pati baznīca pieprasa, lai tiktu atzīta tās fundamentālā loma un izdara spiedienu tieši uz ES. Mēs redzam, ka daļa no Polijas reliģiskajām autoritātēm uzskata, ka ES ienesīs Polijā “nekristietisku dzīvi” – homoseksualitiāti, pedofiliju un vēl nez ko. Tas viss veidojas, protams, no stereotipiem un ļoti vienkārši ir iztēloties, ka piemēram frančiem, kuri ir pieraduši pie valsts un baznīcas nodalīšanas, kas ir 1789. gada Francijas revolūcijas rezultāts, viņiem rodas priekšstats par Poliju kā par konfesionālu valsti, kas uzspiedīs iedzīvotājiem garīgas izturēšanās normas, lai gan mēs dodam priekšroku izvēles brīvībai.

Vai ir atšķirības pierobežas valstu attieksmēs?

Šie ir jautājumi par stereotipiem, kas ir ļoti interesanti. Loģiski varētu domāt, ka tie ir reģioni, kuros jābūt izteiktam anti-eiropiskam noskaņojumam, jo tajos veidojas kontakti starp poļiem un vāciešiem, čehiem un vāciešiem, čehiem un austriešiem. Un vēsture māca šiem cilvēkiem, ka no turienes nāk briesmas, ģermanizācijas briesmas, zemju pirkšana utt. Neskatoties uz to, referendumu rezultāti šajās valstīs parādīja interesantas lietas. Jo šobrīd jau ir desmit gadu reģionālās sadarbības pieredze, un tas ļauj manīt reģionālās solidaritātes iezīmes. Pateicoties tam, šie iedzīvotāji ir visvairāk motivētie Eiropas integrācijai un visaktīvāk balsoja par to. Rezultātā šajos reģionos ir mazāk stereotipu, jo cilvēki ir pazīstami, satiekas, strādā kopā un pamana, ka Eiropa un tās cilvēki ir mainījušies.

Protams, ir arī, piemēram, starp dažiem vāciešiem izplatīts stereotips, ka poļi vai čehi nav attīstīti cilvēki, ka viņi ir netīri un ienesīs negodīgu konkurenci, bet tikko cilvēki sāk strādāt kopā, šie priekšstati mainās – viņi iemācās poļu valodu, čehu valodu.

Es šeit piedāvāju ļoti optimistisku skatījumu uz lietām. No otras puses šiem reģioniem ir arī raksturīgs vēsturiskais elements. Tas ir līdzīgi kā latviešu problēma – ir jāārstē smagās grūtās vēstures rētas. Šiem cilvēkiem ir rūgta vēstures pieredze, kas nav tikusi apspriesta, pārrunāt, par kuru nekad nav domāts, un kurai ir nepieciešami samierināšanas pasākumi.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!