Pamatvārds – solidaritāte

Neatkarīgā Rīta Avīze, 14.10.2004

Iesaki citiem:

Ja no arodbiedrību prasībām nekas netiks pildīts, būs nākamie soļi

Arodbiedrības valstī būs tik varošas, cik spēcīga būs cilvēku (pamatā darba ņēmēju) griba organizēties, sadarboties par labu savai dzīvei un darbam. Citādi nekādi sevišķi brīnumi no arodbiedrībām nav gaidāmi. Tie, kas gaidīja no Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) 1. oktobrī Doma laukumā pret nabadzību rīkotās akcijas kādu revolucionāru pavērsienu, gaidīja revolūciju no augšas. Tas nenozīmē, ka arodbiedrības var atļauties sabiedrībai liekuļot, varas komforta dēļ amortizēt problēmu nopietnību, uzdot kaut vai to pašu nabadzību par svētās ieņemšanas ceļā nevis politisku, valsts pārvaldes iemeslu dēļ radītu u. tml. Neatkarīgā lūdza LBAS priekšsēdētāju Pēteri KRĪGERU raksturot situāciju, nodomus un traucēkļus, kas stāv ceļā arodbiedrību centieniem.

– Pret nabadzību – tas tā vispār, poētiski. Pret kādiem konkrētiem nabadzības iemesliem? Kā arodbiedrības sevi pozicionē?

– Mēs izvirzām tikai sociālekonomiskas prasības. Galvenā arodbiedrību prasība saistībā ar darba algu – minimālajai algai jābūt ne zemākai par iztikas minimumu, un arī neapliekamajam minimumam jābūt iztikas minimuma līmenī. Redzot, ka plaisa starp iztikas minimumu, neapliekamo minimumu un arī vidējām algām valstī iezīmējas arvien lielāka, mēs prasām, lai tas tiktu izlīdzināts. Valdība visu laiku atkratās – valstij nav naudas. Nolēmām, ka jāsāk veidot publiskas akcijas, jāsāk iesaistīt cilvēkus. Citādi saka – mēs vieni paši kaut ko izgudrojam, bet cilvēki ir apmierināti. Sākām organizēt parakstu vākšanas punktus Latvijā. Cilvēki mūsu prasības atbalsta. Pašreiz esam savākuši pāri par 16 000 parakstu. Vienu daļu nodevām Kalvītim, vienu daļu nesīsim uz Saeimu.

– No vienas puses – atzīstami, ka arodbiedrības kļūst aktīvākas, no otras – kāpēc tāda kautrība, ja skaidri redzams, ka sociālekonomiskās situācijas cēloņi ir politiski un vainīgie ir konkrēti?

– Jā, es piekrītu, cēloņi ir politiski. Arī Doma laukumā mēs teicām – ja neredzēsim pietiekami normālu reakciju uz mūsu sociālekonomiskajām prasībām, nākamais solis būs nopietnāks. Tas var izvērsties politiskās prasībās. Taču – mēs apzināmies, ka arodbiedrībās šobrīd ir visu politisko partiju biedri. Viss spektrs. Tāpēc mēs nevaram teikt – nu, mēs tagad esam kreisa organizācija…

– Vai tad arodbiedrībām jābūt partijiskām? Kāpēc tās savās politiskajās nostādnēs nevar prasīt varas pievēršanos cilvēkiem gan no labējiem, gan kreisajiem?

– Tomēr – partijas disciplīna ir augstāka par arodbiedrības disciplīnu, un tie cilvēki, kas aktīvi darbojas savās partijās, darbojoties arodbiedrībās, nekad nenostāsies pret savas partijas vadlīnijām vai interesēm.

– Vai tā tomēr nav vēlēšanās būt tādā kā partiju aizvējā? Ja uztur varas rīcības sekas komentējošu stilu, nevis panāk tādu situāciju, ka ar arodbiedrībām jārēķinās pirms lēmumu pieņemšanas, kāda jēga palielināt arodbiedrību apgriezienus?

– Pašreiz mēs ar savām akcijām mēģinām sākt šo sistēmu šūpot, iesaistīt tos cilvēkus, kas ir politiski neitrāli, nav ne partijās, ne arī arodbiedrībās. Lai ar viņu palīdzību salauztu šo inertumu un tā kāpinātu arodbiedrību jaudu.

Prese raksta – nu, ko tad arodbiedrības neaicina cilvēkus ielās? Mēs zondējam, vai cilvēki ir gatavi to darīt, braucam uz rajoniem, uzņēmumiem. Cilvēki sēž savās darba vietās un saka – pagaidīsim, vai tad viss nenokārtosies, redz, valdība apsolīja, redz, tā partija savā programmā ierakstīja… Šobrīd, kā redzam, situācija tomēr mainās. Akcijā redzējām, ka cilvēki sāk mūs atbalstīt, un, ja tā, tad mēs varam savu aktivitāti izvērst.

– Vai te nav tāds kā apburts loks? Cilvēki pasīvi, jo arodbiedrības vājas, arodbiedrības vājas, jo cilvēki jūtas atkarīgi.

– Ir uzņēmumi, kur cilvēki saņem salīdzinoši labas algas. Viņi šo nabadzības problēmu tā neuztver. Viņi saka – labi, taisīsim solidaritātes žestu, piedalīsimies, atbalstīsim, bet mums ir cita situācija. Vai – skolotāji. Atkal cita situācija. Ja salīdzinām ar pensionāriem vai kalpiem laukos, tad – labāka. Un mums ir tā tendence skatīties atpakaļ – ko par mani teiks, ja prasīšu sev lielāku algu. Ja laukos teikšu, ka skolotājam jābūt lielākai algai, vai bezdarbnieki nerādīs uz mani ar pirkstiem? Pārmetam – kā pensionārs var prasīt pensijas pielikumu, ja viņš vienīgais pie mums pagastā vēl kaut ko saņem.

– Un tāpēc nestāv vienos piketos virpotāji ar ārstiem… Valdīšanai ērts zems sociālās solidaritātes līmenis.

– Konsekvences trūkums darbojas kā sašķelšanas politika. Valdība apsolīja tagad pielikt algu tiesnešiem vai policistiem. Bet pārējiem šī plaisa saglabājas. Tie it kā tiek nostādīti pret šiem tiesnešiem un policistiem. Kāpēc aktieriem iedeva trīs minimālās algas, bet skolotājiem tikai divas? Ar ko skolotājs sliktāks? Tā ir tāda cilvēku sarīdīšana, un uz šīs bāzes ir labi tos vadīt.

– Slikta perspektīva. Cilvēki atkal solidarizēsies tik tad, kad tiem nebūs ko zaudēt. Graujošais variants.

– Esam gājuši uz konstruktīvām sarunām ar valdību – ar saviem skaitļiem, saviem aprēķiniem. Izdarījuši savos aprēķinos bieži vien vairāk nekā Finanšu ministrija. Mūsos neieklausās. Pasaka – ko viņi tur saprot, viņi nekā nejēdz, naudas nav, viss, cauri… Mēs Kalvītim sakām: kas būs, ja mūsu vietā nāks citi? Ne tie, kas grib runāt? Ar populistiskām prasībām un mietiem aiz muguras. Tas ir iespējams. Un precedenti Latvijā ir. Pirms pašvaldību vēlēšanām jauni puiši paziņoja, ka nodibinājuši arodbiedrību apvienību, ka gandrīz visi brīvo arodbiedrību biedri jau ir pie viņiem, ka nu viņi ņems varu savās rokās, ar valdību nerunās, jo ar to nav ko runāt… Pagāja pašvaldību vēlēšanas, viens no viņiem tika Jūrmalā par deputātu. Aktivitāte pazuda. Šobrīd Daugavpilī izveidojusies arodbiedrība Naša sila. Tā nāk tikai ar politiskām prasībām – jāveido praviķeļstvo narodnogo soglasija. Kad pateicu, ka mēs šādu pasākumu neatbalstām, tad sacīja, ka esmu ržavij tormoz profsojuza. Cauri, ar mani arī vairs nerunā, un Daugavpils centrālajā laukumā ir mana kapa kopiņa. Viss kārtībā. Bet tādiem šobrīd ir augsne. Jo daudzi cilvēki tiešām uzskata – jā, mums nav nekādu iespēju ar šo valdību sadarboties. Tātad jābūt vēl agresīvākiem, aktīvākiem. Un valdība uz to provocē.

– Taču teic arī, ka LBAS protestē pret to algu, budžeta politiku, ko pati radījusi. Jo piedalās tās veidošanā kā starpnieks starp nozaru arodbiedrībām, darba devējiem un valdību.

– Arī Francijā un Itālijā, kur notiek masu protesta demonstrācijas un lielie streiki, arodbiedrības sēž pie sarunu galda šā klasiskā modeļa – trīspusējo vai divpusējo sarunu – ietvaros. Jautājums ir tikai par to, kā šo atrašanos pie viena sarunu galda nodefinēt. Ja vienkārši sēžam un sarunājamies, bet rezultāta nav nekāda, tad es neuzskatu, ka esmu līdzatbildīgs par taviem lēmumiem, ko tu pēc tam pieņem.

– Ko LBAS dara pēc 1. oktobra?

– Šobrīd, līdz 20. oktobrim, mēs turpinām diskusijas ar Saeimas deputātiem. Tiekamies ar frakcijām un mēģinām vienoties par to, lai mūsu prasības tiktu ņemtas vērā un iestrādātas nākamā gada budžetā. Pašreiz gaisotne frakcijās, kurās esam bijuši, ir diezgan labvēlīga. Diskusijas turpināsies, turpināsies arī piketi pie Saeimas nama. Divdesmitajā, kad budžetu pieņems, tas būs lielāks. Ja no mūsu prasībām nekas netiks pildīts, būs nākamie soļi. Publiskās akcijas, bet jau ar politisku piesitienu: prasība valdībai atkāpties… Pēdējais solis – streiki. Skolotājiem tie jau ir dienas kārtībā. Ir arī citas nozares, kuras par tiem izteikušās…

– Šajā sakarā dzirdēju par manipulācijām ar streiku likumu.

– Mums ir ļoti prasmīgi sarakstīts streiku likums. Faktiski tas liedz LBAS organizēt streikus. Likums faktiski vēsta, ka streiki nevar notikt. Uzņēmumā arodbiedrība veic visus iepriekšējos pasākumus, lai streiku varētu pieteikt. Piesaka. Tūlīt darba devējs ar savu prasību dodas uz tiesu, kur prasa tiesas ceļā šo streiku atzīt par nelikumīgu. Kamēr tiesa šo jautājumu nav izskatījusi, streikot nedrīkst. Zinot, kā mūsu tiesas izskata jautājumus, var mierīgi teikt, ka lēmums var tikt pieņemts arī pēc pāris gadiem. Procedūra tiek padarīta bezjēdzīga. Vai, piemēram, mums ir aizliegti solidaritātes streiki. Nedrīkst pasludināt, ka, piemēram, streikos skolotāji, bet dzelzceļnieki viņus atbalstīs. Nedrīkst.

– Tas tā kā būtu Satversmes tiesas aplociņš.

– Mēs esam par to runājuši. Bet arodbiedrības nav tās, kas var vērsties Satversmes tiesā. Lai arī solidaritātes streiki, cik zinu, vēl ir aizliegti tikai Baltkrievijā un Krievijā.

– No otras puses – esmu redzējis arī pašu arodbiedrību padevības papīrus. Piemēram, kultūras darbinieku un ministrijas vienošanās pirms kāda laika paredzēja visas lietas risināt tikai sarunu ceļā.

– Ja LBAS līmenī tiktu slēgta vienošanās, ka tās biedri nestreikos, tas būtu LBAS liktenim ļoti pārdrošs solis. Ir gan Darba likumā noteikts – ja uzņēmumā noslēgts koplīgums un puse šo koplīgumu pilda, tad nedrīkst streikot. Principā tā ir normāla kārtība, jo viena puse iestrādā, ko viņa grib, otra – ko var iedot. Abas vienojas, līgumu apstiprina darbinieku sapulce.

– Vai arodbiedrībām, kā melš, ir īpašas attiecības ar sociāldemokrātiem?

– Mums nav nekādu īpašu attiecību. Tas, ka es kopš 1990. gada esmu LSDSP ierindas biedrs, jau sen ir zināms. Vēlētos partijas amatos neesmu. Par arodbiedrību saiknēm ar LSDSP šobrīd būtu vismazāk ko satraukties. Jo reālā situācija, šīs partijas vieta un ietekme ir zināma. Lai tauta ir mierīga. Negrasos kandidēt nākamajās Saeimas vēlēšanās ne labējo, ne kreiso partiju sarakstos. Tāpat mana vietniece Līvija Marcinkēviča. Ar Egilu Baldzēnu, par kura gaitām šīs zemes virsū mums maz informācijas, presei jārunā pašai.

– Vai LBAS Laval situācijā izdarīja visu iespējamo?

– Ne visu iespējamo. Bet tāpēc, ka zviedru kolēģi mums neiedeva informāciju par to, ko viņi dara. Mums bija ļoti nopietnas pārrrunas ar zviedru arodbiedrību centru LO. Šīs pārrunas beidzas 13. oktobrī, kad Rīgā viesosies LO prezidente. Parakstīsim vienošanos par savstarpēju informācijas apmaiņu un konsultācijām jautājumos, kas skar otras puses intereses. Lai turpmāk novērstu informācijas vakuumu, kādā bijām ar Laval.

– Kam jānotiek, lai Latvijas arodbiedrības kļūtu tikpat spēcīgas kā, teiksim, Zviedrijas arodbiedrības?

– Ar zviedru arodbiedrībām es Latvijas arodbiedrības negribu salīdzināt, jo zviedru arodbiedrības ilgus gadus faktiski bijušas valsts struktūra. Latvijā pie varas esošās partijas šādu arodbiedrības darbību nepieļaus. Bet pirmām kārtām ir jāmainās cilvēku attieksmei pret arodbiedrībām. Arodbiedrības, kā vieni te saka, nav atvestas no Maskavas un nav, kā saka otri, atvestas no Briseles. Ja vietējie cilvēki arodbiedrībā iestāsies un būs solidāri… Solidaritāte ir arodbiedrību darbības pamatvārds. Tikai tad arodbiedrības būs spēcīgas. Jautājumi, par kuriem šobrīd diskutējam – tie jau arī nāca kompromisa ceļā. Un ir nozaru arodbiedrības, kuras saka – nē, to prasību nevar rakstīt iekšā. Piemēram – par vienotu darba samaksas sistēmu valstī. Nevajag tādu. Lai arī tāpēc runājam, piemēram, par zemu efektivitāti valsts sektorā. Kamēr būsim sadrumstaloti, kamēr mūs varēs raustīt – vienu profesiju tur, otru tur, kopējā situācija nemainīsies. Pārākas būs profesiju, grupu, reģionu intereses, un nevarēsim panākt nacionālās intereses.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!