Foto: Bartlomiej Zborowski © EPA

Lai noskaidrotu, cik samērīgi ir bijuši drošības pasākumi ASV prezidenta Dž.Buša vizītes laikā Rīgā šā gada maijā un vai ar tiem nav nepamatoti pārkāptas pamattiesības, politika.lv lūdza iesaistīto amatpersonu, cilvēktiesību ekspertu un akcijas “Es par mieru” dalībnieku komentārus par miera plakāta novākšanu uz kuģa “Noass”, citiem drošības pasākumiem (pilsētas centra norobežošanu, īpašu to personu atlasi, kas var atrasties publiskās vietās prezidenta tuvumā, protesta sapulču novirzīšanu tālu no to adresāta) un drošības dienestu izpratni par cilvēktiesībām.

Dzintars Zilgalvis, “Kultūras un mākslas projekta NOASS” valdes priekšsēdētājs

pastāstīja politika.lv, ka piektdien, 6.maijā plkst. 7.30 no rīta viņu pamodinājis Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta darbinieka zvans ar “uzstājīgu ultimātu” novākt uz kuģa izvietoto plakātu ar miera zīmi, vai arī pats kuģis tiks aizvākts no piestātnes iepretim viesnīcai “Radisson SAS”, kurā savas vizītes laikā apmetās ASV prezidents Dž.Bušs. “Es lūdzu, lai dod rakstisku rīkojumu, bet man vienkārši piedraudēja – ja neklausīšu, tad rīkosies policija, un ar to viss beidzās”, sacīja Dz.Zilgalvis. Kuģa evakuēšanas iespēja bijusi reāla, tāpēc “Noasa” dežūrdienests ir piekritis plakātu novākt. Viņš uzsvēra, ka prasību iemesls bijis tieši plakāts – par to, ka pats kuģis apdraudētu drošību, nav bijis nekādas runas un pēc plakāta novākšanas “Noass” tiešām palika savā vietā visu vizītes laiku. Dz.Zilgalvis pastāstīja, ka Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta vadība jau nedēļā pirms ASV prezidenta vizītes ir apmeklējusi “Noasu” un interesējusies par to, kādas aktivitātes tiek plānotas Dž.Buša brauciena laikā. Cita starpā šajā sarunā atgādināts, ka Ķīnas prezidenta vizītes laikā Rīgā “Noasam” jau lūgts novākt Daugavā izvietotu mākslas objektu – raķeti.

Imants Kasparāns, Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta priekšnieks

sarunā ar politika.lv sacīja, ka viņa vadītais dienests ir pieprasījis novākt uz “Noasa” izvietoto plakātu tāpēc, ka situācijas izvērtējumā tas esot atzīts par “traucējošu”, jo plakāta atrašanās uz kuģa “var ietekmēt drošības situāciju” un tā novākšana “palielinās drošību”. Uz jautājumu, kādā veidā plakāts var ietekmēt drošības situāciju, I.Kasparāns norādīja, ka “plakāts var piesaistīt uzmanību” un tādējādi kalpot kā “orientieris, kas var būt atskaites punkts kaut kam”, taču uz lūgumu precizēt, kam tieši tas var kalpot par atskaites punktu, dienesta priekšnieks atzina, ka to nezina, jo apsargātajam objektam netika uzbrukts un tāpēc neviens nav notverts.

I.Kasparāns uzskata, ka drošības dienesta “vidēja līmeņa amatpersonas” pieņemtais lēmums par plakāta novākšanu bijis pamatots. Viņš noliedza, ka drošības dienests būtu ierobežojis vārda brīvību vai cenzējis viedokļus: “Uzrakstītais neko nenozīmēja, uz plakāta varēja būt rakstīts “Sveicam Bušu” vai cildinošs sauklis, bet, ja šis plakāts varētu ietekmēt kopējo drošības situāciju, tas būtu novākts”.

Dienesta priekšnieks atzina, ka Dž.Buša vizītes laikā Rīgā kopumā “tika veikti drakoniski drošības pasākumi”, taču tie bijuši samērīgi un attaisnoti, ņemot vērā, ka ASV prezidents ir apdraudēta amatpersona un starpgadījumi vizītes laikā nav notikuši. Uz jautājumu, vai drošības dienestiem bija ziņas par Dž.Buša īpašu apdraudējumu tieši Rīgā, jo citās valstīs, kuras ASV prezidents apmeklēja šī Eiropas brauciena laikā, drošības pasākumi neizskatījās tik dramatiski, I.Kasparāns atzina, ka Krievijā tie esot bijuši vēl drakoniskāki. “Mēs nemeklējam, vai kāds nav ļoti pārcenties. Nevar teikt, ka šī būtu ļoti liela pārcenšanās”, sacīja dienesta priekšnieks un norādīja, ka arī elektriķi pirms ķeršanās pie vadiem uzvelk cimdus un sapieri var kļūdīties tikai vienu reizi, tāpat arī drošības dienests nevar izmēģināt, vai draudi īstenosies.

Atbildot uz jautājumu, kāpēc prasība novākt plakātu netika iesniegta rakstiski, I.Kasparāns atzina, ka ir situācijas, kurās nepieciešams rīkoties nekavējoties – arī uzbrucējam taču neiesniedz rakstiskus lūgumus. Uz norādi, ka šī situācija būtiski atšķiras no uzbrukuma, priekšnieks uzsvēra, ka drošības dienesta darbinieki “nepazemoja, neiebiedēja cilvēkus, viņi nav fiziski ietekmēti, saruna bija labvēlīgā gaisotnē un īpašnieks piekrita”.

I.Kasparāns sacīja, ka par ASV prezidenta pagaidu rezidences drošību Rīgā atbildēja gan ASV, gan Latvijas puse, taču lēmumu par plakāta novākšanu no “Noasa” pieņēma viņa vadītais dienests. Uz jautājumu, kas bijis šīs idejas autors, I.Kasparāns atbildēja tikai pēc atkārtota lūguma: “Kas pieņem lēmumu, tas arī ir idejas ģenerators” un norādīja, ka amerikāņu puse allaž uzsvērusi, ka Latvijas drošības dienesti savā zemē ir noteicēji.

ASV vēstniecība

Viktorija Slouna, ASV vēstniecības Rīgā preses atašejs, uz jautājumu par vārda brīvības ierobežojumu samērīgumu ASV prezidenta vizītes laikā atzina, ka “Sabiedrības diskusija par vārda brīvību ir viena no vissvarīgākajām tēmām, ko demokrātijā var apspriest. Mēs ar interesi sekojam šai diskusijai, bet mēs domājam, ka šī ir saruna, kurai jānotiek starp Latvijas iedzīvotājiem.”

Vēstniecībā apliecināja, ka vēstniecības drošības dienests nav konsultējies ar Latvijas drošības dienestiem par plakāta novākšanu no “Noasa”, taču ziņas par citu ASV dienestu darbu Rīgā nevarēja sniegt.

Edgars Rinkēvičs, Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs

Vērtējot ASV prezidenta Dž.Buša vizītes laikā īstenotos drošības pasākumus, E.Rinkēvičs politika.lv atzina, ka tie bijuši adekvāti ASV prezidenta apdraudējuma līmenim, notikušie pamattiesību ierobežojumi, tajā skaitā miera plakāta novākšana no “Noasa”, bijuši pamatoti un līdzinājušies tiem, kas šādos gadījumos sastopami arī citās demokrātiskās valstīs.

“Netaisnojoties un netaisoties taisnoties, tas ir mūsu absolūti ciets uzskats, ka drošības pasākumi bija adekvāti, viņi atbilda tam standartam, ko parasti izvirza ASV slepenais dienests, kas apsargā prezidentu. Nekādu pārmērību ne cilvēktiesību ierobežojumu ziņā, ne dažādu uzņēmēju ekonomisko interešu ierobežojuma ziņā nav. Protams, ka cilvēktiesības pilnā apmērā netika ievērotas, bet viņas tādos apjomos nevar tikt ievērotas,” teica E.Rinkēvičs. Viņš norādīja, ka šādus smagus kompromisus starp cilvēktiesībām un drošības pasākumiem, “kurus tiešām var raksturot kā drakoniskus” ir izdarījušas arī citas demokrātiskas valstis, kurās pēc 2001.gada 11.septembra viesojies ASV prezidents – Nīderlande, Gruzija, Lielbritānija, Austrālija, un arī tur bijuši līdzīgi sabiedrības iebildumi. E.Rinkēvičs uzsvēra, ka ASV noteiktie drošības standarti Rīgā nav padarīti stingrāki, no tiem pat notikusi atkāpe – automašīnu kortežu pārvietošanās laikā ceļi slēgti uz relatīvi īsu laiku. Viņš atgādināja, ka drošības pasākumu mērķis ir rūpēties ne vien par amatpersonu, bet arī sabiedrības drošību – piemēram, ja Dž.Buša vizītes laikā Tbilisī atrastā granāta būtu sprāgusi pūlī, aiz bruņustikla stāvošos prezidentus tā apdraudētu mazāk, nekā sapulcējušos cilvēkus. Tā kā drošības dienestiem bijušas ziņas par iespējamām provokācijām arī Rīgā, tad E.Rinkēvičs kopumā pozitīvi vērtē dienestu darbu: “Pozitīvi, ka vizīte notika bez problēmām. Granātu atrada pēc dienas un ārpus drošības perimetra”, sacīja valsts sekretārs, paskaidrojot, ka Rīgā ik nedēļu tiek atrasti 3-4 spridzekļi.

Komentējot faktu, ka tikai īpaši izraudzītas personas varēja piedalīties publiskajos pasākumos Dž.Buša vizītes ietvaros, E.Rinkēvičs atzina: “Drošības jautājumu darba grupa nelēma par to, cik cilvēkiem ir jābūt kurā vietā un kuriem tiem ir jābūt. Tā nebija programmas stādītāju vēlme rīkot plašu manifestāciju ar prezidenta uzrunu, kā tas notika Tbilisī.” Arī protesta mītiņu vietas tālu no centra neesot izvēlējies drošības dienests, šis lēmums ir Rīgas domes kompetencē. Drošības dienestu kategoriska prasība bijusi nepieļaut piketus un demonstrācijas slēgtajā zonā un tieši blakus tai, tas nekad netiekot atļauts arī citās valstīs, bet E.Rinkēvičam nebija informācijas par citām drošības dienestu rekomendācijām vai neoficiālām konsultācijām par mītiņu vietu izvēli.

Par miera plakāta novākšanu no “Noasa” E.Rinkēvičs atzina, ka “tas ir vārda brīvības ierobežojums drošības pasākumu dēļ”, jo blakus apsargātajam objektam – viesnīcai Radisson SAS – “nedrīkst atrasties uzkrītoši priekšmeti”. Diemžēl E.Rinkēvičs nevarēja konkrētāk atklāt iemeslu, kas esot “neprofesionālām ausīm dīvains, bet tas jāakceptē”, bet šo iemeslu zinot, lēmums par plakāta novākšanu jāvērtē kā pamatots. Viņš uzsvēra, ka plakāta saturam šī lēmuma pieņemšanā nav bijis nozīmes, turklāt šis ir bijis vienīgais tāds gadījums, jo “neviens cits plakāts netika novākts pēc Drošības dienestu iniciatīvas. Ja kāds no šādiem plakātu novākšanas gadījumiem vēl atklātos, tad tā jau būtu sodāma rīcība,” sacīja E.Rinkēvičs. Kā vienīgo lietu, ar kuru “drusku nošauts greizi”, viņš minēja to, ka “acīmredzot šo lēmumu varēja pieņemt augstākā līmenī”, kaut arī pats lēmuma saturs no tā nebūtu mainījies. Valsts sekretārs arī pauda savu viedokli, ka protesta plakāti bijuši pamanāmi gan pa ceļam no lidostas, gan Vecrīgā, gan pie Brīvības pieminekļa.

Komentējot drošības dienesta izpratni par pamattiesībām un spēju izvērtēt ierobežojumu samērīgumu, E.Rinkēvičs atzina, ka viņi labi apzinās situāciju: “Drošības dienests 2005.gadā nav tas pats, kas 1995.gadā, kas brauca un dauzīja mašīnām lukturus, ja kortežs brauca garām. Viņi ir evolucionējuši ļoti strauji.” E.Rinkēvičs sacīja, ka bruņoto spēku apmācībā ir ieviests humanitāro tiesību kurss, arī militārās policijas virsnieki un drošības dienestu instruktori saņem apmācību par fundamentālajām tiesībām, “ir bijuši gadījumi, kad viens otrs par pārcentību tiek saukts pie atbildības”. Vienlaikus E.Rinkēvičs atzīmēja, ka arī sabiedrības prasīguma līmenis ir evolucionējis un sabiedrības kritiskā attieksme ir tā, kas neļauj drošības dienestiem “iebraukt galējībās”.

Ingrīda Circene, Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja

Atbildē uz jautājumu par drošības pasākumu samērīgumu, Saeimas deputāte norādīja:

“Drošības pasākumi Rīgā tika nodrošināti atbilstoši Iekšlietu ministrijas un drošības dienestu prasībām. Ņemot vērā, ka mums nav informācijas par ASV prezidenta drošības apdraudējuma iespējamiem faktoriem (kas ievērojami pieauguši pēc 11.septembra notikumiem), grūti spriest par pārspīlējumu. Mūsu komisijā nav neviena iesnieguma no Rīgas iedzīvotājiem, ka viņi šos ierobežojumus saistītu ar cilvēktiesībām un to pārkāpumiem”.

Deputāte atzina, ka jautājums par plakāta novākšanu varētu kļūt par vienu no diskusijas tematiem kādā no nākamajām Cilvēktiesību komisijas sēdēm, kad plānots ar ekspertu piedalīšanos apspriest jautājumus par preses brīvību.

Olafs Brūvers, Valsts cilvēktiesību biroja direktors

Saistībā ar personu brīvības ierobežojumiem ASV valsts prezidenta Džordža Buša vizītes laikā, balstoties uz pieejamo informāciju varam paust sekojošu viedokli.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants aizsargā ikviena tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šīs tiesības nosaka arī LR Satversmes 100.pants.

Ikviena cilvēka brīvība, tai skaitā vārda brīvība var tikt ierobežota, taču ierobežojumiem jāatbilst šādiem priekšnoteikumiem:

1) tiem jābūt noteiktiem ar likumu;

2) tiem jācenšas sasniegt vienu no šiem mērķiem – valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības interešu nodrošināšana, nekārtību vai noziegumu nepieļaušana, veselības, morāles, citu cilvēku tiesību un brīvību nodrošināšanu;

3) tiem ir jābūt samērīgiem un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā.

Samērīguma principa ievērošana nozīmē, ka iespējamam sabiedrības guvumam no ierobežojuma ir jābūt reālam un lielākam nekā indivīda tiesībām, brīvībām un interesēm noteiktajam ierobežojumam. Samērīgam ierobežojumam ir jābūt atbilstošam konkrētā mērķa sasniegšanai un sociāli nepieciešamam.

Viena no Eiropas Cilvēktiesību tiesas pamatatziņām ir, ka vārda un uzskatu brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatelementiem, tā ir ļoti tālejoša un tās ierobežošana iespējama tikai galējos izņēmuma gadījumos. Būtiski, ka tā attiecināma ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli un nav apvainojošas, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc. [Oberšliks pret Austriju, Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedums, #2] Tas nozīmē, ka demokrātiskā sabiedrībā ir jārespektē dažādi viedokļi, arī tādi, kas ir pretrunā ar vairākuma uzskatiem un ierobežojumi to paudējiem var notikt tikai pēc augstākminētajiem principiem.

Vai miera plakāta novākšana no ‘Noasa’ ASV prezidenta vizītes laikā bija nepieciešams drošības pasākums un samērīgs vārda brīvības ierobežojums?

Uz „Noasa” izvietotais plakāts ar pasaulē pazīstamu simbolu – miera zīmi ir viena no vārda brīvības izpausmēm, jo tādējādi cilvēki, kas to uzstādījuši, pauž savus uzskatus un vēlas pievērst konkrētu personu un plašākas sabiedrības uzmanību kādam aktuālam jautājumam. Prasība novākt šo plakātu ir personu vārda brīvības ierobežojums, kura leģitīmais mērķis un pamatojums nav skaidri saprotams. Valsts Prezidenta drošības dienesta priekšnieka norādītā sabiedrības drošība var būt par pamatu ierobežojumiem, taču, izvērtējot apstākļus šajā gadījumā, VCB uzskata, ka lietotie līdzekļi nav piemēroti mērķa sasniegšanai un nav samērīgi ar to. Nav skaidrs, kā šāda plakāta esamība vai neesamība apdraudētu drošību. Piesaistīt uzmanību var arī „Noass” pats par sevi kā oriģināla būve, tādēļ drošības iestāžu pamatojums, ka plakāts piesaistīs uzmanību un ietekmēs drošības situāciju ir vērtējams kritiski.

No pieejamās informācijas izriet, ka drīzāk prasība novākt plakātu saistīta ar vēlmi nepieļaut ASV prezidentam pretēju viedokļu parādīšanu, kas nav pieļaujams demokrātiskā sabiedrībā.

Uzstādītais plakāts nesaturēja nepatiesas ziņas vai aizskarošu informāciju, tā forma bija pietiekami korekta, tādēļ prasību novākt plakātu nevar uzskatīt par pamatotu. Ņemot vērā augstākminēto uzskatām, ka plakāta novākšana nebija sociāli nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un ir vērtējama kā mērķim neatbilstošs un nesamērīgs ierobežojums.

Vai drošības pasākumi kopumā nebija pārspīlēti, nesamērīgi ierobežojot iedzīvotāju tiesības pārvietoties un paust savus uzskatus (pilsētas centra norobežošana, īpaša to personu atlase, kas var atrasties publiskās vietās prezidenta tuvumā, protesta sapulču novirzīšana tālu no to adresāta – ASV prezidenta)?

Pārvietošanās brīvības ierobežojumiem ASV valsts prezidenta vizītes laikā bija leģitīms mērķis. Ņemot vērā pasaulē esošo situāciju terorisma izplatībā un ASV politisko statusu, drošības pasākumi un ar tiem saistītie ierobežojumi bija noteikti gan Latvijas sabiedrības, gan ASV politisko līderu drošībai. VCB nav pietiekamas informācijas, lai izvērtētu pārvietošanās ierobežojumu samērību un konkrēto personu izvēli, kas varēja atrasties prezidentu tuvumā, jo liela daļa informācijas saistībā ar iespējamo apdraudējumu ir ierobežotas pieejamības, kā arī nosakot drošības pasākumus, bija jāņem vērā ASV puses noteiktās prasības. Nevar uzskatīt, ka personām būtu radies būtisks kaitējums vai aizskārums no šiem ierobežojumiem, tomēr, iespējams, tie bija pārspīlēti.

Kas attiecas uz mītiņu un sapulču rīkošanu, jāņem vērā augstākminētie ierobežojumu samērīguma principi. Ir attaisnojams, ka šādi publiski pasākumi nevarēja tikt rīkoti pastiprinātas drošības zonā, kurā bija ierobežota pārvietošanās. Tomēr, izvērtējot pieejamo informāciju, VCB uzskata, ka noteikums rīkot šīs sapulces tik nomaļos rajonos, kur atrodas maz cilvēku, degradē šis tiesības pēc būtības, respektīvi, nav iespējams sasniegt mītiņa vai sapulces mērķi – pievērst pilsētas viesu, plašsaziņas līdzekļu un plašākas sabiedrības uzmanību problēmām un paust savus uzskatus. Ir skaidrs, ka pulcēšanās nevarēja notikt drošības zonā, tomēr sapulces varēja atļaut rīkot pilsētas centrā, publiski „dzīvīgās” vietās, tādējādi nenonivelējot šīs tiesības pēc būtības. Līdz ar to uzskatām, ka ierobežojums nav samērīgs, jo leģitīmo mērķi varētu sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Vai drošības dienestu izpratne par fundamentālām cilvēktiesībām ir pietiekama? Vai to nevajadzētu uzlabot, piemēram, rīkojot cilvēktiesību kursus vai tamlīdzīgi?

Praksē nereti vērojams, ka drošības dienestu izpratne par fundamentālām cilvēktiesībām un to ierobežošanas principiem nav pietiekama. Nereti netiek izvērtēta samērība, un drošības intereses tiek absolutizētas, uzskatot, ka mērķis attaisno jebkurus līdzekļus. Pozitīvi vērtējams, ka ir gadījumi, kad šo iestāžu pārstāvji konsultējas VCB vai piesaista VCB darbiniekus kā ekspertus konkrētās lietās. VCB darbinieki ir gatavi atsaukties drošības dienestu aicinājumam nolasīt lekciju vai arī sniegt atzinumu konkrētos gadījumos, lai pēc iespējas izvairītos no nepamatotiem un nesamērīgiem tiesību ierobežojumiem nākotnē.

Artūrs Kučs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta vadītājs

Jau vairāk kā nedēļu pēc ASV prezidenta vizītes Latvijā drošības dienesti nav snieguši informāciju, kas ļautu izvērtēt, vai vizītes laikā īstenotie vārda un pulcēšanās brīvības ierobežojumi bija samērīgi.

Visvairāk jautājumu rada drošības dienestu rīcība saistībā ar domubiedru grupas “Es par mieru” sagatavotā plakāta ar miera simboliku noņemšana no peldošā mākslas centra “Noass,” iepretim viesnīcai “Radisson SAS”, kur vizītes laikā bija apmeties ASV prezidents.

Tiesības uz vārda brīvību, kas ietver arī tiesības paust savus uzskatus par politiskiem un citiem sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, ir garantētas gan Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā, gan Eiropas Cilvēktiesību Konvencijā un citos Latvijas Republikai saistošos cilvēktiesību līgumos. Šīs tiesības nav absolūtas. To ierobežojumi var būt saistīti ar nepieciešamību aizsargāt citu personu tiesības, garantēt sabiedrisko drošību vai vērsti uz citu leģitīmu mērķu sasniegšanu. Tieši drošības apsvērumus amatpersonas ir minējušas kā argumentu, kādēļ plakātu bija nepieciešams novākt.

Taču ierobežojot cilvēktiesības, valsts institūcijām ir arī jāpamato, ka konkrētie ierobežojumi ir samērīgi un nepieciešami mērķa sasniegšanai.

Eiropas cilvēktiesību tiesa savā praksē ir vairākkārt uzsvērusi, ka diskusijas par politiskiem jautājumiem ir demokrātijas pamats, un tādēļ īpaši stingri vērtē šādus runas ierobežojumus. Kā secināms no laikrakstu publikācijām, akcijas mērķis bija paust kritiku par ASV īstenoto politiku Irākā. Taču plakāta saturs nebija Džordžu Bušu personiski aizskarošs un nesaturēja arī kāda cita rakstura informāciju, kuras saturs attaisnotu šādas informācijas publiskošanas ierobežošanu. Jāpiebilst, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē vārda brīvības robežas attiecībā uz politiķu un viņu darbības kritiku ir īpaši plašas. Tāpat šādas akcijas organizētāju uzskatu brīvības ierobežošana nebūtu iespējama ASV, kur vārda brīvības garantijas ir ļoti plašas.

Latvijas drošības dienesti kā pamatu lēmumam par plakāta noņemšanu min drošības apsvērumus. Taču ir grūti iedomāties, kādā veidā šāda miermīlīga akcija varēja apdraudēt drošības situāciju slēgtajā zonā. Kamēr drošības dienesti nav snieguši motivētus argumentus par nepieciešamību pārtraukt plakāta izvietošanu, tās rīcība lielā daļā sabiedrības tiks uztverta kā ASV prezidentam nelabvēlīgu viedokļu ierobežošana, pārkāpjot personu tiesības uz vārda brīvību.

Diskutējams ir arī jautājums par vairāku citu organizāciju, kas rīkoja protesta akcijas, vārda un pulcēšanās brīvības ierobežošanu. Drošības dienestu darbība, ierobežojot atsevišķu radikālu organizāciju aktīvistu pulcēšanās brīvību, ir saprotama. Taču, ja vien drošības iestāžu rīcībā nebija kāda informācija, kura sabiedrībai nav zināma, nesamērīga šķiet miermīlīgu protesta akciju novirzīšana tālu no pilsētas centra.

Atteikšanās publiskot šādu informāciju ir grūti attaisnojama tagad, kad vizīte jau ir beigusies. Taču, pat ja motīvi, uz kuriem balstoties drošības dienesti pieņēma lēmumus par cilvēktiesību ierobežošanu, nevar tikt publiskoti, Latvijā kā demokrātiskā un tiesiskā valstī, galavārds par jebkura cilvēktiesību ierobežojuma samērību ir jāsaka tiesai, kurai ir jābūt iespējām iepazīties ar attiecīgo informāciju. Drošības dienestu darbības izvērtēšana būtu nepieciešama, lai izvairītos no situācijām nākotnē, kad, pamatojoties uz drošības apsvērumiem, kuri nav zināmi plašākai sabiedrībai, par cilvēktiesībām uz laiku tiek aizmirsts.

Nepieciešamība garantēt augstu ārvalstu amatpersonu drošību var attaisnot daļējus cilvēktiesību ierobežojumus. Taču tiem jābūt samērīgiem. Latvijas drošības dienestiem ierobežojot personu tiesības, īpaši gadījumos, kad tiek apšaubīta ierobežojumu nepieciešamība, ir jāņem vērā, ka to darbība tiks izvērtēta tiesā. Nesamērīgus cilvēktiesību ierobežojumus palīdzētu novērst gan pieredzes apmaiņa ar ārvalstu kolēģiem, gan zināšanas par principiem, kas izstrādāti Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citu institūciju praksē, izvērtējot ierobežojumu nepieciešamību šādās situācijās.

Asuma problēmas Buša “attēlam mūsu galvās”

Latvijas pieminēšana pasaules raidstacijās Dž. Buša vizītes laikā