Palīgs lūdz palīdzību 0

Valdībai būtu jāpieņem politisks lēmums par naudas piešķiršanu nevalstiskajam sektoram, ja vien valsts patiesi, ne tikai deklaratīvi uzskata NVO par savu sadarbības partneri.

Iesaki citiem:
Cimdi 255x203(1)
Foto:W

Ja kādudien taps grāmata par Latvijas pilsoniskās sabiedrības vēsturi, tad 2007.gadu tajā varētu minēt kā laiku, kad vairākas interešu aizstāvības nevalstiskās organizācijas (NVO) vai nu bankrotēja un izbeidza savu darbību, vai arī bīstami pietuvojās naudas izsīkuma robežai, kas piespieda organizācijas pārāk daudz laika un enerģijas tērēt naudas piesaistīšanai un samazināt savas misijas aktivitātes. Ir beidzis pastāvēt Latvijas Pacientu tiesību birojs, Sabiedrības par atklātību Delna vadītājs naudas trūkuma dēļ ir atteicies no algas, un vēl vairākas NVO balansē uz izdzīvošanas robežas, atzīstot, ka ar projektu finansējumu vien nav iespējas pilnasinīgi strādāt, tāpēc administratīvo izmaksu segšanai ļoti būtu vēlams valsts atbalsts, kā tas ir citās Eiropas Savienības (ES) valstīs.

Latvijā pie Finanšu ministrijas (FM) ir izveidota darba grupa, kas izstrādā normatīvo bāzi valsts finansējumam NVO, taču FM pasaka nepārprotami — gaidāmie darba grupas priekšlikumi vēl nenozīmē, ka NVO tiešām tiks piešķirts no ministrijām neatkarīgi sadalāms valsts finansējums. Tam nepieciešams politisks lēmums, un tieši tāpēc par atbalstu NVO ir svarīgi runāt patlaban, kad tiek veidota jauna valdība, jo tai ir iespēja valdības deklarācijā paust savu vīziju par sadarbību ar NVO, kā to jau ir izdarījusi Igaunijas valdība, minot pat konkrētu summu, ko tā no valsts budžeta ir nolēmusi atvēlēt nevalstiskajām organizācijām.


Tērējuši, ne investējuši

“Šobrīd mums ir projekti, bet, kad tie beigsies, Dievs vien zina, kas tālāk būs,” saka Papardes zieda programmu direktore Linda Pavlovska. Papardes zieds patlaban balansē starp dažādu finanšu avotu — Eiropas Komisijas, Sabiedrības integrācijas fonda (SIF), Rīgas domes, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas — naudām, tam visam papildus nodarbojoties arī ar saimniecisko darbību, izglītojot atsevišķas grupas par reproduktīvo veselību. Taču par spīti tam organizācija nejūtas finansiāli stabila, jo, lai, piesakoties uz finansējumu, rakstītu projektus, ir jābūt pastāvīgi nodarbinātam vismaz vienam cilvēkam, kuram ir jāmaksā arī alga. Līdzīgi arī nu jau darbu beigušā Latvijas Pacientu tiesību biroja vadītāja Liene Šulce stāsta, ka tieši pastāvīga administratīvā nodrošinājuma trūkuma dēļ birojs nav varējis turpināt darboties, jo “ir jomas, kur pietiek ar finansējumu konkrētām aktivitātēm, kas tiek organizēti kādas sabiedrības grupas labā, bet ir jomas kā pacientu tiesību aizsardzība, kas prasa pastāvīgu darbu, plānošanu, konsultācijas.” Un tieši profesionālu ekspertu algām un telpu īrei, lai varētu uzņemt klientus, birojs naudu nav varējis atrast, tāpēc bankrotējis, un patlaban Latvijā vairs nav nevienas nevalstiskas organizācijas, kas aizstāvētu pacientu tiesības. Ja darbu beigtu Papardes zieds, nebūtu arī nevienas NVO, kas jauniešus izglītotu par reproduktīvo veselību, savukārt, ja vairs nebūtu Delnas, valsts zaudētu vienu no nedaudzajām NVO, kas darbojas korupcijas novēršanas jomā.

Beidzot ir piepildījušās prognozes, ko NVO cilvēki bažīgi izteica jau pirms vairākiem gadiem — kad Latvija iestāsies ES un valsts tiks uzskatīta par gana spēcīgu, lai pati palīdzētu savam partnerim — NVO, Latvijas organizācijas zaudēs ilggadīgos finanšu donorus — ārvalstu vēstniecības un starptautiskos fondus, un tad var iestāties NVO finansiālā krīze. Nu tas noticis, un saskaramies ar realitāti, kad organizācijas atzīst — NVO bez pastāvīga finansējuma administratīvajiem izdevumiem no projektu naudām vien izdzīvot nevar.

“Latvija visu laiku ir paļāvusies uz starptautisko finansējumu — mēs līdz šim esam naudu lietojuši, nevis investējuši ilglaicīgās NVO attīstības programmās,” secina Latvijas Pilsoniskās alianses vadītāja Rasma Pīpiķe. Pirmās krīze skārusi interešu aizstāvības NVO, jo NVO, kas sniedz publiskos pakalpojumus, piemēram, sociālo palīdzību, naudu atrast ir vieglāk, līdz ar valsts un pašvaldību deleģētajām funkcijām pārņemot arī tām domāto finansējumu. Savukārt organizācijām, kas strādā politiski jūtīgās jomās, piemēram, pretkorupcijas un tiesiskuma lauciņā vai arī aizstāv pacientu, jauniešu vai mazākumgrupu tiesības, ziedojumus piesaistīt grūti.



Politika atbaida ziedotājus

Portāla Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta no līdzšinējās pieredzes zina stāstīt, ka aptuveni 90% privātpersonu un uzņēmēju ziedo lietām, kas viņus aizkustinājušas emocionāli, savukārt tikai ap 10% ziedo idejām. Viņa ir pārliecināta, ka ziedošana atspoguļo sabiedrības struktūru — cik cilvēki ir vienaldzīgi politiskajos jautājumos, un savukārt — kā viņi izrāda savu empātiju sociālajās problēmās, ko daudzi izjutuši arī uz savas ādas. Tiesa, Sabiedrības par atklātību Delna vadītājs Roberts Putnis uzskata, ka īpaši ziedojumu vākšana sargsuņiem ir ilglaicīgs darbs un dārgs pasākums, ar ko jānodarbojas paralēli ikdienas aktivitātēm, jo, “ja esi sargsuns, esi atkarīgs no zagļa iešanas gar sētu”. Valdība izdarīja politisko spiedienu uz KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, un pretkorupcijas organizācijai vajadzēja protestēt neatkarīgi no plānotajām projektu aktivitātēm un naudas daudzuma kontā. Un tieši sargsuņa funkciju dēļ NVO ir svarīga neatkarība no ziedotājiem.

Delna ir bijusi viena no aktīvākajām interešu aizstāvības NVO, kas kopš 2006.gada aicinājusi tai ziedot, un, kā liecina organizācijas dati, 2007.gadā tā ziedojumos piesaistījusi aptuveni 30 000 latu tieši organizācijas darbībai, neskaitot Ls 26 282, ko gandrīz 200 ziedotāji atvēlējuši 3.novembrī notikušās Tautas sapulces nodrošināšanai. R.Putnis vērtē, ka organizācijas darbībai piesaistītā summa ir ievērojama, jo ziedojums Delnai ir principiāls — to galvenokārt veltī nevis “iezīmētam” mērķim, bet organizācijas darbam kopumā — pretkorupcijas un labas pārvaldības jomā noteicošais ir profesionāli darbinieki, kuriem nepieciešams attiecīgs atalgojums.

Taču tieši “principiālā ideja” bieži atbaida ziedotājus, īpaši uzņēmumus, kas negrib sevi asociēt ar problēmām, piemēram, pretkorupcijas aktivitātēm, jauniešu seksuālās veselības izglītību vai ieslodzītajiem, tāpēc labprātāk ziedo labdarībai, nevis rada nemiernieka tēlu. NVO pārstāvji min gadījumus, kad biznesa līderi neapzinās savu ziedošanas potenciālu un pat nezina, ka CRS jeb korporatīvā sociālā atbildība[1] nenozīmē vis investīcijas tirgus attīstībā, kā daži no viņiem domājuši, bet gan to, ka kompānija uzņemas atbildību par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un ziedo NVO, kas konkrētās jomās darbojas. Ir bijuši pat gadījumi, kad Latvijā strādājoša starptautiska uzņēmuma pārstāvniecība nezina, ka tās mātes uzņēmums ir aktīvs CRS ķēdes dalībnieks.

“Ja ģimene bērnā ieaudzina līdzcietību, tad izglītības sistēmai būtu jāieaudzina, ka mums pašiem jāspēj uzturēt savas pilsoniskās aktivitātes, nevis tas jādara par citu valstu pilsoņu nodokļiem,” uzskata R.Dimanta. Viņa atzīmē, ka arī viedokļu līderi, kas veido sabiedrības dienaskārtību, pagaidām nav gatavi ziedot, kaut gan ar savu pilsoniski atbildīgo rīcību būtu varējuši rādīt priekšzīmi pārējiem. Tiesa, pēdējos gados vēlmi ziedot interešu aizstāvības NVO ir noplicinājis arī politiskais un mediju fons, sākot jau no bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas 2004.gada vasaras paziņojuma[2], ka NVO, protestējot pret Ingrīdas Ūdres nominēšanu eirokomisāres amatam, ir pārkāpušas Satversmi, un beidzot ar Ventspils naftas pastarpināti finansētā Mediju nama preses izdevumu kampaņu pret NVO, kas finansējumu saņēmušas no Sorosa fonda.



Vajadzīgs valsts finansējums

Taču ziedojumi ir tikai viens no NVO līdzekļu avotiem, kuriem vēlams būt dažādiem, lai nodrošinātu NVO neatkarību. Viens no pastāvīgākajiem finansējumiem ir valsts atbalsts, kas jau ieviests daudzās Eiropas valstīs, arī Igaunijā, kas valdības deklarācijā ierakstījusi, ka no 2008.gada valsts atvēlēs NVO nepilnus 900 000 latu, ko sadalīs neatkarīgs administrētājs. Latvijā pagaidām valsts dotācijas vai grantus NVO pa tiešo saņem no “savas” nozares ministrijām, taču, kā atzīst pašas organizācijas, tas, pirmkārt, NVO padara atkarīgas no politiķiem un, otrkārt, saņemamās summas ir nelielas, taču to administrēšana — sarežģīta.

Vēl ir Sabiedrības integrācijas fonds, kura NVO piešķiramo budžetu pamatā veido nevis valsts, bet starptautiskais finansējums. Piemēram, līdz 2010.gadam fonds administrē Norvēģijas valdības Latvijas NVO piešķirto naudu, pēc kuras ir milzīgs pieprasījums, taču, tā kā finansējums ir ierobežots, tad NVO kapacitātes stiprināšanai domāto norvēģu naudu šogad pirmajā šīs programmas konkursā SIF varēja piešķirt vidēji tikai vienam no pieciem pieteiktajiem projektiem. Tiesa, NVO sūdzas, ka SIF naudas administrēšana ir pārāk sarežģīta, kas NVO radot administratīvas problēmas. SIF direktors Nils Sakss skaidro, ka NVO ir jārēķinās — publiskajām finansēm jābūt daudz caurskatāmākām nekā privātajām, tāpēc SIF birokrātija daudz lielāka par privāto fondu projektu administrēšanas nosacījumiem, un tieši tāpēc SIF projektu īstenošanai organizācijām ir nepieciešams gan grāmatvedis, gan projekta vadītājs.

Un tomēr par spīti sarežģījumiem Rasma Pīpiķe uzskata, ka ideāli būtu, ja valsts budžeta naudu pakāpeniski iepludinātu, piemēram, SIF, tā arvien palielinot budžeta līdzfinansējumu Norvēģijas valdības naudām un rezultātā izveidojot savu NVO fondu. Pirms diviem gadiem LPA aprēķinājusi, ka NVO atbalstam no valsts budžeta ik gadus vajadzētu aptuveni 3 miljonus latu, un šie aprēķini iesniegti FM. Diemžēl tur, visticamāk, politiskās gribas trūkuma dēļ nogrimusi ne viena vien laba ideja, kas sekmīgi dzīvo citās Eiropas valstīs. Piemēram, Latvijā tika noraidīts NVO priekšlikums 1% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa izlietot NVO atbalstam. Patlaban FM darba grupa strādā pie priekšlikumiem normatīvajai bāzei, lai izveidotu vienotu sistēmu funkciju deleģēšanai un dotāciju piešķiršanai NVO. Darba grupas vadītājs, FM valsts sekretāres vietnieks Jānis Šints stāsta, ka valdībai tikšot iesniegts arī priekšlikums par NVO fonda veidošanu, taču naudas piešķiršanai šādam fondam ir nepieciešams politisks lēmums.

Pacientu tiesību birojs aprēķinājis, ka savas darbības sešos gados tas izlietojis mazāk nekā 90 000 latu, kaut gan, vērtējot paveikto, varētu šķist, ka tāds varētu būt biroja viena gada budžets. Dažkārt summas, kas NVO glābj no izzušanas, ir pavisam niecīgas, tomēr bez politiskās izšķiršanās par palīdzību NVO interešu aizstāvības organizācijas turpinās izmisīgi meklēt naudu savas misijas nodrošināšanai, kas taču ir vajadzīga arī valstij. Ja vien tā NVO no tiesas, nevis tikai deklaratīvi uzskata par savu sadarbības partneri un palīgu.



____________________

[1] CRS, Corporate social responsibility — angļu.val.

[2] Vaira Vīķe-Freiberga 2004.gada augustā, kad NVO protestēja pret Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres nominēšanu eirokomisāra amatam, sacīja: "Nevalstiska organizācija, kas pieprasa tautas ievēlēta pārstāvja atkāpšanos no sava deputāta posteņa, manuprāt, visrupjākā veidā pārkāpj Latvijas Satversmi un visrupjākā veidā iejaucas politiskos procesos. (..) Nevalstiskai organizācijai uz to nav nekāda ne autoritāte, ne tiesības juridiski, ne konstitucionāli."

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja