Raksts

Palīdzot sev, palīdz demokrātijai


Datums:
09. marts, 2004


Autori

Māra Čerkašina


Foto: Marcel Zajac

Kopienu fondiem – vietējās sabiedrības iespējai ar pašu saziedotiem līdzekļiem sasniegt savus izvirzītos mērķus – ir dažāda attīstības vēsture Eiropā, taču darbības principi ir vienādi. Slovākija ar savu ilgstošo pieredzi dalās, palīdzot attīstīt kopienu fondus Lietuvā, un padomu neliedz arī mums.

Intervija ar fonda Ekopolis pārstāvi Marcelu Zajacu

Slovakija bija pirmā valsts kontinentālajā Eiropā, kur tika nodibināts kopienu fonds. Kā tas notika?

Runājot par nevalstisko organizāciju attīstību Slovākijā, jāsāk no paša sākuma, kad bijusī Čehoslovākija sadalījās Čehijā un Slovākijā. Iespējams, ka visi to nezina, bet Slovākijas politiķi bija ļoti populistiski, un viņu rīcības rezultātā pie varas mūsu valstī nonāca cilvēki ar milzu ambīcijām un visatļautības sindromu. Autoritāras valdības vadībā nekorekti tika veikta privatizācija, valdošā elite kļuva arvien bagātāka, kas, protams, nepatika citiem sociāli aktīvajiem iedzīvotājiem. Šāda situācija ir laba vide, lai veidotos sabiedriskās organizācijas.

Pirmās aktīvās organizācijas radās aptuveni 1993.gadā, motivāciju stiprināja arī ārējie apstākļi. Daudzi politiķi un sabiedriskie darbinieki gan Amerikā, gan Eiropā redzēja, ka situācija Slovākijā nav labvēlīga demokrātijas attīstībai, un izveidoja mūsu aktivitātēm grantu programmas. Veidojoties vietējiem kopienu fondiem, cilvēkiem radās iespēja ne tikai apspriest problēmas, bet arī idejas, kā pašu spēkiem ar minimāliem naudas līdzekļiem risināt problēmas, no kurām valsts neredzēja vai negribēja redzēt izeju. Kopienu organizācijās – gan to direktoru padomēs kā dibinātāji, gan ar saviem līdzekļiem – aktīvi iesaistījās arī pašvaldības, kas tāpat kā iedzīvotāji nebija apmierinātas ar valsts varu.

Kāda sākotnēji bija ārvalstu sabiedrisko fondu nozīme šajā procesā?

Ikvienā valstī lielās pilsētās veidojas lielas sabiedriskās organizācijas, kurās arī koncentrējas visa ārvalstu palīdzība, bet mazās organizācijas un to aktivitātes paliek novārtā. Tāpēc sākumā tika nolemts, ka nauda, kuru piešķir no lielajām grantu programmām (Sorosa fonds, Eiropas Savienība) jāsadala “mazajām aktivitātēm”. Taču, dodot naudu, ārvalstu fondi arī brīdināja, ka šāda situācija nevar ilgt mūžīgi –savai attīstībai un darbībai nauda sabiedriskajām organizācijām jāmeklē pašām.

Situācija Slovākijā ar laiku patiesi mainījās, un ārzemju fondi pārstāja dotēt. Patiesībā tas bija ļoti pozitīvi, jo Slovākijas sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem bija interese braukt uz ārzemēm, lai mācītos, kā darbojas kopienu fondi, kā tiek piesaistīti līdzekļi, kā veidojama mārketinga stratēģija un publicitāte, kā veidojami noguldījumi kopienu turpmākai attīstībai. Iegūstot vairāk zināšanu, kopienu pārstāvji arī saprata, ka sadarbībai ar pašvaldībām ir ne tikai pozitīvie, bet arī negatīvie aspekti. Pirmkārt, kopienas, kuras daļēji balstīja savu darbību uz pašvaldības līdzekļiem, zaudēja motivāciju iegūt naudu citā veidā, otrkārt, politiķu strīdi no pašvaldībām tika pārcelti uz kopienām, tādējādi zināmā mērā bremzējot projektu realizāciju, treškārt, pašvaldības ietekme uz fonda darbību bija atkarīga no pašvaldības ieguldījuma iepretim donoru naudai. Arī pašas pašvaldības attapās, ka to naudu, kuru atvēl kopienu fondiem, tās var izmantot pašas. Turklāt pašvaldības nebija ieinteresētas dot līdzekļus kopienu noguldījumu veidošanai.

Kāda loma šajā procesā bija jūsu pārstāvētajam Ekopolis fondam?

Darbības sākumā Ekopolis fonds, kas saņēma naudu no vairākiem ārvalstu fondiem, piemēram, Rokfellera fonda, Maršala fonda, atbalstīja to sabiedrisko organizāciju aktivitātes, kas nodarbojās ar ekoloģijas jautājumiem. Turklāt mēs veicām arī apmācību, skaidrojot, kā izstrādājami projekti līdzekļu piesaistīšanai no lielajiem ārvalstu fondiem, gan arī, kā meklēt naudu pašu valstī. Turklāt mēs izstrādājām īpašas motivācijas programmas, piemēram, ja gada laikā sabiedriskā organizācija saviem spēkiem sagādās, teiksim, miljons kronu, arī mūsu fonds tai piešķirs miljonu, taču nevis programmu realizācijai, bet gan rezerves veidošanai, tas ir, noguldījumam. Tas arī bija liels pārmaiņu laiks – sabiedriskās organizācijas pārreģistrējās par fondiem, to vadībā nokļuva cilvēki, kuri prata ne tikai tērēt piešķirtos līdzekļus, bet arī zināja, kā nauda piesaistāma. Divu trīs gadu laikā izveidojās seši stipri fondi, kuriem ir diezgan lieli noguldījumi bankās.

Liela kopienas fonda pilnvērtīgai darbībai ir nepieciešami profesionāli darbinieki ‑ konsultanti, eksperti. Vai darbu veic tikai brīvprātīgie, vai tas tiek atalgots?

Protams, ikvienam fondam ir nepieciešami eksperti, kas sniegtu padomus un izstrādātu, piemēram, mārketinga vai ziedojumu vākšanas stratēģiju. Pēc amerikāņu domām, lai eksperti strādātu ar pilnu atdevi, viņi ir jāalgo, jo brīvprātīgais darbs šajā gadījumā var nebūt pietiekami kvalitatīvs. Amerikā, kur darbojas bagāti fondi, tā nav problēma. Piemēra, ja daļa fonda naudas ir noguldīta bankā vai ieguldīta vērtspapīros, nelielu procentu no ienākuma atvēlēt darbinieku algošanai un citiem administratīvajiem izdevumiem nav grūti. Taču Slovākijā algot ekspertus pagaidām praktiski nav iespējams. Taču arī mēs tiecamies pēc tā, lai katrā fondā strādātu vismaz viens vai divi profesionāļi. Šobrīd fondi meklē naudu kopienās, taču tās neredz ekspertu darbu augļus, un tāpēc nevēlas šim mērķim piešķirt līdzekļus.


Kā Slovākijā tiek panākts, lai fondu darbība, to līdzekļu izlietojums būtu caurskatāms?

Pirmkārt, Slovākijas fondi ir izstrādājuši savus ētikas kodeksus. Turklāt, pirms fonda pārstāvis tiekas ar potenciālo ziedotāju, viņš laikus noskaidro, vai šajā gadījumā varētu būt iespējama “naudas atmazgāšana” vai kāda cita neētiska darbība. Piemēram, viens no fondiem pēdējo divu gadu laikā nepieņēma divus ziedojumus, jo vienā gadījumā ziedotājs gribēja saņemt pretī nesamērīgi daudz reklāmas, bet otrā – nevēlējās slēgt korektu līgumu.

Otrkārt, Slovākijā fondu darbību regulē likums. Fondiem ik gadu ir jāatskaitās par savu finansiālo darbību – gan ziedojumiem, gan līdzekļu izlietojumu. Arī brīvos līdzekļus noguldīt drīkst tikai dažās konkrētās bankās vai investīciju fondos. Reglamentēta tiek arī noguldījumu riska pakāpe.

Fondi par savām aktivitātēm, tostarp, arī līdzekļiem, sniedz informāciju reģionālajos laikrakstos. Bratislavā ir liels un bagāts kopienas fonds, kuram ir līgums ar vietējo laikrakstu – tas iznāk reizi nedēļā un bez maksas tiek piegādāts visiem pilsētas iedzīvotājiem, un fonds šajā izdevumā informē par aktualitātēm savā darbībā. Šajā fondā regulāri tiek veikts arī audits – auditoru firma “Artur Anderson” kā ziedojumu fondam sniedz savus pakalpojumus, un arī audita secinājumi tiek publicēti.

Filantropijas tradīcijas nav pārāk senas arī Slovākijā. Kā pret ziedošanu izturas biznesa pārstāvji?

Vākt ziedojumus no biznesa struktūrām Slovākijā nav viegli, jo filantropijas tradīcijas patiesi vēl nav izveidojušās. Turklāt arī centrālie laikraksti nevēlas rakstīt par ziedotājiem, uzskatot to par reklāmu un vēloties saņemt naudu. Šobrīd Slovākijā par šo tēmu notiek diskusijas ar laikrakstu redaktoriem un žurnālistiem.

Taču ir vēl viens apgrūtinošs aspekts, proti, es teiktu, ka mūsu Finanšu ministrija labi saskata un vada makroekonomiskos procesus, bet neredz mikroekonomiku. Nodokļu sistēmas reformas rezultātā Slovākija reizēm pat tiek dēvēta par nodokļu paradīzi un ir kļuvusi pievilcīga investoriem. Savukārt sabiedriskās organizācijas ir zaudētāji, jo ziedotājiem ir atcelti nodokļu atvieglojumi.

Nodokļu reformas rezultātā Slovākijā tika ieviests vēl viens jauninājums. No šā gada, maksājot valstij nodokļus, biznesa uzņēmumi 2% varēs novirzīt konkrētām organizācijām vai mērķiem. Šī nauda nevar būt ziedojums tiešā veidā, jo tiks nomaksāta kā nodokļi, taču uzņēmējs varēs izvēlēties, kur tā nonāks: skolām, slimnīcām, baznīcām vai kur citur. Cik lielas summas un kam tiks atvēlētas mēs gan redzēsim tikai gada beigās.

Taču, nodokļu atlaides nav vienīgais veids, kā piesaistīt ziedotājus. Fondi, piemēram, veido fondu draugu vai ziedotāju klubus, kuru darbība, tostarp, radot, publicitāti veicina gan uzņēmēju, gan privātpersonu interesi par labdarību.

Varbūt Jūs ierosmei varētu minēt kādu kopienas fonda darbības piemēru, kas veikts, neieguldot lielus līdzekļus.

Pērn Bratislavā tika realizēti vairāki interesanti projekti. Viens no tiem – Ziemassvētku dāvanas trūcīgajiem bērniem. Slovākijā grāmatas ir ļoti dārgas. Tāpēc šā projekta ietvaros tika apstaigātas grāmatnīcas un apzinātas trūcīgas ģimenes – tika vaicāts, kādu grāmatu bērni vēlētos saņemt dāvanā. Grāmatnīcās uz izvēlētajām grāmatām tika uzrakstīts bērna vārds un cilvēki, kuru līdzekļi to ļāva, izvēloties grāmatu sev, varēja to iegādāt arī kādam bērnam. Akcijai bija lieli panākumi, jo bērniem tika nosūtīts vairāk nekā trīssimt grāmatu. Lai dāvinājums nebūtu bezpersonisks un dāvanas saņēmējam būtu kam pateikt paldies, ziedotāji varēja norādīt arī savu vārdu un adresi. Un, lai gan parasti cilvēki savus datus izpaust īpaši nevēlas, šoreiz liela daļa dāvinātāju labprāt sevi atklāja.


Vai Ekopolis fonds joprojām atbalsta tikai vides organizāciju aktivitātes, vai arī savu darbības jomu ir paplašinājis?

Šobrīd mēs strādājam, lai attīstītu arī tās organizācijas, kas iestājas par atklātību, proti, tās organizācijas, kas sekotu līdzi valsts institūciju un pašvaldību darbībai. Mūsuprāt, ikvienai labai valstij ir nepieciešama kritika un gudri politiķi šo kritiku uztvers pozitīvi. Mūsu uzdevums šajā gadījumā nav pārtaisīt valsti, bet attīstīt cilvēkos kritisku domāšanu un vēlmi līdzdarboties. Attīstīt demokrātiju visplašākajā nozīmē.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!