Foto: AFI
Partiju finansēšanas likumprojekts pēc būtības nav jauns un tikai daļēji atbild uz trim galvenajiem jautājumiem – kas uzraudzības institūcijai īsti jākontrolē, kā to paveikt un kā rīkoties, ja likums ticis pārkāpts
Gada nogalē Ministru kabineta komiteja konceptuāli atbalstīja darba grupas izstrādāto Politisko organizāciju un to apvienību finansēšanas likumprojektu, vienlaikus atbalstot arī priekšlikumu, ka politisko partiju un to apvienību finansiālās darbības uzraudzība nākotnē būtu jāuztic Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK).
Nu ko, paldies par uzticību… Tomēr jautājums par politisko partiju finansiālās darbības kontroli un CVK pašreizējām iespējām to nodrošināt nebūt nav tik viennozīmīgs. Turklāt, šķiet, ka arī vēlētājiem šobrīd ir visai maz ticības tam, ka minētais likumprojekts, ja vispār tiks pieņemts, spēs nodrošināt to, ko pasludinājis par savu mērķi – “politisko organizāciju finansiālās darbības atklātumu, likumību un kontroli”. (1.pants, 2.daļa.)
Iepazīstoties ar izstrādāto likumprojektu, jāsecina, ka, lai gan tas maina politisko partiju un to apvienību finansēšanas kārtību – paredz partiju finansēšanu no valsts budžeta, ievērojami samazina fizisko un juridisko personu ziedojumu apmēru, aizliedz partijām pirkt un pārdot vērtspapīrus un ievieš virkni citu, visumā pareizu un nepieciešamu pasākumu, tas joprojām tikai daļēji sniedz atbildes uz trim galvenajiem jautājumiem: kas uzraudzības institūcijai īsti būtu jākontrolē, kā to paveikt un kā rīkoties, ja likums ticis pārkāpts. Citiem vārdiem – likumprojekts šobrīd uzskatāms par nepilnīgu tā iemesla dēļ, ka nepaskaidro, kā CVK nodrošināt 20.pantā minēto “politisko organizāciju finansiālās darbības atklātumu un atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām šā likuma un citu normatīvo aktu ietvaros”.
Līdz ar to izstrādātais likumprojekts, salīdzinot ar jau spēkā esošo Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumu, nav jauns pēc būtības, lai gan nenoliedzami ir saturiski pilnīgāks. Galvenā prasība uzraudzības institūcijai (šajā variantā – CVK) vēl arvien ir tā pati vecā – savākt un padarīt publiski pieejamas politisko partiju finansiālās darbības deklarācijas. Politiskajām partijām tāpat kā līdz šim tiek prasīts iesniegt finansiālās darbības deklarācijas, iekļaujot tajās noteikta satura informāciju par savu finansiālo darbību. Tāpat kā līdz šim uzraudzības institūcijas vadītājam ir pienākums ierosināt politiskās organizācijas darbības apturēšanu tiesas ceļā, ja pēc atkārtota brīdinājuma tā deklarācijas nav iesniegusi vai iesniegusi tās nepilnīgi. Un, lai gan deklarācijās iekļaujamās informācijas saraksts ir precizēts un tāpēc krietni garāks, ar to vien ir par maz, lai kvalitatīvi un godprātīgi nodrošinātu politisko partiju finansiālās darbības kontroli, pat ja šo kontroli paredzēts uzticēt salīdzinoši politiski neatkarīgai institūcijai, kāda ir CVK atšķirībā no Tieslietu ministrijas vai Valsts ieņēmuma dienesta.
No otras puses tikpat svarīgi, kā noteikt skaidrus un konkrētus politisko partiju finansiālās darbības pārbaudes mehānismus, ir arī izvērtēt uzraudzības institūcijas iespējas efektīvi pildīt tai uzliktos pienākumus. Šobrīd nav skaidrs, cik efektīvi CVK varētu veikt šo misiju, zinot, ka tai nav ne atbilstošu finansiālu resursu, ne finansu jomā kvalificētu speciālistu.
Tādējādi droši var apgalvot, ka to, vai likumdevējs patiešām būs vēlējies sakārtot ar politisko partiju finansēšanu un kontroli saistītos jautājumus, rādīs likumprojekta galīgā redakcija.
Ja jaunajā likumā būs skaidri definēti iespējamie pārkāpumi, ja šie pārkāpumi būs samēroti ar konkrētu atbildību un saprātīgiem sodiem, ja būs skaidri definētas atbildīgās institūcijas, kas tiesīgas šos sodus piemērot un mehānismi, kā šie pārkāpumi atklājami, kā arī ja likumā tiks garantēta uzraudzības institūcijas finansiālā un politiskā neatkarība, tikai tad būs pamats apgalvot, ka politikas veidotāji Latvijā domājuši un rīkojušies valstiski. Pretējā gadījumā pieņemtais likums būs bīstams ne tikai CVK, bet arī visai vēlēšanu sistēmai, jo pārvērtīsies nebeidzamā attiecību kārtošanā starp CVK un politiskajām partijām, kamēr plaisa starp valsti un sabiedrību turpinās vērsties plašumā.