Foto: Mast Irham © AFI
Tuvredzīgā radikālo islāmistu atbalsta politika veicinājusi Pakistānas sabiedrības šķelšanos, bremzējusi progresu un pārvērtusi valsti par džihādistu bāzi. Ja Bhuto nāve piespiedīs eliti atteikties no postošās politikas un vienoties cīņā pret ekstrēmismu, tad viņa nebūs kritusi velti.
Pēdējos 20 gados šīs sievietes seju būtu spējis atpazīt ikviens, kurš kaut cik interesējas par starptautisko politiku. Musulmaņu pasaules pirmā sieviete-ministru prezidente Benazira Bhuto (Benazir Bhutto) atgriezās Pakistānā, lai piedalītos parlamenta vēlēšanās un pēc prognozētās uzvaras izveidotu aliansi ar prezidentu Pervezu Mušarafu (Pervez Musharraf), kas palīdzētu stabilizēt valsti un pieteikt karu islāma ekstrēmistiem. Taču Bhuto tika nogalināta pēc priekšvēlēšanu mītiņa Ravalpindi pilsētā, kur atrodas Pakistānas militārās vadības galvenais sēdeklis. Saskaņā ar oficiālo versiju šo noziegumu izdarīja Al Kāida (Al Qaeda). Taču Bhuto neieredzēja ne tikai radikālie islāmisti, bet arī daļa no valdošā militārā aparāta.
Bhuto nogalināšana skarbi atmasko Pakistānas galveno problēmu — ciešās attiecības starp militāro un civilo eliti un radikālajiem islāmistiem. Pakistānas drošības struktūras un politiķi gadu desmitiem dāsni atbalstīja un izmantoja fundamentālistus saviem politiskajiem mērķiem. Rezultātā tika izaudzēts nekontrolējams, daudzgalvains monstrs, kas kļuva par drošības draudu pašai Pakistānai, reģionam un pasaulei. Apkarot šo draudu būtu iespējams tikai ar stingras, demokrātiski leģitīmas līderības palīdzību, kas baudītu Pakistānas un starptautiskās sabiedrības atbalstu. Neskatoties uz daudzajiem trūkumiem, to skaitā saistību ar korupcijas skandāliem un zināmu noslieci uz demagoģiju, tieši Bhuto — neapšaubāmi Pakistānas populārākā politiķe — šāda veida līderību varēja nodrošināt. Taču tieši tāpēc viņa bija neērta figūra ne tikai islāmistiem, bet arī tiem elementiem varas struktūrās, kas šos radikāļus cītīgi audzēja un atbalstīja.
Džihāda kultūra
Islāmistu aktīvās pielabināšanas politika sākās 70.gados. Līdz tam viņu ietekme Pakistānas politikā bija visai margināla un pirmajās brīvajās vēlēšanās 1970.gadā reliģiskās partijas cieta smagu sakāvi. Vēlēšanu uzvarētājs, kreisi-centriskās Pakistānas Tautas partijas (PPP) līderis un Benaziras tēvs Zulfikārs Alī Bhutto (Zulfiqar Ali Bhutto) ieguva milzīgu uzticības kapitālu, ko varēja izmantot progresīvu, sekulāru ideju un institūciju attīstīšanai. Taču tā vietā viņš ļāvās populisma kārdinājumam un mēģināja izdabāt visiem sabiedrības elementiem. Koķetēšana ar konservatīvi-reliģiskiem spēkiem ne tikai nenodrošināja viņu atbalstu progresīvām reformām, bet, gluži pretēji, palīdzēja rehabilitēt vēlēšanās sakauto reliģisko ekstrēmismu. Bhuto valdības laikā palielinājās reliģiskās izglītības apjoms skolās. Vēl svarīgāk, Bhuto piekāpās Saūda Arābijas un vietējo fundamentālistu prasībām pasludināt neortodoksālo musulmaņu ahmadītu sektu par islāmam nepiederošu[1]. Šis solis veicināja Pakistānas sabiedrības sašķelšanos.
Taču šie pasākumi vairs neapmierināja islāmistus, un tie 70.gadu beigās izvērsa intensīvu anti-Bhuto kampaņu. Lai savaldītu nemierus, Zulfikārs Alī Bhuto kļuva autoritārs, mainīja armijas vadību, nozīmējot par tās galvu ģenerāli Ziju ul-Haku (Ziah ul-Haq). Tas bija liktenīgs lēmums. Īsi pēc iecelšanas ģenerālis īstenoja militāro apvērsumu un pakāra savu labvēli.
Zijas ul-Haka nākšana pie varas iezīmēja jaunu posmu Pakistānas vēsturē. Zija ne tikai iedibināja autoritāru kārtību, bet arī izmantoja varu, lai veicinātu valsts un sabiedrības vispusīgu islamizāciju. To mēģināja panākt dažādos līmeņos — tika iedibinātas šariāta tiesas, kas risināja lietas saskaņā ar striktu islāma likumu interpretāciju. Ar atsevišķu likumu starpniecību valdība centās islamizēt arī ierēdniecību, masu medijus, izglītību un armiju. Pakistānas armija, kas tika veidota pēc britu principiem, bija kopumā sekulāra organizācija. Taču Zija tai piešķīra islāmisku orientāciju. Tūkstošiem pro-islāmiski noskaņotu virsnieku tika iepludināti vadošos amatos, bet sekulāristi tika nostumti malā. Reliģiskā indoktrinācija kļuva par obligāto militārās izglītības sastāvdaļu.
Cits islamizācijas instruments bija reliģiskās izglītības izplatīšana. Iekšzemes un ārzemju sponsori, pirmām kārtam Saūda Arābija, dāsni finansēja madrasas, īpaši tās, kurās pasniedza strikto, puritānisko islāma versiju — saūdu salafismu (Saudi Salafism) jeb vahābismu (Wahhabism) vai tā Dienvidāzijas analogu — deobandismu[2]. Madrasas studentiem mācīja dziļi reakcionāru pasaules uztveri, veidoja šķēršļus moderno zināšanu iegūšanai un radošai darbībai. Daudzas madrasas bija cieši saistītas ar reliģiskajām politiskajām partijām un arī teroristu organizācijām, kas īstenoja džihādu pret «islāma ienaidniekiem». Džihādu alkstošie madrasu audzēkņi bija ideāls «materiāls» Pakistānas specdienestu darbībai Kašmirā un Afganistānā. Pakistānas militārais izlūkdienests (Inter-Service Intelligence jeb ISI) tradicionāli izmantoja terorismu Kašmirā kā līdzekli «asimetriskajā karā» ar militāri spēcīgāko Indiju.
Džihāda kultūra Pakistānā īpaši uzplauka pēc padomju invāzijas Afganistānā. Zijas ul-Haka režīms pozicionēja sevi kā avangards cīņā pret komunismu. Tas ļāva caur Pakistānu ar ASV un Persijas līča arābu monarhiju palīdzību afgāņu «brīvības cīnītājiem» — modžahediem piegādāt naudu, ieročus, kā arī desmitiem tūkstošu brīvprātīgo džihādistu no visas musulmaņu pasaules. Viņu vidū bija arī saūdu jauneklis vārdā Osama bin Ladens. Sākoties Afganistānas karam Pakistānas reliģiskās partijas un madrasas ieguva milzīgu radikalizācijas impulsu. To skaits strauji palielinājās, īpaši ziemeļrietumu provincēs, kas robežojas ar Afganistānu, bet mullas ieguva līdz tam nepieredzētu ietekmi. Pakistānas mullas un spiegi sadalīja darbus — pirmie atbildēja par smadzeņu skalošanu, bet otrie iemācīja militārās iemaņas.
ASV netieši — un dažreiz arī tieši — veicināja džihāda kultūras uzplaukumu. Kā norāda pakistāniešu žurnālists Zahids Husains (Zahid Hussain) grāmatā Frontline Pakistan, ASV valdības palīdzības aģentūra USAID finansēja grāmatas, kas slavināja džihādiskās vērtības puštunu valodā, kurā runā aptuveni 20 miljoni puštunu Afganistānā un Pakistānā[3].
Islamizācija veicināja reliģisko naidu arī pret pašas Pakistānas minoritātēm. Sunnītu ortodoksijas uzspiešana valstī, kurā tradicionāli sadzīvoja vairākas ticības, noveda pie brutāliem vardarbības aktiem pret šiītiem, kas veido ap 20% no iedzīvotāju kopskaita, un pret Pakistānas skaita ziņā niecīgo kristiešu kopienu.
Pēc Afganistānas kara izbeigšanas pasaule zaudēja interesi par šo zemi. Taču to nevarētu teikt par Pakistānu. Tās domāšanu attiecībā pret Afganistānu tradicionāli iedvesmoja «stratēģiskā dziļuma» ideja, t.i. nepieciešamība nodrošināt draudzīgu valdību Afganistānā, kas ļautu izmantot tās teritoriju konfliktā ar Indiju un izolēt Irānu. 90.gadu vidū ultrakonservatīvā Taleban kustība, ko lielā mērā veidoja Pakistānas madrasu studenti, sāka pozicionēt sevi kā spēks, kas varētu nodrošināt mieru kara plosītajā Afganistānā. Islamabada nolēma atbalstīt talibus. Interesanti, ka šis lēmums tika pieņemts Benaziras Bhuto valdības laikā. Pakistāna to darīja nevis ideoloģisko apsvērumu dēļ, bet ticībā, kas tas palīdzēs nodrošināt valsts stratēģiskās un ekonomiskās intereses. Līdzīgi kā pret-padomju džihāda laikā Pakistānas specdienesti kļuva par galveno šīs politikas realizācijas instrumentu. Talibu panākumi Afganistānā veicināja tālāku radikalizāciju Pakistānas ziemeļrietumu provincēs, izraisot ļoti reālas bažas par Pakistānas «talibanizāciju». Ar ISI apmācīto vietējo islāmistu atbalstu visu veidu ārzemju džihādisti — arābi, čečeni, uzbeki un citi — guva patvērumu Pakistānā.
Tomēr jaunie Islamabadas «klienti» — talibi guva atbalstu arī no citiem avotiem. Pretpadomju džihāds mobilizēja tūkstošiem arābu salafītu (vahabītu) kaujinieku, kuri izveidoja Al Kāidas kodolu. Daudzi no viņiem palika dzīvot Afganistānā un Pakistānā. 90.gadu vidū no Sudānas izraidītais Bin Ladens pārcēlās uz Afganistānu un ar laiku, pateicoties finansiālajam un militārajam atbalstam, nodibināja ciešas attiecības ar talibu līderiem. Nodibinot aliansi ar Al Kāidu, talibi sāka atklāti izaicināt savus Pakistānas aizbildņus, piemēram, atteicās izdot anti-šiītu grautiņos Pakistānā iesaistītos teroristus, noraidīja aicinājumu nespridzināt Budas statujas un neiznīcināt Afganistānas bagāto pirms islāma mantojumu, ko talibu ekstrēmisti mērķtiecīgi darīja.
Pavērsiens
11.septembra terora akti iezīmēja radikālu pavērsienu Pakistānas politikā. Sekojot Vašingtonas prasībām, Islamabada vērsās pret saviem bijušajiem talibu klientiem un Al Kāida. Prezidents un armijas galva Pervezs Mušarafs, kuru The Economist 2000.gadā nosauca par «Pakistānas bezjēdzīgo diktatoru», starptautiskās sabiedrības acīs momentāni kļuva par vitāli nepieciešamu sabiedroto. Parādījās cerība, ka jauna ārpolitiskā orientācija ļaus risināt samilzušās reliģiskā ekstrēmisma problēmas arī pašā Pakistānā. Taču Mušarafa rīcība uzskatāmi parāda Pakistānas politikas fatālas pretrunas.
Nav šaubu, ka, atšķirībā no iepriekšējā militārā diktatora Zijas ul-Haka, Mušarafs nav islāma fundamentālists. Tieši otrādi, pēc valsts apvērsuma 1999.gadā Mušarafs iemiesoja sava veida “apgaismoto despotismu”. Viņš ir Turcijas sekulārās republikas dibinātāja Mustafa Kemala Ataturka (Mustafa Kemal Atatürk) apjūsmotājs. Viens no iemesliem, kāpēc Mušarafs veica apvērsumu pret civilā premjerministra Navaza Šarifa (Nawaz Sharif) valdību, bija pārāk lielā piekāpšanās islāmistiem. Šarifs, kas tagad pasniedz sevi kā demokrātijas apustuli un «diktatūras upuri», nežēlīgi ekspluatēja reliģiju politisko mērķu sasniegšanai, apcietināja kritiski noskaņotos žurnālistus un plānoja papildināt konstitūciju ar labojumu, kas viņu pasludinātu par «visu musulmaņu vadoni». Turpretim Mušarafs, nākot pie varas, respektēja preses un vārda brīvību, kas pozitīvi ietekmēja sociālo gaisotni valstī. Pakistānas lielākajās pilsētās Karači un Lahorā visur redzamas reklāmas ar skaistām pakistāniešu fotomodelēm — bez islāmiskajām galvassegām. Vagīnas monologi tika rādīti Pakistānas teātros un izraisīja milzīgu publikas entuziasmu[4]. Mušarafs iecēla sievietes daudzos svarīgos posteņos valdībā, ieskaitot vēstnieka amatā Vašingtonā. Par premjerministru viņš aicināja bijušo Citibank darbinieku Šaukātu Azīzu (Shaukat Aziz), kura vadībā tika veiktas iespaidīgas reformas, kas nodrošināja vidēji 7% ekonomikas pieaugumu gadā.
Taču arī Mušarafa nostāja pret islāmistiem nav tik viennozīmīga. No vienas puses, tieši Pakistānā tika aizturēti līdz šim augstākā līmeņa Al Kāida darboņi — Halids Šeihs Mohameds (Khalid Sheikh Mohammed) un Ramzi bin al-Šibhs (Ramzi bin al-Shibh), kas bija tieši iesaistīti 11.septembra un citu terora aktu plānošanā. Bet no otras, gluži tāpat kā iepriekšējie Pakistānas līderi, varas nostiprināšanai Mušarafs pārāk bieži iesaistās šaubīgos darījumos ar vietējiem islāmistiem. Paradoksālā kārtā Mušarafa sabiedrotie parlamentā ir nevis liberālie spēki, bet reliģiskie fundamentālisti — partiju apvienība Muttahida Majlis-i-Amal. Šī apvienība, kas ideoloģiski ir cieši saistīta ar talibiem, valda ziemeļrietumu provincē (North Western Frontier Province jeb NWFP), kurā, pēc analītiķu domām, droši vien slēpjas Bin Ladens un viņa labā roka Aimans al-Zavahirī (Ayman al-Zawahiri). Arī talibi netraucēti izmanto šo teritoriju, lai uzbruktu Afganistānai. Grūti iedomāties, ka visas šīs darbības varētu notikt bez vietējo fundamentālistu un viņu sabiedroto drošības struktūrās atbalsta. Mušarafa centieni risināt šo problēmu, neskatoties uz masīvo ASV atbalstu, līdz šim bija nepietiekami. Nevar noliegt, ka tas ir milzīgs izaicinājums jebkuram līderim. Taču paliek atklāts jautājums, vai Mušarafam ir spēja un politiskā griba ķerties ne tikai pie Al Kāida teroristiem, bet arī pie vietējiem radikāļiem.
Pakāpeniski par Mušarafa galveno rūpi kļuva režīma izdzīvošana, kas izpaudās kā neskaitāmas piekāpšanās reliģiskajām partijām. Piemēram, tika pasludināta reliģisko skolu — džihādiskā fanātisma perēkļu reforma. Taču reforma tika īstenota kampaņveidīgi, bez jebkāda ilglaicīga efekta. Mušarafs centās mainīt dieva zaimošanas likumu, kurš tika pieņemts diktatora Zijas ul-Haka laikos. Saskaņā ar to jebkuru varēja apcietināt, tikai pamatojoties uz apsūdzību šajā noziegumā. Reliģisko aktīvistu uzkurināto protestu rezultātā jebkādi mēģinājumi reformēt šo odiozo likumu tika atmesti. 2004.gada decembrī parlaments pieņēma likumu par smagākiem sodiem vīriešiem, kas nogalina sievietes-radinieces aizdomās par «nepareizām» attiecībām ar pretējo dzimumu. Bet jaunā likumdošana neatcēla praksi, saskaņā ar kuru slepkava var nopirkt savu brīvību, izmaksājot kompensāciju upura ģimenei, vai arī izvairīties no soda, ja upura radi viņam «piedod». Ņemot vērā, ka vairākumā gadījumu noziedznieki paši ir upura radi, tad skaidrs, cik «efektīvs» šis likums var būt vardarbības pret sievietēm novēršanā. 2005.gadā, piekāpjoties islāmistiem, valdība papildināja pases ar reliģiskās piederības ierakstu. Jaunās pases atzīmē ne tikai Pakistānas pilsoņu reliģiju, bet arī viņu konkrēto sektu[5].
Gadu desmitiem Pakistānas militārās un civilās elites piekoptā tuvredzīgā radikālo islāmistu atbalsta politika veicināja Pakistānas sabiedrības reliģisko un etnisko šķelšanos, apturēja tās sociālo un kulturālo progresu, pārvērsa valsti par bāzi visu veidu ārzemju un vietējiem džihādistiem. Tas kļuva par akūtu drošības draudu reģionam, pasaulei un pašas Pakistānas izdzīvošanai. Benaziras Bhuto nogalināšana ir tikai pēdējā epizode šajā Pakistānas karā pašai ar sevi. Ja viņas nāve beidzot piespiedīs Pakistānas elites un sabiedrību pārvarēt domstarpības, atteikties no pagātnes postošās politikas un vienoties cīņā pret nāvējošo ekstrēmismu, tad Benazira nebūs kritusi velti.
* Rakstā paustas autora personīgās domas, tas nav Sociālistu grupas viedoklis.
_____________________
[1] Ahmadīti ir sekta, kas seko 19.gadsimta Pendžabas mācītāja Mirza Gulam Ahmeda (Mirza Gulam Ahmed) mācībai, kas apgalvoja, ka viņš guvis tiešās atklāsmes no Allaha. Tas ir pretrunā ar ortodoksālo islāmisko principu, ka Muhameds bija pēdējais pravietis.
[2] Deobandī kustība sākās 19.gadsimtā Indijā pēc reliģiskās skolas nodibināšanas Deobandas ciematā, netālu no Deli. Kustība sākotnēji parādījās kā sunnītu hanafītu islāma atzarojums (kura piekritēji ir vairākums Pakistānas un Indijas musulmaņu), taču ar laiku attīstījās kā mēģinājums apvienot visas islāmiskās mācības caur atgriešanos pie «tīrā» islāma un jelkādu jauninājumu noraidīšanu. Lai arī kustība ir Dienvidāzijas fenomens, teoloģiski tā ir visai tuvu Saūda Arābijas salafismam.
[3] Zahid Hussain, Frontline Pakistan. The Struggle with Militant Islam, p.80
[4] Beyond the Red Mosque, The New Yorker, July 23, 2007
[5] Zahid Hussain, Frontline Pakistan. The Struggle with Militant Islam, p.183