Mana prombūšana no blogiem divu mēnešu garumā šoreiz ir mazāk saistīta ierasto slinkumu, cik aizsitušos elpu, raugoties uz norisēm Latvijā. Emocijas stājas domu vietā.
Tomēr pagājušajā nedēļā saruna ar viena liela vācu medija Austrumeiropas redaktori sapurināja. Tas bija kārtējais skats no malas uz jautājumu, kam ir viena liela un daudzas mazākas atbildes. Kāpēc tieši Latvija ir tādā bedrē, kādā nu tā ir? Lielā atbilde ir tāda, ka arī pēc divdesmit neatkarības gadiem tā joprojām ir vispadomiskākā valsts Baltijā.
Saruna par mazajām atbildēm sākās ar Berklava pavasari un tā izgāšanās iznīcinošajām sekām uz Latvijas tālāko attīstību PSRS. Intensīvā industrializācija, rusifikācija, ideoloģizācija visos sabiedrības sektoros notika izteiktāk kā kaimiņos Baltijā. Attiecīgi izrietošais etniskais disbalanss, kas pēc neatkarības atjaunošanas netika (diezvai arī varēja tikt.. ) saredzēts kā iespēja, mērogos grandiozas rūpniecības strukturālās problēmas un augstais izglītības sistēmas ideoloģizācijas līmenis, manuprāt, ir mūsdienu nelaimju saknes. Tieši tas padarīja ērtu un vienkāršu ceļu uz politikas un ekonomikas oligarhizāciju, kas faktiski tādā mērogā kā pie mums ir raksturīga tikai Krievijā. Bet pie augsta formāli demokrātiska standarta un brīvas preču, pakalpojumu un darbaspēka kustības Eiropas Savienībā oligarhija nav un nevar būt ilgtspējīgs ne politisks, ne ekonomisks modelis.
Un te nu mēs esam bedres dibenā. Un nenākam pie prāta.
Tā vietā top mūzikls Vadonis, kāds muzikālās kvalitātes un politisko ambīciju ziņā arī varētu būt iespējams tikai Krievijā nevis Latvijas Nacionālajā teātrī, kur tika proklamēta mūsu demokrātiskā republika! Nu tas taču nedrīkst, vienkārši nedrīkst būt pašsaprotami, ka tiek glorificēts diktators, kas bradāja Satversmi kājām! Zeme atveries tautai, kurai ir tikai viens intelektuālis, kas uzskatījis par vajadzīgu komentēt šo jautājumu, lai gan pat Ivars Ījabs ir gatavs maksāt par biļeti, lai redzētu šo apkaunojošo izrādi. Un lai jau atkal nolād mani visi nacionālisti, bet pat tīri mākslinieciskā formātā es neredzu nekādas iespējas vairot “latviskumu, patriotismu un tautas vienotību” brodvejiska mūzikla formātā ar libretistu, kurš pats atzīst, ka neko par šo Ulmaņa valdīšanas laiku nav sapratis! Ne velti arī Latvijas krievu nacionālistu vidē saistībā ar šo uzvedumu valda pilnīgs klusums, lai gan Ulmaņa mazākumtautību politika droši varētu būt pamatīgs iemesls cittautiešu protestiem.
Izskaidrojums tam nav vienkāršs, bet šie divi Dienas TV video parāda, cik kopīga ir padomiskā valodas semiotika vienai padomiskajai politiskajai kultūrai piederīgiem cilvēkiem neatkarīgi no valodas, ko viņi lieto. Gan Zigmars Liepiņš, gan Aleksandrs Djukovs abi divi melo. Turklāt viņi to dara mērķtiecīgi un ar skaidru savu melu apziņu. No otras puses viņiem ir acīmredzama pārliecība, ka šie meli ir līdzeklis, kuru attaisno tā mērķis. Jāatzīst, Djukovs gan ir daudz profesionālāks, galu, galā – padomju nomeklatūras kadrs. Šis viedi mierīgais tonis! Šī detaļu pārzināšana! Šie secinājumi neapstrīdamības kvalitātē. Labs prototips jebkurai filmai par “kulturālajiem” padomju spiegiem. Tikmēr Liepiņam atliek vien skatītāja līdzjūtība par šīs personas degradāciju 20 gadu garumā starp mūziku “Lāčplēsim” 1989. un “Vadoni” 2009.gada augustā.
Nu tad tiešām pēdējā lieta, kas izbrīna, ir nākamgad plānotā “klope” starp latviešiem un krieviem vēlēšanās. Gluži kā 80to gadu beigās, kad skolas pret skolām ar mietiem gāja. Nepietika “latviešu partijām” ar to, ka Šlesers noteica toni, reklamēšanās laiku un vietu, diskusiju saturu un apjomu pašvaldību vēlēšanās. Nu šis ir ielikts par galveno pretinieku jau gadu uz priekšu. Fantastiska krīzes politiskā programma – apkarot Šleseru un Ušakovu ar “nacionālu valsti”. Tas atkal liek domāt padomjlaiku kategorijās: varbūt “viņi tur augšā” tiešām nesaprot, kas sāp “tautai tur apakšā”? Bet varbūt bilde ir vēl sliktāka un izrādās, ka latviešiem, ne krieviem Latvijā pēc divdesmit gadiem nacionālā, neatkarīgā un demokrātiskā valstī nemaz nav savas elites “tur augšā”? Tāpat kā savas ekonomikas.
Ej nu to izskadro vācu žurnālistei..
P.S. Bilde bloga ilustācijai no Diena.lv, gan paturot prātā, ka fotogrāfijas ir Valsts prezidenta kancelejas atlasītas.