Vai Jūs esat aizdomājušies, kā mega dimbas apstākļi jau gada laikā ir mainījuši Jūsu un apkārtējo uzvedību ilgstpējīgākas attīstības virzienā? Tas izpaužas pārdomātākos iepirkumos. Piemēram, vannas istabā vairs nekrājas n-tie šampūni un losjoni un nezin vēl kas, kas sapirkts vienkārši tā, pastaigājot pa veikaliem. Piemēram, leduskapji arvien retāk (vai jau vispār nemaz) tiek pielikti ar pārtiku, kas vēlāk tiks izmesta, jo derīguma termiņš pienāca ātrāk nekā iespējas produktu apēst. Tas izpaužas arī tukšajos veikalos, kur retais vairs iepērk mantas tikai tāpēc, ka ir 70% atlaide. Un retais kaut kur lido tikai tāpēc, ka biļetes ir par ķiršu cenu. Tas izpaužas arī rūpīgākā enerģijas izmantošanā, mazāk braucot ar auto, neatstājot datoru vai lampas ieslēgtas bez vajadzības. Tāpat tas izpaužas vēl lielākā mīlestībā pret pašu saaudzēto. Ja pirms dažiem gadiem radu dārzu labumi varbūt tika uzskatīti par dāvanu, kas apgrūtina, jo daļa tiek izmesta, tad tagad dabas veltes preparē un konservē visos veidos. Tiek pirktas un piepildītas saldētavas – augļiem, sēnēm, zivīm... Tiek pirktas sulu spiedes – šogad taču ābolu gads! Un cik nopietns sarunu temats ir dabas velšu vākšana, izmantošana un konservēšana! Jāapmainās ar receptēm un padomiem, jāizstāsta procesa piedzīvojumi, jādalās ar rezultātiem. Skaisti!

Taču redzams arī, ka ne visi ir pārslēgušies uz strādāšanu citā, ilgstpējīgākā režīmā. Piemēram, oficiante vienā no labākajiem itāļu restorāniem nesen paziņoja, ka ēdienkartē iekļautā tomātu zupa ne tikai viņai negaršo, bet atgādinot kečupu. Tas, protams, ļoti labi „pārdod” restorāna preci un aicina atgriezties vēlreiz… Bet dažas firmas savās mājas lapās norāda e-pasta adreses, kas sen jau vairs nestrādājot vai „to jau neviens neskatās!”, laikam cerot, ka darbs viņiem tiks pienests uz sudraba paplātes pa mistiskiem komunikācijas kanāliem. Un tad šādi uzņēmumi brīnās par ražīgumu un apgrozījumu?!

Tikai padalos ar novērojumiem un, turpinot produktīvā garā, dodos vārīt ievārījumu. No āboliem un plūmēm.