Pa priekšu oficieriem…

"Neatkarīgā rīta avīze", 13.01.2003.

Iesaki citiem:

Laikraksts Diena vērsies Satversmes tiesā ar prasību svītrot no Krimināllikuma 91. un 271. pantu.

Piekrītu kolēģiem, ka tie ir «divi no odiozākajiem un vārda brīvībai bīstamākajiem pantiem Latvijas likumdošanā» (P. Raudseps). 91. pants nepatiesu ziņu izplatīšanu par amatpersonām definē kā valsts noziegumu (līdz trim gadiem cietumā), 271. pants attiecināms uz varas pārstāvja goda un cieņas aizskaršanu (līdz diviem gadiem cietumā).

Šie panti šķiet odiozi ne tikai saistībā ar vārda brīvību, bet gan daudz plašākā konstitucionālā kontekstā. Satversme definē, ka vara valstī pieder tautai. Tātad – amatpersonām būtu tik vien kā jāatkārto «mans gods ir tautas gods». Bet, raugi, tiesu sistēma, juristi, kas šos pantus sacerējuši, un pat Saeimas vairākums, kas tos akceptējis, izvēlējušies par labāku respektēt kolēģa, jurista V. Uļjanova savulaik pausto atziņu (precīzi neatceros), ka likums izsaka uzvarētāju šķiras gribu. Tāpēc saskaņā ar Latvijas Krimināllikumu nu iznāk, ka amatpersonas mums ir tādi kā pārcilvēki, tā kā tautas «gods, prāts un sirdsapziņa».

Nu mums krimināltiesību izpratnē ir ļaudis ar pirmās šķiras godu (amatpersonas) un cilvēki, kam otrā šķira (vienkāršas būtnes). Tiek sacīts (D. Hamkova. Jurista vārds, 3.12.2002.), ka, «ņemot vērā šo personu īpašo statusu, kritika ir pieļaujama, bet kritika nedrīkst saturēt godu un cieņu aizskarošus apvainojumus». Tāpēc, ka šāds «apvainojums diskreditē ne vien attiecīgo amatpersonu, bet rada neuzticību visai struktūrai, ko reprezentē indivīds».

Nevienās tiesībās nav īsti saprotama pieeja «pa priekšu oficieriem». Kāpēc diskreditēt «struktūru» šķiet lielāks pārkāpums nekā diskreditēt tautu? Diskreditēt tautu caur kādu oficiālu struktūru iespējams daudz lielākos apmēros kneā individuāli. Un tieši tāpēc viens no instrumentiem, kā pasargāt tautu no diskreditācijas, ir vārda brīvība. KL un tā aizstāvji pūlas nobāzt amatpersonas atbildību varas patiesajam suverēnam aiz mīta par šīs personas «īpašo statusu». Bet šis statuss, ja vien nepiekopt policejiskas vai birokrātiskas valsts izpratni par tiesībām, nepaceļ amatpersonas pār citiem cilvēkiem, un tām nav jārada atsevišķa sadaļa cilvēka vai citās tiesībās. Turklāt – katra amatpersona ir brīvprātīgi, nevis spaidu kārtā sēdusies savā krēslā. Tā apzinās publisko attieksmju spektru, ar ko amatpersonai jārēķinās.

Tautai pieder vara. Bet šie KL panti uzsver, ka vara pieder varai. Tos savai pašaizsardzībai akceptējušas amatpersonas, kuras nav spējīgas uzturēt savu godu un cieņu atbilstoši ieņemamam amatam, nav spējīgas un varbūt negrib kalpot tautai. Ar šo KL pantu starpniecību tās draud padotajiem, medijiem, katram cilvēkam – ja kas, ietupināšu. Varbūt tiesām līdzās vārdam «gods» jāliek vārds «bezgods».

Manuprāt, vairākumā goda un cieņas lietu tiesu respekts pret varas hierarhiju, rūpes par tās «neaizskaramību» bijis šā vai tā jūtams. Tas jūtams ne tikai šajās lietās. Divi piemēri.

Rīgas apgabaltiesas 2002. gada 3. jūnija spriedumā prasītāja L. Strujeviča un atbildētāja – a/s Diena – lietā, ko atstāja spēkā LR Augstākās tiesas Senāts 2002. gada 14. novembrī (tas bija cits Senāta sastāvs nekā 2002. gada 13. februārī, kad arī tika skatīta šī lieta), prasītājs, manuprāt, pārlieku izolēts no sava ieņemamā amata un tā uzliktās atbildības. Līdz ar to sašaurināti skatīta arī informācijas bāze, ar kuru operējusi Diena. Par lietas «subjektu», ja tā var teikt, šajā gadījumā nav ņemts politiķis, amatpersona, publiska persona, bet vairāk – privātpersona. Ja tā būtu konsekvence, to varētu saprast. Bet – cita lieta. Tā pati Rīgas apgabaltiesa tajā pašā datumā izskata civillietu sakarā ar J. Š. prasību pret I. B. par paternitātes noteikšanu un bērna uzturlīdzekļu piedziņu. J. Š. uzskata, ka I. B. ir divpadsmit gadus vecā G. tēvs, taču I. B. no bērna dzimšanas reģistrācijas izvairās. Prasītāja ir invalīde, I. B. – materiāli nodrošināts, taču no bioloģiskās ekspertīzes, ko nozīmējusi Rīgas apgabaltiesa 2001. gada 6. aprīlī, atsakās. 3. jūnijā citā sastāvā (saskaņā ar LR AT Senāta 2002. gada 27. marta spriedumu) Rīgas apgabaltiesa spriež, ka «noteikt bioloģisko ekspertīzi nav pietiekama pamata», lai arī medicīniskā karte satur precīzu iespējamā tēva aprakstu, arī vairāki dzīves fakti un atbildētāja mātes apgalvotais liecinot par labu prasītājai. Turklāt vienreiz pieņemts lēmums par ekspertīzi neesot pārsūdzams, bet – izpildāms. Mans nolūks nav iztirzāt šo lietu, bet tikai jautāt – kā tas Rīgas apgabaltiesā sanāk, ka vienā dienā vienā lietā cilvēks pāri visam, bet citā lietā cilvēka (bērna) intereses – pie vienas vietas? Varbūt maldos kaut kur lasījis, ka šādās lietās tieši bērna intereses ir tās primārās. Te, manuprāt, redzams, ka attieksme «pa priekšu oficieriem», cilvēku vērtējums pēc cepures un ieņemtā krēsla tiesu sistēmā pastāv ne tikai mediju lietās.

Varbūt ST spriedums Dienas prasības sakarā padarīs skaidrāku tiesu, jurisdikcijas kompetenci goda un cieņas lietās. Lai cik paradoksāli skanētu, tieši vārda brīvība šajās lietās var vest pie lielākas savstarpējas kultūras nekā tiesu neadekvāta iejaukšanās, mēģinājumi izolēt «izredzētos» no šīs brīvības. Varbūt būtu vērts domāt arī, piemēram, par to, vai pastāv atšķirības starp privāto un politisko, starp privāto un publisko morāli un vai konflikti to abu starpā ir juridiskas (tiesu) uzmanības vērti. Amatpersonas savā darbībā palaikam interpretē privāto morāli, priekšstatus par godu un cieņu pilnīgi šķērsām to sociālai, privātai uztverei. Tātad, «taisot politiku», amatpersonas uzskata sevi par kaut kādā mērā atbrīvotām no tiem goda un cieņas priekšstatiem, kas valda savstarpējā saskarsmē, taču atbildēt vēlas nevis «politikas taisīšanas» apjomā, bet gan tikai cilvēku savstarpējo sadzīves attiecību ietvaros. Tas nav taisnīgi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti