Labdien, lasītāji!Ceru, ka visiem bija ļoti skaistas Lieldienas, prieks, ka laika apstākļi vakar bija piemēroti ārpustelpu nodarbībām. Pats biju Pārdaugavā pie radiniekiem uz ļoti jauku pikniku. Ceru arī, ka Otras Lieldienas veidojas vienlīdz patīkamas.

Televīzijas raidījums “De Facto” Lieldienas izvēlējās atzīmēt ar apgalvojumu, ka Latvijas luterāņu baznīca taisoties apvienoties ar Romas katoļu baznīcu. Šo vēsti naski noliedzis luterāņu šefs Vanags, kurš teicis, ka raidījuma mērķis esot bijis radīt “kliedzošu intrigu,” un patiesībā nekas tāds nav domāts. Tiesa, varbūt šur tur luterāņi un katoļi varētu meklēt kopību, bet par apvienošanos gan nav iemesla runāt.

Tieši Kristus augšāmcelšanās svētki ir labs brīdis, kad par to padomāt. Jo būtība te ir viena: ticība ir viena lieta, organizēta reliģija ir kaut kas pavisam cits. Kolīdz ticība tiek ielikta mirstīga un grēcīga cilvēka rokās, sākas, tā teikt, Dieva zīmes. Svētajam Pēterim bija vajadzīga pabikstīšana no paša Dieva, iekams viņš saprata, kā pastāstīts Apustoļu darbos, ka “tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” Šī bija būtiska vēsts Pēterim, kurš, tāpat kā Jēzus, bija kārtīgs ebrejs ar visu no tā izrietošo. Pašam Dievam bija jāatgādina, ka Viņa svētība ir universāli pieejama, un tie ir cilvēki, kuri izvēlas Viņa vietā pateikt, ka nē, nē — šai vai tai grupai cilvēku tā nepienākas. Būtu viss atstāts vien Pētera ziņā, kristietība, ļoti iespējams, būtu kļuvusi par šauri ekskluzīvu klubiņu, kurā vieta ir tikai “pareizajiem” cilvēkiem.

Taču jāatzīst arī tas, ka pēc gandrīz diviem tūkstošiem gadu, kristietība joprojām nav universāla svētība visiem tiem, kuri meklē Dievu. Kristiešu konfesiju pasaulē (un arī Latvijā) ir ļoti, ļoti daudz, un katra no tām uzskata, ka tā ir labāka par pārējām. Kliedzoši uzskatāms piemērs šeit ir Vanaga baznīca. Visā Eiropā luterāņi un anglikāņi ir atzinuši, ka viņiem ir daudz vairāk kopēja, nekā atšķirīga, un viņi ir parakstījuši tā dēvēto Porvo līgumu par savstarpēju sakramenta atzīšanu. Bet tikai ne Vanaga baznīca, nē, Vanagam vienmēr vajag būt ekskluzīvam un ārpus kārtas. Vanags un viņa štābs nebūt neuzskata, ka Dieva svētība ir pieejama visiem, svētais vakarēdiens viņa izpildījumā pietiekami daudziem kristītiem un iesvētītiem kristiešiem ir liegts. Pieļauju, ka arī Vanags ir lasījis Apustuļu darbus vai kaut vai Jāņa evaņģēlija 3. nodaļu, un zina, ka Dieva mīlestība ir visuresoša un visiem pieejama, bet acīmredzot arhibīskapa prāts neaizsniedzas pietiekami tālu, lai saprastu, ko tas konkrēti nozīmē. Un Romas katoļi, protams, nav ne pa sprīdi labāki. Tas nemaz nebija tik sen, kad katolis riskēja ar izraidīšanu no baznīcas, ja viņš iedomājās salaulāties ar kādu, kas nav katoliete. Vēl šodien svētais sakraments Romas katoļu baznīcā ir pieejams nevis visiem Dieva vārdā kristītajiem cilvēkiem, bet tikai Romas katoļu baznīcā Dieva vārdā kristītajiem cilvēkiem. Un tā, lūk, ir baznīca, kura ir pietiekami marismātiska, lai ļautu tās vadonim, piemēram, pasludināt, ka prezervatīvi kaitē centieniem izvairīties no HIV/AIDS. Tas ir tik krasi idiotisks apgalvojums, ka laicīgajā pasaulē tā paudējs ātri vien zaudētu i darbu, i reputāciju. Bet idiotiskā apgalvojuma paudējs, diemžēl, ir Romas pāvests, un viņu no darba atbrīvot nevar neviens. Ja nu vienīgi pats Dievs.

Manuprāt, te pamata fakts ir viens. Cilvēki ir spējīgi sabojāt absolūti visu ko pēc kārtas. Viņi ir radikāli un zināmā mērā arī neatgriezeniski piesārņojuši un sabojājuši pasauli, kurā viņiem lemts dzīvot. Reliģijas un ticības vārdā viņi ir karojuši un karo joprojām — Dievu Irākā piesauc gan irākieši, gan amerikāņi. Ticība ir tas, kas atsevišķiem eksemplāriem liek apjozties ar sprāgstvielām un nogalināt pēc iespējas daudz cilvēku, jo Dievs, lūk, it kā tā gribot. Romas katoļu baznīcas vēsture ir bijusi elpu aizraujošas korumpētības un ļaunuma pilna, Vanaga baznīca vispār veidojās tikai tāpēc, ka Viduslaikos atradās cilvēki ar pietiekami daudz sirdsapziņas, lai Romai pateiktu “nē, tā vairs ne.” Daudzviet pasaulē katoļu draudzes un diacēzes ir bankrota priekšā, jo pēc idejas celibātu ievērojoši priesteri nav mācējuši kontrolēt savus seksuālos impulsus. Un tā nu nav un nevar būt nekāds pārsteigums, ka cilvēki Jēzus veidoto baznīcu ir sašķēluši sīkos gabaliņos, un katrā no tiem ir ļaudis, kuri uzskata, ka tieši viņu gabaliņš ir tas pats pareizākais.

Apvienoties luterāņiem ar katoļiem? Nezinu, kur “De Facto” rāva šādu domu, bet ko tas nozīmētu? Vanagam būtu jāšķiras no sievas, vai arī Pujāts varētu beidzot apprecēties un gūt pieredzi seksa lietās, par kurām viņam, nezinītim, ir tik ļoti, ļoti daudz sakāma? Katoļiem un luterāņiem nav viens un tas pats sakramentu saraksts, vai luterāņi atzīs, ka tādu ir vairāk, vai katoļi nolems, ka no dažiem var atteikties? Taču šajās Otrajās Lieldienās atcerēsimies ļoti, ļoti skaidri, ka celibāts Romas katoļu baznīcā un sakramentu skaits ir CILVĒKU izdomātas lietas. Jēzus par bauslību pateica ļoti vienkāršu lietu: Mīli Dievu un mīli savu tuvāko. Un punkts. Jēzus neteica, “Klau, farizejiem ir jāmīl Dievs, bet rakstu mācītājiem tas nav jādara; tuvākā mīlēšana attiecas uz janvārī un februārī dzimušajiem…” Nē, Jēzus skaidri pateica, ka Dieva mīlestība un svētība ir universāla lieta. Cilvēki ir tie, kas to ir salaiduši tik briesmīgā grīstē. Un turpina tā darīt joprojām. Luterāņi grib apvienoties ar katoļiem? Nu, nē.

Jauku visiem dienu!