Optimisms cilvēktiesību noziegumu ēnā

"Neatkarīgā Rīta Avīze", 19.04.2004.

Iesaki citiem:

Kamēr Latvijas prezidente Vaira Vīķe Freiberga viesojas Ķīnā, šīs valsts ārlietu ministrs Li Čžaosins uzturas vizītē Zviedrijā. Skan himnas, suminošas runas, solījumi, un gandarījumu par notiekošo neslēpj neviens ne Pekinā, ne Stokholmā, kā jau tas pierasts diplomātiskos pasākumos, kad runā tikai par labo un pozitīvo.

Taču atsauksmes medijos ir atšķirīgas. Zviedrijā pēc katra valsts vadītāju apmeklējuma Ķīnā tiek diskutēts, "kā izmantot šo vizīti, lai mazinātu diktatūras spiedienu valstī", un politiķiem tiek atklāti pārmesta mazdūšība sarunās ar Ķīnas vadītājiem, kuri nespēj runāt: par cilvēktiesību pārkāpumiem – par mazu meitenīšu apzinātas iznīcināšanas politiku pirmsdzemdību periodā, par Tibetas okupācijas izbeigšanu, par nāvessoda izmantošanu, par reliģiskās kustības Faluņgun piekritēju vajāšanu u. c., toties Latvijas medijos saklausāmas tika marša skaņas un aplausu šaltis.

Attiecības ar Ķīnu nav vienkāršs diplomātisks solis, jo nevienam nav noslēpums, ka šajā valstī joprojām pie varas ir "vienīgā iespējama partija" – komunisti un ikdienas dzīve lielākoties atgādina to, ko Latvija piedzīvoja padomju okupācijas laikā. Tāpēc katru gadu pavasarī Ženēvā tiekas ANO cilvēktiesību komisija, kuras sēdēs vienmēr pirmā tiek kritizēta Ķīna. Diemžēl visi mēģinājumi panākt plaša mēroga diskusijas par situāciju Ķīnā tiek efektīvi bloķētas no Ķīnas puses, izmantojot visu veidu birokrātiskas atrunas un filigrānu diplomātiskās aizsardzības tehniku. Risināt sasāpējušos jautājumus publiski Ķīnas sakarībā ir ļoti grūti, tieši tikpat komplicēti kā savulaik PSRS okupācijas laikā neizdevās publiski paziņot pasaulei, ka Latvija ir... okupēta. Neviens to nevēlējās dzirdēt. Saklausīt šo patiesību nebija nedz ērti, nedz izdevīgi, jo tad būtu arī jāreaģē cilvēka cienīgā veidā.

Ķīna ir liela valsts, grandiozs tirgus un ideāls sadarbības partneris, jo būtiskie jautājumi tiek izlemti centralizēti (kā jau tas pieņemts totalitārās valstīs), tāpēc bizness ir ērts. Ķīna ir gigantisks bizness ar vēl gigantiskāku peļņu, kas kā medus kāre pievelk visu lielo uzņēmumu interesi, un tai līdzi seko politiķu simpātiju izpaudumi.

"Vai tiešām mums jāklanās diktatūras priekšā tikai tādēļ, lai Ericsson saņemtu labu pasūtījumu no Ķīnas?" savulaik brīnījās zviedru avīžnieki pēc premjerministra kārtējās viesošanās Āzijas lielvalstī. Premjerministrs toreiz aizstāvējās, uzsverot, ka tieši kontaktu attīstīšana ar Ķīnu sekmēšot cilvēktiesību attīstību. Tomēr fakti liecina par pretējo. Ķīna pēdējos gados ir strauji attīstījusi sadarbību ar demokrātiskajām valstīm daudz plašākā mērogā nekā agrāk, taču vergu nometnes valstī turpina eksistēt, ieslodzījumā joprojām atrodas cilvēktiesību aktīvisti, "nereģistrētie kristieši", Faluņgun kustības piekritēji, kuriem jāstrādā 15 stundu dienā "iztiekot ar vairāk nekā minimālu miega atpūtu un ēdienu uz bada robežas. Šiem ieslodzītajiem skalo smadzenes, viņus pakļauj spīdzināšanai, liek uzturēties netīrumos, smirdoņā, tveicē, salā, paciešot indīgas ķimikālijas", ziņo Svenska Dagbladet par Ķīnu tās ārlietu ministra Stokholmas vizītes sakarā.

Avīze ironizē, ka neskaitāmas zviedru institūcijas tagad baidās pajautāt Ķīnas ministram kaut vai par tiem pašiem Faluņgun piekritējiem aiz bailēm "sabojāt attiecības ar Ķīnu. Pavisam absurds šajā sakarībā izskatās Vācijas un Francijas oficiālais aizliegums – Ķīnas valstsvizītes laikā klātesošajiem nēsāt dzeltenas drēbes, jo dzeltenais viesiem varot asociēties ar Faluņgun" (SvD,16. IV).

Šogad Ženēvas apspriedē ir uzaicināti piedalīties arī bijušie Ķīnas režīma spīdzināšanas upuri – bijušie ieslodzītie, Tibetas iedzīvotāji, budisti, Faluņgun piekritēji, kas publiski liecinās par joprojām notiekošajiem noziegumiem, izvarošanām, spīdzināšanām ķīniešu darba nometnēs un cietumos.

Taču šodien skan marši, kuriem seko pacilāti mediju ziņojumi par mazās Latvijas lielajām iespējām lielās Ķīnas labvēlības ēnā.

Ķīna ir ļoti skaista, gleznaina, aizraujoša un bagāta valsts. Tajā dzīvo un strādā simpātiski, strādīgi un apdāvināti cilvēki. Taču politiskā sistēma joprojām tur šos cilvēkus pazemojošā atkarībā, kuras erozijai var palīdzēt arī Latvijas nostāja. Pēdējo reizi apmeklējot Debesu miera tempļa laukumu Pekinā (Beižinā, kā mani izlaboja ķīnieši, paskaidrojot, ka mēs turpinot kļūdaini izrunāt galvaspilsētas vārdu), ceļu pie mauzoleja nosprostoja vietējie drošībnieki. Laukums kārtējo reizi bija slēgts.

Atkal bija notikusi demonstrācija un kārtējie buntavnieki arestēti. Diktatūras tuvums bija sajūtams neizturami tuvu kā kādreiz, pamatskolas laikā, svecīšu vakarā liekot sveci pie Meierovica un Čakstes pieminekļa, kad krūmos mudžēja miliči ar suņiem.

Taču, lasot un noklausoties šodienas Ķīnas vizītes galma apdziedātājos, sāk likties, ka mūsu vēsturiskā atmiņa ir gauži īsa. Ērtību un izdevīguma aklums ir arguments bezprincipu sabiedrībai, kas pagaidām vēl tikai draud, bet ar laiku var pārvērsties no krekla par ādu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi