Opozīcija ar krupi mutē

Tautas griba nevienai partijai līdz šim nav bijusi rīcības bauslis, obligāta konsekvence

Ciktāl runa ir par divām pretīstāvošām labējām (tā saka) partijām, tiktāl krupis, ko opozīcija tur mutē, šā vai tā tiks uzspļauts valstij. Pakļaujoties taktiskiem varas izcīņas mērķiem, šādas opozīcijas bremzē gan labēju (kreisu) ideju attīstību, gan pārvaldi.

Iesaki citiem:
Logo fons

to izvirzītie kandidāti nespējīgi iejūsmināt vēlētājus. Rezultātā Latvijas Saeimā trūkst īstas opozīcijas.» Šie Vairas Paegles (TP) vārdi (Diena, 22.03.1997.) būs attiecināmi arī uz 8. Saeimu.

Ar to negribu teikt, ka, piemēram, TP vai PCTVL ir vājas politiskas grupas. Gluži otrādi. Taču saistībā ar parlamentu vārds «opozīcija» būtu jāņem no demokrātijas vārdnīcas. Latvijā ik «partija – tā ir cilvēku grupa, kuras mērķis ir kopā darboties cīņā par politisko varu» (J. Šumpēters). Un nekas vairāk. Cik pakārtots ir partiju labējums, kreisums, liberālisms, centrisms utt. šai cīņai par varu, cik mazsvarīgas (izņemot TB/LNNK un PCTVL) ir partijām to ideoloģiskās prioritātes, nupat lieliski redzējām vēlēšanu kampaņā. Tāpēc opozīcija šeit jādefinē, izejot nevis no demokrātijas (tautas gribas īstenošanas), bet no tirgus loģikas (konkurence cīņā par varas tirgu).

Opozīcija un pozīcija te nenozīmē divus skatījumus uz sabiedrības prioritātēm. Tās abas, kā sacītu Maksis Vēbers, nedzīvo vis politikai (fŅr), bet dzīvo «no» (von) politikas. Tāpēc arī ar sabiedrību tām abām izdevīgi spekulēt horizontālā plaknē (partija pret partiju, latvieši – krievi, resoriskas uzvaras līdzekļu sadales kaujās u.tml.), nevis reālu stratēģisku kursu, ideoloģisku alternatīvu, vertikālas polaritātes līmenī. Parlamentārā opozīcija Latvijā ir Saeimas iekšēja padarīšana. Tautas griba nevienai partijai līdz šim nav bijusi rīcības bauslis, obligāta konsekvence. Gluži otrādi – varas partijas, parakstot līdzšinējo koalīcijas līgumu, atslēdza daļu tautas gribas no reāla parlamentārisma, atstājot 7. Saeimas opozīcijai tikai ruporu.

Taču tas nenozīmē, ka pozīcijas – opozīcijas attiecību kājelītes, lai arī kleinas, būtu jācērt nost. Raugi, tepat 8. Saeimā faktiski pirmo reizi tik reljefi iezīmējas šķietami harismātiskas partijas (JL) un birokratizētas partijas (TP) pretrunas. Ne velti citur par misteru Clean (tīrītāju) nosauktais Einars Repše tā distancējas no birokrātijas. Ne velti Andris Šķēle tā uzsver varas mašīnas perfektumu (pat TP deputātus netur vis «ticība idejai un vadonim», bet 25 000 latu vērta ķēde). Harismātiskām partijām vajadzīga sabiedrība. Repšem, lai dabūtu gatavu to, uz ko viņš cer, vajadzīgs vai nu spēcīgs varas, vai sociālais resurss. Pagaidām viņa redzamais resurss ir tikai 26 vietas Saeimā. Puslīdz droši var teikt, ka viņam opozīcijā ir ne tikai TP un PCTVL, bet arī vecā birokrātiskā mašīna. Tā nekļūs jauna tikai tāpēc, ka mašīnas galvenais zobrats tā pavēlēs. Varbūt Repše 5. novembrī iesniegs Saeimā projektu paketi ar sev vēlamajām izmaiņām pārvaldes likumu komplektā, varbūt Saeima šīs izmaiņas steidzamības kārtā akceptēs. Varbūt JL elektorāts gatavs ne tikai gaidīt jaunos laikus, bet arī papūlēties to dēļ. Ja Repšem šādi vai tādi pietiekami resursi ir, tad, neraugoties uz visiem šī brīža negludumiem, JL var uzvarēt. Turklāt uzvarēt pragmatiski, racionalizējot varas mašīnu un piedāvājot tai kļūt no negatīvi privileģētas, kāda tā ir patlaban, par pozitīvi privileģētu (sk. M. Vēberu). Ja JL šo reālai varai nepieciešamo papildresursu nav, tad opozīcija JL noēdīs. Varbūt 7–8 mēnešos, kā prognozē Andris Šķēle, varbūt ātrāk, kā prognozē Jānis Urbanovičs (PCTVL).

«Revolucionāro romantiķu» grābstīšanās (J. Naglis) vēlētājiem kopumā likās simpātiskāka par valsts nozadzēju pieredzi. Opozīcijā šoreiz nonākusi vēlētāju lielākajai daļai, teiksim, nevēlamā pieredze (TP) un nepieņemtā pieredze (PCTVL). PCTVL opozīcija pamatā izpaudīsies tā, kā to redzējām 7. Saeimā, tikai, domājams, intensīvāk un precīzāk. TP izmantos ne tikai Saeimas tribīni, bet centīsies pārvērst savā ietekmē esošo varas mašīnas daļu par «protesta resursu». Padzirdējis, ka Einars Repše grasās nākt politikā, Andris Šķēle sacīja: «Teikšu kā ir – labējā spārnā mūsu partijai trūkst nopietnu un stipru sarunu partneru.» (JA, 20.08.2001.) Vēlāk viņš teica: «Situācijā, kad es pēc Bankas Baltija kraha kļuvu premjers, bija neticami nopietnas problēmas. Es tad uzskatīju, ka jāiestājas par Repšes kungu. Valdība uzņēmās visu situācijas smagumu un pasargāja viņu no visiem uzbrukumiem: tur likumu izmainījām, te no neskaidrām procedūrām piesedzām. Domāju, ka Repšes kungs ir daudz pateicības parādā man personiski.» (Telegraf,18.03.2002.) Turpat: «Neviena nopietna politiķa viņam nav.» Kas tad nu – tiek raidīti trīs klasiski signāli: ja ķebja uvažaju;pomņiš, kak ja ķebja un davai, viruču, bet neviens nenostrādā? Formāli vissaderīgākās partijas nevienojas. Nesamierināmas aizmugures intereses? Līderu nesaderība? Gribētos tomēr ticēt, ka principa lieta ir izšķirt, kurš kuru – vecā rutīna, vecā pieredze vai «jaunlatvieši». Birokrātija vai sabiedrība.

Nez vai Šķēle, būdams opozīcijā, nākamā gada budžeta projektu šoreiz raksturos kā «bezgaumīgi samontētu lego». Taču varam nešaubīties, ka «Tautas partijas mērķi ir tālejoši un intereses – ilglaicīgas» (no priekšlikumiem sarunām par koalīcijas veidošanu 1998. gada 10. oktobrī). Turklāt TP «vairs nav noskaņota uz maigumu» (M. Bendiks). Nez vai TP veidos kopīgu ēnu kabinetu ar PCTVL, kura jau saražojusi bariņu ēnu ministru, taču skaidrs, ka opozīcijas stils būs vērsts uz konstruktīvu iespējamās Einara Repšes valdības dekonstruēšanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!