Atslēgvārdi:

Operācija Mavhoterapapi un mēs 4

Latvijai krīze Zimbabvē varētu būt viela pārdomām, vai attīstības sadarbība ar Āfrikas valstīm patiešām ir "lieka greznība" vai tomēr humānisma un solidaritātes diktēts pienākums.

Iesaki citiem:



Vairākas nedēļas pasaules prese ziņo par krīzi Zimbabvē. Kas tad īsti noticis? Raksts apskatīs galvenos notikumus pēc vēlēšanām 2008. gada 29. martā un tam sekojošo starptautisko reakciju. Vai ir kaut kas, ko Latvijas iedzīvotāji un valsts varētu darīt, lai novērstu diktatora Roberta Mugabes (Robert Mugabe) kārtējo mēģinājumu piesavināties varu vai vismaz mazinātu pēc vēlēšanām uzsākto vardarbības kampaņu? Šķiet, ka šobrīd rīcības iespējas ir ierobežotas. Tomēr, apskatot situāciju no trim politiskās filozofijas perspektīvām, var formulēt vismaz dažas mācības, ko sniedz Zimbabves krīze.

29. martā Zimbabvē notika prezidenta, parlamenta un vietējo pašvaldību vēlēšanas. Rezultāti tika paziņoti ar ļoti ilgu novēlošanos. Parlamenta vēlēšanu biļeteni tika pārskaitīti 23 vēlēšanu apgabalos pēc valdošās partijas ZANU-PF apsūdzībām, ka vietējie vēlēšanu komisijas ierēdņi esot krāpušies. Beidzot 26. aprīlī tika paziņoti parlamenta vēlēšanu balsu pārskaitīšanas rezultāti — ZANU-PF partija pirmo reizi neatkarīgās Zimbabves vēsturē zaudēja kontroli pār parlamentu, jo opozīcijas partija Movement for Democratic Change (MDC) ieguva vairākumu[1].

Tikai 2. maijā, 33 dienas pēc vēlēšanām, Zimbabves Vēlēšanu komisija paziņoja prezidenta vēlēšanu rezultātus. MDC līderis Morgans Cvangirai (Morgan Tsvangirai) ieguva 47,9% balsu, bet līdzšinējais prezidents — 43,2%[2]. Neskatoties uz kaimiņvalstu ieteikumiem, opozīcijas partijai netika dota iespēja pārliecināties par vēlēšanu rezultātu autentiskumu un verificēt to ar partijas pārstāvja parakstu, kas padarītu procesu caurskatāmāku un leģitimētu Vēlēšanu komisijas izziņoto rezultātu[3]. Pie varas esošais prezidents, 84 gadus vecais Roberts Mugabe, kurš vadījis valsti kā premjers jau kopš 1980. gada un kā prezidents kopš 1987. gada, nebūt netaisās nodot varu Cvangirai. Tieši pretēji — ņemot vērā, ka Mugabe Zimbabvē ir iedibinājis autoritāru diktatūru, ir pamats domāt, ka tieši viņš vai viņa kliķe darīja visu iespējamo, lai novilcinātu vēlēšanu rezultātu izziņošanu, tādējādi iegūstot laiku, lai sagatavotos nākamajai prezidenta vēlēšanu kārtai.

Paziņojums par otro kārtu noteikti bija zibens spēriens no skaidrām debesīm Cvangirai un MDC, saskaņā ar kuru aprēķiniem Cvangirai jau ir uzvarējis ar vairāk nekā 50% balsu. Arī ASV valdības pārstāvji ir izteikušies, ka prezidenta vēlēšanu rezultātiem ir "smagas ticamības problēmas", bet Lielbritānijas ārlietu ministrs norādīja — "lai gan process ir necaurskatāms, ir skaidrs, ka prezidents Mugabe ir zaudējis vēlēšanās"[4].

Tomēr Rietumvalstu kritika ir tieši tas, ko Mugabe izmanto savā labā. Viņš gadu desmitiem ir konstruējis "ļauno britu" (amerikāņu, rietumnieku, u.t.t.) sazvērestības mītu, kas prezumē, ka jebkura Mugabes un viņa režīma kritika ir Rietumu neo-imperiālisma, nodevīguma, kā arī patriotisma trūkuma izpausme. Ar šī mīta palīdzību viņš ir nostiprinājis savu personīgo kontroli pār valsts aparātu, mobilizējis atbalstītājus un izrēķinājies ar opozicionāriem. Arī šobrīd uz līdzīga pamata notiek izrēķināšanās ar opozīcijas aktīvistiem un atbalstītājiem. Kā liecina Zimbabves asociācijas Ārsti par cilvēktiesībām dati, no 1. līdz 21. aprīlim asociācijas biedri ir ārstējuši 323 pacientus — armijas un policijas vardarbības upurus; 81 no šiem pacientiem ārstēts laika posmā no 19. līdz 21. aprīlim[5]. Cilvēktiesību organizācija Human Rights Watch ir dokumentējusi "valsts iniciētas vardarbības uzplūdus", kas ir vērsta ne tikai pret opozīciju, bet arī pret vēlētājiem un neatkarīgajiem vēlēšanu novērotājiem[6].

Opozīcijas partija MDC savukārt apgalvo, ka kopš vēlēšanām 3000 ģimenes esot pametušas mājas un 500 cilvēki ievietoti slimnīcā, bet 400 MDC partijas aktīvisti arestēti, tādējādi paralizējot partijas darbotiesspēju[7]. Viens no lielākajiem triecieniem opozīcijas partijai bija 25. aprīlī, kad bruņoti policijas spēki iebruka MDC centrālajā štābā, apcietinot 200 cilvēkus — ne tikai partijas aktīvistus, bet arī no vardarbības glābiņu meklējošās ģimenes, tai skaitā sievietes un bērnus, un konfiscējot datorus un dokumentus. Par ieganstu šim darbībām tika minēta izmeklēšana kādas ļaunprātīgas dedzināšanas lietā[8]. Ņemot vērā, ka Mugabes režīms ir brutāli vērsies pret opozīcijas pārstāvjiem arī iepriekš[9], minētais ir jāvērtē kā aukstasinīgi plānota izrēķināšanās ar politiskajiem konkurentiem un vardarbīga vēlētāju iebiedēšana. Vardarbības kampaņa jau ir ieguvusi vietējo apzīmējumu — "operācija Mavhoterapapi" — kuru varētu tulkot kā Operācija "Kur tu pieliki krustiņu?"[10].



Āfrikas solidārais apbrīns

Aprīļa beigās Lielbritānija Zimbabves jautājumu aktualizēja ANO Drošības padomē, tomēr Ķīna un Dienvidāfrika pretojas piedāvājumam uz Zimbabvi nosūtīt palīdzību un īpašo sūtni. Ķīnas opozīcija starptautiskajai reakcijai uz notiekošo kļūst skaidra, ja ņem vērā, ka tā aktīvi tirgojas ar Mugabes režīmu[11], savukārt Dienvidāfrikas atbalsts Mugabem ir saistāms ar tās līdera Tabo Mbeki (Thabo Mbeki) draudzīgajām attiecībām ar Zimbabves diktatoru, kuru viņš apbrīno kā āfrikāņu atbrīvošanas karu līdera prototipu. Lai arī šāds solidārs apbrīns Āfrikas elites vidē nav retums, jāatzīmē, ka jaunākas paaudzes politiķi ir skeptiskāki — piemēram, Dienvidāfrikas valdošās partijas African National Congress līderis Džeikobs Zuma (Jacob Zuma) nosodīja pēcvēlēšanu vardarbību Zimbabvē, lai arī vairījās runāt par Mugabes lomu[12].

Mugabes popularitāte Āfrikas līderu vidū ir viens no iemesliem, kāpēc reti kurš, izņemot Rietumu valdības, viņu ir atklāti kritizējis. Atcerēsimies kādu nesenu Āfrikas valstu "solidaritātes" žestu, kad 2007. gada decembrī Eiropas Savienības (ES) un Āfrikas Savienības valstu galvu tikšanās draudēja nenotikt, jo Āfrikas valstu galvas draudēja neierasties, ja ES uz pasākumu neielūgs Mugabi. Tomēr Mugabes slava balstās uz "veciem lauriem" — viņa vadība Zimbabvē neatnesa brīvības cīnītāju iecerēto labklājību visiem. Tieši pretēji, viņa ekonomiskās reformas ir bijušas ar katastrofālām sekām — IK līdz šim ir pakāpeniski samazinājies un 2007. gadā tā "pieaugums" tiek prognozēts aptuveni mīnus 4,5%[13], 2008. gada februārī (hiper)inflācija bija sasniegusi 164 900,3%[14], bezdarbs tiek rēķināts ap 80%, un tas ir izraisījis ekonomisko migrāciju. Tiek lēsts, ka aptuveni 25% valsts iedzīvotāju ir pametuši Zimbabvi[15].

Tomēr arī Āfrikas līderu pacietība, šķiet, pamazām izsīkst, jo gan Āfrikas Savienība (ĀS), gan Āfrikas Dienvidu Attīstības Kopiena (SADC) ir cieši iesaistījušās krīzes risināšanā. Piemēram, ĀS ir nolēmusi sūtīt uz Zimbabvi vēlēšanu novērotājus[16]. Nevalstisko organizāciju (NVO) un arodbiedrību lomu arī nevajadzētu novērtēt par zemu — tieši vairāku NVO pūliņi panāca ar ieročiem pielādēto ķīniešu kuģu kravas neizkraušanu Dienvidāfrikā, no kurienes ieroču krava būtu tālāk transportēta uz Zimbabvi[17].



Situācijas vērtējums no trim skatu punktiem

Deivids H. Lamsdeins (David Halloran Lumsdaine) uzsvēra, ka iekšpolitiskās morālfilozofiskās pamatnostādnes lielā mērā ietekmē arī valstu ārpolitiskās nostādnes. Analizējot vairāku Rietumvalstu politikas, viņš nāca pie slēdziena, ka daudzas labklājības valstis ir pārcēlušas iekšpolitisko taisnīguma izpratni starptautiskajā sistēmā un īsteno ārpolitiku, kas balstīta iekšpolitiskajās morālfilozofijas pamatnostādnēs[18]. Starptautiskās attiecības var apskatīt vismaz no trim politiskās filozofijas perspektīvām — reālistu, liberāļu un kosmpolītiskās pozīcijas. Mūsdienās gandrīz katra no tām lielākā vai mazākā mērā ir atrodama visu valstu ārpolitiskajā filozofijā.



I Reālisms

Reālistu perspektīva traktē starptautiskās attiecības kā suverēno valstu savtīgu mijiedarbību, kas balstās šaurā nacionālo interešu īstenošanā, kas notiek jebkādas starptautiskās autoritātes vakuumā. Reālisti mazo valstu nacionālās intereses saista ar neatkarības nosargāšanu un drošības vairošanu, kamēr lielvaras esot ieinteresētas varas un ietekmes maksimizēšanā. Saskaņā ar šo politiskās filozofijas strāvojumu valstis nesadarbojas cita ar citu, jo vienas valsts vēlme sadarboties var tikt uztverta kā vājums un izmantota pret šo valsti. Katra valsts darbība tiek racionāli izsvērta un kalkulēta saskaņā ar nacionālā izdevīguma pozīcijām[19]. Visprecīzāk reālisma pamatpieņēmumus ir paudis Kenets Volcs (Kenneth Waltz) savā darbā Starptautiskās politikas teorija[20].

Visticamāk, no reālistu pozīcijām raugoties, Zimbabves krīze tiktu uztverta kā tās iekšējā lieta tikai tik ilgi, kamēr tā neapdraudētu citu valstu drošību vai kamēr citas valstis spētu izmantot iekšējās nestabilitātes sava nacionālā labuma gūšanai.



II Liberālisms

Liberāļi savukārt raugās uz starptautiskajām attiecībām kā ne tikai valstu, bet arī starptautisku organizāciju mijiedarbību, kas notiek vidē, kuru ietekmē starptautiskie līgumi, cilvēktiesības un paražas. Lai arī nacionālās intereses ir svarīgas, tomēr tās netiek traktētas tik šauri kā reālistu perspektīvā. Tās var īstenot, sadarbojoties, slēdzot starptautiskus līgumus un veidojot starptautiskas institūcijas, kuras ierobežo valstu rīcībspēju, lai nosargātu mieru un vairotu iesaistīto valstu labklājību. Džons Roulzs (John Rawls) šinī gadījumā runā par "valstu sabiedrību"[21].

Zimbabves gadījumā liberāļi mēģinātu panākt lielāku citu valstu, NVO un starptautisko institūciju iesaisti, lai panāktu izlīgumu, tomēr, ņemot vērā suverenitātes klauzulu, sadarbība notiktu tikai tik daudz, cik Zimbabve pati būtu ieinteresēta sadarboties. Ņemot vērā ANO "bezzobainību" un Āfrikas valstu ambivalento attieksmi pret Mugabes režīmu, visticamāk, mēģinājumi panākt izlīgumu izgāztos. Tomēr iespējams, ka starptautiskas iesaistes rezultātā tiktu arī panākts izlīgums — analogs tam, kādu panāca pēc "nozagtajām vēlēšanām" Kenijā, kad pie varas esošais prezidents par premjeru izraudzīja Railu Odingu (Raila Odinga), nododot viņam arī daļu savu konstitucionālo pilnvaru.


III Kosmpolītisms

Trešā perspektīva starptautisko attiecību centrā nostāda indivīdu, viņa cilvēktiesības, kuras ir ne tikai nacionālo tiesību, bet arī starptautisko konvenciju pamatā, un cilvēcīgumu kā globālu parādību. Kosmopolīti kritizē valdošā suverenitātes principa liekulību, kas pieprasa vienlīdzīgu izturēšanos pret režīmiem, kuri neīsteno cilvēktiesības, bet apdraud savu pilsoņu veselību un labklājību. Īpašu kritiku pašreizējā suverenitātes principa īstenošana izpelnās tāpēc, ka tas prezumē — piemēram, diktatūru pieprasītie starptautiskie aizdevumi jāuztver kā leģitīma tautas griba, pat ja tie tiek iztērēti diktatora privātām vajadzībām un vēlāk ir jāatmaksā valsts iedzīvotājiem. Viņuprāt, suverenitāte un demokrātija būtu jāsadala vienmērīgi vairākos — vismaz trīs — līmeņos: vietējā, nacionālajā un starptautiskajā, kuri būtu caurausti ar cilvēktiesību īstenošanas imperatīvu. Tomass Pogge (Thomas Pogge) šādi formulē "morālā universālisma doktrīnu"[22].

Kosmopolītiskajā situācijas vērtējumā izpaustos kritika pret līdzšinējo starptautisko vienaldzību attiecībā pret opozīcijas apspiešanu Zimbabvē, kā arī tiku veikti pasākumi, lai Mugabes režīms izbeigtu eksistenci, kā arī lai tiktu nodrošinātas demokrātiskas un atklātas vēlēšanas — lai Mugabe tiktu saukts pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem pret Zimbabves pilsoņiem un lai piesavinātos īpašumus atdotu to īstenajiem īpašniekiem. Jāpiezīmē, ka šādas rīcības priekšnoteikums būtu visaptveroša starptautiskās institucionālās vides reforma.



Greznība vai pienākums?

Lai arī kosmopolītisms var pamatoti šķist pārāk ideālistisks, tomēr tas norāda uz vājajiem punktiem divās iepriekšējās pieejās. Piemēram, ka neiejaukšanās princips un suverenitāte ir bieži ļaunprātīgi izmantots koncepts, kurš iegūst teju vai cinisku nokrāsu, kad neviens nespēj (vai negrib) apturēt autokrāta izrēķināšanos ar savas valsts pilsoņiem. Tas kritizē Rietumvalstu morālās atbildības selektīvo raksturu un pašreizējo starptautisko institūciju (apzināti?) ierobežotās iespējas novērst humāno traģēdiju. Reti kura Rietumvalsts mūsdienās savu ārpolitiku redz caur klasisku reālisma prizmu, visbiežāk tas ir savdabīgs visu trīs pieeju sajaukums, kurā biežāk dominē reālisms un liberālā politiskā filozofija, kuras robežas parādās ierobežotajās rīcības izvēlēs, jo, piemēram, saskaņā ar liberālo nostāju vienīgais taisnīga kara iemesls var būt pašaizsardzība, nevis cilvēktiesību neievērošana[23].

Šķiet, ka jāpiekrīt Economist Intelligence Unit sagatavotajai pesimistiskajai prognozei, ka Mugabe, visticamāk, saglabās varu, jo izmantotā vardarbība un valsts represīvā aparāta izmantošana politiskajiem mērķiem neliecina, ka viņš plānotu atkāpties. Vēl vairāk — starptautiskās sabiedrības centieni panākt demokrātiskas vēlēšanas un mierīgu režīma maiņu, kā arī Dienvidāfrikas līdera Mbeki "klusā diplomātija" ir izgāzusies[24]. Tomēr vai vienīgā atziņa, ko varam gūt no šīs krīzes, ir, ka valstu suverenitātes princips ir smacējoši cinisks un mūsdienu cilvēktiesību retorika ir teju liekulīga?

Šķiet, ka var formulēt arī pozitīvu vēsti. Pirmkārt, lai arī līdz šim Latvijā ANO reformai nav piešķirta īpaši liela nozīme (LR Ārpolitikas pamatnostādnēs tā ir pieminēta vienā teikumā) un kosmopolītiskās pieejas argumenti par cilvēktiesībām kā globālas autoritātes pamatu ir uztverti ar smaidu, tad jāatgādina, ka daļa kosmopolītiskās filozofijas ideālu jau ir formulēti ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā — atliek vien efektīvi pielāgot starptautisko institucionālo sistēmu, lai tos ieviestu dzīvē. Piemēram, pirmie soļi, lai atgrieztu diktatoru sagrābtos resursus viņa valstij, jau ir sperti[25]. Starptautiskās Krimināltiesas radīšana arī norāda, ka samazinās iespēja palikt nesodītam par noziegumiem pret cilvēci[26].

Otrkārt, ir jāsecina, ka politiķu bezdarbību nākotnē var ierobežot NVO un arodbiedrību starptautiskā solidaritāte. Īpaši pozitīvi, ja tās pamatā ir rūpes par cilvēktiesību ievērošanu un citu tautu labklājību.

Treškārt, Zimbabves krīze liek pārdomāt, kur un kā būtu jākonstruē attīstības sadarbības programmas, lai tās nestu vislielāko atdevi. Šķiet, ka ieguldītais Dienvidāfrikas NVO kapacitātē ir radījis vismaz nelielu "spillover" (izšļakstījuma) efektu attiecībā uz opozīcijas un vēlētāju drošību kaimiņvalstī. Bet vēl svarīgāka, šķiet, ir atziņa, ka attīstības palīdzība varētu būt instruments, lai novērstu šādu krīžu atkārtošanos citās valstīs. Latvijai krīze Zimbabvē varētu būt viela pārdomām, vai attīstības sadarbība ar Āfrikas valstīm patiešām ir "lieka greznība" vai humānisma un solidaritātes diktēts pienākums.


__________________________

[1] „No Majority for Mugabe party in Zimbabwe recount”, Reuters, 26 April 2008 http://africa.reuters.com/top/news/usnBAN633824.html

[2] „Mugabe to contest Zimbabwe run-off; MDC cries foul”, Reuters, 2 May 2008 http://www.reuters.com/article/worldNews/idUSL0266204920080502? pageNumber=2&virtualBrandChannel=0&sp=true

[3] „Zimbabwe party seeks to verify vote”, The New York Times, 4 May 2008 http://www.nytimes.com/2008/05/04/world/africa/04zimbabwe.html

[4] „Mugabe to contest Zimbabwe run-off; MDC cries foul”, Reuters, 2 May 2008 http://www.reuters.com/article/worldNews/idUSL0266204920080502? pageNumber=2&virtualBrandChannel=0&sp=true

[5] „Violent Assault and Torture remains Unchecked”, Zimbabwe Association of Doctors for Human Rights, 23 April 2008 http://www.eepa.be/wcm/dmdocuments/ZADHR.pdf

[6] „Zimbabwe: Surge in State-Sponsored Violence. Security Forces Raid Opposition Headquarters”, Human Rights Watch, 25 April 2008 http://hrw.org/english/docs/2008/04/25/zimbab18653.htm

[7] „The Stalemate Turns Bloody”, The Economist, 24 April 2008 http://www.economist.com/world/africa/displaystory.cfm?story_id=11090176

[8] „The pressure on Robert Mugabe steadily mounts”, The Economist, 1 May 2008 http://www.economist.com/world/africa/displaystory.cfm?story_id=11293848

[9] Piemēram, 2007. gada martā Zimbabves policijas spēki brutāli piekāva opozīcijas līderi Cvangirai un vismaz 50 opozīcijas aktīvistus – skatīt „In Zimbabwe, Mugabe critics face beatings”, The New York Times, 8 April 2008 http://www.nytimes.com/2007/04/08/world/africa/08zimbabwe.html?scp=34&sq=&st=nyt

[10] „Zimbabwe:Humanitarian operations curtailed by violence”, IRIN News (Office for the Coordination of Humanitarian Affairs), 21 April 2008
http://www.irinnews.org/report.aspx?ReportID=77848

[11] Wines, Michael „Zimbabwe’s Future: Made in China”, The International Herald Tribune, 25 July 2005 http://www.iht.com/articles/2005/07/24/news/zimbabwe.php

[12] „Zuma refuses to criticise Mugabe”, BBC World, 23 April 2008 http://news.bbc.co.uk/1/hi/world/africa/7362156.stm

[13] „FACTBOX: Zimbabwe’s meltdown in figures”, Reuters, 1 April 2008 http://www.reuters.com/article/topNews/idUSL295874920080401?sp=true

[14] „Zimbabwe says inflation soars to 164,900 pct in February”, Reuters, 16 April 2008.

[15] FACTBOX: Zimbabwe’s meltdown in figures”, Reuters, 1 April 2008 http://www.reuters.com/article/topNews/idUSL295874920080401?sp=true

[16] „Statement by the Chairperson of the African Union Commission on the Situation in Zimbabwe”, 6 May 2008 http://www.africa-union.org/root/au/index/index.htm

[17] „Civil society’s triumph on Zimbabwe”, BBC World, 25 April 2008 http://news.bbc.co.uk/1/hi/world/africa/7366599.stm

[18] Lumsdaine, David Halloran (1993) Moral Vision in International Politics. The Foreign Aid Regime, 1949-1989. Princeton: Princeton University Press.

[19] Caney, Simon (2001) „International Distributive Justice”, Political Studies, vol. 49. – 986-988.

[20] Waltz, Kenneth N. (1979) Theory of International Politics. New York: McGraw-Hill, Inc.

[21] Turpat – 983-986. Kā arī – Rawls , John (1993) „The Law of Peoples”, Critical Inquiry, vol. 20, no. 1 – 36-68.

[22] Caney, Simon (2001) „International Distributive Justice”, Political Studies, vol. 49. – 975-979 un Pogge, Thomas W. (2002) World Poverty and Human Rights: Cosmopolitan Responsibilities and Reforms. Cambridge: Polity Press.

[23] Rawls, John (1993) „The Law of Peoples”, Critical Inquiry, vol. 20, no. 1 – 61.

[24] „Zimbabwe: Country Report”, Economist Intelligence Unit Ltd., London, April 2008 – 5-6.

[25] Tā saucamā nozagto resursu atgriešana (stolen asset recovery) ir salīdzinoši jauns legālais instruments, kas ir paredzēts ANO Pretkorupcijas konvencijā (http://www.unodc.org/pdf/crime/convention_corruption/signing/Convention-e.pdf ). Ir dokumentēti vairāki atgriešanas gadījumi – skatīt: United Nations Office on Drugs and Crime and te World Bank (2007) Stolen Asset Recovery (StAR) Initiative: Challanges, Opportunities, and Action Plan
http://siteresources.worldbank.org/NEWS/Resources/Star-rep-full.pdf

[26] Skatīt – Rome Statute of International Criminal Court, entered into force on 1 July 2002 http://untreaty.un.org/cod/icc/statute/english/rome_statute(e).pdf

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jevrofejevs - autors 03.07.2008 12:45
raksts lqbs tikai zheel ka autors sajauc vienaa lielaa putraa starptautiskaas cilveektiesiibas, kas atskjiras no Eiropas vai nacionaalo valstu cilveektiesiibaam, valstu tiesiibas uz suverenitaati, kas neapsaubaami ir kritizeejamas un piemalj veel klaat starptautisko kriminaaltiesu!
par cilveektiesiibam, taa nav deklaraacija kas jaamin saados gadiijumos, bet gan divi ANO 1966 gada cilveektiesiibu pakti. jo kaa noraada vaards Deklaraaacija taa nav saistosha, savukaart pakti ir jaaieveero. turklaat nav nekaada pamata uzskatiit ka cilvektiesiibas visur ir vienaadas, taas ir atkariigasno katra regiona iipatniibaam: Un tikai seit var runaat par vispaarigiem cilveecibas apsveerumiem, kas neapsaubaami ir universaals princips; Tacu ir milzu atskjiriiba starp cilveecibu un cilveektiesiibaam; cilveeciiba ir daudz sauraaks jeedziens: Taadeelj nevar teikt ka Starptautiskaa kriminaal tiesa paliidzees ciiniities pret diktatoriem - absoluuti nee, neviena diktatuura pati par sevi nenoziimee ne genociidu ne noziegumus pret cilveeci ne kara noziegumus (tiesas kompetence); cik man zinaams tad Mugabe saadus noziegumus nav pastraadaajis; tachu jebkuraa gadiijumaa paarkaapt cilveektiesiibas absoluuti nav tas pats kas veikt noziegumus pret cilveeci.
un visbeidzot - kosmopoliitiskaa pieeja ir interesanta tachu kaa gan to realizeet? sanaak ka tiek piedaavaata Ruso tiesaa demokraatija, interesanti vai piemeeram saadaa gadiijumi 2,3 miljoni latviesu tiksies ar 57 miljoniem Zimbabviesu, lai parakstiitu kaadu vienosanos? patiesiibaa mazaam tautaam tas tikai naaktu par ljaunu...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agd1 23.05.2008 12:36
Zimbabve ir mācība daudzejādā ziņā. Tam, kā murgains režīms, kas balstās populistiskos saukļos, itin viegli var sagraut relatīvi stipru un bagātu valsti tikai 20 gados.

Un vēl - cik viegli totalitāra iekārta konstruē cilvēku apziņās ārējos ienaidniekus pat tad, kad to vairs sen, sen nav.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dacelllle 20.05.2008 23:47
paldies autoram par labu rakstu!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 13.05.2008 20:37
Manuprāt, politiskā reālisma doktrīna (sal. http://www.iep.utm.edu/p/polreal.htm ) neizslēdz valstu sadarbības iespēju. Šī doktrīna paver arī iespēju morālai politikai, ja vien uzskatām, ka morālai rīcībai nav obligāti jābūt "universalizējamai". Un ja atzīstam, ka ir normāli, ka ikvienas valsts valdība pirmkārt rūpējas par savas zemes iedzīvotāju interesēm. T.i., lai politiskajā reālismā saskatītu ētiskos principus, ir jāņem vērā morāles "partiālitāte" (katram savs krekls tuvāks) - līdzīgi kā apsvērums par to, ka vecākiem ir dabiski pirmārt rūpēties par saviem bērniem, nevis par "bērniem kā tādiem".

Domāju, ka niansēti izprasts reālisms kā ārpolitiska filozofija ir pilnīgi pietiekams, lai aprakstītu situāciju. Abas pārējās filozofijas - liberālisms un "kosmopolitisms" starptautiskajā politikā var uzskatīt par ideologjiskām etiķetēm, ar kurām manipulē daži politikas reālisti. Protams, ir jāatzīst, ka bez nacionālām valstīm starptautiskajā politikā darbojas arī citi subjekti - multinacionālas impērijas (ES), lielās korporācijas, starpvalstu organizācijas, u.c., kam piemīt savs "partiāls" skatījums uz lietām.

Nupat pamanīju, ka Pētera un citu autoru raksti ir pieejami ar "Creative Commons" licenzi. Apsveicu autoru un portāla redakciju, ļoti savlaicīgi izvēloties šo efektīvo pieeju un atbalstot atvērta satura (sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Open_content ) veidošanu latviešu valodā! Atvērtais saturs arī ir sava veida reālisms. Kā teiktu Rainis: "Priekš citiem darbodamies attīsti pats savus spēkus negurstošā karā".

Citi autora darbi