Raksts

Oļiņietes garā ēna. Par kristīgās izglītības projekta dzīvotspēju


Datums:
19. augusts, 2003


Autori

Ivars Ījabs


Foto: A. Jansons © AFI

“Kristīgās ētikas” nemitīgā piesaukšana liek domāt par ētikas un kristīgās mācības sapludināšanu, un tas ir neadekvāti, anahroniski un bīstami. Modernā ētika ir mācība par cilvēka atbildīgu rīcību sarežģītā un mainīgā pasaulē, kurā nav pēdējās instances vai autoritātes, uz kuru atsaukties.

Lai nu kā – vīzija ir skaidra. Ministrs Šadurskis un viņa domubiedri savos plānos ir nonākuši pie nepieciešamības padarīt kristīgo mācību par neatņemamu pamatskolas izglītības sastāvdaļu. Lai gan jautājumi par ministra motīviem un ieinteresētajiem spēkiem paši par sevi ir interesanti, tomēr ne mazāk pārdomu vērta ir pati ideja. Jaunais izglītības standarts ar savu izteikti teoloģisko piesitienu kādam gan var likties pievilcīgs – kā nekā frāzes “augstākas atskaites sistēmas” un “kristīgās izglītības valstiskā nozīmība” ir pārāk labskanīgas kritiskam aplūkojumam. Visi Latvijas 1.-4. klašu skolnieki draudzīgi mācīsies, kurš vienīgais izglābies no iedzimtā grēka un kā met krustu – lai pēc tam kristīgi, godīgi un nesavtīgi darbotos dažādās tautsaimniecības sfērās. Tomēr īstenībā te runa ir par kādu līdz galam nepārdomātu projektu, kurš Latvijas izglītības sistēmai visdrīzāk nesīs krietni daudz vairāk ļaunuma kā labuma.

Viens no šās koncepcijas pamatotākajiem izvērsumiem bija lasāms 4. augusta “Dienā”, kur Kristīgās akadēmijas cienījamā rektore Gūtmanes kundze iestājas par bibliskās teoloģijas un sociālo zinātņu dialoga nepieciešamību pamatskolas mācību programmās: “lai uzvarētu nevis trulā pasaule un nauda, bet dvēsele”. Varētu bez minstināšanās piekrist, ka “trulās pasaules un naudas” dominante mūsdienu Latvijas mentalitātē ir vienīgā vērā ņemamā, tomēr, ko tad īsti šeit spētu līdzēt pastiprināta un valsts sankcionēta kristīgā mācība skolās? Vai tā būtu iecerēta kā mēģinājums masveidā un neprasot pašiem apmācāmajiem, pievērst viņus “patiesajai” atskaites sistēmai? Vai varbūt tā būs kāda teoloģiski indoktrinēta pedagoģija, kura vienmēr un jebkurā kontekstā atsauksies uz Radītāju un skaidros sarežģītos modernās sabiedrības fenomenus ar Dieva gribu? Nerunāsim nemaz par to, ka jebkurš no šādiem modeļiem ir absurds savā iecerē – ticība nevar tikt iemācīta, savukārt ticības pārdzīvojuma trūkums pielīdzinās jauno “integratīvo” pieeju vēl nesen skolās dziedātajām dziesmām par mūžam dzīvo Ļeņinu. Ne mazāk grūti ir iedomāties, kā tie vispār varētu tikt īstenoti ilgtermiņā. Latvija līdzās Igaunijai ir vissekulārākā no ES kandidātvalstīm, un es gan gribētu redzēt tos daudzos vecākus, kuri būs ar mieru saviem bērniem vakara pasaciņas vietā skaitīt tēvreizi – saskaņā ar skolas programmu.

Ne mazāk jocīga šķiet projekta aizstāvju vēlme, lai “apklustu banālais – Baznīca ir šķirta no valsts.” Tas, kas Gūtmanes kundzei šķiet esam banalitāte, ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas valsts sakārtas principiem, turklāt tā jēga nebūt nav vienīgi šauri politiska. Atgādināšu vispārzināmo, ka Eiropā ieilgušos reliģiskos konfliktus vispār varēja izbeigt vienīgi ar šā principa palīdzību – nevis piešķirot kādai konkrētai konfesijai prioritāti un valsts atbalstu, bet gan nošķirot valsts īstenoto publisko varu no privātās ticības sfēras un atstājot reliģiskas pārliecības jautājumus paša indivīda izvēlei. Tādējādi privātu ideālu vārdā īstenota iejaukšanās publiskajā izglītības sfērā visdrīzāk nozīmē soli atpakaļ – pie tiem nesenajiem laikiem, kad valsts vara uzņēmās autoritāti spriest, kurš pasaules uzskats ir morāli augstvērtīgāks. Jautājums, vai šeit atkal jārunā par kādu “smagu mantojumu”, varētu arī palikt atklāts. Jebkurā gadījumā ir jaušams, ka Izglītības un zinātnes ministrijas iniciatīva vēlreiz norāda uz Latvijas sabiedrībā stipri izplūdušo robežu starp publisko un privāto. Un, lai gan arī šī robeža kādam varētu likties banāla un nevajadzīga, tā joprojām veido pamatu modernai demokrātiskai sabiedrībai – sabiedrībai, kura vairs neatsaucas uz teocentrisku pasaules uzskatu un “augstākām instancēm”, bet gan pati veido savu sakārtojumu autonomu indivīdu brīvā komunikācijā.

Protams, dezorientētais un jebkādus nemateriālas dabas ideālus zaudējušais Latvijas sabiedrības vairākums patiesi dod iemeslu nopietnām bažām par mūsu nākotni – gan Eiropā, gan, nedod Dievs, ārpus tās. Tomēr kristīgi ievirzītas pamatskolas izglītības projekts nav panaceja. Tas drīzāk ir neizprotams mēģinājums uz ātru roku un ar “viņpasaulīgiem” līdzekļiem vērst par labu to, kas īstenībā prasa daudz sarežģītāku, ilgāku un zemei uzticīgāku risinājumu. Proti, runa ir par cilvēkiem un viņu spēju orientēties pasaulē. Ļoti daudziem pietrūkst garīgu orientieru, un vēl vairākiem nepatīk, ka dažs labs no mūsu “veiksmīgajiem biznesmeņiem” ir gatavs pārdot savu vecmāmiņu par divdesmit santīmiem – tomēr risinājums nekādi nav meklējams valsts atbalstā vienai reliģijai skolu mācību programmās. Gribētos vēlreiz atgādināt: modernā sabiedrībā valsts nav aizbildnis vai guvernante indivīdu vērtīborientācijām. Protams, ir grūti samierināties ar vērtību plurālismu – faktu, ka mūsdienās vērtības ir vērtības vienīgi citu vērtību kontekstā. Tomēr tieši tas ir nepieciešams, ja nevēlamies nonākt klajā pretrunā ar savu laiku un priekšstatiem par demokrātisku sabiedrību.

Izglītības projektu plānotājiem lieti noderētu nedaudz kritiskāka attieksme pret vārdiem “garīgās vērtības”, “eksistences noslēpums” un līdzīgiem jau sākotnēji teoloģiski piesātinātiem konceptiem. Pirms apstiprināt kādu vispārēji saistošu projektu, vispirms būtu jāvaicā: ko tad īsti šo pacilājošo lozungu gaismā skolēniem mācīs? Cik noprotu no Gūtmanes kundzes rakstītā, runa ir par mēģinājumu novērst topošos sabiedrības locekļus no netīrās “rubuļa” sfēras, lai ar kristīgās teoloģijas palīdzību sētu viņos labo, cēlo un mūžīgo. Tomēr praksē tas visdrīzāk izpaudīsies kā “rubuļa” (proti, praktisko sociāli ekonomisko darbību) jomas morāla devalvēšana. Rezultātā tas, kurš jau bērna gados būs iemācīts meklēt taisnīgumu vienīgi Dievā, diez vai vēlāk mēģinās to īstenot konkrētajā sabiedriskās dzīves ikdienā un cilvēku saskarsmē. Iespējams, uz kaut ko līdzīgu norāda arī fakts, ka dažam labam no mūsu kristīgo ideālu politiskajiem aizstāvjiem nav nekas pretī pašeftēt pa rubuļa sfēru ar tādām metodēm, ka visiem mutes paliek vaļā. Tā teikt, ja jau kādam ir jādarbojas arī tajā “netīrajā” sfērā, kālab lai tie nebūtu mēs, sirdsšķīsti cilvēki “ar Dieva vārdu mutē”? Aizmirsts tiek vienīgi tas, ka tā rubuļa joma ir tieši tik netīra, cik netīru mēs viņu izveidojam.

Visbeidzot – par to pašu. Par ētiku. Jau zināmu laiku kristīgā mācība skolu programmās tiek sapārota ar ētikas nodarbībām. Jautājums, vai tas ir pareizi, prasītu plašu un kompetentu diskusiju – kura, protams, atkal īsti nav notikusi. Tomēr šeit gribētos norādīt uz kādu tālejošāku tendenci. “Kristīgās ētikas” nemitīgā piesaukšana un Saeimas izglītības komisijas nesen paustais viedoklis liek domāt par ētikas un kristīgās mācības sapludināšanu, un tas ir neadekvāti, anahroniski un bīstami gan no teorijas, gan no veselā saprāta viedokļa. Tamdēļ būtu jāpaskaidro: modernā ētika ir mācība par cilvēka atbildīgu rīcību sarežģītā un mainīgā pasaulē, kurā nav pēdējās instances vai autoritātes, uz kuru atsaukties. Mūsdienu ētika pirmām kārtām pastāv starp cilvēkiem – un neko citu. Tieši šeit tad arī slēpjas lielākais izaicinājums šodienas ētiskajai domai – kā pamatot ētiskas rīcības iespējamību tur, kur lielās reliģiskās un metafiziskās doktrīnas ir zaudējušas savu pašsaprotamību un vispārējo atbalstu. Tamdēļ būtiskākais ir jautājums, kā šādā heterogēnā sabiedrībā var tikt iedibināta tolerance, taisnīgums un solidaritāte – nevis kā varētu indivīdam iepotēt visiem pieņemamas vērtīborientācijas. Līdz ar to šodienas ētika pirmām un galvenām kārtām ir sekulāra – ne tajā nozīmē, ka tā noliegtu ticības patiesības, bet gan tamdēļ, ka tā izvairās padarīt šīs patiesības par ētiskas izvēles priekšnoteikumu un kritēriju. Labi zinot, ar ko tas varētu beigties.


Liesam Ose "Dzīve bez ētikas", Diena, 18.07.2003


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!