Raksts

Okupācija un cilvēktiesības


Datums:
27. oktobris, 2003


Autori

Jolanta Bogustova


"Lauku Avīze", 18.10.2003.Rubrika: Tēma (5. lpp.)raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīvawww.news.lv

Vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa, spriežot par Sļivenko sūdzību, ignorēja Latvijas okupācijas faktu? Kāpēc okupācijas armijas virsnieka meitai un šīs armijas virsnieka sievai ir cilvēktiesības palikt Latvijā? Vai tagad simtiem tūkstošu bijušo PSRS armijnieku un to ģimenes var cerēt “uzvarēt Latviju” Strasbūras Cilvēktiesību tiesā? Šādus un līdzīgus jautājumus “Lauku Avīzes” lasītāji dažās dienās uzdeva redakcijai, un es tos pārjautāju man pieejamiem ECT ekspertiem.

Vairāki eksperti, komentējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu, ka Latvija ir pārkāpusi okupācijas armijas virsnieka meitas un sievas cilvēktiesības, viņas izraidot, Latvijas okupāciju atzinuši, jo padomju armijas militāristu un to ģimeņu izvešana tomēr tiesā uzskatīta par likumīgu un leģitīmu valsts drošības un suverenitātes aizsardzības vārdā. Ja tā, tad kāpēc Sļivenko “uzvarējusi” un saņems naudā novērtētu morālu kompensāciju? Tādēļ, ka nekas neesot melnbalts. ECT norāda, ka Latvija bija izdarījusi vairākus simtus izņēmumu līdzīgos gadījumos un tādēļ konkrēti Sļivenko izraidīšanas gadījumā trūka pamatojuma tam, kāpēc neradīt vēl vienu izņēmumu. Seši no septiņpadsmit tiesnešiem uzskatīja, ka, neskatoties ne uz ko, Latvija visu darījusi likumīgi, pareizi un ka Sļivenko izraidīšana ir attaisnojama.

Jo īpaši Latvijas okupācijas fakta dēļ.

Cilvēktiesības, apejot vēsturi…

Ja būtu noticis pēc Krievijas tiesneša Anatolija Kovlera prāta, tad Latviju vajadzētu atzīt par vainīgu visos 12 Sļivenko apsūdzības izvirzītajos punktos. Tā tomēr nenotika. Tiesa atzina, ka Latvija Sļivenko gadījumā pārkāpusi vienu konvencijas pantu nr. 8 – tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.

Lai gan ECT secina, ka PSRS militāristu un to ģimenes locekļu izvešana no Latvijas bijusi nepieciešama, leģitīma un likumīga, lēmumā norādīts, ka konkrētajā Sļivenko gadījumā Latvijai bija jāņem vērā “īpašā prasītāju situācija”. “Ir skaidrs, ka svešas valsts armijas dienestā esošu militārpersonu un to ģimeņu klātbūtne var tikt uzskatīta par nesavienojamu ar valsts suverenitātes saglabāšanu un apdraudēt nacionālo drošību. Tādēļ normālā situācijā sabiedrības intereses šādu armijas dienestā esošu militārpersonu un to ģimeņu izvešanā no teritorijas ir svarīgākas par individuālajām interesēm palikt. Tomēr pat attiecībā uz šādām personām nevar izslēgt, ka specifiski uz to situāciju attiecošies apstākļi var no konvencijas viedokļa padarīt izraidīšanu netaisnīgu,” teikts ECT spriedumā.

ECT tiesneši un juristi izvairās un pat nedrīkst komentēt žurnālistiem spriedumus, tādēļ iztaujāju tiesas preses sekretāri Emmu Hellieru. Viņa skaidro, ka ap 900 līdzīgos gadījumos kā Sļivenko Latvija tomēr rada iespēju šādām personām palikt valstī. Tiesa esot ņēmusi vērā, ka T. Sļivenko nebija pati personīgi darbojusies PSRS armijā un ar to bija saistīta vienīgi vīra un tēva dēļ. T. Sļivenko un viņas meita esot nodzīvojušas Latvijā visu savu mūžu un izveidojušas personiskos, sociālos un ekonomiskos kontaktus. “Viss norāda, ka Latvijai bija iespēja izlemt savādāk vai vismaz ņemt vērā minētos faktus, tādēļ ECT lēmums būtībā pārmet, ka tas nav ticis darīts. Savukārt tiesas atzinums, ka svešas valsts armijas karavīru un to ģimeņu izvešana ir bijusi nepieciešama valsts drošības un suverenitātes aizsargāšanas vārdā, norāda, ka okupācijas fakts ir ņemts vērā un ticis atzīts,” sacīja Helliera. Viņa norādīja, ka, protams, Sļivenko lēmuma precedents var tikt izmantots, izlemjot citus līdzīgus gadījumus, tomēr pirms sūdzēšanās ECT vispirms ir jāiziet visi nacionālās tiesu sistēmas līmeņi. Turklāt tūkstošiem “uzvaru” neesot gaidāms arī tādēļ, ka Sļivenko gadījums bijis ļoti individuāls.

Nebūtu okupācijas, nebūtu Sļivenko Latvijā

Seši tiesneši no Šveices, Vācijas, Lielbritānijas, Portugāles, Norvēģijas un Igaunijas balsoja pret, uzskatot, ka Latvija nav pārkāpusi nevienu konvencijas pantu, un lēmumam pievienotā komentārā raksta, ka “nekādi specifiski apstākļi”, arī “pat ja viņi neapdraudēja nacionālo drošību” nevar attaisnot Sļivenko nepieciešamību palikt valstī, ja Latvijas valsts uzskata pretēji. “Mēs atzīmējam specifisko vēsturisko kontekstu un mērķi, kā vārdā līgumu (par armijas izvešanu. — Red.) parakstīja. Proti, padomju varas radīto seku likvidēšanu Latvijā. Šā mērķa leģitimitāte mūsu skatījumā ir svarīgāka, izvērtējot individuālu armijas locekļu un to ģimeņu tiesību pārkāpšanas likumību. Vienīgais abu prasības iesniedzēju uzturēšanās iemesls Latvijā bija padomju armijas spēku klātbūtne,” teikts komentārā. Tādējādi šāda viedokļa paušana var tikt uzskatīta par diezgan skaidru Latvijas okupācijas fakta atzīšanu. Vēl skaidrāk atsevišķā lēmumam pievienotā komentārā izsakās Igaunijas tiesnesis Raits Maruste, kas bija vienīgais Baltijas valstu pārstāvis septiņpadsmit tiesnešu sastāvā.

Neskatoties uz to, ka tiesneši nelabprāt runā ar presi, man izdevās sazvanīt Marusti un vienoties par īsu sarunu. “Mēs esam iztiesājuši tikai vienu konkrētu lietu, tas neko neliecina par vispārējo situāciju vai citiem. Lēmums attiecas tikai uz konkrēto Sļivenko gadījumu un nevar automātiski tikt attiecināts uz citiem prasītājiem. Ja šādi būs, tie tiks izskatīti atsevišķi un Sļivenko prāva var tikt izmantota tikai kā arguments,” sacīja Maruste un piebilda, ka, protams, viss var tikt izmantots atkarībā no interesēm. R. Maruste uzskata, ka konkrētais gadījums ir tiešas Latvijas okupācijas sekas.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!