[i]2005.gada 14.jūnijā[/i]
Diskusijas apkopojums
2005. gada 14. jūnijā notika pilsoniskās sabiedrības organizāciju diskusija „Latvijas nacionālais attīstības plāns. Kādām jābūt attīstības prioritātēm?” Tajā piedalījās 35 nevalstisko organizāciju, asociāciju un apvienību pārstāvji.
Līdz šim vairākas nevalstiskās organizācijas ir piedalījušās sadaļas „Esošās situācijas analīze” izstrādes darba grupās un Latvijas SVID analīzes semināros. Sabiedriskās apspriedes mērķis bija iesaistīt NAP izstrādes procesā pēc iespējas plašāku NVO loku, informējot par tā izstrādes procesu un līdzdalības iespējām. Apspriedes dalībnieki diskutēja par Latvijas attīstības vīziju un pamatproblēmām, kas traucē Latvijas attīstību.
Sabiedriskās apspriedes dalībnieki ierosina Latvijas NAP papildināt ar NVO komentāriem par galvenajām Latvijas attīstību traucējošajām pamatproblēmām, kuru risināšanai tuvākajā laika posmā jākļūst par valsts attīstības prioritāti.
Lietas, kas kavē Latvijas attīstību:
1. Sadrumstalotība.
Jau 15 gadu mums nepastāv vienots valsts attīstības redzējums un ir izteikts politiskās pēctecības trūkums. Valsts pārvaldē „labā roka nezina, ko kreisā dara”. Trūkst savstarpēji saskaņotas rīcības, tai skaitā, budžeta plānošanā un valsts atbalsta un dotāciju programmās.
Nav ieviesta reģionālās attīstības politika, kuras izstrādi kavē statistikas un datu trūkums par valsts investīcijām reģionos un pašvaldībās. Dažādas aktivitātes un projekti tiek atbalstīti sporādiski un nekonsekventi. Datu un analīzes trūkums radījis situāciju, ka lēmējvara nav informēta par reāli eksistējošajām problēmām, īpaši ārpus Rīgas. Nepieciešams ieviest telpisku uztveri valsts plānošanas līmenī. Kā arī nepieciešams ieviest efektīvu komunikāciju un rīcībpolitiku koordināciju starp ministrijām.
2. Sadarbības trūkums.
Sadarbības, komunikācijas un informācijas apmaiņas trūkums starp valsts, pilsētas, pagastu vadību un sabiedrību. Nepastāv dialogs, lai elastīgi risinātu problēmas.
Nepieciešama komunikācija starp lēmumu pieņēmējiem un sabiedrības grupām, uz kurām pieņemtajam lēmumam būs ietekme. Piemēram, nezinot reālo situāciju, valsts pārlieku regulē ekonomiku.
Notiek varas un finanšu centralizācija, kuras pamatā ir slēgta politiskā vide. Sadarbības un atvērtības trūkuma rezultātā, sabiedrība polarizējas.
3. Iniciatīvas un godaprāta trūkums sabiedrībā.
Padomju sistēmas mantojuma rezultātā, cilvēkos vēl joprojām zems godaprāta un morāles līmenis. Attieksme pret savu darbu ir nolaidīga, augstprātīga. Savukārt pret valsti – rezignēta, sak, „no manis jau nekas nav atkarīgs, es neko nevaru mainīt”. Iekšējās brīvības trūkums un pesimisms cilvēkos. Tāpat arī trūkst iniciatīvas aktīvi rīkoties mainīgos, neprognozējamos apstākļos. Liela alkoholisma problēma.
4. Zema izglītības kvalitāte.
Izglītības kvalitātes jautājums ir aktuāls gandrīz visās jomās un līmeņos. Ar kvalificētu speciālistu trūkumu sastopas gan valsts pārvalde un privātais sektors, gan arī pati izglītības sistēma. Pedagogiem nav mūsdienu apstākļiem atbilstošas izglītības, līdz ar to arī absolventi netiek sagatavoti atbilstoši darba tirgus prasībām.
Mūžizglītības sistēma vēl joprojām nav izveidota. Absurdi, ka papildus kvalifikācijas iegūšanu vai paaugstināšanu jāfinansē pašam darba ņēmējam (vai devējam), turpretī bezdarbnieku izglītošana notiek bez maksas. Izteikts speciālistu trūkums mazpilsētās.
Šīs ir četras galvenās prioritātes, par kurām vienojās sabiedriskās diskusijas dalībnieki. Lai arī tās nav vienīgās problēmas, kurām nepieciešams valstisks risinājums, tomēr šīs ir galvenās, kuras savā ikdienas darbā redz un ar kurām sastopas vairākums sabiedriskā labuma nevalstiskās organizācijas. Pievienojoties izstrādātajai attīstības vīzijas idejai, diskusijas dalībnieku definētās četras pamatproblēmas norāda, ka īstenojot valsts attīstības politiku, nepieciešams likt centrā cilvēku – sadarboties ar viņu/viņu lēmumu pieņemšanā, neierobežot iniciatīvu un nodrošināt ar iespēju pastāvīgai pašizaugsmei.