Recenzija pētījumam "Nevalstiskās organizācijas - pašvaldību partneri attīstības plānošanā" (http://politika.lv/temas/pilsoniska_sabiedriba/5704/)

Līdz šim Latvijā ir bijis pārāk maz pētījumu par attīstības plānošanu un teritorijas plānošanu tirgus ekonomikas apstākļos, kas būtiski ietekmē ikvienu no mums. Tāpat, līdz šim esam bijuši pārāk aizņemti ar dažādām reformām, aizmirstot par pašvaldības teritoriju kā vienotu funkcionējošu veselumu. Pavērojot citu valstu pieredzi, izrādās, ka kvalitatīvas vides radīšana nenotiek tikai ar nejaušu attīstības projektu starpniecību, bet ir rūpīgs ikdienas darbs pašvaldībā, veicot šīs teritorijas pārvaldību. Šīs pārvaldības mērķi ir veidot tās iedzīvotājiem kvalitatīvu dzīves vidi, nevis iztapt atsevišķu personu interesēm.

Deviņdesmito gadu vidū Latvijas – Kanādas projekta ietvaros, kura laikā izstrādāja šobrīd spēkā esošo Rīgas attīstības plānu, tikām mācīti “kā realizēt veiksmīgus attīstības projektus”, nosaucot galvenos nosacījumus:

• pašvaldībā ir jābūt patiesai vēlmei apmaksāt šīs idejas gala produktu;
• sekojoši pašvaldības rīcībā ir nepieciešams spēkā esošs teritorijas plānojums, lai izvelētos pareizāko vietu investīcijām;
• attīstības projektam ir nepieciešams vietējais atbalsts no pašvaldības vadības un tās iedzīvotājiem;
• investētājam jāzina īstais laiks projekta uzsākšanai un vēlāk objekta izmantošanai;
• izrādās, ka labas idejas īstenošanai finansu līdzekļi vienmēr tiek atrasti;
• procesa nobeigumā ideja īstenojas būvniecības projektā, kuram ir jābūt saskaņotam – integrētam vietējā vidē. Pēc Kanādas profesoru viedokļa tas arī ir izšķirošais jautājums visai projekta veiksmei kopumā.

No minētā izriet dažādi attīstības plānošanas un teritorijas plānošanas posmi, kas rezultātā izriet objekta būvniecībā. Teritorijas plānošanai jānotiek krietni pirms objekta projektēšanas un būvniecības. Teritorijas plānojums ir tas dokuments, kurā pašvaldība, iesaistot vietējo sabiedrību, izvirza nosacījumus attīstībai savā teritorijā, tai skaitā apbūvei. No tā izriet, ka atkarībā no teritorijas plānojuma esamības vai neesamības, tā kvalitātes un ievērošanas lēmumu pieņemšanā būs atkarīga arī vide, kurā dzīvosim nākotnē. Plānošanas profesionāļi ir atzinuši, ka šobrīd attīstībā investē lielas starptautiskas organizācijas un uzņēmumi, kuri nepārzina jautājumus, kas saistīti ar apdzīvoto vietu plānošanu un pilsētvides kvalitāti, kā arī tām nav priekšstata par konkrētās vietas kultūrvidi.

A.Indriksones pētījumam bija jāizvērtē esošā plānošanas sistēma Latvijā, raugoties no NVO iespējām piedalīties kā attīstības plānošanas, tā teritorijas plānošanas procesā pašvaldībā. Pati plānošanas sistēma ir atspoguļota haotiski, sajaucot “vecā” (1998.) likuma normas ar divu “jauno” 2002. gadā pieņemto likumu normām. Pētījumā arī netiek sniegts skaidrs pārskats par izmaiņām sistēmā, līdz ar to pat profesionālim tiek radītas grūtības pētījuma uztveršanā un, protams, tā tālākā izmantošanā. Veidojas neizpratne par šo pētījumu kopumā un tā satura atbilstību nosaukumam.

Laika izvēles ziņā pētījums nekādi nevar būt īsti veiksmīgs un sniegt NVO nepieciešamo palīdzību tālākajā darbā, jo 2002. un 2003.gadā notika būtiskas izmaiņas valsts pārvaldes sistēmā attiecībā uz attīstības un teritorijas plānošanu. 2003.gada februāra sākumā tiek izveidota Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, kura, es pieņemu, būtu ieinteresēta kvalitatīva pētījuma sagatavošanā. Ministrija pašreiz, saskaņā ar Teritorijas plānošanas likumu, gatavo jaunos Ministru kabineta noteikumus par teritorijas plānojumiem, kas arī noteiks teritorijas plānošanas procesu pašvaldībās nākotnē. Diemžēl, autore jaunajai ministrijai pētījuma sadaļā “Priekšlikumi” ir uzdevusi virkni uzdevumu, bet nav atradusi laiku intervēt ministrijas darbiniekus, lai gan pēdējā intervija pētījuma ietvaros ir notikusi 2003.gada martā.

Vēlos pašvaldību tēlaini salīdzināt ar ģimeni, kurā ģimenes galvai – namatēvam, tad arī jārūpējas par tās labklājību. Pašvaldības gadījumā tas nozīmētu pašvaldības domes/padomes rūpes par ilgtspējīgu attīstību savā teritorijā. Lai skaidrotu teritorijas plānošanas būtību, pašvaldības teritoriju var pielīdzināt mājoklim, kurā ģimene ir vienojusies par to, kā šis mājoklis tiks apdzīvots un namatēvs – saimnieks tad arī rūpējās, lai šī noruna tiktu ievērota. Mēs taču nevēlētos vakarā ierodoties mājās konstatēt, ka tēvs, nespēdams tikt galā ar saviem pienākumiem, būtu kopīgo dzīvojamo istabu, bez pārējās ģimenes ziņas, atvēlējis kādam maksāt gatavam interesentam un dārzu iznomājis mājokļa būvniecībai kādai citai ģimenei. Pie tam apgalvojot, ka tādejādi ir veicinājis ģimenes labklājības uzlabošanos nākotnē.

Līdzīgi notiek arī ar sabiedrības iesaisti un līdzdalību teritorijas plānošanā kādā konkrētā pašvaldībā. Pašvaldību domes/padomes varētu būt tikpat atšķirīgas, cik dažādi ir ģimeņu tēvi. Līdz ar to atšķirīgs var būt arī jautājums par nevalstisko organizāciju līdzdalību plānošanā. Es pieņemu, ka Latvijā ir daudz pašvaldību, kuras veiksmīgi savā darbā, tai skaitā attīstības un teritorijas plānošanā, iesaista vietējo sabiedrību, ka tām varbūt ir nepieciešams tikai profesionāls atbalsts no NVO puses. Šajos gadījumos var sākties patiesa sadarbība starp pašvaldību un NVO. Protams, ir arī daudzas tā saucamās “nelabvēlīgās ģimenes” (pašvaldības), kurām iejaukšanās no malas tiešām ir aktuāla. Šajos gadījumos būtu jārunā par NVO kā palīgu un partneri “nelabvēlīgās pašvaldības” iedzīvotājiem un īpašniekiem.

Pētījumā sniegta plaša informācija par konkrētiem 7 projektiem, kuros tā vai citādi ir iesaistītas NVO. Divos no tiem privātas plānošanas kompānijas (“Grupa 93”, SIA “Reģionālo studiju centrs”) pašvaldības attīstības programmas izstrādes ietvaros ir izveidojušas vairākas NVO un detālplānojuma izstrādes laikā sadarbojušās ar vietējām sabiedriskajām organizācijām. Pētījums šo informāciju pasniedz no privāto kompāniju puses, ne no NVO puses, kas būtu ne mazāk nozīmīga.

Viens no piemēriem raksturo nevalstiskas organizācijas īstenotu projektu par pilsētas vīzijas veidošanu (“Rīga 801 mūsu nākotnei”), iesaistot plašāku sabiedrību, bet pats projekts ir noticis ārpus pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādes procesa.

Divi piemēri ir no projektiem (Lielvārdes iedzīvotāju forums, Talsu novada fonds), kuros pašvaldības iedzīvotāji brīvprātīgi tiek iesaistīti kopīgā plānošanas darbā, tā saucamajos iedzīvotāju forumos, un vēlāk konkrētu pasākumu īstenošanā.

Ir arī piemērs no kāda dabas parka (“Gaiziņkalna dabas parka sabiedriskā padome”), kur izveidotajā nevalstiskajā organizācijā līdzās īpašniekiem ir arī pašvaldību pārstāvji. Šī organizācija tieši iesaistās un seko līdzi pagastu padomju darbam dabas aizsardzības jomā.

Atšķirīgs ir piemērs par divu NVO sadarbību (akcija par ”Saulesdārza” saglabāšanu valsts īpašumā) nelikumīgas privatizācijas un nelikumīgu teritorijas plānojuma grozījumu novēršanā. Kopumā tas vērtējams kā vienreizēja akcija, kura šeit detalizēti aprakstīta, bet nesniedz analīzi un priekšlikumus vai modeli, kas ilgākā laikā nodrošinātu sabiedrības līdzdalību visas šīs vienotās teritorijas pārvaldībā.

Pētījumā iztrūkst piemēra, vai tāds nav atrasts, kurā tiktu atspoguļota un analizēta NVO līdzdalība kādā pašvaldības veiktā vietējā teritorijas plānojuma izstrādes procesā. Šāds izvērtējums būtu nozīmīgs, lai pilnveidotu esošās procedūras un iespējas NVO reāli piedalīties teritorijas plānošanā un teritoriju plānojumu īstenošanas uzraudzībā, it sevišķi straujajos investīciju pieauguma apstākļos.

Jautājums par sabiedrības, tai skaitā NVO, līdzdalību teritorijas plānošanā tā arī paliek neatbildēts. Vai ir daudz tādu pašvaldību, kurās pašvaldību iedzīvotāji un īpašnieki ir izveidojuši NVO, lai tālāk veidotu un saglabātu savas apkārtnes identitāti, izmantojot teritorijas plānojumu, kā instrumentu un reizē arī kā juridisku dokumentu, kurā atspoguļota vienošanās, kas panākta pašvaldības teritorijas plānošanas procesā? Tas, cik veiksmīgas ir bijušas šādas NVO un kas jāpilnveido nākotnē, paliek neatbildēts.