Tēzes runai seminārā "Valsts pārvaldes, nevalstisko organizāciju un plašsaziņas līdzekļu loma sabiedrības iesaistīšanā lēmumu pieņemšanā" 2003. gada 12. februārī

Sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanā notiek vairākos līmeņos:

• Nacionālā (valsts) līmeņa dokumentu (likumu) un lēmumu apspriešanā, dažkārt līdzdarbojoties arī to sagatavošanā;
• Reģiona vai rajona attīstības jautājumu lēmumu sagatavošanā un apspriešanā;
• Vietējās attīstības jautājumu lēmumu sagatavošanā un apspriešanā.

Visi šie līmeņi ir cieši saistīti, un katrs iedzīvotājs vispirms ir ieinteresēts kādas noteiktas vietējās teritorijas attīstībā, tad arī sava rajona, reģiona un visas valsts attīstībā. Taču bieži šī interese ir pasīva un lauku iedzīvotāju līdzdalība dažādu lēmumu pieņemšanā ir zema. Tikai tad, ja iedzīvotājam ir aktīva pozīcija savā vietējā teritorijā, viņš var kompetenti iesaistīties lēmumu apspriešanā arī rajona, reģiona un valsts līmenī.

Kas vajadzīgs, lai sabiedrība veiksmīgi iesaistītos lēmumu pieņemšanas procesā? Vispirms sabiedrībai ir jābūt aktīvai un organizētai – tas nozīmē, ka ir aktīvas dažādas nevalstiskās organizācijas, vai sākumā nereģistrētas kopienas laukos. Otrkārt, šīm organizācijām ir saites ar citām NVO, dažādām valsts institūcijām un pakalpojumu sniedzējiem.

Lauku partnerības programma[1] kopš 2000. gada Latgales lauku pilot-teritorijās darbojas aktivizējot vietējos iedzīvotājus, dodot tiem zināšanas un prasmes pieņemt lēmumus vietējās attīstības jautājumu risināšanā un veidot saites ar dažādām institūcijām un organizācijām, lai veicinātu attīstības procesus lauku teritorijās.

Kāds bija sākums? Darbu uzsākām meklējot aktīvus brīvprātīgos cilvēkus lauku teritorijās, kurus apmācījām brīvprātīgajam darbam iedzīvotāju aktivizēšanai laukos, viņu vajadzību apzināšanai, vietējo iniciatīvas (kopienu) grupu organizēšanai un reģistrēšanai kā NVO. Tie ir mūsu kopienu koordinatori.

Latgalē kopienu koordinatori brīvprātīgi strādā ar apkaimē dzīvojošiem cilvēkiem, lai celtu viņu pašapziņu, iedrošinātu piedalīties lēmumu pieņemšanā un kopīgi rastu tam atbilstošas iespējas un metodes. Viņi veicina vietējo iniciatīvas grupu veidošanu (sākumā nereģistrētas grupas), sniedz nepieciešamo atbalstu grupām vietējo problēmu, vajadzību un iespējamo risinājumu noteikšanā, lai grupas pašas pieņemtu lēmumu par problēmu un vajadzību turpmāko risināšanas procesu. Lai kopienu koordinatori varētu darboties ar vietējām grupām, svarīgi atzīt šī darba nozīmīgumu un nepieciešamību un nodrošināt atbalstu gan koordinatoriem, gan grupām. Kopienu koordinatori paraksti uzsāk darbu ar nedaudziem vietējiem cilvēkiem, kas nav sabiedriski aktīvi un reti vai pat nekad nav saskārušies ar iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, neredz savu vietu un lomu kolektīvā rīcībā. Aktīvas un motivētas vietējās grupas nākošā attīstības pakāpe ir nevalstiskas organizācijas dibināšana. Sniedzam dažus vietējo iedzīvotāju grupu aktivizēšanas un attīstības piemērus, balstoties uz divu gadu pieredzi.

2001.gada vasarā Zinaīda Skredele (Ozolaines pagasts, Rēzeknes rajons) uzsāka savu kopienu koordinatora darbu. Līdz tam vietējiem lauku iedzīvotājiem nebija pieredzes tikties un darboties grupās. Sākumā viņa vairākkārt tikās ar Ozolainē dzīvojošām sievietēm, pārrunāja vietējās problēmas un vajadzības, motivēja viņas apvienoties. Sievietes pieņēma lēmumu izveidot grupu “Pūpoliņš” un sāka darboties. Grupa uzrunāja vietējo pašvaldību un kopīgi strādāja, lai uzlabotu bērnu, trūcīgo iedzīvotāju, invalīdu dzīves apstākļus. Grupas dalībnieces nāca no dažādiem ciemiem (Bekšu, Laizānu u.c.) un savas jauniegūtās prasmes nodeva ciemu iedzīvotājiem. 2001.gada beigās nereģistrētā grupa “Pūpoliņš” reģistrējās kā NVO Asociācija “Lauku sievietes”. 2002.gadā asociācija pieņēma lēmumu un izveidoja atbalsta centru, uz kuru nāk tikties, darboties un mācīties vietējo iedzīvotāju grupas. Šobrīd asociācija attīsta aktivitātes ne tikai vietējā, bet veido kontaktus arī rajona un nacionālajā līmenī. Kā atzīst dalībnieces – nepieciešams pašām mācīties un sniegt iespēju citiem mācīties. Viņas uzskata, ka joprojām trūkst zināšanu un izpratnes par lēmumu pieņemšanas procesu, politiku, līdzdalību, bet apņēmīgi mācās, lai varētu būtiskāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā.

Anna Čigāne kā viena no pirmajām iesaistījās kopienu koordinatores Andras Zubko-Melnes veicinātajā vietējo iedzīvotāju aktivizēšanas procesā Nautrēnu pagastā (Rēzeknes rajons). Anna motivēja lauku saimniekus un zemniekus apvienoties ar mērķi optimizēt darbu laukos, meklēt tirgu savai produkcijai, panākt labvēlīgākus piegādes nosacījumus, kopīgi izmantot transportu, nodrošināt apmācības un konsultācijas uz vietas. Lēmuma pieņemšana un īstenošana prasīja ilgāku laiku, tomēr visi kopīgi 2003.gadā sāka veidot savu centru, ko nosauca par lauku cilvēku atbalsta centru, un šobrīd domā par iespēju nākotnē, kad būs gūta nepieciešamā pieredze, zināšanas un iemaņas kopīgā darbā, reģistrēt savu organizāciju.

Daugavpils rajona Kalupes pagastā kopienu koordinatore Anna Jegorova uzsāka darbību 2001.gadā ar vietējo cilvēku aktivizēšanu un grupu veidošanu. Cilvēkus uztrauca tas, ka nav pieejami sociālie pakalpojumi, trūkst informācijas, nav apmācību un izglītošanās iespēju uz vietas, nav darba. Vietējo iedzīvotāju grupas diskutēja par šīm problēmām, meklēja risinājumus un pieņēma lēmumu par nepieciešamību uzlabot sociālos pakalpojumus. Savas iniciatīvas viņi koordinēja ar Daugavpils rajona partnerības valdi, kā rezultātā tika pieņemts lēmums par atbalsta un informācijas centra izveidi rajona līmenī. Vēl viens svarīgs lēmums ir saistīts ar institūciju koordināciju un bezdarba problēmu risināšanu – Kalupē veido atbalsta centru bezdarbniekiem, procesā iesaistījušies arī paši bezdarbnieki.

Šie piemēri liecina, ka iedzīvotāju aktivizēšana ir ilgstošs process un dažkārt līdz organizācijas reģistrēšanai paiet pat vairāk nekā divi gadi (ja mēs runājam par patiesi aktīvu un darboties varošu organizācijas izveidi, nevis formālu piereģistrēšanu).

Šobrīd Latgales trīs rajonu (Rēzeknes, Daugavpils, Balvu) pagastos aktīvi darbojas vairāk nekā 50 vietējās iniciatīvas grupas, no kurām 11 reģistrētas kā NVO. Lielākā daļa no šīm iniciatīvas grupām jau realizējušas un turpina realizēt dažādus vietējos projektus, kuros iesaistās arvien plašāks dalībnieku skaits.

Kā veidojās saites starp valsts institūcijām un NVO? Katrā no rajoniem tika izveidota Partnerības valde, kur partnerībā darbojas pašvaldības, pakalpojumu sniedzēju institūcijas, biznesa partneri un NVO. Partnerības meklē jaunas pieejas vietējo problēmu risināšanai un šajā darbā aktīvu dalību ņem arī vietējās NVO un vēl nereģistrētās interešu grupas (kopienas). Partnerībā vietējām NVO veidojas sadarbības saites ar Valsts nodarbinātības dienestu, Rajona padomes sociālās palīdzības un izglītības nodaļām, izglītības iestādēm, biznesa partneriem, u.c..

Vietējās NVO definē savas vajadzības un informē par tām partnerības valdi, kura kopīgi pieņem lēmumus par definēto problēmu risinājumiem, tam izmantojot stratēģijas realizācijai paredzētos finansu resursus, kā arī savu organizāciju resursus, lai uzlabotu sniegto pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Taču ne visu lēmumu realizācijai ir nepieciešami finansu resursi, bieži pietiek ar labāku jau esošo resursu koordināciju un labāku izpratni par pakalpojuma saņēmēja vajadzībām. Tādejādi rajona līmenī veidojas jaunas saites, kuras vietējām NVO un interešu grupām dod pārliecību, ka, izsakot savas vajadzības un pašiem aktīvi līdzdarbojoties risinājumu meklēšanā, ir iespējams pieņemt lēmumu, kurš dod pozitīvu problēmas risinājumu.

Rajona Partnerība darbojas arī kā saikne starp nacionālo (reģionālo) līmeni un vietējo līmeni. Latgales Partnerības iesaistās dažādu ministriju izstrādāto dokumentu sagatavošanā un apspriešanā (piemēram: Zemkopības ministrija, Labklājības ministrija).

Pastāvošās problēmas lauku sabiedrības iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā galvenokārt raksturojas ar inertumu, zemu aktivitātes līmeni, izpratnes trūkumu par iespējām ietekmēt attīstības un lēmumu pieņemšanas procesus, neticību saviem spēkiem. Lai arī lauku teritorijās ir atsevišķi aktīvi cilvēki, viņi domā, ka viens es neesmu karotājs. Viņiem trūkst atbalsta un zināšanu par to kā aizraut un iesaistīt apkārtnes iedzīvotājus.

Iespējamie risinājumi galvenokārt būtu rodami:

• Aktivizējot sabiedrību vietējo iniciatīvas grupu veidošanā, par pirmo kopsaucēju ņemot jebkuru iedzīvotāju grupas būtisku problēmu (brīvā laika aktivitāšu trūkumu, informācijas trūkumu, bezdarbu, pakalpojumu nesasniedzamību, u.c.) un kopīgi meklējot risinājumus.
• Apmācot un atbalstot kopienu koordinatorus – brīvprātīgus aktīvus cilvēkus, kas spēj vietējās aktivitātēs iesaistīt apkārtējos iedzīvotājus.
• Nodrošinot apmācības un konsultācijas interešu grupām, veicinot to praktisko darbību un pārliecību, ka viņas spēj ietekmēt attīstības procesus.
• Veicinot sadarbības tiklu izveidi starp dažādām interešu grupām un NVO.
• Stiprinot saites starp interešu grupām, NVO un pakalpojumu sniedzējiem, valsts institūcijām.
• Veidojot rajonu (novadu) Partnerības un piešķirot finansējumu to stratēģiju realizācijai ( Leader tipa aktivitāte).

Nobeigumā jāatzīmē, ka ne mazāk svarīgi ir, lai nacionālā un reģionālā līmeņa institūcijas atzītu konsultēšanās nepieciešamību ar vietējo sabiedrību.

_________________

[1] Lauku Partnerības programmu finansē Lielbritānijas valdības Starptautiskās attīstības departaments