NVO – atslēgas elements attīstības sadarbībā

Latvijas nevalstiskās organizācijas iesaistījās attīstības sadarbībā jeb palīdzības sniegšanā mazāk attīstītām valstīm vēl pirms Latvijas valsts bija formulējusi prioritātes šajā politikā. Pērn izveidotā Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) apvieno vairāk nekā 20 šajā jomā aktīvas nevalstiskās organizācijas. Kādas ir NVO priekšrocības, kā veidojas sadarbība ar valdību un starptautiskajiem partneriem un kādas grūtības vēl jāpārvar nākotnē – par to šajā diskusijā.

Iesaki citiem:

Diskusijā piedalās Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Maija Manika, LAPAS padomes priekšsēdētājs un Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš, Izglītības attīstības centra direktore Irēna Freimane, Sabiedriskās politikas centra “Providus” direktores vietniece Krista Baumane, Sorosa fonda Latvijā izpilddirektora vietnieks Pēteris Viņķelis, ANO Attīstības programmas (UNDP) projektu vadītājs Reinis Āboltiņš.


Kādas ir nevalstisko organizāciju priekšrocības attīstības sadarbības īstenošanā?

Andris Gobiņš, LAPAS padomes priekšsēdētājs: Ja skatāmies pasaules pieredzi, ir skaidri redzams, ka attīstības sadarbības īstenošanā galvenie aktieri ir tieši nevalstiskās organizācijas. NVO reaģē ātrāk, parasti lētāk, efektīvāk, tās ir tuvāk cilvēkiem gan savās valstīs, gan arī tur, kur tiek sniegta palīdzība.

Reinis Āboltiņš, ANO Attīstības programmas projektu vadītājs: Vēl jāpiemin, ka NVO parasti tiek uztvertas kā neitrāls sadarbības partneris, neatkarīgs spēlētājs. Veiksmīga sadarbība izveidojas tad, ja NVO ir noteikta specializācija konkrētu projektu veikšanā un pieredze darbā ar valsts pārvaldes institūcijām.

Pēteris Viņķelis, Sorosa fonda Latvijā izpilddirektora vietnieks: Ja runājam par Latviju, tad attīstības sadarbībā galvenā lieta ir veicināt izpratni sabiedrībā un lēmumu pieņēmējos, ka mums ir globāla atbildība, kas nozīmē arī finanšu resursu nodrošināšanu. NVO ir ticamākas šīs vērtības aizstāves.

Pilnīgi piekrītu: tās reaģē ātrāk. Lūk, piemērs: portāls ziedot.lv ne bez UNICEF palīdzības jau savācis 732 latus (dati uz 20. oktobri – A.L.) zemestrīces upuriem Pakistānā. NVO ir pirmajās rindās, ja kaut kur pasaulē notiek lielas katastrofas.

NVO pasvītro cilvēcisko dimensiju. Palīdzība ir vajadzīga nabadzības mazināšanai pasaulē, taisnīgākas pasaules veidošanai. No aktīva pilsoņa mutes mudinājums to darīt skan ticamāk, nekā tad, ja to pauž ierēdnis.

Tomēr kopumā sabiedrības attieksme ir diezgan remdena, kad jāpalīdz cunami vai zemestrīces upuriem. Veco demokrātiju valstīs ļaudis nereti saziedo pat vairāk nekā valsts.

Maija Manika, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece: NVO priekšrocības pilnā mērā tiek atzītas arī valdības redzējumā. NVO mums ir tiešām liels palīgs viedokļa veidošanā par nepieciešamību sniegt palīdzību valstīm, kurām klājas grūtāk.

Protams, ir liela plaisa starp to, ko mēs varētu darīt – kur esam uzkrājuši pieredzi reformu ceļā, kuru varam nodot citām valstīm, - un starp to, ko domā sabiedrība. Tās lielākā daļa tomēr neizprot šo nepieciešamību un mūsu spējas sniegt atbalstu un drīzāk sliecas teikt, ka visi resursi ir jādod tikai Latvijai. Taču tādējādi ieguvumi Latvijas tēlam, reģiona stabilizācijai, jaunu tirgu atvēršanai paliek neieraudzīti.

Attīstības sadarbība ir jauna politika. Ne pārāk daudz NVO ir specializējušās šajā jomā. Tāpēc lielākais resurss šobrīd joprojām ir valsts administrācija, bet mēs būtu ļoti priecīgi strādāt daudz vairāk ar NVO.

Irēna Freimane, Izglītības attīstības centra direktore: Attīstības sadarbība ir jauna joma Latvijā, taču ne pasaulē. Starptautiskos forumos ir skaidri redzams, ka daudzām valstīm šī pieredze jau ir uzkrāta gadu desmitiem ilgi. Pie visām jau iepriekš minētajām priekšrocībām jāmin arī tas, ka NVO rīcībā ir lieliska kombinācija: globālāks skatījums un cieša saikne ar sabiedrību.

Krista Baumane, Sabiedriskās politikas centra “Providus” direktores vietniece: NVO pārstāvji daudz atklātāk var runāt par kļūdām reformu procesā. Attīstības saņēmēji to ļoti augstu novērtē. Manai organizācijai attīstības sadarbībā un palīdzības sniegšanā ir jau trīs gadu pieredze, un mēs par to esam pārliecinājušies praksē.

A. Gobiņš: Es uzskatu, ka NVO ir daudz vairāk pieredzes nekā valsts pārvaldei. Mēs kā sabiedriskas organizācijas to gan līdz šim nesaucām par attīstības sadarbību. Partnerību ar nabadzīgākajām kaimiņvalstīm, kuras šobrīd ir arī Latvijas prioritāte – Gruzija, Moldova, Ukraina – nelikām tos zem konkrētā attīstības sadarbības nosaukuma.

M. Manika: NVO ir ļoti vērtīga pieredze humanitārās jomās, demokratizācijas projektos, pilsoniskas sabiedrības, tiesiskas valsts veidošanā, kādas nav valsts sektoram, bet mazāk – ekonomisko reformu īstenošanā.

Ļoti laba pieredze ir dažādu valsts pārvaldes sistēmai pakārtotu aģentūru veidošanā, piemēram, Lauku atbalsta dienestam ir lieliska pieredze subsīdiju dalīšanā, tāpat laba pieredze ir Uzņēmumu reģistram, Pārtikas un Veterinārajam dienestam, vairākām ministrijām.

Miniet, lūdzu, konkrētus piemērus, ilustrējot, kādās jomās NVO līdz šim ir darbojušās attīstības sadarbībā un ko tās ir sasniegušas!

A. Gobiņš: Sadarbībā ar Ārlietu ministriju strādājām pie Latvijas un Gruzijas nevalstisko organizāciju foruma. Tā caurviju tēma bija sabiedrības iesaistīšana politikas procesos. Gruzija pašlaik cenšas meklēt ceļu, kā jaunai un rietumnieciski orientētai demokrātijai visveiksmīgāk attīstīties. Viņiem Latvijas pieredze ir ļoti interesanta. Ar to varam lepoties visas Eiropas līmenī. Janvārī aicināsim uz Latviju pārstāvjus no prezidenta, premjera un reformu ministrijas institūcijām, lai iepazīstinātu viņus ar lēmumu pieņemšanas sistēmu. Vienlaicīgi NVO pārstāvjiem gribam parādīt, kad un kā sabiedrība var iesaistīties lēmumu pieņemšanā, veidojot kvalitatīvu viedokli.

K. Baumane: Portāls politika.lv strādā Centrālāzijas reģionā ar vides organizāciju tīklu. Esam viņiem palīdzējuši attīstīt interneta portālu un rīkot tiešsaistes konsultācijas par viņiem būtiskiem jautājumiem. Šā darba rezultātā pavasarī viņi organizēja konsultācijas par ilgtspējīgu ūdensresursu izmantošanu, rezultātus prezentēja starpvaldību konferencē, piesaistīja ļoti lielu uzmanību un šādā veidā ne tikai risināja konkrēto vides problēmu, bet reģionā, kur ir autoritatīva pārvalde, iesēja domu, ka ar sabiedrību ir vispār jākonsultējas. Šobrīd viņi gatavo divas jaunas konsultācijas, par ko man ir ļoti liels gandarījums.

Vēl viens piemērs: mana kolēģe Lolita Čigāne, kurai ir liela pieredze partiju finansēšanas pētīšanā pirms vēlēšanām, strādāja Mongolijā ar NVO pirms viņu vēlēšanām, nododot pieredzi un palīdzot tur īstenot līdzīgu projektu. Es nevaru apgalvot, ka šis bija tieši konkrētās sadarbības rezultāts, bet tās bija pirmās vēlēšanas, kurās Mongolijā pie varas nenāca komunisti.

Un vēl viens piemērs: kolēģe Ilze Ruķere strādā Gruzijā, apmācot policistus, kā strādāt ar sabiedrību. Policisti saka – nevēlamies vairs Rietumu pasniedzējus, Ilze, lūdzu, brauciet un māciet mūs.

P. Viņķelis: Publiskās administrācijas pieredze ir vispieprasītākā, tai skaitā no NVO puses. Tādēļ Sorosa fonds cita starpā attīstības sadarbībā arī turpmāk atbalstīs publiskās administrācijas pieredzes pārnesi, pat, ja konkrētie īstenotāji ne vienmēr būs NVO.

R. Āboltiņš: Nereti veidojas sadarbības trīsstūris: no Latvijas puses ir administrācija, kas piesaista individuālos konsultantus vai deleģē kādu cilvēku, kas strādā valsts pārvaldē. Tālāk sadarbība var īstenoties ne tikai caur konkrēto ministriju palīdzības saņēmēja valstī, bet gan caur atzītu un sevi pierādījušu NVO. Es šādu pieredzi novēroju Moldovā.

I. Freimane: Piemērs no mūsu organizācijas: izglītības jomā mūsu pārstāve Inga Pāvula no februāra strādā Kirgīzijā, Kazahstānā un Tadžikistānā ar bilingvālās izglītības ieviešanu, mācību procesa organizēšanu daudzvalodīgā vidē.

Kādas ir galvenās problēmas, ar kurām saskaras NVO attīstības sadarbības īstenošanā?

I. Freimane: Galvenokārt, finanses.

M. Manika: Piekrītu. Valstij optimāli būtu strādāt kā pasūtītājam: mēs nosaucam prioritātes, piemēram, trīs sfēras Moldovā, izsludinām konkursus un NVO piesakās, mēs viņiem pasūtām projektus un viņi tos izpilda. Šādi grantu shēmas darbojas Rietumu valstīs.

Kāds ir valsts finansējums attīstības sadarbībai?

M. Manika: Šajā gadā tie ir 100 000, nākamgad – 150 000 latu.


Un cik lielu daļu no tā šobrīd apsaimnieko NVO?

M. Manika: No šīs naudas - gandrīz neko. Mums ir bijuši mazi atbalsta projekti, piemēram, atbalstījām Latvijas – Gruzijas NVO forumu, taču līdz šim nebija grantu shēma. Ceram to īstenot nākamajā gadā.

A. Gobiņš: Līdz šim atbalsts lielā mērā ir nācis no ANO Attīstības programmas Latvijā.

Nauda ir tiešām liela problēma. Latvija ar šo pilnīgi niecīgo budžetu ignorē jau iestājoties Eiropas Savienībā izteikto apņemšanos, ka līdzdalība attīstītības sadarbībā būs lielāka.

Otra lieta ir aktīva sabiedrisko organizāciju atbalstīšana un lobēšana caur vēstniecībām, Ārlietu ministriju un citiem valsts pārvaldes rīcībā esošiem instrumentiem. Citas valstis šādā veidā ļoti veiksmīgi piedāvā savus ekspertus, uzņēmējus. Mums vajadzētu tam pievērst īpašu uzmanību, jo te pat nav nekādu papildus izdevumu. Ir vajadzīgi apķērīgi vēstnieki, vēstniecību darbinieki, lai tie pievērstu īpašu uzmanību šai tematikai. Līdz ar to gan pasaulē izskanēs Latvijas vārds, gan arī veidosies jaunas sadarbības saites.

Ieguvējs nav tikai saņēmējvalsts, mēs paši iegūstam vismaz tik pat daudz.


Vairākkārt minēts par datu bāzes vai ekspertu saraksta veidošanu attīstības sadarbībā. Vai tas palīdzētu?

A.Gobiņš: Var taisīt simtiem datu bāzu, taču ne jau pēc tām izvēlēsies konkrēto attīstības sadarbības īstenotāju.

M. Manika: Datu bāze ir vairāk tehniska lieta. Plašāk raugoties, Latvijai ir vajadzīgs definēts priekšrocību saraksts, lai, piemēram, vēstnieks, dodoties uz Moldovu vai kādu citu valsti, kas ir mūsu prioritāšu sarakstā, var skaidri teikt, ka varam nodot pieredzi konkrētās jomās.

Mēs pašlaik pie tā strādājam, bet tas patiesi nav vienkārši. Pirmkārt, ir jāapzina un jāizpēta veiksmīgās reformas. Piemēram, eksperti pateiks, ka Latvija ir veiksmīgi īstenojusi pensiju reformu, bet daudzi mūsu cilvēki teiks pretējo – šī Latvijai bija pilnīgi neveiksmīga joma, pensijas ir tik mazas!

Tāpēc šajā darbā nedrīkst ignorēt iekšpolitisko aspektu – mūsu definētajām priekšrocībām kā pozitīvai pieredzei ir jātiek uztvertai arī iekšpolitiski.

Tālāk ir kapacitātes jautājums: kuras institūcijas valsts pārvaldē, piesaistot citus resursus, arī NVO, var strādāt konkrētās pieredzes tālāk nodošanā.

Saraksts jau daļēji ir tapis, ar to var strādāt. Turpmāk ir jādomā par mērķauditoriju, kurā mēs popularizēsim mūsu pieredzi.

P. Viņķelis: Atgriežoties pie problēmām, uzskatu, ka joprojām ir lielas grūtības ar komunikāciju par attīstības sadarbības jēgu un lomu Latvijā – gan no valsts, gan no visas sabiedrības puses. Kāpēc palīdzība ir nepieciešama? Šajā ziņā nemitīgi savijas egoisma un altruisma elementi. Ja teiksim, ka palīdzības sniegšana notiek tādēļ, lai mūsu celtnieki saņemtu kontraktus, nedrīkstam pazaudēt izpratni, ka tajā pašā laikā šajās valstīs tūkstošiem ļaužu mirst no bada un slimībām. Nesen biju seminārā žurnālistiem par attīstības sadarbību. Ziniet, man ne vienu brīdi sirds neiepukstējās straujāk, domājot, kādēļ mums tā attīstības sadarbība ir vajadzīga.

Ir jādomā, kā likt iepukstēties cilvēku sirdīm, lai viņi būtu ar mieru savu nodokļu naudu atvēlēt šim mērķim. Mārketinga mikslim ir jābūt ļoti gudram.

R. Āboltiņš: Ar attīstības sadarbības mārketingu nav tik vienkārši. Ārkārtīgi svarīgs ir konteksts, īpaši Latvijā, jo cilvēki nav tik turīgi, lai varētu veltīt lielas summas citiem, kas pēc tam ilgākā termiņā, piemēram, atnāktu atpakaļ kā biznesa iespējas.

Pirms vairākiem mēnešiem BBC World redzēju pārraidi par attīstības palīdzību. Visā Āfrikas kontinentā vecumā līdz pieciem gadiem no malārijas nomirst 2 miljoni bērnu. Klausītājs ir šokā, sirds dauzās arī man – vajag kaut ko darīt, sūtīt zāles, kur ir tas konts, kurā es varu ziedot, lai vismaz pieciem bērniem pietiktu vakcīnas, lai viņi nemirtu.

Bet, kad Latvijā ir diskusijas, nereti attieksme ir šāda: nu un tad, ka Āfrikā mirst? NVO un arī medijiem būtu tiešām galvenā loma to komunicēt tā, lai uzrunātu cilvēkus. Ja pateiks kāds no Ārlietu ministrijas, attieksme varētu būt noraidoša – nu viņi jau tikai savu partiju labā, vēlēšanu kampaņas ietvaros grib naudiņu savākt.


Altruistiskais un egoistiskais. Cik garš ir šis tilts no NVO altruistiskā darba līdz uzņēmējiem, kas ar attīstības sadarbību pelna naudu?

A. Gobiņš: Nevienam nav jākautrējas no tā, ka viņš, strādājot un ieguldot enerģiju, arī kaut ko nopelna. Mēs Gruzijā redzējām, cik par konsultācijām paprasa, piemēram, dāņu konsultanti, salīdzinot ar Latvijas pārstāvja algu. Un Latvijas pieredze ir vairākkārt vērtīga.

K. Baumane: Es ļoti labi atceros laiku pirms gadiem desmit gan valsts, gan nevalstiskajā sektorā. Pieredze un palīdzība, ko mēs saņēmām no Rietumu valstīm, bija ārkārtīgi nepieciešama. Pie mums brauca konsultanti, mums bija iespēja braukt pieredzes apmaiņas vizītēs. Tam bija ļoti pozitīvs efekts. Ja mēs varam līdzīgā veidā palīdzēt citām valstīm, tas ir jādara.

Mūsu organizācijai līdz šim konsultāciju sniegšanai neesam saņēmuši naudu no valdības, tā nākusi no starptautiskajām organizācijām. Šis finansējums līdz pēdējam centam tiek ieguldīts mūsu organizācijas attīstībā. Šis, manuprāt, ir perspektīvs pašfinansēšanās mehānisms nevalstiskajam sektoram, īpaši šobrīd, kad starptautiskie donori aiziet no Latvijas.

A.Gobiņš: Ir vērts papētīt sakarības, kā veidojas sadarbība pēc tam, kad ir aizbraucis pirmais konsultants. Tam ir sniega bumbas efekts – veidojas jaunas iespējas un kontakti. Tāpēc ir tik svarīgi, lai mēs sāktu aktīvi darboties attīstības sadarbības jomā jau šodien, nevis noguļam izšķirošo brīdi un taciņas būs jau ieminuši igauņi, lietuvieši un poļi, un iegūs nākotnes investīcijas.

Daudz iespēju nāk no Eiropas Savienības. Daļa no naudas, ko iemaksājam ES budžetā, aiziet arī attīstības sadarbībai. Ko valsts ir darījusi līdz šim un kādas ir iespējas pie ES līdzekļiem un viņu konsultācijām piekļūt – to arī vajadzētu pētīt. Šajā ziņā ar mūsu salīdzinoši mazo finansiālo ieguldījumu varam panākt labu efektu.

Man bija iespēja Gruzijā runāt ar Lietuvas vēstnieku. Raugoties uz viņa darbu, es skaidri redzu, ka ir vajadzīga politiska griba atbalstam un lobēšanai. Manuprāt, mūsu pārstāvniecībām šajā jaunajā darbības jomā tā vēl pietrūkst. Es ceru, ka nākamajā reizē, kad ārlietu ministrs tiksies ar mūsu vēstniekiem attīstības sadarbības prioritārajās valstīs, viņš runās par šo jautājumu un gādās, lai darbs tiek veikts mērķtiecīgi. Neviens neliedz vēstniekam Ukrainā, kas ir atbildīgs arī par Gruziju, Moldovu, sasaukt kopā mūsu LAPAS biedrus, mēs ar lielāko prieku pastāstīsim par mūsu pieredzi un varēsim sākt savas aktivitātes arī bez datu bāzes izstrādes.

M. Manika: Mums līdz šim bija viens vēstnieks, kas nosedza tik plašu reģionu, taču pašlaik, īpaši, kad mūsu jaunie kaimiņi ir ļoti prioritāra joma, tas vairs nav pietiekami. Tādēļ ir piešķirti līdzekļi jaunām vēstniecībām Gruzijā un Azerbaidžānā, kur ir būtiska gan attīstības sadarbība, gan biznesa kontakti. Arī Moldovā, cerams, drīzā nākotnē atvērs vēstniecību. Pilnīgi piekrītu, vēstniecībām ir būtiska loma attīstības sadarbībā, un diplomātiem konkrētajās vēstniecībās dosim vismaz pusslodzi laika, lai viņi varētu nodarboties tieši ar šiem jautājumiem. Gruzijā, Moldovā attīstības sadarbība ir tiešām galvenie jautājumi.

ES līmenī mēs iemaksājam naudu, un mūsu intereses ir, lai kopējais budžets tiktu virzīts uz mums prioritāriem reģioniem. Finanšu perspektīvas diskusijās esam pauduši savu viedokli, bet, protams, katra valsts lobē sev tuvos reģionus.

A. Gobiņš: Ir svarīgi, lai mūsu eksperti varētu šajos projektos strādāt.

M. Manika: Diemžēl noteikumi mūsu ekspertiem ir diezgan ierobežojoši, jo trūkst ilgstošas pieredzes, NVO un konsultāciju firmām nav pietiekams pamatkapitāls utt.


Vai ir tā, ka Ārlietu ministrija nosaka prioritātes un NVO tām seko, vai arī tām ir iespējams pašām izvēlēties savus sadarbības partnerus arī ārpus valstiski noteiktām prioritārām valstīm attīstības sadarbībā?

K. Baumane: NVO ir strādājušas un de facto īstenojušas attīstības sadarbību arī pirms tam, kad tika noteiktas jebkādas prioritātes.

M. Manika: NVO jau arī savā ziņā veido šīs prioritātes, jo nevar veidot prioritāras valstis tur, kur durvis ir ciet, neviens eksperts nekad nav bijis. Mēs caur konsultatīvo padomi attīstības sadarbības jomā par prioritātēm konsultējamies arī ar NVO.

P. Viņķelis: Tas ir dabiski, ka prioritātes ir līdzīgas gan valstij, gan NVO, jo tās izriet gan no vēsturiskajām saitēm, gan valodas zināšanām.

A. Gobiņš: NVO aktivitātes šobrīd iezīmē, ka mūsu prioritātes ir bijušās Padomju Savienības valstis. Tur mūsu pieredze ir īpaši gribēta.


Kad mūsu NVO varētu skatīties uz citiem reģioniem, piemēram, Āfriku?

A. Gobiņš: Mums ir Āfrikā un Āzijā darbojušies brīvprātīgie. Bet, kad sākam skatīties, vai veiksmīgāk un vērtīgāk katru latu var ieguldīt tur, kur ir lielo ES valstu, piemēram, Francijas intereses, vai tuvējās kaimiņvalstīs, tad tomēr katrs lats nes lielākus augļus mums pašiem un kaimiņiem bijušās PSRS valstīs.

P. Viņķelis: Kamēr mums nebūs izpratnes par malārijas, bada, HIV/AIDS ierobežošanu mums attālos reģionos, tikmēr tur arī būs pa vienam brīvprātīgajam.

A. Gobiņš: Pirmkārt, ir skaidri jāizprot atšķirība starp humanitāro palīdzību un attīstības sadarbību. Paši pēc savas pieredzes redzam, ka ne jau, atvainojos, humpalas mēs gribējām saņemt, un tas nebūt nerisināja mūsu problēmas. Tas lats, ieguldīts drēbē, ātri izčib. Bet, ja to atvēl labai valsts pārvaldībai, korupcijas mazināšanai, tas ir daudz vērtīgāks ieguldījums.

Pēteris pieminēja HIV/AIDS. Paskatīsimies, kas šajā jomā notiek mūsu tuvējās valstīs! Ja steidzīgi netiks rasti risinājumi, arī citas ātri pārnēsājamās slimības - tuberkuloze, putnu gripa utt. – var kļūt par reālu Latvijas problēmu. Novērst šos draudus ir mūsu racionālās, ekonomiskās interesēs ilgtermiņā.

P. Viņķelis: Un sabiedrībai ir pastāvīgi jāatgādina, ka mūs skars šīs nelaimes, ja nerūpēsimies par to novēršanu, nabadzības mazināšanu kaimiņos.

I. Freimane: Es redzu Ārlietu ministrijas lomu, bet, vai valsts pārvaldē tiek runāts par katras konkrētās institūcijas devumu? Piemēram, par Izglītības un zinātnes ministrijas lomu, jo attīstības sadarbības izpratne vislielākajā mērā ir izglītošanas jautājums.

M. Manika: Mēs komunikācijas stratēģijā esam iezīmējuši mērķa grupas, kuras, pirmkārt, vajadzētu apzināt. Proti, tās ir NVO, valsts iestādes, parlamentārieši, mediji, bet arī jaunieši un bērni. Izglītošana šajā jomā, piemēram, rietumvalstīs, ir ļoti svarīga.

Šobrīd mēs strādājam pie attīstības studiju programmas, lai gatavotu speciālistus šajā jomā. Mums ir konkrēts projekts ar Vidzemes augstskolu. Līdzekļi ir paredzēti no Eiropas Sociālā fonda.

Bērnu izglītība būtu dārga, taču, protams, arī šajā jomā ir jāstrādā.

Ir prieks par to, ka parlamentāriešus ir sasniegusi ziņa par attīstības sadarbību, lielā mērā pateicoties arī NVO vēstulēm un citām aktivitātēm.

P. Viņķelis: Uz Saeimu vajadzētu aizvest Somālijas bēgļus, lai skaidri parādītu, kā Latviju jau de facto ietekmē šie jautājumi. Varbūt tad viņiem kaut kas piešķils.


I. Freimane: Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie izglītības satura reformas. Patiesībā jau nemaz nevajadzētu daudz: oficiālajā mācību saturā būtu jāiekļauj skaidrojumi par Tūkstošgades attīstības mērķiem, lai skolēni jau skolas laikā rod izpratni par attīstības sadarbību.

A. Gobiņš: Ja mēs noguļam attīstības sadarbības īstenošanu, mēs zaudēsim arī lielu naudu. Esmu informēts, ka Kanādas valdība jau bija nākamajam gadam rezervējusi 500 000 Kanādas dolāru kā līdzfinansējumu, lai katram latam, ko Latvija iegulda attīstības sadarbībā, Kanāda varētu pielikt klāt vēl otru latu. Skatoties uz Latvijas budžetu, var viegli sarēķināt, cik daudz naudas aiziet zudumā – tā zūd valstij, mūsu sabiedriskajām organizācijām, jo mūsu valsts finansējums nav tik liels, lai absorbētu Kanādas atvēlēto naudu.

R. Āboltiņš: Tas tikai skaidri parāda, ka NVO ir neizmantots potenciāls, arī valsts pārvalde savu potenciālu vēl nav pietiekami iedarbinājusi.


Kāds ir NVO nepieciešamais bruņojums tuvākajam gadam, trim gadiem, lai Jūs varētu strādāt vēl efektīvāk?

I. Freimane: Ar uzticību mūsu darbam, ar finansiālu atbalstu no valsts puses.

A. Gobiņš: Jāturpina ļoti labā sadarbība ar Ārlietu ministriju, mūsu pašu sadarbība ar dalīborganizācijām kopumā. Galvenokārt ir vajadzīga politiskā griba, kas neko nemaksā, bet nesīs milzu labumu valstij, ja no vārdiem pāriesim pie darbiem.

Nākamais gads izšķirs, vai mēs būsim attīstības sadarbības apritē, nopietni ņemami spēlētāji vai arī paliksim kā mazie rūķi savās alās.

K. Baumane: Angliski ir teiciens: „Put your money where your mouth is” (Runām vajadzīgs naudas segums). To tad mums arī vajag.

M. Manika: Ir jāpopularizē veiksmīgie projekti, kas ir bijuši jau līdz šim. Mēs jau šogad to darījām kopīgi ar UNDP.

P. Viņķelis: Tuvākā gada laikā ir jāizveido alianse starp progresīvajiem elementiem valsts pārvaldē, politiskajās aprindās un NVO, lai kopīgiem spēkiem izkoptu šo politisko gribu darboties attīstības sadarbībā, līdz tā pārvērtīsies saprātīgā politikā.

R. Āboltiņš: No ANO viedokļa, neskatoties uz budžeta debatēm Latvijā, attīstības sadarbība ir un būs ilgtermiņa mērķis. Dzīvākā analoģija varētu būt ar mūsu iestāšanos ES: ja sarunas nesāk laikā, tad tās beigsies vēlāk un veiksmīgā starptautiskā aprite iekavēsies.


Šī publikācija ir tapusi ANO Attīstības programmas Latvijā un LR Ārlietu ministrijas kopīgā projekta "Institucionālās kapacitātes veicināšana attīstības sadarbības jomā, lai stiprinātu Latvijas valdības attīstības sadarbības struktūru" ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!